Merilina Monro un viņas kopijas pasaules kinovēsturē

Nesenākā no tām – „Septiņas dienas un naktis ar Merilinu” – joprojām skatāma uz Latvijas kinoekrāniem. Pētām leģendārās blondīnes tēla ceļu kinematogrāfā un viņas daudzveidīgās atveidotājas.

Simbola ilgais mūžs

Stāsta, ka dažas dienas pirms Norma Džīna Mortensone (vēlāk zināmā Merilina Monro) nāca pasaulē, viņas tēvs aizlaidās ar motociklu Ziemeļu virzienā. Normas māte Gledisa strādāja par montāžisti Holivudā. Viņa bija apveltīta ar ļoti pievilcīgu ārieni, taču bieži mainīja mīļotos un daudz laika pavadīja mentālās institūcijas, tāpēc meitene bieži cieta trūkumu un dzīvoja dažādās svešās mājās. Sešpadsmit gadu vecumā viņa apprecējās ar divdesmit vienu gadu vecu aviācijas rūpnīcas strādnieku Džeimsu Dohertiju. Taču laulībai nebija lemts ilgs mūžs – pēc četriem gadiem Norma, atvadoties no vīra, izbalināja matus un dabūja darbu kā peldkostīmu modele. Vairākus foto uzņēmumus pamanīja ietekmīgais kino režisors Hovards Hjūzs. Un tā sākās viņas transformācija par Merilinu!

Savas neilgās dzīves laikā Merilina piedalījās 33 filmās. Daudzas no tām, piemēram, komiskās lentes „Džentlmeņi izvēlas blondīnes” (1953), „Septiņi apsēstības gadi” (1955) un „Džezā tikai meitenes” (1959) iekļautas pasaules kinoklasikas zelta fondā. Blondās Merilinas  sievišķīgie, spontānie tēli ir apveltīti ar īpašu šarmu un ir ārkārtīgi kinogēniski. Publikas uzmanību piesaistīja arī viņas privātā dzīvē – nebeidzamās problēmas ar dažādām atkarībām un attiecības ar slaveniem tā laika vīriešiem: beisbola leģendu Džo di Madžio, intelektuālo dramaturgu Arturu Milleru un ASV prezidentu Džonu Kenediju.

Oficiālais nāves iemesls ir „... akūta saindēšanās ar barbituriātiem, iespējams – pašnāvība”. Merilinas Monro aiziešanu mūžībā apvija dažādas versijas, neizslēdzot slepkavības iespējamību. Nāve bija būtisks solis viņas tēla mitoloģizācijā. Nedēļu pēc šī traģiskā notikuma tapa viens no ietekmīgākajiem modernās mākslas darbiem – Endija Vorhola sietspiedes tehnikā veidotā glezna „Diptihs ar Merilinu”.  

Seksa simbola statusu Merilina ieguva jau dzīves laikā. Viņa izteicās, ka, kļūstot par seksa simbolu, viņa pārvērtās par priekšmetu un ka viņai tas nav patīkami. Tomēr, ja kaut kas jāsimbolizē, tad lai labāk tas ir sekss, nevis kāda cita lieta, ko cilvēki mēdz apzīmēt ar simboliem. Erotizētais tēls bieži traucēja aktrisei – režisori vēlējās izvirzīt Merilinas seksapīlu priekšplānā, ignorējot viņas dramatiskās dotības. Merilina rakstīja, ka, pirmkārt, ir māksliniece, un sava radošā ceļa gaitā pierādīja, ka ir spējīga uz daudz ko vairāk.

Merilinas simboliskā statusa ilgstamību apliecina tas, ka viņas tēls tiek nepārtraukti reproducēts reklāmās, izklaides industrijā, mākslā un ikdienā, bet pretrunīgiem notikumiem bagātā dzīvē ir interpretēta neskaitāmās, visbiežāk pseidobiogrāfiskās, filmās un grāmatās.

Jebkuras kārtīgas „zvaigznes” un „zvaigznītes” sapnis ir iemēģināt sevi Merilinas lomā. Viņas vārds simbolizē arī pašu  kino jēdzienu līdzās citām atpazīstamām ikonām kā, piemēram, Čārlijs Čaplins, Federiko Fellīni un Marlēna Dītriha.

Aktuāli – intereses kāpinājums

Dažādi autori interpretēja Merilinas tēlu, atbilstoši saviem ieskatiem un laikmetīgam sociālajam pasūtījumam. Viņa tika rādīta kā maiga un mīloša būtne, kā pārspīlēti seksapīla, dažkārt pat vulgāra sieviete, kā liktenīgā savaldzinātāja un siržulauzēja, kā slavas lutekle, kā pēc patiesām emocijām izsalkusi sieviete, kā intelektuāls cilvēks ar savām īpatnībām, kā cietēja, narkomāne un tā tālāk. Tomēr interesantākās ir tieši tās versijas, kurās viņas raksturs ir sarežģīts, apveltīts ar pretrunīgām īpašībām.

Plašās publikas interese par Merilinu šogad piedzīvojusi kārtējo intensitātes kāpumu. Šā gada maijā notiekošais 65. Kannu kinofestivāls kā afišas attēlu izvēlējās melnbaltu Merilinas foto, kurā viņa šarmanti nopūš tortes vidū iesprausto svecīti.

Arī pašlaik kinoteātros  skatāmā filma „Septiņas dienas un naktis ar Merilinu Monro” nodrošināja finansiālu un profesionālu veiksmi. Galvenās lomas atveidotājas Mišellas Viljamsas aktieriskais sniegums tika nominēts „Oskaram” un daudzu citu festivālu balvām. Par iespēju iedzīvināt šo lomu viņai bija jāsacenšas ar Skārletu Johansoni un Emiju Adamsu.

Bet tiem, kuri vēl nav paguvuši noskatīties filmu, atklājam, ka tās veidošanā izmantoti britu dokumentālista Kolina Klārka memuāri, kuros viņš stāsta par savām nedēļu ilgajām attiecībām ar kinozvaigzni filmas „Princis un dejotāja” (1957) uzņemšanas laikā. Merilina ieradās Lielbritānijā kopā ar jauno vīru – dramaturgu Arturu Milleru, kurš pēc neilga laika, neapmierināts ar sievas uzvedību, atgriezās Amerikā. Nepieredzējušam, tomēr ļoti atraktīvam jaunajam režisora asistentam tika uzticētas rūpes par noskumušo aktrisi. Merilina atklāja viņam savu jūtīgo, cilvēcisko pusi.

Viljamsa daudz strādāja, apgūstot Merilinas mīmikas un plastiskās kustības īpatnības, tomēr viņas sejas izteiksme atšķiras no oriģināla. Acis nodod.

Filma mēģina iepazīstināt skatītāju arī ar atšķirībām kino un teātra aktiera meistarības specifikā, pretnostatot Merilinas tēlu viņas ekrāna partnerim leģendārai britu teātra zvaigznei seram Lourensam Olivjē un parādot viņu aktieriskās spēles un darba ētikas atšķirības. Jo ne jau katrs, kurš apbur publiku, būdams uz skatuves, spēj panākt šo efektu, darbojoties objektīva priekšā, kas atsedz vissīkāko detaļu.

Ikoniskā epizode

Iespējams, atpazīstamākā un visbiežāk citētā Merilinas kinoepizode ir Billija Vaildera komēdijā „Septiņi apsēstības gadi” (1955), kad pienākošā vilciena saceltais vējš paceļ aktrises sievišķīgo balto kleitu, atklājot viņas kājas. Pagājušogad kādā Losandželosas izsolē nezināms pircējs telefoniski iegādājas šo kleitu par 4,6 miljoniem ASV dolāru.

Plandošā baltā kleitā ietērptais koši sarkanām lūpām apveltītais Merilinas tēls bieži izmantots gan glamūra žurnālu fotosesijās, gan videoklipos – to mēģināja iemiesot arī būtiskākās amerikāņu blondās popzvaigznes Kristīna Agilera, Britnija Spīrsa, Džesika Simpsone un Madonna.

Tieši šādā kleitā Merilina attēlota arī vairākās filmās. Oriģinālākā no tām ir Nikolasa Roega komēdija „Mazsvarīgums” (1985). Režisors saved kopā pagājušā gadsimta 50.    gadu amerikāņu mitoloģijas pamattēlus – Albertu Einšteinu, Merilinu Monro, viņas otro vīru beisbola spēlētāju Džo di Madžio un pretkomunisma propagandas ideologu senatoru Džozefu Makartiju. Režisors nepiemin viņu vārdus, taču sniedz nepārprotamas atsauces. Terēzes Raselas tēlotā aktrise ir spilgta un erotiska, taču mazliet pārlieku kalsna un vēsi intelektuāla. Viņai pietrūkst apburošā oriģinālā smaida.

Profesija – dubultniece

Pārliecinošākais „baltās kleitas Merilinas” attēlojums pieder Sūzanai Kenedijai itāļu fantastiskajā komēdijā „Merilina un es” (2009). Šajā filmā Merilinas gars apciemo sapņiem nodevušos neveiksmīgo baseina tīrītāju. Kenedija ir viena no profesionālajām aktrises dubultniecēm, viņa spēlēja Merilinu arī TV seriāla „Atbrīvotie” epizodē „Kas nogalināja Merilinu Monro?” (2003).

Pārsteidzošā kārtā arī visplašāk pazīstamāko profesionālo Merilinas dubultnieci sauc Sūzana (Grifitsa) un vienu no filmām ar viņas piedalīšanos – „Merilina un es” (1991). Tā ir televīzijas filma, kas balstās Roberta Slečera „atmiņu stāstos”. Slečers apgalvoja, ka bija slepeni precējies ar kinozvaigzni. Grifitsas aktieriskajā repertuārā ir tikai Merilinas tēli. Viņa piedalījās 14 filmās un TV seriālos, tostarp Kventina Tarantīno „Lubenē” (1994), kulta seriāla „Kvantu lēciens” epizodē „Paliec sveika, Norma Džīna” (1993) un fantastiskajā piedzīvojumu seriālā „Policists, kas ceļo laikā” (1997).

Apsēstība ar blondīnes tēlu

Baltās kleitas bieži izmantotas arī LTV kanālā nesen demonstrētajā miniseriālā „Blondīne” (2001) ar austrālieti Popiju Montgomeriju galvenajā lomā. Seriāls balstās britu rakstnieka Džoisa Kerola Outsa fikcionālā biogrāfiskā romāna savijumā ar Merilinas dzīves notikumiem, izvirzot priekšplānā nabadzīgas meitenes Normas Džīnas Beikeres pārtapšanu kinozvaigznē un privātās dzīves komplikācijas, sasniedzot slavu un profesionālu atzinību. Montgomerija bija apsēsta ar Merilinas tēlu kopš 12 gadu vecuma, un šī loma bija viņas mūža sapnis. Aktrises māte teica, ka meita gatavojās spēlēt Merilinu visu savu apzināto mūžu. Lai iegūtu atbilstošu sievišķīgu figūru, Popijai nācās pieņemties svarā. Tēlojums saņēma pozitīvas kritiķu atsauksmes, tomēr brīžiem viņas tēla mīmika un žestikulācija šķita pārlieku samocīta un neirotiska. Radās iespaids, it kā kleitas valkāšana vien aktrisei sagādātu ciešanas.

Tuvākajā nākotnē uz ekrāniem iznāks vēl viena šī romāna interpretācija ar Naomiju Votsu galvenajā lomā. Redzēsim, kā viņai veiksies!

Spēlējot atveidotājas

Neapšaubāmi Merilinas efektīgais vizuālais tēls un uzvedības modelis ietekmēja neskaitāmu sieviešu ikdienu un ārējo izskatu. Kinomāksla nepagāja garām savas  zvaigznes mīta radīto upuru fenomenam.

Viena no izteiksmīgākajām variācijām par šo tēmu ir režisora Harmonija Korina traģikomēdija „Misters Vientulība” (2007). Tā stāsta par popzvaigžņu iemiesotāju kompāniju, kuras apdzīvo pamestu muižu Skotijā, pakārtojot savu ārējo izskatu un uzvedību atbilstoši priekšstatiem par attēlojamiem elkiem. Samantas Mortones atveidotā Merilina, kura dzīvo kopā ar vīru Čārliju Čaplinu un meitu Šērliju Templu (mēmā kino ēras bērnu-zvaigzni), ir šīs mazās sabiedrības maigā, sievišķīgā dvēsele, un arī viņas dzīve apraujas traģiski.

Savukārt Sofija Kvintone kriminālajā franču komēdijā „Pupidū” (2011) attēlo pievilcīgu provinciāli francūzieti, kura tic, ka iepriekšējā dzīvē bija Merilina. Filmas sākumā viņa mirst mīklainos apstākļos. Izmeklējot šo nāvi, tiek atritināti viņas dzīves notikumi, kas aizdomīgi bieži līdzinās kinozvaigznes dzīves faktiem.

Merilinas atveidotājas var atrast arī mums ģeogrāfiski tuvākās teritorijās. Katežina Figura atveido vilciena bufetnieci Merilinu ironiskajā poļu komēdijā „Vilciens uz Holivudu” (1987). Bērnībā meitene skatījās Billija Vaildera filmas un paaugoties sāka sapņot par filmēšanos. Tomēr viņai jāsamierinās ar kinostudijas statistes lomu un draudzību ar caurkritušu kinooperatoru daltoniķi.  

Dziļajos Krievijas laukos dzīvojošo Merilinu filmā „Monro” (2009) attēlo Olga Pavloveca. Zinaida strādā dzelzceļa pārbrauktuvē un savas ārienes dēļ izpelnās iesauku – Merilina. Viņa ir pārliecināta, ka tā ir likteņa zīme, un neiesaistās attiecībās ar vietējiem vīriešiem, gaidot princi, kurš kādu dienu brigadiera Alberta izskatā iebrauc sādžā ar melnu džipu.

Vēl citas Merilinas kinovēsturē

Populārā amerikāņu dziedātāja Konija Stīvensa filmā ”Seksa simbols”  (1974).

Tā ir viena no pirmajām aktrises kinobiogrāfijām. Lai izvairītos no skandāliem, filmas veidotāji mainīja galvenās varones vārdu, tomēr neatpazīt Merilinas tēlu šajā filmā ir neiespējami.

Vērtējums:  Tēlojums ir pārliecinošs, taču nedaudz pārlieku kokains, trūkst Merilinas gaisīguma un plastikas.

 Mistija Rova filmā „Paliec sveika, Norma Džīna!” (1976).

Filma vēsta par Normas Džīnas Beikeres pārtapšanu par Holivudas zvaigzni Merilinu Monro.

Vērtējums:

  Aktrises sievišķīgās formas ir tuvas oriģinālam. Mīmika diemžēl atpaliek.

Katrīna Hiksa filmā „Merilina: Neizstāstītais stāsts” (1980).

Arī šis miniseriāls stāsta par nevienam nepazīstamas meitenes transformāciju par kinozvaigzni.

Vērtējums:

Aktrise labi uztvēra Merilinas smaida esenci.

Ešlija Džada un Mira Sorvino filmā „Norma Džīna un Merilina” (1996).

Filma uzņemta pēc grāmatas „Norma Džīna: mana slepenā dzīve ar Merilinu Monro”. Tā apgalvo, ka aktrisei bija personības dubultošanās, tādējādi attaisnojot divu aktrišu iesaistīšanos spēlē.

Vērtējums: visnotaļ interesanti.

Šarlote Sallivana seriālā „Kenediju dzimta” (2011).

Nosaukums vēsta par seriāla tematiku. Protams, ka bez Merilinas tēla te neiztikt!

Vērtējums:

Ļoti juteklisks, tomēr pārlieku vulgarizēts tēlojums.

Filmas „Septiņas dienas un naktis ar Merilinu” treileris

Viktorija Eksta žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: “Bulls Press”, publicitātes