Režisore atklāj, kā patiesībā top latviešu mūzikas klipi
Pirms deviņiem gadiem Aija Strazdiņa uzņēmās veidot grupai „Jumprava” videoklipu, lai gan viņai nebija ne mazākās pieredzes un saprašanas, kā tas vispār jādara. Šis notikums radikāli pārmainīja viņas dzīvi. Aija kļuva ne tikai par klipu un TV raidījumu režisori, bet arī par „Jumpravas” dalībnieka Aigara Grāvera sievu.
Pirms tam Aija strādāja žurnālistikā, un, kā pati atzīst, tā bija patīkama laika pavadīšana un laba pieredze. “Pāris gadu rakstīju sieviešu un jauniešu žurnāliem. Nekad nebiju vēlējusies studēt žurnālistiku un visu atlikušo dzīvi būt žurnāliste. Vienkārši sakrita tā brīža intereses ar iespējām, tobrīd žurnālistika šķita saistoša.”
Ar lielu atvēzienu
Tavā vizītkartē rakstīts, ka esi „JUMP Studio” direktore un režisore. Kā nokļuvi līdz režijai?
Filmēt un montēt man patika jau tīņu gados. Atceros, kad man bija 16 gadu, vecāki uzdāvināja ceļojumu uz Ameriku, kur dzīvoja mūsu paziņas. Tur iegādājos mazu videokameru un sāku filmēt, kas vien patrāpījās priekšā. Attiecīgi uzradās vēlme montēt. Pieslēdzu kameru pie diviem VHS maģiem, pievienoju vēl kasešu spēlētāju un liku virsū fona mūziku. Vispār baigā ķīmija, tāda savdabīga montāža. Lai arī tas viss patika, man nebija stingru mērķu kļūt par režisori.
Iepazinos ar Aigaru Grāveru, runājot par iespējamo rokmūzikas izdevuma veidošanu. Bet tas nebija nopietni, drīzāk tāda braukāšana ar dakšām ūdenī, nekā konkrēta. Un tad kādā jaukā dienā pēkšņi piezvanīja Aigars un jautāja, vai es negribu uztaisīt „Jumpravai” klipu. Tobrīd devos uz ārzemēm un teicu – kad atgriezīšos, tad arī parunāsim. Brauciens nāca īstajā reizē, jo varēju atslēgties no ikdienas un padomāt, ko īsti vēlos darīt turpmāk.
Protams, ka es gribēju taisīt „Jumpravai” videoklipu. Man tikai neviens nejautāja, vai es to protu. Man jautāja – vai gribu. Brīdi šaubījos, jo „Jumprava” taču bija respektējama grupa, nevis kaut kāds kaķu koris no Mazpisāniem. Un tad es padomāju – kāpēc nepamēģināt to, ko patiešām gribu? Kāpēc atgrūst tādu izdevību? Tā arī nevienam ļoti skaļi un skaidri nepateicu, ka no šīm lietām neko nesaprotu. Sāku domāt, kā to visu realizēt.
Pirms tam biju taisījusi „Aldara” žurnālu un intervējusi operatoru Jāni Eglīti, kas „Aldarim” bija filmējis reklāmas. Zināju, ka viņš ir labs operators, tāpēc zvanīju un lūdzu palīdzību. Jautāju, vai viņš zina, kā jāfilmē videoklipi. Vispār tas bija smieklīgi. Es lūdzu, lai viņš nāk palīgā, jo no tehniskām lietām neko nesapratu. Par laimi, viņam iepatikās šī amizantā situācija, un viņš apsolīja palīdzēt. Turklāt man pamatīgi noveicās, ka „Jumpravas” dalībnieks Aigars Grauba strādāja studijā „Cinevilla”, kur varēja dabūt gan HD kameru, gan visu pārējo filmēšanai nepieciešamo tehniku.
Mans pirmais klips „Ringā” tika filmēts ar lielu šiku un vērienu, bija pat sarūpētas sliedes operatora kamerai. Filmējām trīs dienas. Zinu, ka citi režisori savu karjeru sākuši ar mazu kameru uz pleca, brienot pa mežiem un purviem, toties es – kā liela māksliniece ar augstākās proves operatoru pie rokas. Ar lielu vērienu un bez jebkādas pieredzes. Sajēgas par to nebija nekādas, vienīgi pašas izdomāts scenārijs. Kad viss tika safilmēts, to vajadzēja arī samontēt.
Tika sarunāts, ka montēs Aigars Grauba, bet es sēdēšu blakus un skatīšos. Tā tika novilkts līdz pašam pēdējam, un pārējie „Jumpravas” džeki pat sāka viņam jautāt – kāpēc tu nemontē? Un tad Grauba mani savāca un aizveda uz „Cinevillas” studiju Jūrmalā. Montāžas telpā viņš uzturējās kādu stundu, todien viņam sāpēja galva. Parādīja man montāžas procesa pamatus un pats aizgāja gulēt. Es paliku viena. Nekas cits neatlika, kā montēt. Sākumā viss šķita kā Ķīnas ābece, bet pamazām iemanījos. Bruņurupuča ātrumā es to klipu samontēju. Bet Grauba tā arī neatgriezās. Kā aizgāja gulēt, tā pazuda. Par šo rūdījumu es viņam gandrīz ik dienu domās saku paldies.
Ja nebūtu šīs nejaušības, ar ko tu nodarbotos?
Nezinu, grūti pateikt. Skaidrs ir viens, es neesmu tas tips, kas ar kameru uz pleca varētu brist pa purviem. Es protu ātri mobilizēties, lai kaut ko paveiktu. Tāpēc nezinu, kā būtu, ja būtu. Šaubos, vai apzināti būtu sevi virzījusi uz režiju. Ja nebūtu Aigara piedāvājuma, iespējams, dzīvotu ārpus Latvijas un nodarbotos ar pavisam ko citu.
Ko vēl dari bez videoklipu veidošanas?
No videoklipiem pēdējie darbiņi bija ar Jenny May un „Melo M”, šobrīd top jau nākamie. Pirms kāda laika darbā bija melnais caurums, gandrīz nebija pasūtījumu, tagad kaut kas ir sakustējies. Palaikam režisēju vai producēju kādu televīzijas raidījumu. Tagad esmu raidījuma „Gandrīz ideālas vakariņas” montāžas režisore. Reizēm uzņemos producēšanas pasākumus arī kādam mūziķim, veidoju komercreklāmas. Mums ar Aigaru ir video un audio studija „JUMP Studio”.
Jā. To pamanījuši arī citi, tāpēc gadījušies kuriozi. Piemēram, piezvana kāds mūziķis un jautā, vai taisu klipus arī citiem mūziķiem, vai tikai Laurim Reinikam. Bet sadarbība ar Lauri sākās ļoti prozaiski. Notika tā, ka agrāk Lauris ar savu māsu, Mārtiņu Freimani un manu draudzeni Ritu Paulu dzīvoja vienā dzīvoklī.
Kad reiz Reiniks skaļi prātoja, ka derētu uztaisīt videoklipu, Rita ierosināja piezvanīt man, jo es taču taisot videoklipus. Atklāti sakot, toreiz biju uztaisījusi tikai vienu – to pašu „Jumpravas” klipu „Ringā”. Arī mans otrais piegājiens ar Laura dziesmu „Sirds sadeg neparasti” notika ar šiku un vērienu – ar krānu un inscenētām kāzām. Ar Laura dziesmām esmu uztaisījusi vairāk nekā desmit klipu.
Cik maksā videoklips?
Summu neteikšu, vienreiz nosaucu vidējo cenu, un to man pieminēja vēl daudzus gadus. Varu vienīgi pateikt, ka Latvijā klips maksā divreiz lētāk nekā Lietuvā un Igaunijā un piecreiz lētāk nekā attīstītajās Eiropas valstīs.
Videoklipa veidošana – tas nav peļņas darbs, man vienkārši patīk to darīt. Šeit tirgus ir pārāk mazs, lai runātu par kaut kādu videoklipu veidošanas industriju un lielām peļņas iespējām. Turklāt mūziķi nav tie cilvēki, kas būtu bagāti. Tāpēc reizēm uzfilmēju arī pa draugam. Vienkārši tāpat – par pašizmaksu. Ar asprātīgu ideju un vienkāršām metodēm reizēm var panākt labāku rezultātu nekā ar lielu naudu.
Pagaidām vēl baudām salīdzinoši sakārtotu ikdienu, jo abiem puikām ir bērnudārzs. Aiznākamgad vecākais sāks iet skolā, un tad radīsies jaunas problēmas. Ar bērnudārzu viss ir skaidrs – no rīta aizvedam, vakarā savācam. Bet, kad viens būs jāsavāc centrā un otrs – Pārdaugavā, turklāt dažādos laikos, tad vēl nav zināms, kā to visu sakombinēsim. Jūtu, ka tas nebūs vienkārši. Kādai manai draudzenei, kad puika sāka iet skolā, dzīve apstājās. Katru dienu bija jāsavāc no skolas un jāved uz pulciņiem. Kā notiks pie mums, nezinu. Dzīvosim – redzēsim.
Vai ir kāda nozīme, ka tavs vīrs ir mūziķis? Varētu dzīvot kopā, piemēram, ar grāmatvedi vai bibliotekāru?
Starp citu, kad apprecējos, vienubrīd pat gribēju, lai Aigars būtu nevis mūziķis, bet bibliotekārs.
Man traucēja viņa atpazīstamība. Jutos ne sevišķi veikli, kad manīju pievērstu sabiedrības uzmanību. Es neesmu skatuves cilvēks un pēc publicitātes neraujos. Tagad jau esmu pieradusi un vairs nemanu, ka uz mums skatās. Toties kāda mana draudzene, kas nedzīvo Latvijā, reiz atbrauca ciemos un uzreiz pamanīja, ka cilvēki uz ielas atskatās.
Tomēr jāatzīst, ka plusu no Aigara atpazīstamības ir stipri vairāk nekā mīnusu. Nav šaubu, tā man ir palīdzējusi profesionālajā jomā. Nav vajadzīga īpaša reklāma, daudzi zina, ka Grāvera sieva ir režisore.
Ja no gaisa nokristu liela nauda, mainītu savu dzīvesveidu?
Visticamāk, ka nē. Es to naudu ātri notriektu un atkal sāktu filmēt. Vai arī noīrētu tehniku un uzsauktu mūziķiem dziesmu videoversijas. Dieviņš laikam redz, ka man nav vērts dot daudz naudas, jo to vienalga ātri notērēšu. Tāpēc dod tik, lai pietiktu. Mēs ar Aigaru neesam no tiem, kam būtu tālejoši plāni, kur ieguldīt naudu, ja tāda uzrastos. Tiesa gan, mums ar Aigaru ir kaut kādas idejas par lielo kino, bet katrā ziņā tā nav šodienas aktualitāte.
Noteikti nē. Visu cieņu mājsaimniecēm, bet es tā nevarētu. Droši vien arī pensijā nevarētu mierīgi nosēdēt. Ja tā padomā – kāpēc ir vajadzīga pensija? Lai tie, kas noguruši no smaga darba, varētu atpūsties. Bet ko iesākt man, ja neesmu nogurusi no darba? No kā man jāatpūšas? Ne velti ir teiciens – dari to, kas tev patīk, un tev nekad nebūs jāstrādā.
Arī Aigara mamma vēl joprojām strādā un neraujas sēdēt mājās. Viņa ir skolotāja vidusskolā Valmierā, viena no labākajām ķīmijas skolotājām Latvijā. Un nevienam nerodas jautājums, vai Grāveres kundzei būtu jāiet pensijā. Viņa nejūtas nogurusi, jo dara to, kas patīk. Arī es daru to, kas patīk. Un vēlos to darīt maksimāli ilgi.
Andris Bernāts/Foto: no Aijas Strazdiņas un izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
