Dainis Locis: "Mums jākļūst tādiem, kādi bijām Atmodas laikā!"

Šodien lasīju, ka veikala kasierei pircēji aizrāda, ka viņa nerunā krieviski. Esi LNNK dinozaurs, vai 90. gados nebija bail cīnīties par Latvijas neatkarību, latviešu valodu?

Te ir stāsts par audzināšanu, par vidi, kurā esi uzaudzis un kur radušies tavi personības aizmetņi. Mans tēvs klausījās „Amerikas balsi”, „Brīvo Eiropu”, mums bija ļoti laba bibliotēka, jo mans tēvs bija grāmatnieks – grāmatveikalu tīkla „Alfa” direktors, kura pārziņā bija septiņi vai pat vairāki veikali. Viena no vietām, kur viņš strādāja, veicot biroja darbus, bija tur, kur tagad atrodas „Vīna studija” Tērbatas ielā.

Pie tēva nāca interesanti cilvēki – gan mākslinieki, gan disidenti –, un šie cilvēki, saprotams, nonāca arī manā redzeslokā. Tad, būdams padsmitgadīgs puika, guvu izpratni par to, kādā valstī dzīvojam, – PSRS. Tāpēc man izveidojās tādas kā paralēlās dzīves: viena, kurā eju uz skolu un klausos tos murgus, ko stāsta, un otra – mājās, radu un draugu lokā, kur nebija šaubu par to, kāds ir liktenis un par ko ir jācīnās. Man bija skaidrs mans uzdevums, un bailēm tur nebija vietas. Līdz ar to ir likumsakarīgi, ka pie Latvijas Nacionālās neatkarības kustības – LNNK – pirmsākumiem biju klāt.

Tas bija reāli bīstams laiks!

1994. gadā, kad LNNK uzvarēja Rīgas domes vēlēšanās, es vadīju izglītības komiteju. Tieši manā laikā notika pirmās skolu reorganizācijas. Mans uzstādījums bija, ka Latvijā bez latviešu un krievu skolām ir jāatjauno arī lietuviešu, igauņu, poļu, ukraiņu un citu mazākumtautību skolas. Tas nebija viegli. Tika rīkoti piketi, telefoniski saņēmām spridzināšanas draudus. Tā bija reāla cīņa.

Lielai daļai sabiedrības ir jautājums, kas tad turpmāk saimniekos Rīgā.

Mēs, opozīcijā esošie, esam apņēmušies turpmāk saimniekot Rīgā. Tāpēc latviešu partijas ir saorganizējušās, lai mērķtiecīgi atgūtu Rīgu.

Es arī esmu liels Latvijas patriots, un tāds esmu bijis jau kopš skolas gadiem. Kad man bija jāiet pionieros, pacēlu roku un pateicu: „Es to sarkano tītaru lupatu kaklā nesiešu!” Pēc tam gan mani, gan mammu vazāja pa visām komitejām. Bet principa pēc es nebiju ne pionieros, ne komjauniešos.

Malacis, ka tev tas izdevās.

Nāku no vecticībnieku dzimtas. Mans īstais vārds ir Romāns Andrejevs Vasilija dēls. Māte ir tīra latviešu saimniekmeita, un tēvs arī runāja gan latviski, gan vāciski. Viņa dzimta te jau 300, 400 gadu dzīvoja – tie ir citi krievi.

Es arī līdz pēdējam cīnījos pret komjaunatni un nestājos iekšā. Mani spieda, spieda, es vilku garumā, bet, nonākot 11. klasē, sapratu, ka man būs mīnusiņš un netikšu augstskolā. Tāpēc pēdējos mēnešos parakstīju tos papīrus. Tam visam bija liela ironijas piedeva. Pēc skolas gribēju studēt. Draugi centās atrunāt. Teica, lai labāk eju naudu pelnīt. To varēja pelnīt rūpnīcās, pat labāk varēja nopelnīt, nekā strādājot kādā profesijā ar augstskolas diplomu kabatā...

Tagad jau nekas nav mainījies. Par to pat anekdote ir. Viens ierauga sētnieku un saka: „Vai, kāda pazīstama seja! Kurā bankā tad strādājāt?”

Man gan bija skaidrs, ka jāiet uz augstskolu. Tas droši vien bija iedzīts jau skolā – mums Juglas 39. vidusskolā bija ļoti spēcīgi skolotāji. Izlēmu stāties ģeogrāfos, jo vienu kursu augstāk mācījās Viesturs Koziols, kas mani savaņģoja, sakot, ka viņiem ir super fakultāte, ka ar ģeogrāfiem ir iespēja apbraukāt pasauli, kaut bijušo Padomju Savienību, kas vien bija milzīgi plašumi. Tur bija vasaras prakses, vienvārdsakot, ļoti interesanti. Koziols teica, ka viņi tur ir vesela ģeogrāfu mafija. Pirmajā gadā mani nepaņēma, bet nākamajā iestājos pedagoģijas fakultātē ar ģeogrāfijas novirzienu. Man bija vai nu zinātne, vai pedagoģija – divas iespējas.

Manuprāt, lai ietu strādāt par skolotāju, ir jābūt slimam! Bērni bļauj, neklausa...

Mani interesēja iespēja strādāt ar jauniešiem.

Neaizmirsīsim, ka tajā laikā vēl bija arī Padomju armija. Pēc pirmā kursa visus savāca, augstskola pat no tā īsti nepaglāba. Tad man nācās nedaudz pasimulēt, un tā lieta man arī izdevās.

Tēloji trako?

Nē, trako netēloju, lai gan trakomājas tolaik bija pilnas ar simulantiem.

Es gan Voroņežā dienēju. Tā tikai izskatās, ka tupus čurāju. Reiz, kad es pamodos, pusrota bija aizvesta uz Černobiļu, kad atomelektrostacija uzgāja gaisā. Man paveicās...

Man draudēja Afganistāna, taču no armijas izdevās izvairīties. Biju pārliecināts nacionālists un pretpadomju elements. Zinot mani, es nevarētu turēt mēli aiz zobiem.

Mani no skolas meta trīs reizes ārā mutes palaišanas dēļ.

Var jau iedzīvoties jebkurā vietā, tā ir māksla. Bet es tur nevēlējos būt.

Pēc augstskolas pabeigšanas bija jāsāk strādāt, un es aizgāju strādāt uz savu bijušo skolu Juglā.

Esi dzimis rīdzinieks?

Jā. Miera ielas 18. namā pavadīju pirmos savas dzīves gadus. Tā māja kādreiz piederēja bagātiem cilvēkiem, uzņēmējiem un fabrikantiem, kur mana ģimene trīs cilvēku sastāvā dzīvoja vienā astoņu kvadrātmetru istabiņā komunālajā dzīvoklī.

Kā ir tagad? Nu gaužām slikti ir tas, kas notiek ar nekustamā īpašuma nodokli. Ja viņi balstās uz to, ka uz deklarēto personu ar nodokli neapliekamā platība bija 50 kvadrātmetri, tagad laikam jau 40, nākamgad būs 30?

Patlaban izskatās, ka Nila Ušakova plāns saistībā ar neapliekamo nodokli ir nonākt atpakaļ pie šiem astoņiem kvadrātmetriem...

Ikvienā aktīvā pašslavināšanas kampaņā politiķi uzskaita tik daudz veikumu un solījumu... Un vēl pabiedē, kas būs, ja pie varas tiks konkurenti.

Patlaban Rīgas domē pie varas esošie visus mēģina zombēt, vēstot, ka Rīgas domes opozīcijai, nākot pie varas, visu noņems. Nu neko nenoņems! Savās reklāmās viņi draud – ja labējie tiks pie varas, viņi jums atņems braukšanas biļetes un visas atlaides un sociālos labumus. Tie ir meli! Jauni bērnudārzi nav uzcelti, sporta infrastruktūra ir gaužām bēdīga – pilsētā nav pat normāla futbola laukuma. Diemžēl, tā kā sportam Eiropas naudu piesaistīt nevar, tad arī šī joma pie varas esošos neinteresē. Bet solīt prot visu!

Ko tik nesasolām, kad mums ir asakas rīklē iesprūdušas. Ārstam esam gatavi visu atdot.

Es no pirmās dienas, kāpjot tribīnē, teicu: „Kāpēc jūs, sociāldemokrāti, lielāties, ka rūpējaties par cilvēkiem? Bet kāpēc to neizdarāt, kāpēc nepiešķirat skolotājiem veselības apdrošināšanas polises?” Ilgi nereaģēja, bet tagad, pirms vēlēšanām, vismaz vienai daļai iedeva. Tomēr liela daļa Rīgas domes darbinieku ar minimālām algām šādas polises nesaņem. Tāda, lūk, ir viņu sociāldemokrātija!

Bija publiskoti balsojuma rezultāti, un parādījās situācija, kā Amerikā izdarīja trampisti, – uzpirktie pie varas esošie pilnīgi visas reformas boikotē, lai radītu iespaidu, ka Obamas laikā nekas nav izdarīts. Tagad Tramps atnāca kā glābējs.

Pie mums jau ir pilnīgi tas pats! Vienalga, ko mēs ierosinātu, principa pēc viss tiek bloķēts. Viņus pat neinteresē, ka tas opozīcijas ierosinātais ir iedzīvotāju interesēs. Viņi balso pret un neko neatbalsta. Pēdējā budžeta pieņemšanā ir iesniegti vairāki desmiti budžeta priekšlikumu, un nekā – neatbalsta. Bet kā viņi dara – pēc laika paņem tās labās idejas, ierosmes, piedāvā kā savas un momentā apstiprina. Mēs jau varam teikt – tas jau bija mūsu, bet ko tur daudz pukstēt – vismaz labi, ka kaut kāda lieta atrisinās.

Viņi ir ļoti prasmīgi radījuši iespaidu, ka dara, ka dod un rūpējas. Bet īstenība ir pavisam cita. Ar opozīcijas idejām priekšvēlēšanu laikā viņi nāk klajā kā ar savām, lai nozvejotu vēlētāju balsis.

Ko cilvēki gaida?

Gaida skaidru vīziju, gaida mazākus rēķinus, labāku transportu, kas iet līdz viņu rajonam, ja runājam, piemēram, par „kapu tramvaju”.

Pagaidām tas ir tikai iecerē, bet vai šis maršruts ir prioritārais un vai tajā ir jāiegulda tik daudz līdzekļu? Mēs sakām, ka ir daudz galapunktu, uz ko virzīt tramvaja līniju.

Purčikā, manuprāt, ir vairāk nepieciešams tramvajs nekā Skanstē.

Purvciems ir viens, tur tiešām sabiedriskais transports ir pārpildīts, cilvēki brauc kā siļķes mucā. Bet otrs – ir arī Berģu virziens. Tramvaja līnija uz turieni ievērojami atslogotu Brīvības ielu.

Kas mums draud, ja viss turpināsies, kā līdz šim?

Šobrīd diemžēl mēs jau par pašsaprotamām uzskatām tās lietas, ka zaga „Rīgas satiksmē” un „Rīgas namu pārvaldniekā” un turpinās zagt. Tāpat arī pārējās kapitālsabiedrībās.

Būtu nepieciešama kārtīga revīzija tieši saistībā ar šiem uzņēmumiem?

Absolūti. Iedomājieties, cik absurda ir situācija – mums, opozīcijas deputātiem, nav tiesību uzzināt nekādus ciparus. Visas finanšu lietas juridiski tik gudri tiek samenedžētas, ka man nav tiesību noskaidrot, kur aiziet mūsu, nodokļu maksātāju, nauda. Esošā domes vadība ir gājusi pat tālāk, un ir likvidēta Revīzijas komisija. Jaunajā sasaukumā mums ir plāns to atjaunot.

Dzirdēju, ka faktiski ir iespējams samazināt sabiedriskā transporta biļešu cenu. Tas ir reāli? Vai arī tikai priekšvēlēšanu muldēšana?

Skaidrs, ka sabiedriskā transporta biļešu cenu ir iespējams samazināt. Pašreizējais e-talons tiek pārmērīgi sadārdzināts, un reāli nevienam nav skaidrības, par ko maksājam. Pašlaik brauciena cena ir 1,15 eiro. Neņemos apgalvot, vai ir iespēja cenu samazināt uz 60 centiem, kā apgalvo Ķirsis, varbūt viņam šie aprēķini ir precīzāki, bet es zinu, kā Jelgavā situācija ir atrisināta – norēķini par braucieniem sabiedriskajā transportā tiek veikti ar bankas kartēm. Tādai sistēmai vajadzētu būt visā valstī.

Bet nebūsim naivi – kādam bija izdevīga e-talona ieviešana, kas jau pati par sevi bija iespēja nopelnīt.

E-talonu sistēma ir „Rīgas satiksmes” kārtējā meitasuzņēmuma „Rīgas karte” vadītāja Aleksandra Brandava rokās. Viņš arī to mikroautobusu sistēmu kontrolē, kā ir saprotams. Tikko bija publikācija par to, ka nav skaidrs, vai kārtējā domes iepirkumā uzvarēs  Brandavs vai Šķēles firma.

Tas jau muļķim skaidrs, ka, prasmīgi radot iespaidu, ka sabiedrībai tiek dots, dots un dots, īstenībā no otras puses tiek riktīgi pumpēts ārā. Tā taču ir visur!

No Rīgas pilsētas 800 miljonu budžeta katru gadu 100 miljoni aiziet „Rīgas satiksmei”. Tātad – katrs astotais eiro aiziet „Rīgas satiksmei”, lai par brīvu varētu braukāt no rīta līdz vakaram tās kategorijas, kam ir piešķirti bezmaksas braucieni. Tas ir vajadzīgs? Vai tās tiešām ir tik milzīgas summas? Atbilžu nav.

Toties ir zināms, ka lielas naudas summas tiek pārskaitītas arodbiedrībai LABA, kas, kā zināms, pilda politisku pasūtījumu, atbalstot „Saskaņas centru” vēlēšanās. Man liekas, ka Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai vajadzētu pievērst šim jautājumam lielāku uzmanību un mēģināt risināt šos jautājumus.

Kad Ušakovs ienāca Rīgā, bija liels uzkrājums, bet tagad ir liels parāds. Varbūt jūs, opozīcija, kas tomēr ir tuvāk un seko šīm lietām līdzi, varat pateikt, kur tā nauda aizgāja?

Nu kā – tā aizgāja tajā melnajā caurumā. Katru gadu mēs dotējam „Rīgas satiksmi”. Rupji rēķinot, tie ir 100 miljoni katru gadu.

Kas stāv ar cepuri apakšā zem tā melnā cauruma?

Ir visādi mistiski iepirkumi, ūdeņi, nanotehnoloģijas, ūdeņraža trolejbusi... Tā nauda it kā vienkārši izkūp gaisā. Nevaru precīzi pateikt, kurš cik daudz ir saņēmis, bet aizdomas ir milzīgas, ka viss ir sadārdzināts stipri vairāk, nekā tas varētu būt. Un saprotams, ka tas ir kāda vai kādas grupas interesēs. Nav mērķis likvidēt kapitālsabiedrības, bet to pārvaldībai jābūt citādai. Vēlētājiem ir jādod iespēja zināt, kur aiziet nodokļu maksātāju nauda.

Risinājums būtu internetā ikvienam pieejami cipari?

Jā, protams. Vajadzētu precīzi atreferēt un parādīt, kā veidojas pašizmaksa, piemēram, vienam braucienam sabiedriskajā transportā. Šobrīd nekas tāds nav redzams. Visa tā uzskaites sistēma, izskatās, ir koriģējama pēc vajadzības. Īstenībā valsts dod naudu invalīdiem un citām cilvēku grupām, kam pienākas atlaides braucienu nodrošināšanai, bet dome to tīri smuki ir pozicionējusi kā savu dāsnumu. Realitātē domei ir tikai dažas pozīcijas, kurās tā nodrošina bezmaksas sabiedrisko transportu.

Lieliski! Bet svētku dienās braucienus dažas reizes gadā Rīgas dome taču uzsauc par brīvu? Interesanti zināt, cik šādā veidā ir iespējams izrēķināt zaudējumus.

To nevar īsti izrēķināt. Varētu, ja būtu manis pieminētā caurskatāmā sistēma. Ar bankas karti norēķinoties, pakalpojumu nodrošina banka, un visa uzskaite saiet vienā vietā. Bet ar rīdzinieku kartēm, personalizētajiem e-taloniem un parastajiem, anonīmajiem e-taloniem ir viegli manipulēt ar datiem. Kad mēs domē pieprasām datus, uzrādās, ka vienā brīdī pēkšņi ir braukuši neticami daudz invalīdu. Uzņēmums pats uzrāda šādus datus, bet, cik ir patiesībā, neviens nezina.

Parastais e-talons ir anonīms. Tas ir slikti, jo ir iespēja kādam uzrādīt fiktīvus rādītājus?

Nu ja.

Bet, lai arī kādas šmuces nāktu gaismā, pašreizējais mērs tomēr omulīgi sēž savā krēslā.

Gribētos domāt, ka ilgi tā vairs nebūs. Visas impērijas reiz sabrūk.

Pēc pēdējiem ģeopolitiskajiem notikumiem vēlēšanās Nilam iet nost ukraiņi, iespējams, arī poļi, baltkrievi. Tagad taču visiem ir acīmredzams, ka viņu saistība ar austrumu kaimiņu ir nenoliedzama.

Viņam ir izdevies radīt varenu personības kultu. Tas ir ārprāts. Uz viņu, to kadru, vairāki desmiti cilvēku strādā. Tikai uz Nilu vien. Neviens mūsu prezidents līdzās nestāv.

Tātad – tu soli pārmaiņas. Esi cilvēks, kurš politikā ir ilgus gadus, kurš pārzina virtuvi un kurš grib cīnīties. Kā domā to īstenot?

Esmu bijis klāt gan pie nacionālā stāsta, gan pašvaldības stāsta, un jūtu un saprotu, ka ir pienācis izšķirošs brīdis.

Esmu Rīgas domes opozīcijas partijas frakcijas vadītājs, nodaļas vadītājs, Rīgas vēlēšanu galvenais koordinators un jau vairākus gadus strādāju pie tā, lai panāktu varas maiņu. Šobrīd trīs koalīcijas partijas ir nobriedušas beidzot parakstīt sadarbības memorandu – tās ir NA, ZZS un „Vienotība”. Bez šīm koalīcijas partijām, iespējams, 5 % barjeru pārvarēs vēl kāds latviešu saraksts.

Uzskatu, ka vairākiem latviešu sarakstiem, kuri var pārvarēt 5 % barjeru, ir reāli lielākas izredzes nostumt Nilu no pjedestāla nekā vienam lielam un izplūdušam spēkam. Ir īstais brīdis negācijas un negatīvo attieksmi pret politiku kā tādu pārvērst par efektu. Mums ir jākļūst par tādiem latviešiem, kādi bijām Atmodas laikā, kad ar degošām acīm cīnījāmies par savu valsti un valodu. Mums ir jāuzrunā citam cits, sakot: „Latvieši, beidzam pukstēt! Aizejam uz vēlēšanām un nobalsojam par to sarakstu, kas patīk.” Nevajag panikot. Katram sarakstam vajag dabūt 10 %, kopā sanāk 50 %, un tad tālākais rezultāts vairs nav prognozējams. Pēdējā laikā, vērojot masīvo „Saskaņas centra” reklāmas kampaņu medijos, rodas iespaids, ka viņi nebūt nav pārliecināti par savu uzvaru. Uztraukums ir jūtams. Galvenais – neslinkot, nepalikt sēžam mājās, bet 3. jūnijā iet balsot. Rīdziniekiem ir iespēja izvēlēties.

Kasjauns.lv / Foto: Mārtiņš Ziders