Embūte. Reiz te bija svētvieta, tagad - izmirstošs novads
Bija vieta, nav vietas. Daži desmiti gadu, un tur, kur kūsāja dzīvība, palikuši vienīgi stāsti, leģendas, tūrisma takas. Kā tas iespējams, ka tik dāsna – ar svētvietām, bagātīgu faunu, floru, izcilu kultūrvēsturi – vieta aiziet zudībā? Vai tas ar kādu nolūku? Šajā gadījumā – nolūku no Augšas?
Ceļvežos uzsvērts, ka Embūtes ieleja ir ne tikai viena no skaistākajām un interesantākajām, bet arī viena no noslēpumainākajām Kurzemes vietām. Tā atgādinot varenu trauku, ko no visām pusēm ietver vairākus desmitus metru augsti pauguri – Pavāru kalns, Veres kalns, Embūtes pilskalns, kā arī Rietumlatvijas augstākais lielpaugurs Krievu kalns, saukts arī par Krīvu kalnu.
Senču svētvieta Pērkonam
Pēc seniem nostāstiem, šeit bijusi senču svētvieta vienai no visspilgtākajām mitoloģiskajām būtnēm – Pērkonam. Krievu kalnā nepārtraukti degusi svētuguns, ko uzmanīja rituāla zinātāji – krīvi – svētie vīri vai vaidelotes – svētās sievas. Padomju laika kartēs nez kāpēc tika dots maldinošs kalna augstums, arī nosaukums kādā brīdī pārsteidzošā kārtā no Krīvu pārtapa par Krievu.
Arī Vēres vai Kundenieku kalns atrodas valsts aizsardzībā, jo tā forma, lielums un stāvās nogāzes atbilst senajiem pilskalniem. Kalna dienvidu daļā atrodas divas bedres, ko uzskata par upurvietām, bet kalna austrumu nogāzē redzama sarkana zemē iegrimuša akmens virsējā dala, kas atgādina sarkofagu. Tautā šo akmeni dēvē par Induļa kapu, bet speciālisti apgalvo, ka virs akmens esot spēcīgs biofizikālais lauks jeb āderu krusts.
Embūtes ieleja izsenis tiek uzskatīta par senu svētvietu, ko apstiprina arī mūsdienu ezoteriķi, uzskatot, ka tieši no Embūtes (un Ķeveles) sākas Kurzemes „koka” – Kurzemes meridiāna saknes, no kura izaug visas Ziemeļkurzemes svētvietas. Tiek skaidrots, ka enerģētiskās līnijas aptver visu zemeslodi kā tīkls, un tieši uz meridiāniem parādās īpašas vietas – avoti, alas, klinšu atsegumi, kalni, ūdenskritumi, akmeņi, kur notiek Zemes un Visuma enerģiju pastiprināšanās. Cilvēks tādās vietas izjūt skaistumu, apgarotību, dvēseles pacēlumu, mieru un brīvību, tāpēc tādas vietas dēvē par svētvietām.
To nu nenoliegt, Embūtē, kur vien pagriezies, tur mistērija. Svētie ozoli, akmeņi, mītiskas gravas, noslēpumainiem stāstiem apvīti ciemi, kuros mituši baltu zintnieki, gudrie vīri un sievas, daba, kas pārstiedz ar aizsargājamiem augiem, kas ierakstīti „Latvijas Sarkanajā grāmatā”, retiem dzīvniekiem, īpaši bagātīgu dabisko veģetāciju.
Bagāta vieta. Reiz cienīta.
„Sirmajā senatnē Embūtes apgabalu apdzīvoja brīva un neapspiesta kuršu cilts, pār kuru valdīja kuršu virsaitis Indulis. Embūtes pilskalnā atradās grezna un stipra ozola pils, kur Indulis drošsirdīgi turējās pretim savam spēcīgajam kaimiņam, leišu virsaitim Mintautam. Diemžēl kurši un leiši par vēlu nomanīja, kādas briesmas viņu brīvībai draudēja no svešajiem ienācējiem – vācu krustnešiem. Bruņinieki arvien tālāk un tālāk spiedās uz priekšu, viņi uzcēla Kuldīgu un pamazām tuvojās Induļa robežām.”
Kad mēs devāmies uz Embūti, aizbraucām tai garām. Dīvaini, bet pie Embūtes nav zīmes, ka tā ir Embūte. Arī mobilie sakari vietām ir, bet vietām – nav. Kad esam klāt, mūs sagaida Embūtes dabas parka informācijas centra darbiniece Arta Plānica, kura tūristiem, kuri ieradušies apskatīt Embūtes dabas parku, vispirms uzdod jautājumu: “Vai zināt, kas ir Indulis un Ārija?” Daudzi nezina. “Tiešām nezināt? Indulis un Ārija ir Romeo un Džuljetas latviskais variants.”
Embūtes kultūrvēsturiskā mantojuma stūrakmens ir Induļa un Ārijas pārsteidzošais mīlas stāsts, par kuru, kā izrādās, tikai retais latviešu skolēns kaut ko zina. “Kā saprotu, skolās par to neko nemāca,” spriež Arta. “Skolēniem, kas šeit ierodas ekskursijā, par tādu Induli un Āriju pirmā dzirdēšana. Pie mums ierodas ne tikai latvieši, pērn vasarā te bija arī igauņi, lietuvieši, vācieši un krievi. Ieradās arī kāds latvietis no Meksikas, vārdā Indulis. Viņš solījās, ka šopavasar atkal atbrauks un kādu nedēļu kā senais virsaitis Indulis padzīvos Joda dambī.”
Varbūt. Ja liktenis būs lēmis.
„Embūtes krāšņumu atdzīvina Eiropas nauda” – ar tik cerīgu nosaukumu 2005. gadā dienas laikrakstā tika vēstīts, ka slavenajām Induļa un Ārijas leģendām bagātajos kalnos pašlaik nav it neviena tūrisma biznesa kopēja, bet tagad viss mainīsies. Dabas parka Embūtes pauguraine vides sakārtošanā un ekotūrisma infrastruktūras izveidē līdz 2007. gadam tiks ieguldīti 373 tūkstoši latu Eiropas Savienības un Latvijas valsts naudas, ka pagasta padome projektu apsveic, bet nabadzības dēļ tajā nepiedalās ar līdzfinansējumu.
Tomēr pāris ienācēju Embūtes pagastā liek pamatus pirmajam tūrisma biznesam cerībā, ka Eiropas projekts palīdzēs attīstīties uzņēmējdarbībai un atdzīvinās krāšņo vietu. Tika rakstīts – projektu, kas pieckārt pārsniedz Embūtes pagasta budžetu, īsteno Dabas aizsardzības pārvalde, lai nodrošinātu kvalitatīvus ekotūrisma maršrutus un sakārtotu tūrisma infrastruktūru tā, lai tūristu klātbūtne nebojātu dabu un lai “pamazām sagatavotu iedzīvotājus, lai šeit var notikt vietējais bizness”; ka ir iekārtota divus kilometrus gara taka no Joda lejas līdz nākotnē veidojamā Tūrisma informācijas centra vietai, un lielāko daļu naudas ieliks Tūrisma informācijas centra celtniecībā – vecas muižas kompleksa ēkas pārbūvē.
Un jau nākampavasar ceļotāji izmantos Embūtes senlejas iegādāto servisa mājiņu, lai kopā ar gidu dotos ceļojumā pa pašu izstrādātajiem gājēju un velomaršrutiem, taču slēpotāju, sniegadēlistu un 700 metrus garu rodeļu trašu projektu gan vēl nākoties pārstrādāt, taču SIA „Embūtes senleja” taurētāju jeb Pavārkalna slēpotāju trases ierīkošanai jau speciāli nodibināta. Plāni grandiozi, visiem latviešiem un embūtniekiem iedvesmojoši. Un?
“Pagājušajā vasarā Embūtes dabas parku apmeklēja aptuveni 800 tūristu, tas nozīmē, ka interese ir. Protams, ja šeit ieguldītu naudu tūrisma attīstīšanai, te varētu izvērst daudzas interesantas lietas,” stāsta Arta Plānica un neslēpj – centra turpmākais liktenis esot visai neskaidrs. “Agrāk man bija darba līgums ar Dabas aizsardzības pārvaldi, bet tai vairs nav naudas, lai apsaimniekotu dabas parku. Tāpēc šī funkcijas pārņem pašvaldība, bet, vai tā turpinās iesākto, vai paturēs mani darbā, tas vēl nav skaidrs.”
„Kad bruņinieki ielauzās Embūtes apgabalā, Indulis droši veda savu karaspēku pret vāciešiem. Kurši bezbailīgi cīnījās, bet viņi bija slikti apbruņoti un cieta sakāvi. Indulim ar lielām grūtībām izdevās izlauzties no aplenkuma un meža biezumā paglābties no vajātājiem. Piekusis un noguris viņš nolēca no zirga un atgūlās koku pavēnī. Austot saulei, Indulis pamodās no zirga zviedziena. Viņš uzlēca kājās un ieraudzīja jājam bruņinieku. Sagrābis savu āvu, Indulis devās pretiniekam virsū. Bruņinieks nolēca no zirga un metās virsū Indulim ar paceltu zobenu. Atgaiņādamies un izlocīdamies Indulis ar āvas cirtienu pāršķēla uzbrucējam bruņu cepuri, un tas nokrita zemē.”
“Tā ir sanācis, ka vairāki Embūtes dabas parka objekti ir privātīpašums,” stāsta Arta. “Lūk, šis dīķis pie vācu bruņinieku pilskalna. Mēs to nevaram iztīrīt un sakopt, jo tas kādam pieder. Saimnieki ir prom Rīgā, paši nekopj un pārdot negrasās. Agrāk te viss bija pamatīgi aizaudzis, pērn vasarā izpļāvām, lai cilvēki netraucēti var uzkāpt pilskalnā.”
Izrādot pilsdrupas, Plānica stāsta, ka Embūtes pils celta 13. gadsimta četrdesmitajos gados. Agrāk pilī rezidējuši pat Kurzemes bīskapi, bet ap 1700. gadu Ziemeļu kara laikā pils nopostīta. Uz vecajiem pils pamatiem uzcelta muižas dzīvojamā ēka, 19. gadsimtā tā paplašināta, nojaucot vienu no vecajiem vārtu torņiem. Pēdējā muižas īpašniece bijusi barona Hansa fon Hāna atraitne. Kad 1919. gada sākumā Rietumkurzemē īsu brīdi valdījuši komunisti, muiža izpostīta, vēlāk aizdedzināta, daļēji nojaukta un izmantota būvmateriālos. Mūsdienās drupu stāvoklī saglabājušies pils apkārtējā vaļņa paliekas un atsevišķi pils mūri.
“Vecajās fotogrāfijās labi redzams, ka pilsdrupās ir daudz vairāk ķieģeļu nekā tagad,” stāsta Arta. “Vietējie izkasīja ārā ķieģeļus, kurus izmantoja savās saimniecībās. Daudziem embūtniekiem māju skursteņi uzmūrēti no pils ķieģeļiem.” Arta saka, ka apkārtnē ik palaikam uzrodas metālu meklētāji. “Laikam meklē senlietas. Uzvedas kā kurmji – izrok bedres un aiziet. Vismaz būtu tās aizbēruši.”
Mūs aicina doties uz Embūtes baznīcas drupām. “Te ir tā vieta, kur laulāja Induli un Āriju,” viņa apliecina. “Agrāk te atradās viena no vislielākajām baznīcām Kurzemes hercogistē ar trim simtiem sēdvietu.” Embūtes luterāņu baznīcas dibināšanas gads neesot precīzi zināms, pirmo reizi tā pieminēta 1553. gadā. Mūra baznīca būvēta 1674.–1684. gadā, celtniecību finansējis gan Embūtes muižas īpašnieks, gan citi apkaimes muižu īpašnieki.
Baznīcā bijušas milzīgas kristāla lustras, iespaidīgas ērģeles un krāšņas altāra gleznas. Laika gaitā baznīca papildināta ar izciliem kokgriezumiem, bet pats altāris darināts klasicisma stilā. Baznīcu rotājuši muižnieku ģerboņi, karogi, vāzes. Baznīca bijusi vienīgais šāda tipa piemineklis visā Latvijā. Pirmās brīvvalsts gados tur notikuši dievkalpojumi, kuros vairākkārt pirms došanās uz Līgo svinībām Joda dambī piedalījies arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Baznīca nopostīta Otrā pasaules kara beigās.
Arta rāda uz baznīcas drupām un ar smaidu nosaka: “Man ir sapnis šeit sarīkot vasaras laulības, tad degtu lāpas un smaržotu lilijas – tas būtu ļoti romantiski. Parasti jaunlaulātos ar automašīnu pieved pie baznīcas durvīm, ieved iekšā un salaulā. Savukārt šeit baznīca atrodas kalnā, kur nevar tik vienkārši piebraukt. Jaunlaulātajiem pašiem būtu jākāpj kalnā, tad viņi varētu padomāt, kāpēc vispār precas. Došanās uz baznīcu būtu svētīgs pārdomu brīdis pirms laulībām.”
Kādreiz te bijis pilns ar nātrēm un būvgružiem, bet pagājušajā vasarā viņi esot lielu daļu iztīrījuši. “Redziet, baznīcā ir zema ieeja. Šeit nevar kā citos dievnamos – iesoļot ar lepni paceltu galvu, te pazemībā jāpieliecas. Šī vieta ir lieliska, vakaros to varētu izgaismot, tas būtu fantastisks skats.”
„Kara priekšvakarā Induli uzrunāja viņa draugs Pudiķis. “Induli,” viņš teica. “Tu darīji nepareizi, ka atteicies no savu tēvu dieviem. Arī kristiešu Dievs briesmās tevi ir atstājis. Griezies atpakaļ pie savas ticības un lūdz vareno Jodu, lai tev palīdz. Pērkons no tevis novērsies, tas tagad ir leišu pusē. Šo karu uzsūtīja sadusmotie dievi, lai tev atriebtos.”
Indulis paklausīja drauga padomam un naktī nemanīts nokļuva kokiem apaugušā ielejā, ko sauca par Vilku lauku. Tas bija svētīts Jodam. Tur stāvēja vecs, sirms ozols – dievu miteklis. Indulis lūdzās: “Jod, Tu, visuvarenais, kas valda apakšzemes valsti! Es esmu maldījies. Arī kristīgo Dievs mani ir atstājis, bet Pērkons tagad ir leišu pusē. Nāc, parauj manus ienaidniekus, es tev piederēšu mūžīgi mūžam.””
Kad esam ieradušies Joda dambī, Arta rāda, kur agrāk atradusies skatuve un kur – bufete. “Padomju laikos Joda dambī notika ļoti skaistas zaļumballes. Viss laukums bija kā piebāzts – pilns ar apmeklētājiem! Ja netālu ieraudzīji kādu paziņu, nemaz nevarēji pie viņa nokļūt. Šī vieta ir kā bļoda, te ir laba akustika. Pasākumos bija sajūta, ka te visapkārt saliktas tumbas, kaut patiesībā bija tikai divas. Agrāk zaļumballēs vietējie embūtnieki bieži saķērās ar vaiņodniekiem. Atceros, pēc kāda liela kautiņa zaļumballes aizliedza vispār.”
Joda dambis bijis iecienīts arī pirmās brīvvalsts laikā, tur regulāri rīkoti Līgo svētki, kurus katru gadu apmeklēja vairāki tūkstoši cilvēku no apkārtējiem pagastiem, Liepājas un Rīgas. Svētki parasti noritējuši pēc līdzīga scenārija – vispirms noticis dievkalpojums baznīcā, tad gājiens uz dambi, svētku atklāšana, viesu runas, koncerts vai teātra izrāde, tad dejas un līgošana. Joda dambī bijusi iekārtota skatuve, sēdvietas un arī bufete.
Pirmoreiz dambi labiekārtoja 1936. gadā, bet 1967. gadā nojauca iepriekšējo estrādi un uzcēla jaunu. Šeit notika Liepājas rajona Dziesmu svētki, Liepājas teātra izrādes, Embūtniekiem spilgtā atmiņā Raiņa lugas „Indulis un Ārija” Liepājas teātra brīvdabas izrāde sešdesmito gadu beigās.
Astoņdesmito gadu beigās Joda dambī vēlreiz pārbūvēja estrādi, pēdējie pasākumi tur notika Atmodas laikā. Paradoksāli – kad Latvija atguva neatkarību, Joda dambis iekonservējās. Pēdējos 20 gadus tur nekas nenotiek. Tiesa, tagad uz turieni var doties tūristi, dambī izveidota ugunskura vieta, malkas šķūnītis, āra galdi, tualete un atkritumu urna. Izveidotas ekotūrisma takas, interesenti var aplūkot tārpiņus un kukainīšus.
„Pērkons ne pa jokam sadusmojās uz Jodu, kas bija parādījies virszemē. Sacēlās briesmīgs negaiss. Dārdot un zibeņojot Pērkons dzinās pakaļ Jodam, bet pārbijušies kareivji palika stāvam.
Meklējot mīļoto Induli, šurp pa klajumu steidzās skaistā Ārija. Jods izmantoja izdevību un noslēpās aiz viņas. Jodam mestais zibens skāra Āriju, kas kā nopļauta nokrita zemē. Indulis savu Āriju atrada jau mirušu. “Pērkona tēvs mani ir sodījis!” viņš izsaucās un izmisumā atstāja kaujas lauku.
Kopš tā laika Induli neviens nav redzējis. Toties redzams zemes uzmetums, ar kuru Jods aizbēra upīti. Aiz pilskalna purvainas pļavas vidū atrodas tā saucamais Joda dambis, kur Jodam no cepures izbira zeme. Kad ir pērkons, ļaudis ne vien Embūtē, bet arī citur Latvijā saka: “Pērkons Jodu gaiņā!””
Vēl tagad pār Embūti valda leģendas. Un gluži likumsakarīgi, ka Embūti iecienījuši arī dziednieki. “Pagājušajā vasarā atbrauca liela grupa ekstrasensu un visu dienu kaut ko pētīja un mērīja. Viņi konstatēja, ka te esot ļoti spēcīga enerģētika, it sevišķi Joda dambī.”
Zinātāji stāsta, ka izseni svētvietas tika sargātas ar sliktu PR – sliktu tēlu, slavu, kas veidojās no baisiem vietu nosaukumiem un šermuļus uzdzenošām teikām, nostāstiem. Teika par Pilskalnu vēsta, ka avotiņš, kas iztek no Pilskalna rietumu nogāzes, esot skaistās meitenes asaras, kura nogrimusi līdz ar pili. Ka laiku pa laikam Pilskalna iedobumā ir redzamas kāpnes, pa kurām kādreiz varēja nokāpt ķēniņa pilī, bet pusnaktī Induļa pilskalnā spokojas kropli dzīvnieki – kliba kaza, putns ar vienu spārnu un citi baisi neradījumi. Kas zina – varbūt šī ļoti skaistā vieta, kur katrā kvadrātmetrā mīt kaut kas rets, unikāls, aizsargājams, sevi cenšas pasargāt arī no cilvēkiem. Graujošās urbanizācijas, postošā patērētāja, kuram latviešu dzejnieka un filozofa Riharda Rudzīša 1929. gadā izdotās „Svētceļotāja piezīmes” ir tikai jūsmīga lirika.
“Kad no rīta piecēlos un izgāju rasainā dārzā, skats neviļus krita lejā, kur dzidrā rīta miglā dusēja Induļa dzimtene. Sienam savas somas pār pleciem un dodamies pa krauju lejup uz piegāzes ozolu un ošu birztalām. Rudens staigā pa koku galotnēm un birdina zarus, un ievīsta visu zeltā un purpurā. Skaists ir dzeltenais lapu jums virs galvas, bet vēl skaistāka zeme zem kājām. Zeme kā brīnišķīga grīdsega musulmaņu templī. Vajag tikai mazliet pievērt acis, saka mans biedrs, un zeme liksies vēl pasakaināka. Apsēžamies uz zaļi nosūnojuša akmens, un pēkšņi debesīs izlaužas vesels gaismas milzums un pārpludina mūs un kokus, un daudzkrāsaino zemi, visu, visu. Kā saulē viss pārmainās, daiļāks, spārnotāks top. Rudens ber pār mani savu smaidošo zeltu, un tas ir tik labi.
Līdzās Induļa kalnam, lejā pāri upītei, stiepjas garenais, šaurais Joda dambis, kas tiešām šķiet kā mākslīgi darināts, un turpat deju laukums, kur mēdz izbraukt arī Liepājas viesi. Uz kādu sprīdi tālāk izceļas Vilku kalns, kam blakus kā milzu plaisa šķeļas Vilku grava, šaura, piekritusi koku stumbriem, pieaugusi sirmām sūnām, papardēm, ar strautiņu vidū. Varenas nosūnojušas egles aizēno debesis. Izejot no gravas, drīz vien atrodamies pie Embūtes baznīciņas, kas stāv ar muguru pret vārtiem. Un lejāk Bruņinieku kalns ar vācu pils drupām, kas vēl tikai pirms diviem gadiem kā nodegusi. Šī zeme liekas visa noslēpumu pilna, tūkstoš audzes to minušas, un vēsture no katra sīkākā akmentiņa šeit runā savu valodu.”
2005. gadā dienas laikraksts vēstīja – pēdējos astoņos gados Embūtes pagasts ir zaudējis divsimt iedzīvotāju no septiņiem simtiem. Ceļi ir tukši, daudzu māju logi — izsisti vai aizsisti. “Nesen kādam vecam embūtniekam jautāju, cik tad mēs te Embūtē esam? Kādi trīs simti?” atceras Arta. “Viņš šūpoja galvu un atbildēja, ka tik daudz vairs nav. Labi, ja esam kādi simts.”
Nesen Embūtē likvidēta vienīgā skola, tagad bērnus ar autobusu ved uz 13 kilometrus attālo Vaiņodes vidusskolu. Embūtē ir tikai viens mazs veikals un pasts, vēl pagastmāja ar pagastveci un sekretāri. Agrāk bijis arī bērnudārzs, bet arī tas sen kā likvidēts.
“Embūte kļūst arvien tukšāka un tukšāka. Netrūkst pamestu dzīvokļu un māju, darba vietu šeit nav, daudzi embūtnieki brauc strādāt uz Vaiņodi, Skrundu vai Liepāju. Vairākumu vietējo, kas zaudējuši darbu un nodzērušies, vispār nekas neinteresē. Kad viņiem piedāvā mazus darbiņus, viņi atsakās. Labāk dzer un dzīvo no mātes pensijas. Jaunieši, kas dodas studēt, atpakaļ vairs neatgriežas.”
