Kādas nedienas latviešu tūristi piedzīvo ārzemēs
Aizveda uz patversmi suni, salūza brilles, nevaram ar kameras biedru sadalīt televizoru — Ārlietu ministrijas Konsulārajā departamentā ir ierasti visdīvainākie palīdzības lūgumi no tautiešiem ārzemēs.
Piedzīvojums ar suni ir atsevišķa stāsta vērts. Kāds tukumnieks, kurš, lai arī varētu mitināties privātmājā dzimtajā pilsētā, izvēlējies bezpajumtnieka dzīvi Rīgā — kopā ar diezgan palielu suni. Var tikai brīnīties par viņa uzņēmību, bet 2008. gadā abi draugi ar stopiem aizceļoja līdz pat saulainajai Spānijai.
Policija aizved suni, Turcijā salūst brilles
Te pusmūža vecuma klaidonim gadījās nelāga liksta. Aizejot uz veikalu, viņš suni bija atstājis, piesietu ārā un sargājam mantību. Dzīvnieks godam pildīja sarga pienākumus un sakoda vīrieti, kuru, visticamāk, ieinteresēja latvieša soma. Iejaucās policija, suni nogādāja patversmē, bet viesim no tālās Latvijas piesprieda 600 eiro (422 latu) lielu sodu. Papildus vēl bija jāmaksā par suņa uzturēšanos patversmē un medicīnisko aprūpi — 140 eiro (98 lati).
Ceļotājs naudu lūdza Latvijas vēstniecībai, bet, saņēmis atteikumu, pieprasīja Valsts prezidenta tālruņa numuru. Diplomāti sazinājās ar kunga radiniekiem Latvijā, taču arī viņi nav varējuši palīdzēt. Tad vēstniecība vērsās pie kādas Spānijas dzīvnieku aizsardzības organizācijas, kura palīdzēja latvietim vismaz daļēji samazināt izdevumus.
Cits nedienās ārzemēs iekļuvis latvietis pieprasīja mūsu diplomātu iejaukšanos kādas Taizemes viesnīcas rīcībā — tūristam piešķirts numurs ar divguļamo gultu, lai gan persona paudusi vēlmi nakšņot istabā ar divām atsevišķām gultām. Uz šā fona nieks vien ir zvans Konsulārā departamenta diennakts dežurantam, lūdzot informēt, kur Turcijā varētu salabot salūzušās brilles — savā ziņā ārkārtas situācija.
Pat kāds cietumā ieslodzīts Latvijas pārstāvis radis iespēju sazināties ar konsulāro amatpersonu, lai tā „tiek galā” ar kameras biedru, kurš neļauj skatīties tās televīzijas pārraides, ko vēlas zvanītājs.
Septiņi gadi ceļā
„Stāsti, kas klejo starp konsulārajām amatpersonām, reizēm ir aprakstīšanas vērti. Cilvēkiem patīk ceļot, reizēm viņi ceļo bez pasēm, atklāj jaunas vietas un meklē pilnīgi negaidītus piedzīvojumus,” intervijā žurnālam „Degpunktā” pasmaida Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta direktore Līga Bergmane.
Ārlietu resorā leģendas statusu ieguvis kāds kungs, kura pamatprofesija, pēc ministrijas valsts sekretāra Andra Teikmaņa vārdiem, pēdējos septiņus gadus ir pasaules apceļotājs. Viņš visu laiku ir ceļā, tikai pagājušā gada sākumā lielo tūri Āfrikā pārtrauca malārija.
Par laimi, mūsējie šādos gadījumos sadarbojas ar Eiropas Savienības valstu vēstniecībām. „Viņam sagādāja vietu lidmašīnā, nogādāja Rīgā, Infektoloģijas centrā izārstēja, un pēc tam viņš atkal nolēma ceļot,” teic Bergmane.
Vietā piebilst, ka, pēc Infektoloģijas centra datiem, pērn dažādas lipīgas slimības ārzemēs „saķēra” 194 ceļotāji no Latvijas. Divi no Indijas un viens no Ganas atgriezās ar malāriju, pa vienam no Nigērijas un Indijas — ar eksotisko Denges drudzi. Kopumā pagājušajā gadā vien ārlietu resors nācis talkā 230 ceļotājiem, kuriem bija nepieciešama medicīniskā palīdzība.
Ārzemēs nav palicis neviens lūdzējs, apgalvo Bergmane. „Bieži vien rēķins ir milzīgs, bet mēs mēģinām palīdzēt, iesaistot pašvaldības, radus. Ir visdažādākie varianti, un katrs gadījums ir individuāls. Mājās ir atgriezušies visi, jo mūsu uzdevums ir to nodrošināt.”
Diplomātiem ir pieredze, kad pat ar savu maku jānāk palīgā izmisušiem tautiešiem. Piemēram, jaunas meitenes notic piedāvājumam strādāt lauksaimniecībā, bet jau ārzemēs atklājas, ka darbam nav nekādas saistības ar augļiem vai dārzeņiem, bet pavisam citiem pakalpojumiem. „Un tad mums jāsniedz palīdzība, lai šādas meitenes tiktu mājās,” teic Andris Teikmanis.
Mājupceļam varēs aizņemties no valsts
Pērn Latvijas pārstāvniecības sniedza palīdzību 294 mūsu valsts iedzīvotājiem, kas ārzemēs bija palikuši bez graša kabatā. Tiesa, naudu diplomāti neizsniedza, tādu līdzekļu ārlietu resoram nav. Teikmanis: „Mēs varam palīdzēt tādā veidā, ka persona vienojas ar saviem radiniekiem vai draugiem, un viņi iemaksā Konsulārā departamenta kontā nepieciešamo naudu, un ātri, bez sarežģījumiem mēs to izmaksājam tālāk.” Ne vienmēr nepieciešamā palīdzība esot nauda, bieži vien cilvēkam svarīgs ir padoms.
Šogad ir iecerēts ar valdības lēmumu izveidot īpašu palīdzības fondu, no kura ārkārtas gadījumos segs ārstēšanās izdevumus un mājupceļu uz Latviju. „Pēc atgriešanās šī nauda būs jāatmaksā, bet būs vismaz sistēma, kas nodrošina palīdzību,” sola Teikmanis. „Ļoti ceram, ka jaunā kārtība stāsies spēkā vasarā,” saka Bergmane. Plānots, ka fonds būs 50 000 latu liels, un viens cilvēks saņems līdz 2000 latu, kas, kā jau teikts, būs aizdevums.
Retais nelaimes piemeklētais ceļotājs no tiem, kas lūdz konsulāro palīdzību, ir apdrošinājies. Precīzu datu par apdrošināto skaitu ārlietu resoram nav, bet Bergmane atgādina: „Vienmēr iesakām apdrošināties, tas ir milzīgs atspaids. Runājot ar kolēģiem Eiropas Savienībā, esam konstatējuši, ka tā ir hroniska eiropiešu problēma — cilvēki domā, ka ar viņiem jau nekas nenotiks.” Cena, salīdzinot ar risku, nemaz tik liela nav, lielāki sarežģījumi, protams, ir ceļotājiem, kas dodas pasaulē uz ilgu laiku, bet tas ir cits stāsts.
Daudzi tūristi vai piemānīti darba meklētāji mājup devušies kājām pat no Eiropas otra gala. Spānijas apelsīnu plantācijās ar eiro tūkstošu solījumiem ievilināti un pēc tam piekrāpti viesstrādnieki ir stopējuši, braukuši vilcienos par zaķi, simtiem kilometru gājuši kājām, gulējuši ceļmalās un ubagojuši, līdz atkūlušies uz Latviju.
Septembrī Francijā nelaimē nokļuva dzejnieks Gaiķu Māris (īstajā vārdā Māris Rozentāls) — viņš bija devies peļņā lasīt vīnogas, bet saslima. Literāts gribēja tikt mājās ar stopiem, bet atģidās sasirdzis guļam ceļa malā kaut kur Francijā.
Īsziņā draugam Latvijā dzejnieks vēstīja: „Piemini mani lūgšanās, ieraksti draugiem.lv un feisbukā un pado tālāk VISIEM! Guļu šosejas malā Francijā — smagi slims, nogāju 20 km kājām, spēki beidzās, ja vairs neatbildu rīt, parīt, aizparīt ziņo policijai! Esmu uz MULHAUSS—FREIBURGAS ceļa. Man dikti slikti, negribu nomirt Francijā.”
Gaiķu Māris drīz vien „krita” franču policijas rokās bez jebkāda ziņojuma no Latvijas. Izmisušais ceļinieks bija ielīdis pamestā kafejnīcā, lai pārnakšņotu, un viņu atrada kārtības sargi. Iespējams, policisti izglāba dzejnieka dzīvību. Latvijas literārā hronika liecina, ka Gaiķu Māris ir atgriezies dzimtajā zemē un atkal uzstājas ar autorlasījumiem.
Mārtiņš Šics, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietnieks katastrofu medicīnas jautājumos, piedalījies daudzu Latvijas sirdzēju nogādāšanā dzimtenē. Ja viņi nav apdrošinājušies, izmaksas ir pa spēkam reti kuram. Mūsu mediķi izmanto vācu, čehu, skandināvu gaisa ambulances, pēdējām cena ir vidēji 6000 eiro stundā, stāsta Šics.
Var izmantot arī parastās pasažieru reisu lidmašīnas, taču vajadzīga mediķu pavadība, obligāti biznesa klase un četras vietas, jo jāievieto nestuves. Tad izmaksas Eiropas robežās ir daži tūkstoši eiro. Vēl viena iespēja ir vest ar specializētu mediķu auto, taču svarīgi ir iekļauties 24 stundās, turklāt rēķinot laiku personāla atpūtai. Tad 1000 kilometru brauciens izmaksājot ap 1500 latu.
Problēmas ar nokļūšanu mājās vienmēr ir neapdrošinātajiem pacientiem. Šics atgādina, ka Eiropas apdrošināšanas jeb EVAK karte der tikai neatliekamajai palīdzībai. Un tad atliek vienīgi paļauties uz radiem un draugiem, tikai kurš var bez problēmām uzreiz izvilkt no kabatas vairākus tūkstošus? „Lidmašīnu var uzreiz dabūt, taču tikai, kad ir pārskaitīta nauda, garantijas vēstule neder,” uzsver Šics.
Viņš novērojis, ka problēmas ar Latvijas slimniekiem ārzemēs vienmēr saasinās, kad ar kādu valsti ieviests bezvīzu režīms — vairāk ceļo, taču par apdrošināšanos nepadomā. „Ir cilvēki, kas ir apglabāti ārzemēs sociālajos kapos. Vai, izlaisti no slimnīcas, braukuši mājās ar gadījuma mašīnām vai kravas auto kabīnēs, guļot uz pufaikām,” piebilst Šics. Pēc viņa vārdiem, vienīgā Latvijai tuvējā valsts, kur par pacientu evakuāciju no ārzemēm gādā par valsts programmas naudu, ir Somija.
Ja ne sabiedrības atsaucība, nevar zināt, kas notiktu ar mūziķi Laimi Rācenāju, kurš pērn cieta smagā avārijā Romā, — un viņš nebija apdrošinājies. Lai Laimis atgrieztos mājās, viņa draugi un tuvinieki rīkoja ziedojumu akciju.
Mūziķis kopā ar sievu Karīnu oktobrī bija devies izbaudīt brīvdienas Itālijā, un Romā Laimim uzbrauca auto. No notikušā viņš neko neatminas, vien zina, ka izgājis no viesnīcas un nelaime notikusi uz gājēju pārejas pie paša Vatikāna. Trieciens bija baiss, mēnesi vēlāk, jau atgriezies Latvijā, Rācenājs portālam Kasjauns.lv atklāja: „Kājas ir pilnīgās lupatās.” Bija arī lauztas ribas, Romā mūziķim veiktas asins pārliešanas un sejas un žokļa operācijas, bet Rīgā turpinājās ārstēšanās slimnīcā „Gaiļezers”.
Vainīgais bijis itāļu sirmgalvis. „Viņš pie manis trīs reizes uz slimnīcu nāca, ļoti atvainojās — 72 gadus vecs vīrs, neesot neko redzējis. Varbūt bremzi ar gāzi sajauca,” stāstīja mūziķis. Viņš atzīst, ka Roma kājāmgājējiem nav droša pilsēta, arī uz gājēju pārejām ļoti jāuzmanās.
Ārlietu resors neko daudz vairāk par informāciju šādās nelaimēs palīdzēt nevar. „Laimīgā kārtā itāļi bija sapratuši, ka Laimis ir latvietis, un paziņojuši mūsu vēstniecībai, parasti viņi jauc Latviju un Lietuvu,” „Degpunktā” stāsta Rācenāja dzīvesbiedre Karīna Elcere. Tā kā vēstniecībai tomēr ir plašākas pilnvaras, diplomāti bija noskaidrojuši, kurā slimnīcā Laimis ievietots.
„Vēstniecība pateica, ka tas ir mūsu puisis un viņam jāapmaksā pirmā palīdzība,” piebilst Karīna. „Zvanīju uz Ārlietu ministriju, bet mums pateica, ka neko vairāk nevar palīdzēt.” Pēc smagās sadursmes dziedātājam „nebija sejas”, un labi vēl, ka itāļi neiedomājās, ka cietušais ir kāds klaidonis.
Rācenājam bija EVAK karte, ko izsniedz bez maksas arī Latvijā, tā garantē Eiropas Savienībā pirmo medicīnisko palīdzību par velti. „Ja grib nopietnu apdrošināšanu, tā ir nopietna summa,” spriež Karīna.
Kā jau minēts, lai veiktu operāciju un pārvestu mūziķi mājās, vajadzēja rīkot ziedojumu akciju. „Varam tikai uzdot jautājumu — kas būtu noticis, ja tas nebūtu Laimis?” teic viņa sieva. Par laimi, ar saziedotajiem apmēram 7000 latu pieticis, un Karīna ir ļoti pateicīga: „Liels paldies visiem!”
„Cilvēki ir ļoti jauki!” priecājas arī Rācenājs. Mājup no Romas viņš devās 15. novembrī ar lidmašīnu: „Aizņēmām sešus sēdekļus, mani pavadīja ārsti no Latvijas. Pa ceļam nolaidāmies Frankfurtē, kur gaidījām pāris stundu līdz nākamajam reisam uz Rīgu.”
Mūziķis joprojām veseļojas, janvārī viņš sāka ārstēties rehabilitācijas centrā Vaivari. Ļaunākais ir pārdzīvots, un Rācenājs ir optimists: „Trakākais ir garām, dzīvs esmu palicis.” Februārī Vecrīgā, teātrī „Austrumu robeža”, notika viņa pirmie koncerti pēc pārdzīvotā.
