Patiesība par Rīgas maratonā bojāgājušo skrējēju

Lai arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāve Ilze Bukša paziņojusi, ka „Nordea” Rīgas maratona laikā 20. Maijā „rūpēs par dalībnieku veselību un drošību bijušas ārkārtīgi augstā līmenī”, aculiecinieki apgalvo pretējo.

Cilvēks, kas bojāgājušajam maratonistam sniedza pirmo medicīnisko palīdzību, Kasjauns.lv pastāstīja, kā viss notika patiesībā. Viņš gan vēlējās palikt anonīms. Lūk, ko viņš atklāja:

„Pats maratonā nepiedalījos, bet biju klāt, lai atbalstītu draugus. Viens no maniem draugiem jau bija beidzis pusmaratona distanci un devāmies pretim meitenei, kura vēl bija distancē. Satikuši viņu, griezāmies atpakaļ finiša virzienā. Minēto meiteni uz velosipēda arī pavadīja viņas draudzene, kura ir medicīnas studente.

Zem Salu tilta pamanījām cilvēku drūzmēšanos un apstājāmies, lai uzzinātu, kas noticis un vai nav vajadzīga palīdzība. Redzējām cilvēku bezsamaņā. Cietušajam apkārt pulcējās kādi pieci brīvprātīgie, kas piedalījās sacensību organizēšanā – dalīja ūdeni, augļus un tamlīdzīgi.

Tad uzzinājām, ka viņi jau pirms piecām minūtēm bija izsaukuši ātro palīdzību. Minētā medicīnas studente pārbaudīja cietušā pulsu. Tas bija vāji sataustāms, taču viņa sirds vēl pukstēja. Tad brīvprātīgie vēlreiz sazinājās ar organizatoriem pa rāciju, lai atkārtoti pieprasītu ātro palīdzību. Dīvainākais bija tas, ka ātrās palīdzības automašīna no notikuma vietas bija redzama. Tā bija pusotra, varbūt divu kilometru attālumā.

„Pēkšņi cietušajam pazuda pulss”

„Cik sapratu, tad šie brīvprātīgie sazinājās ar organizatoriem un tie savukārt tālāk ar mediķiem. Absurdi, ka cilvēkiem, kas atrodas trasē un principā ir tie, kas pirmie uzzina par situāciju, nav tiešas saiknes ar mediķiem. Iepriekš pagājām garām ātrās palīdzības mašīnām. Zinu, ka tur tādas bija vismaz divas - viena stāvēja uz Krasta ielas centra virzienā, otra - pretējā joslā.

Pēkšņi cietušajam pazuda pulss. Viens no brīvprātīgajiem aizskrēja mediķu virzienā.

Apgāzām cietušo uz muguras un sākām viņu atdzīvināt. Medicīnas studente veica sirds masāžu un nokomandēja mani cietušo elpināt. Mēģināju kādas divas reizes atbrīvot viņa elpceļus, tas neizdevās. Mēs samainījāmies vietām - es masēju sirdi, viņa mēģināja elpināt. Elpceļi bija nosprostojušies.

Viņa izteica pieņēmumu, ka cietušajam varētu būt plaušu tūska un viss elpvads ir pilns ar šķidrumu. Es neapstājos un turpināju veikt netiešo sirds masāžu, tas ilga kādas divas, trīs minūtes. Piesteidzās divi apsardzes darbinieki. Viens no viņiem nomainīja mani un ar svaigiem spēkiem turpināja masēt cietušā sirdi. Ātrie vēl nebrauca. Pa to laiku „ātro” virzienā uz velosipēda aizbrauca vēl viens no klātesošajiem brīvprātīgajiem.

Piebrauca netrafarētais policijas „Subaru”, un policistiem teicām, ka cietušajam ir apstājusies sirds un lai pēc iespējas ātrāk „atved” ātro palīdzību. Viņi ieslēdza sirēnas un aizbrauca...”

Ātrā palīdzība brauca desmit minūtes

„Cietušais it kā ieklepojās. Es pārbaudīju pulsu - tas bija pavisam vāji sataustāms. Arī medicīnas studente par to pārliecinājās. Beidzot bija dzirdamas ātrās palīdzības sirēnas un viena brigāde traucās mūsu virzienā. Kad viņi piebrauca, bija pagājušas vismaz desmit minūtes no izsaukšanas brīža, bet viņi taču bija turpat netālu - informācija vienkārši līdz viņiem neaizgāja. Mēs informējām ātrās palīdzības brigādi par cietušā stāvokli un palīdzējām iecelt cietušo nestuvēs.

Mediķi iecēla cietušo mašīnā. Manuprāt, cietušajam atkal apstājās sirds, jo redzēju, ka mediķi atsāka viņa elpināšanu. Mēs devāmies prom, jo nospriedām, ka nevaram nekā vairs palīdzēt...

Tā bija pirmā reize, kad izmantoju pirmās palīdzības nodarbībās iegūtās zināšanas. Pēc notikušā ik pēc pusstundas pārbaudīju interneta ziņu portālus, ar cerību neatrast informāciju par nāves gadījumiem maratona laikā…”

Kāds cits aculiecinieks, kurš skrēja kopā ar cilvēku, kurš pēc tam gāja bojā, Kasjauns.lv pavēstīja: „Cilvēks, kurš maratona laikā nomira, kādus desmit kilometrus skrēja ar mani vienā tempā – septiņas minūtes kilometrā. Kad es sāku iet, viņš tāpat turpināja lēni skriet. Pēc kāda laika ieraudzīju viņu pie Salu tilta zemē guļam. Mana atbalstītāja mediķe un cits draugs - viņu elpināja, atdzīvināja...

Bet, neskatoties uz sazināšanos ar rācijām, mediķi ieradās tikai pēc desmit minūtēm! Tā ka tie visi stāsti, ka mediķi ieradušies operatīvi un maratons bija lieliski noorganizēts, nav gluži patiesība.”