Šausmas Stradiņu slimnīcas Uzņemšanas nodaļā. Pacientu stāsti

Pēc šokējošās vēsts par mēnesi pie Stradiņa slimnīcas logiem neviena nepamanītā nogulējušā no klīnikas izrakstītā fotogrāfa Valda Lavrinoviča līķi, kārtējo reizi pieaugusi sabiedrības interese par to, kā strādā mūsu slimnīcu uzņemšanas nodaļas un mediķu profesionalitāti.

Ārsti teic, ka Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Uzņemšanas nodaļas mediķi vienkārši fiziski netiek galā ar saviem pienākumiem. Daudzi ārsti, lai nopelnītu dienišķo iztiku, ir „pārdeguši”, viņi bieži vien pat kārtīgi nepaēduši un neizgulējušies strādā divās un pat trijās darbavietās. „Liktenīgu sitienu” savulaik deva arī kādreizējās veselības ministres Baibas Rozentāles rīkojums, ar kuru pirms dažiem gadiem tika slēgta Rīgas 1. slimnīca. Kopš tā laika Stradiņos pacientu skaits ir četrkāršojies un pat pieckāršojies,

Dienā tur palīdzību sniedz pat 190 slimniekiem. Dramatiski ir pieaugusi ārstu, medicīnas māsu un sanitāru darba slodze. Šokējoši, bet ļoti bieži mediķi strādā pat nepaēduši, jo viņiem neatliekot tam laika, raksta „Latvijas Avīze”.

Stradiņu Neatliekamās palīdzības centra vadītājs Valērijs Ratobiļskis neslēpj, ka kolēģu darba slodze ir ļoti liela, pat pārcilvēcīga, tāpēc neesot jābrīnās, ka viņiem visiem ir „izdegšanas” sindroms. Bet pārstrādāšanās bieži ir cēlonis vienaldzībai. „Es apbrīnoju savus kolēģus, viņiem vajadzētu uzcelt pieminekli,” teic centra vadītājs.

„Mums ir nepieciešami papildu ārsti, ar septiņiem speciālistiem dienā un pieciem nakts stundās vien nepietiek. Pārslogoti ir ne tikai neatliekamās palīdzības ārsti, bet arī neirologi un ķirurgi, kas sniedz neatliekamo palīdzību diennakts režīmā,” atklāj Ratobiļskis.

Viņš gan noliedz, ka akūts pacients Uzņemšanas nodaļā varētu nogulēt vairākas stundas bez palīdzības sniegšanas. Viņš norāda: „Piederīgie nezina patieso informāciju, kas notiek aiz uzņemšanas nodaļas durvīm. Es neticu, ka pacients, kuram palīdzība jāsniedz nekavējoties, stundām netiek ārstēts.”

„Latvijas Avīze” gan publicējusi vairākus pacientus un viņu radus stāstus, kuriem Stradiņu Uzņemšanas nodaļā ir bijis jāpiedzīvo īstas šausmas.

„Nu jau ir labi, viņš pirms pusstundas nomira”

Kāda sieviete stāsta par savu vītu, kuram pēkšņi sākušās spēcīgas vēdergraizes un vemšana. Sieviete, kas bija studējusi medicīnu, saprata, ka simptomi ir nopietni un nepieciešama medicīniskā palīdzība. Viņa nolēma izsaukt ātro palīdzību, kurai ierodoties, ārsts konstatēja, ka visticamāk, ir problēma ar zarnām un būs nepieciešama ķirurga konsultācija.

Sieviete vēlējusies doties līdzi uz slimnīcu, tomēr ārsts viņu atrunāja, apgalvojot, ka tik un tā slimnīcas uzņemšanā klāt nelaidīs un ar mediķiem var sazināties pa tālruni.

Sieviete atceras: „Stundas ritēja. Piezvanīju uz uzņemšanu un noskaidroju, ka vīru novērošot. Kad bija pagājušas gandrīz sešas stundas no slimnieka uzņemšanas brīža, izrādījās, ka neviens ķirurgs pie viņa vēl nav bijis. Metu kaunu pie malas un piezvanīju savai labai paziņai, Stradiņa slimnīcas ārstei, kura sazinājās ar ķirurģijas klīniku un noorganizēja, ka ārsts tomēr atnāk un apskata manu dzīvesbiedru. Tiklīdz to izdarīja, viņu nekavējoties operēja. Vēlāk ķirurgs, mani mierinot, pa telefonu sacīja, lai neskrienu uz slimnīcu, ka nav nekādas jēgas tur visu nakti sēdēt, lai atnākot no rīta, tad visu izstāstīšot.”

Ārsts neslēpa, ka vīrieša stāvoklis esot ļoti slikts, un ka pēc vēdera dobuma atvēršanas atklājusies ļoti drūma aina. Vīrietim atklāja trombu vēdera asinsritē. Pacienta sieva nākamās dienas pusastoņos no rīta ieradās slimnīcā pie operējošā ķirurga. „Vaicāju: kā jūtas mans dzīvesbiedrs? „Nu jau ir labi, viņš pirms pusstundas nomira,” ārsts atbildēja, turēdams manu roku,” atceras sieviete.

Viņa piebilda: „Negribu apgalvot, ka manu vīru noteikti varēja glābt, ja ārsti rīkotos operatīvi, to neviens nezina, kā situācija būtu pavērsusies. Tomēr pēc visa notikušā man jāatzīst, ka ir noziegums, ja medicīnu studē tādas personas, kas nemīl cilvēkus, kam medicīna nav sirds aicinājums. Tiesa, Stradiņu Uzņemšanas nodaļa ir pārlādēta ar pacientiem, un es pieļauju, ka medicīniskais personāls vienkārši netiek ar visu šo lielo apjomu galā.”

Kāda paciente „Latvijas Avīzei” atklāja šādus savus piedzīvojumus: „Pēkšņi sajutu asas sāpes mugurā. Braucot uz darbu, sāpes bija tik lielas, ka nespēju ne nosēdēt, ne nostāvēt, tomēr līdz darbam tiku. Tur sākās vemšana un nenormālas sāpes. Izsaucu ātro palīdzību, tā aizveda uz Stradiņa slimnīcu. Uzņemšanas nodaļā biju ap pulksten vieniem, un man piedāvāja krēslu gaitenī, jo visas gultas bija pilnas ar pacientiem, arī gaitenis bija pārpildīts. Man pateica, lai gaidu – mani izsaukšot vai ārsts pats pienākšot. Kaut gan sāpes bija šausmīgas, ne pie manis kāds nāca, ne mani sauca. Biju notupusies pie krēsla, jo vairs nevarēju ne nosēdēt, ne arī nostāvēt. (..)

Man sāpes bija tik neciešamas, ka devos pie informācijas stenda, kur ir arī mediķi, un pieprasīju zāles pret sāpēm. Ja ne, tad eju projām, saucu vēlreiz ātro palīdzību, lai mani ved uz citu slimnīcu.

Māsiņa tomēr iešļircināja, atnāca arī ārsts, lai nosūtītu mani veikt izmeklējumus, un tā pusseptiņos vakarā nokļuvu palātā, jo man atklāja nierakmeni. Tas bija apliecinājums tam, ka mans veselības stāvoklis patiešām ir smags, jo pretējā gadījumā stacionārā nebūtu nokļuvusi.”

„Kamēr kusties un kaut cik labi izskaties, vari doties mājās”

„Stradiņa slimnīcā nokļuvu pēc smaga kritiena ar lielu hematomu galvā. Visas gultas Uzņemšanas nodaļā bija aizņemtas, tāpēc sēdēju uz krēsla un redzēju, ka ik pa laikam atved kādu bezpajumtnieku. Sanitāres vienu no viņiem apģērba manā acu priekšā – uzvilka siltu cepuri un jaku, normālas bikses un kurpes. Blakus atstūma nākamo, viņš bija piedzēries un turpat čurāja. Pēc četrarpus stundu gaidīšanas aizklunkurēju uz ārsta norīkoto izmeklēšanu. Neko neatklāja un izrakstīja mājās. Sāpēja galva un bija slikta pašsajūta. Kad šīs sajūtas nerimās, devos pie ārstiem uz citu slimnīcu, kuri turpināja mani izmeklēt, kamēr noteica diagnozi. Pēc pašas pārdzīvotā atliek vien secināt, ja cilvēks, nokļūdams uzņemšanas nodaļā, kustas un kaut cik labi izskatās, tad var doties mājās,” stāstīja kāds cits pacients.