Ārzemēs viņš cietis tikai no mērkaķa. Lato Lapsas ekstrēmie ceļojumi
Žurnālists un publicists Lato Lapsa nekad nav bijis Turcijas kūrortos, toties ir izstaigājis Āfrikas graustu rajonus, nobraucis tūkstošiem kilometru cauri visai Krievijai, naktī izlavījies no ārzemnieku viesnīcas Ziemeļkorejā. Lato zina, kā izdzīvot īstam tūristam.
Ceļotājs nav precīzi saskaitījis, cik valstīs ir bijis, taču šim nolūkam piezīmju grāmatiņa viņam ir. „Kādreiz domāju, ka man ir pase ar visām vīzām, kāpēc vēl kaut ko pierakstīt, bet pasei beidzās termiņš un Latvijas valsts to atņēma, ar visām smukajām Kambodžas un Sīrijas vīzām. Tagad visu pierakstu, simts vēl gluži nav,” sarunā ar žurnālu „Degpunktā” lēš Lato.
Ceļotāja debija: viens pats Londonā
Ir šajā sarakstā arī vidējam tūristam normālas valstis. „Es tajās nejauši pagados pa ceļam,” smej Lato. „Piemēram, Vācijā esmu bijis tik, cik Frankfurtes lidostā. Nu, vēl reizēm aizbraucu uz koncertu Londonā.” Viņa apceļoto valstu sarakstā ir Kambodža, Laosa, Ruanda, Salvadora, Hondurasa un daudzas citas eksotiskas valstis, turklāt izbraukātas saviem spēkiem, tūrisma firmu „neapčubinātam” un bieži vien ne pa tradicionālajām tūristu takām.
Vaicāts, vai kādreiz bijusi dūša papēžos, ceļotājs pasmaida: „Tagad tas šķitīs muļķīgi, bet vienreiz bija. Līdz deviņdesmito gadu vidum biju tik vien braucis kā uz žurnālistikas kursiem — kad kā čemodānu sagaida, aizved, izkrauj un par visu parūpējas, vēl dienas naudu iedod. Tikai 1997. gadā es pats par savu naudu aizbraucu uz Londonu. Un tad bija dīvainā sajūta, ka esi viens pats lielajā, „,mežonīgajā” Londonā. Bet tā var būt tikai vienreiz, tas ātri pārgāja un vairs nav atkārtojies.”
Lācis Staļinlaika lēģerī
Varbūt ekstrēmākas situācijas bijušas, kad nav izdevies „sakomunicēt ar vietējiem melnajiem, sarkanajiem, dzeltenajiem”, bet nekad nav pārsniegtas parastas nesaprašanās robežas. Bīstamākais brīdis Lato pasaules tūrē piedzīvots Sibīrijā un ne ar cilvēkiem: „Pie Baikāla sastapu lāci.” Apceļojot Tālos Austrumus un Kolimas trasi, Lato uzzinājis, ka pie Severobaikaļskas pilsētas pāris stundu attālumā ir pamests Staļina laika, trīsdesmito gadu, lēģeris.
„Protams, man to vajadzēja redzēt. Izdevās sarunāt taksistu, kas aizved līdz tai vietai mežā. Ar šodienas saprātu es vairāk padomātu, bet tas bija vecums, kad cilvēks ir pārliecināts, ka dzīvos mūžīgi, ir neievainojams un visādi citādi optimistisks,” stāsta Lato.
Tā nu viņš klīda pa bijušo politieslodzīto vergu nometni, kad pēkšņi ieraudzīja lāci, tikai desmit metru no sevis. „Bija augusts, un viscaur ogas, es lāci neinteresēju, tā ka draudzīgi aizdevāmies katrs uz savu pusi.” Agrā pavasarī, kad lācis būtu nesen pamodies un izbadējies, tāda saskriešanās varētu beigties bēdīgi.
Baltais cilvēks graustu rajonā
Kamēr citi tūristi reizēm neiet tālāk par hoteļa baseinu un restorānu, Lato iebāž degunu visai šaubīgās vietās. Viņš ir bijis graustu rajonos Kenijā, Venecuēlā, Indijā un atgriezies sveiks un vesels. „Tur ir lietas, ko vajag darīt, un ir, ko nevajag. Ja gribi apmeklēt graustu rajonu pats uz savu roku, bez gidiem un sargiem, nevienam nemaksājot, tad jāizliekas, ka ļoti lietišķi dodies tur, kur tev jāiet. Ar fotoaparātu tirināties nevar, bildītes nevarēs uzņemt — ko ar acīm redzi, tas arī ir.”
Lai arī baltais eiropietis nekādi nevar Āfrikā vai Latīņamerikā nemanīts iejukt pūlī, izstaigāt šīs „nepareizās vietas” ir iespējams — un iznākt ārā ar veselu ādu un bez jebkādiem zaudējumiem. Jāiet drošā gaitā, pietiekami ātri, lai nevienam neienāk prātā nākt klāt, vietējie varbūt padomās, ka baltais dodas iepirkt kokaīnu — tātad klients. „Tā nav, ka aiz katra stūra trin dunci. Graustu rajonos lielākā daļa ir normāli cilvēki, kas nav pārāk turīgi. Jā, ir arī bandas, un tā ir tava veiksme vai neveiksme, kam tu uzskrien virsū.”
Tiesa, Lato nekādā ziņā nestaigātu pa graustiem tumsā un citiem arī to neiesaka. „Iepriekš ieteicams pakonsultēties ar vietējiem. Kenijā viesnīcā šveicars teica — iesi pa kreisi, tev zābakus novilks. Nu, tad gāju pa labi.”
Kenijas galvaspilsētā Nairobi pa graustu rajonu Lato izvadāja vietējais pusaudzis Amons — izrādīja gan zagto mantu lombardus, gan līmes ostītāju pavārtes un visu vecumu prostitūtas.
Smirdoņa un drausmīga nabadzība, tāda ir šī vieta, kur atšķirībā no Latvijas nabagiem nemaksā nekādus pabalstus. Par gida pakalpojumiem Lato noskaitīja 50 amerikāņu dolāru, bet Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā jau līdzīgas vietas izstaigāja pats saviem spēkiem.
Ja palasa ASV Valsts departamenta informāciju ceļot gribētājiem, var pāriet vēlme pamest dzimtās vietas. Zādzības, bandas, pat ar mačetēm bruņoti laupītāji, kas iebrūk pat viesnīcās — un runa nemaz nav ne par Afganistānu, ne Somāliju. Pat tūristiem ļoti draudzīgajā Kostarikā kopš 2010. gada noslepkavoti desmit amerikāņu ceļotāji.
„Tad valstu, kur braukt, paliek ļoti maz,” pasmaida Lato. Viņš mierina, ka parasti baltais cilvēks eksotiskajās zemēs ir saudzējams, sliktākajā gadījumā uztverams kā naudas slaukšanas avots. Protams, vienmēr ir izņēmumi — kā teroristu spridzināšanas Bali un Ēģiptes kūrortos vai igauņu riteņbraucēju nolaupīšana Libānā.
„Viss ir atkarīgs no paša cilvēka,” uzsver Lato. „Gvatemalā pirms dažiem gadiem pūlis nolinčoja japāņu tūristu ar visu vietējo šoferi. Japānim ienāca prātā paņemt uz rokām un paucināt vietējo bērnu. Gvatemalas indiāņi ir ļoti īpatna tauta, un viņiem tobrīd bija uznākusi apmātība, ka Rietumu cilvēki to vien domā, kā zagt viņu bērnus.”
Ceļotāja ieteikums: „Skatieties, ko dara citi, un labāk dariet mazāk nekā viņi, nevis vairāk. Emocionāli un temperamentīgi esiet mājās, bet ne ceļojumā, labākajā gadījumā būsiet smieklīgi un dīvaini, sliktākajā — iedos pa galvu.”
Braucot uz eksotiskām zemēm, Lato strikti iesaka vakcinēties pret visām slimībām, lai arī no visa pasargāties nav iespējams: „Ja rīsi tabletes, malāriju nedabūsi, bet Denges drudzi no tā paša oda dabūsi.” Šogad Latvijā atgriezās četri ar Denges drudzi slimi ceļotāji — divi to saķēra Indonēzijā, pa vienam — Indijā un Taizemē.
Lato pats Dienvidamerikā, džungļos, saskrāpējis kāju, un brūcē ieperinājušies vietējie mikrobi: „Katru dienu maini apsēju un ar šausmām skaties, kas notiek. Dažas dienas tur vandījos, kāja kļuva aizvien briesmīgāka, bet kas ir labi — kad tiec pie civilizācijas un aizskrien uz aptieku pēc zālēm, visi džungļu mikrobi nosprāgst ātri un knaši, jo nekad nav saskārušies ar antibiotikām.”
Jāuzmanās no dzīvniekiem, glaudīt svešu suni nav sevišķi gudri, it īpaši Indijā, kur katru gadu no trakumsērgas nomirst tūkstoši. Ceļojumu bilžu albumos redzēti „ekstrēmisti”, kas ne tikai baro Gibraltāra makakus, bet pat ļaujas, lai mērkaķis uzkāpj viņiem uz galvas. Zobi ir brangi un asi, ja kaut kas neiepatiksies, labi nebūs.
Ļoti svarīgs padoms — vienmēr atcerēties, ka ārzemēs visdārgākais ir pase. „Ja arī naudu un kredītkartes nozags, ir „Western Union”, pateicoties bankām, draugiem, radiem, darbavietām, bez naudas nepaliksiet. Bet, ja nozags pasi valstī, kur nav ne Latvijas vēstniecības, ne goda konsula, „par maz neliksies”. Tikt lidmašīnā pilnīgi neiespējami,” brīdina Lato. Tā ka pase ir rūpīgi jāuzmana, iepriekš jāuztaisa kopijas, jānoskaidro, kur atrodas un kā sazvanāma tuvākā Latvijas pārstāvniecība. Ir valstis, kur par diplomātisko palīdzību savējiem Latvijai ir līgums ar kādu citu Eiropas Savienības valsts vēstniecību.
Jāizvērtē risks par transportu — pašam jāsaprot, vai gribat braukt kā kungs vilciena pirmajā klasē vai saspiests kopā ar trokšņainiem afrikāņiem, vistu kurvjiem un varbūt kazu klēpī. „Eiropas Savienības drošo aviokompāniju sarakstā nav neviena no Indonēzijas, bet tas nenozīmē, ka viņu lidmašīnas cita pēc citas birst no debesīm. Es lidoju, citas iespējas nebija, ja negrib divas nedēļas gaidīt kuģīti,” teic pasaules apceļotājs.
Ir reizes, kad labāk braucienam pa kalnu ceļiem nolīgt vietējo šoferi. „Un ir vietas, kad iznomātais mopēds piešķir lielu brīvību. Jāizvērtē riski un jānoskaita maza lūgšana,” rezumē Lato.
Viņam pašam vienīgais zaudējums ārzemēs ir nozagta maza, lēta videokamera — aizstiepa mērkaķis Kostarikā. „Biju nolicis, lai filmē, atnāca un paņēma!”
Māris Puķītis/ Foto: Lato Lapsa
