Bibliotēka uz riteņiem apbraukā Latvijas laukus
Runā, ka latvieši esot ne vien dziedātāju, bet arī lasītāju tauta. Lai noskaidrotu, kā drukātais vārds dodas pasaulē un grāmata atrod savu lasītāju, kādā saulainā dienā „Patiesā Dzīve” dodas līdzi bibliobusa komandai – šoferim Dainim Zaicam un bibliotekārei Aija Žilvinskai.
Putekļaina lauku ceļa vidū stāv vecs vīrs apvalkātā kamzolī, vecmodīgās masīvās brillēs, ar lielu plastikāta maisu rokās. Maisā ir grāmatas. Vīrs gaida baltu autobusu, kas pabaros izsalkušo prātu un iztēli, sapņus pārvēršot īstenībā. Necik ilgi, un aiz līkuma jau ducina bibliobuss, kurā ir vairāk nekā 300 grāmatu.
700 kilometru mēnesī
Apstājoties 33 pieturās un nobraucot 700 kilometru, katru mēnesi uz Ogres, Lielvārdes un Ķeguma novadiem dodas Ogres Centrālās bibliotēkas mobilā bibliotēka jeb bibliobuss. Ogrēniešu bibliobuss ir pirmais šāda veida transporta līdzeklis Latvijā. Otra mobilā grāmatu krātuve savu misiju veic Grobiņas pusē.
Lielvārdes novada Dzelmes Rīgas–Daugavpils šosejas malā ne ar ko neizceļas starp citām apdzīvotam vietām – degvielas uzpildes stacija, balta baznīciņa, mazdārziņi, dažas dzīvojamās mājas. Vidū kā melna čūska šņāc šoseja, saulē atspīd automašīnu dzelži, kurās sēž aizņemti cilvēki saulesbrillēs ar telefoniem rokās.
Tādi – no lielās dzīves, ar stratēģijām, idejām, mērķiem, plāniem, iespējām. Dzelmēm viņi traucas garām, jo te ir dzīves starpbrīdis, kurā kāds piestājis uz ilgāku, cits īsāku brīdi. Pulkstenis te tikšķ gausi, lielām pauzēm, iezīmējot laiku starp kartupeļu stādīšanu un novākšanu, zemeņu ravēšanu un pirmajām sārtajām ogām, traku ābeļu ziedēšanu un grāmatu svētkiem reizi mēnesī.
Piestājam pie tādām kā pils vai muižas drupām. Pirms dažiem gadiem te bijis liels veikals un kafejnīca, bet tad nodedzis un pārvērties bālā spokā. Lūk, arī, lēzeni šūpodamies un tusnīdams, ierodas liels autobuss ar sapņu un fantāziju kravu. Šoferis Dainis ir optimisma pārpilns vīrs labākajos gados. Grāmatu feja Aija aplūko plauktus – vai viss vietā un kārtībā, tad apsēžas pie maza galdiņa un sāk gaidīt. Šodien viņa aizvieto kolēģi Rutu Iranoviču, kas devusies atvaļinājumā. Mobilajā bibliotēkā ir viss, kas vajadzīgs mazai cilvēciskai laimei. Pilni grāmatu plaukti, divi mīksti dīvāniņi, gāzes plītiņa, ledusskapis, ūdens, tualete un ceļojoša fotogrāfiju izstāde.
Re, arī pirmais apmeklētājs. Uz velosipēda ar lielveikala maisiņu uz stūres atbrauc kundze baltā pūkainā jakā. No čaukstošā maisa, no kura parasti glūn desas luņķis un baltmaizes kūkums, viņa citu pēc citas ceļ laukā biezas grāmatas krāsainos vākos. Vai tiešām to visu viņa viena pati izlasījusi?
“Meita, vedekla lasa, aiznesu kaimiņiem. Piedzīvojumu romāni ātri lasās,” saka Ārija Noriņa. Viņa strādājusi Rankas profesionāli tehniskajā vidusskolā un dzīvojusi Aizkrauklē, bet tad pārcēlusies uz tēva mājām Dzelmēs. Kundzei jau tuvojas astotais gadu desmits, bet tas netraucē traukties ar velosipēdu, stādīt, ravēt, adīt, šūt, šmorēt un cept smalkmaizītes. Šodien viņa meklē kādu rokdarbu un pavargrāmatu, kurā pasmelties idejas.
Nākamā bibliobusā aizelsdamās iekāpj sieviete nosmulētā darba jakā un greizās tupelēs, ievelk elpu un sabūvē uz galda grāmatu piramīdu. Amazone, Antarktīda, mīla Japānā, naids Krievijā, Skalbes un Andersena pasakas. Uh, kur tik viņa šomēnes bijusi... Vienkārša lauku sieviete mēneša laikā izlasījusi vairāk grāmatu, nekā dažs labs lielpilsētas kundziņš visas dzīves laikā turējis rokā. Viņai ir sievišķīgi plastiskas kustības, možs skatiens un skanīga, raita valoda. Pārcilājot vecu žurnālu kaudzi, sieviete purina kuplus, tumši brūnus matus un saka, ka lasot ātri – žik-žik-žik.
“Tik skaistas, brīnumainas pasakas nekad nebiju lasījusi,” vītero Skaidrīte. Nākammēnes laika lasīšanai būšot mazāk, jāmeklē darbs. Pagaidām viņa dzīvojot pie kāda veca onkuļa, palīdzot saimniecībā, pašas māja ziemā sabrukusi. Kā tad tā – sabruka? “Nu tā, ņēma un no vecuma sabruka, ko padarīsi, labi, ka nebiju iekšā,” viņa smejas un steidzas laukā ar tik lielu žurnālu kaudzi, ka knapi var panest.
Un tur jau nāk liels vīrs ar koši dzeltenu lāci uz vēdera. Viņš ir atnesis grāmatas par Herbertu Cukuru un Lato Lapsas ceļojumu aprakstus. Gundars nostājas pie detektīviem krievu valodā un iegrimst pārdomās. Mīņājos blakus un bikli iesāku sarunu. “Kā ir dzīvot Dzelmēs? “Nu kā? Labi jau nav.” “Kāpēc nav labi? Baznīca, Daugava, pļavas, meži.” “Darba nav, normālu negrib ņemt, kur nu vēl ar invaliditāti, halturēt nevar, jo sociālie var uzzināt, bet kaut kā taču jāizdzīvo,” lielais vīrs pasūdzas.
Krieviski ar lasīšanu ejot mazliet lēnāk, viņš atzīst un palielās, ka lasot arī angliski, visu gan nesaprotot, un tad divas reizes lepni uzsver, ka nākammēnes grāmatas atnest nevarēšot, jo strādāšot. Jautāju bibliotekārei, vai mēdz gadīties, ka lasītāji pazūd ar visām grāmatām. Tā notiekot gaužām reti, bet, ja nu kas, meklējot rokā. Grāmatu lasītāji gan lielākoties esot disciplinēta publika.
Vienkāršās, bet solīdās drēbēs, ar senlatvisku sudraba simbolu pie jakas atloka un pakausī astītē saņemtiem sirmiem matiem pa bibliobusu grozās vietējās inteliģences pārstāvis. Artūrs Frīdbergs ir rotkalis, uz Dzelmēm pārcēlies pirms gadiem divpadsmit, kad Godmanis teicis – pensionāri, ārā no Rīgas! Pusi mūža, 36 gadus, viņš strādājis ar mērinstrumentiem ražošanas apvienībā „Progress”. Tagad tā ir vēsture, tāpat kā tie notikumi, par kuriem tik ļoti patīk lasīt Artūram Frīdbergam.
Rokās viņš tur Ārija Geikina autobiogrāfijas otro daļu un stāsta, ka interesējoties par Otro pasaules karu, lasot autorus, ka padomju laikā bija aizliegti. “Es meklēju grāmatas par latviešu leģionu, Vidzemes kaujām, jo daudzus manus radiniekus iesauca leģionā, un lasot es bieži vien uzduros pazīstamiem uzvārdiem,” stāsta rotkalis.
Jā, kādreiz te patiešām dzīve bija kā debesu manna piena upes krastos – autobusa biļete līdz Rīgai maksāja 60 santīmu, bija savs pārtikas un rūpniecības preču veikals, kafejnīca. Tagad Dzelmēs veikala nav, maize jāpērk degvielas uzpildes stacijā, pastu likvidēja, bet uz Jumpravu pēc maizes un piena, ja nav sava braucamā, netikt, stāsta vīrs. Vai dieniņ! Tad jau dzelmēniešiem jāpārtiek no grāmatām vien! Tā sanāk, jo šodien autobusa biļete līdz Rīgai maksā Ls 2,10, metropolē arī ap staciju nestaigāsi, jāpērk e-talons. Saku, lai brauc pa zaķi, ko nabaga pensionāram padarīs... Nē, smejas Artūrs. Viņa paaudzei citi tikumi.
Iestarpinu, ka dzīve tepat tomēr ir skaista, re, kur Daugava, pilna ar zivīm. “Tiem, kam patīk zivis ķert, te ir ļoti labi, bet mani tas neaizrauj, es 12 gadu laikā trīs reizes līdz Daugavai esmu aizgājis.” Frīdbergs aizraujas ar seno baltu rotaslietu rekonstruēšanu. Viņš rāda pēc analoģijas ar 4. gadu simteņa oriģinālu darinātu gredzenu ar mazu rozā opālu centrā. Tas reiz piederējis slavenajam Austrālijas latvietim – krokodilu medniekam Arvīdam Blūmentālam.
Uz otras rokas rotkalis nēsā gredzenu ar zaru krustu. Artūrs atceras, ka piedalījies Triju Zvaigžņu ordeņa izgatavošanā, un stāsta, ka Hitlers un Staļins ar gudru ziņu paņēmuši spēcīgas enerģētiskas zīmes. Jautāts, vai ikdienā jūt seno zīmju enerģētiku, viņš teic – jā, un kā vēl! Viņa rokās svārsts rāda visu, ko tam pajautā, arī āderes Artūrs māk atrast.
Pa ceļu aiziet cilvēki ar grāmatām rokās. Domās pamāju viņiem atvadas un saprotu, ka tādi nekad nebūs vientuļi. Nu bibliobusa saimnieki var atvilkt elpu. Dainis no skapja izņem šķīvi ar gaļas uzkodām, pašmāju gurķīšiem, tomātiem, salātiem. Dzeram kafiju un iestiprināmies ar mazām kotletītēm, kurās paslēptas krabju nūjiņas. Latvijas gurķu aromāts piepilda Daiņa ofisu – tā viņš dēvē plašo kabīni.
Dainis pie bibliobusa diriģenta pults atrodas jau vairāk nekā desmit gadu. Busiņš deviņdesmito gadu vidū kā dāvana atceļojis no Norvēģijas, kur mobilās bibliotēkas ir ļoti populāras. Dainis saka, ka pats lasot tad, “kad uznāk”. Sācis ar Brežņevu, tad turpinājis ar Hruščovu un Staļinu. Runājam par mūsu lasīšanas kultūru un ieradumiem. Smejamies, ka mītu, ka mūsdienās cilvēki nelasa grāmatas, radījuši tie, kas paši nelasa. Lasa, un kā vēl! Apēd bez sāls un prasa vēl.
Neatkarīgi no vecuma, naudas maka biezuma un amata cilvēce iedalās divās daļās – lasošajā un nelasošajā, atšķiroties galvenokārt ar uztveres un domāšanas veidu. Pavisam vienkārši: cilvēks, kurš nelasa, pārtrauc domāt. “Ir arī smagāki noziegumi par grāmatu dedzināšanu. Viens no tiem ir grāmatu nelasīšana,” rakstījis krievu dzejnieks Josifs Brodskis. Tas, kurš reiz izjutis lasīšanas baudu, turpinās lietot šo pozitīvo, nekaitīgo narkotiku līdz mūža galam. Jaunā paaudze lasa elektroniskajā formātā, pasūta grāmatas internetā, gados vecākiem cilvekiem patīk papīra smarža un lappušu čaukstoņa.
Busiņš pie saviem lasītājiem dodas gan ziemas salā, kad kupenas līdz ausīm, gan rudens vētrās un pavasara plūdos. Aija stāsta, ka autobusa klienti esot vispatiesākie grāmatu draugi, jo uz šejieni neviens nenāk nejauši, nenāk neviens, kam lasīšana būtu spiesta lieta. Turpretī bibliotēkā ieklīst sapīkuši studenti, lai paņemtu kaut ko no obligātās literatūras, nāk garlaicības mākti pusaudži, lai nosistu laiku internetā, un nīgri grāmatveži, kam jāielūkojas likumu krājumos. Motors sāk rūk, autobuss sašūpojas un dodas ceļā. Pakaļgalā galvas jautri krata tomātu stādi, sasēdināti tieši pie augkopības grāmatu stenda.
Kaibala ir pārticis vidusšķiras ciematiņš ar smukām savrupmājām un zaļu, aprūpētu mauriņu, kas māj koši sarkanu tulpju sveicienu. Sasvērušies uz sāniem, iegriežamies līkumā pie nelielas lauku skolas. No tā dēvētās skolotāju mājas šurp steidz skaļš, jautrs ciematnieku bariņš. Vidū liela auguma vīrs pensijas gados. Pašapziņas un enerģijas viņam netrūkst. “Tas ir skolas direktors, viņu tikai vēsture interesē,” paskaidro Dainis. Šķiet, ka direktoram sakrājies tik daudz sakāmā, ka viņš vairs nevar nociesties, pie pirmās izdevības jāsper laukā.
“Slavenais izdevniecības vadītājs Fjodors Dunajevs bija mana brāļa sievas tēvs. Viņa mācījās Kremļa skolā, Staļinam klēpī sēdēja, bet Dunajevs reiz kā gāja pie vadoņa, tā aizgāja pavisam. Mani interesē viss iespējamais par Ļeņinu. Redziet, es esmu Mežāzis ne vien pēc horoskopa, bet arī pēc rakstura. Jau mācoties Suntažu skolā, gribēju uzzināt patiesību par Staļingradas kauju. Tā sākās mana interese par vēsturi, bet vispār es esmu mācīts biologs ķīmiķis,” stāsta bijušais skolmeistars Egils Kristkalns.
“Gribēju stāties vēsturniekos, bet viena māsa bija bioloģe, otra – ķīmiķe. Kas man, jaunam – mācījos, kur lika, bet vēsture tagad, pensijas gados, ir kā hobijs.” Tagad lekcijas par vēstures tēmu viņš lasa Lielvārdes sociālajā centrā. “Kādreiz leģionārus sauca par bandītiem, tagad ir otrādi – tie, kas bija sarkanajā armijā, vairs nav nekas. Tas vienreiz jāizbeidz – visi bija kara dalībnieki, bet lielā nodevība bija starp Hitleru un Staļinu.”
Direktora kundze Baiba tā iegrimusi grāmatu meklēšanā, ka neko apkārt nemana, tikai brīžam iesaucas: “Kristkaln, nu izbeidz!” “Kad pabeidzu Suntažu vidusskolu, man piedāvāja palikt par pionieru vadītāju, bet es nodomāju: ko nu es tā, tikko biju Egils, tagad jau vadītājs... Tas bija viens pūtiens, un 1961. gadā biju klāt, atnācu uz Kaibalu.” Tikmēr sieva Kristkalnam atradusi grāmatu „Kā nozagt miljardu”. Vīrs padižojas: “Man ir desmit mazbērni, kādi divi, trīs pie mums dzīvo katru vasaru, šovasar gaidam jaunāko.”
Tad skaļo skolotāju kompāniju nomaina puikas un meitenes, kas meklē komiksus. Grāmatvede Ilze izvēlējusies jaunākos mūsdienu romānus un iekārtojusies krēslā, lai dotos ar bibliobusu līdz Lielvārdei. Ar satiksmi šajā pusē pavisam švaki, tāpēc vietējie izmanto katru iespēju tikt līdz dzīvīgākai vietai. Ilze strādā mājās, gatavo atskaites mazām firmiņām, tāpēc laika lasīšanai pietiek. Viņa iecienījusi jauniešiem domāto fantastikas un fantāzijas literatūru. Bibliobuss traucas pāri Ķeguma hidroelektrostacijai – monumentālai celtnei, kas vēl šobaldien raisa asociācijas ar komunisma progresa idejām. Betona krastus apskalo Daugavas tumši zilais klajums. Vilnīši saules staros sudrabaini laistās un žilbina acis. Kad ceļu ieskauj biezi saaudzis mežs, iekārtojos autobusa dīvānā un šķirstu latviešu prozu.
Piestājam nomaļā ceļa malā, visapkārt brikšņi, bet dziļāk biezoknī rēgojas maza, balta ķieģeļu mājiņa. Bibliobusā ieraušas vienīgais lasītājs – vecs vīrs, vārdā Edvīns Bilders. Viņš stāsta, ka kādreiz te bijusi ferma ar 200 govīm, sieva slaukusi, viņš ganījis, bet tad viss izputējis, un cilvēki devušies projām – kur nu kurais. “Man te no „Jumavas” nāk virsū, lai pērkot grāmatas, skaņu plates, zāles pļāvēju. No vienas firmas paņēmu grāmatu par 25 latiem, teica, ka desmit tūkstošus vinnēšot,” stāsta vīrs, bet Dainis pamāca: “Dzen viņus visus prom!”
Bilders daudz grāmatu neņemšot, jo jāstāda kartupeļi. “Ko nu mums, diviem veciem muļķiem, vairs vajag,” viņš nosaka. Tikmēr šoferis Dainis sazvanījis Rutu – bibliobusa bibliotekāri, kas atvaļinājumā. Balss telefona klausulē bažīgi jautā: “Nu, kā ir, vai neliekas, ka lasītāju maz, vieni vecīši palikuši?” “Nē, kur nu, tik kaislīgus lasītajus reti kur var satikt,” atbildu. Ruta žēlojas, ka lasītāju esot mazāk nekā pirms 15 gadiem, vecie aiziet mūžībā, bet jaunie klāt nenāk. Pamestas mājas un saimniecības – skumja aina. Atbildu, ka tā ir visur Latvijas laukos – jaunie Īrijā, vecie kapos. Viss plūst un mainās – tā, kā bija agrāk, nebūs nekad.
Ruta palielās, ka kopā viņiem esot seši tūkstoši grāmatu, bet bibliobusā ceļo vairāk nekā 300 grāmatu. Tiek pirkta lielākoties „vieglā” literatūra, kas ir pierasītāka un lētāka, bet lasītājam atliek tikai izteikt vēlēšanos, un viņam no Ogres atvedīs smagsvara filozofiju.
Nākamā pietura atkal brikšņos. Iekāpj sieviete zilā gaisīgā vasaras kleitā un kāri metas pie grāmatu plauktiem. Ludmila stingri noskaita, ko lasa: “Pirmkārt, dokumentālas, otrkārt, vēsturiskas grāmatas, treškārt, detektīvus.” Grāmatas viņa lasot vispirms, lai var laikus atdot, bet žurnālus šķirstot, lai nosistu laiku. Tagad viņa došoties pie saimniekiem stādīt kartupeļus, pēc tam būšot jāravē. Viņa runā aizrautīgi, ar vieglu smaidu, krāšņā krievu valodā. Skatos uz lauku sievu Ļudu un domāju, ka cilvēki, kas lasa grāmatas, tomēr ir citādāki nekā tie, kuru apziņas horizonts atduras pret mašīnu, dīvānu un desām pieblīdušu ledusskapi un kuriem šķiet, ka attīstība nozīmē vēl lielāku mašīnu, māju ar zeltītiem tornīšiem, baseinu un, visbeidzot, lidmašīnu. Varbūt lasošie nāk no citas galaktikas?
Ļuda pievēršas pavasara sēnēm murķeļiem. Tie šeit aug viņai vien zināmās vietās, bet tagad mežus izcirtuši, velni tādi, tādas murķeļu vietas aizgājušas zudumā! Painteresējos, kas ar tiem murķeļiem jādara. “Jāvāra trijos ūdeņos, vienreiz nolej, otreiz, bet trešo reizi vāra veselu stundu,” stāsta Ļuda. Saku, ka tad jau arī piepes var vārīt un ēst. Nē, es neko nesaprotot, murķeļi ir mīksti, tādi kā gaļa, ja vēl foršu sīpolu–tomātu mērci uztaisa...
Un tad pēkšņi Ludmila pasaka kaut ko ļoti būtisku, vienā īsā teikumā ieliekot visu lasīšanas kvintesenci: “Ziniet, es būtu ļoti nabadzīgs cilvēks, ja man nebūtu grāmatu. Visīstākais bads ir tad, kad nav grāmatu, jo paēst es varu no murķeļiem ar kartupeļiem, bet, ja nav ar ko piepildīt dvēseli, ir smagi. Man nevajag visādus briljantus, bez tiem var dzīvot, bet kā var dzīvot bez grāmatām, nesaprotu. Man pat nav laika strīdēties, es saku: “Pagaidi, izlasīšu līdz galam, esmu visinteresantākajā vietā!” Tikmēr otrs jau ir nomierinājies. Kad lasu, man iekšā viss kļūst rāms un mierīgs, un es sāku saprast, ka dzīvei ir jēga. Man patīk lasīt par to, kas īstenībā noticis. Pēc tam gudroju – pag, pag, vai tiešām tā notika, vai tā toreiz bija... Ziniet, es te dzīvoju, bet nezināju, ka ir tāds ģeniāls izgudrojums – bibliobuss! Braucu uz Ogri, par pēdējo naudu pirku grāmatas, bet reiz kaimiņiene teica: “Ko tu, Ļuda, te taču tāds autobuss braukā!” No prieka pat apraudājos. Liels paldies tiem, kas to izdomāja!”
Autobuss kā balts mākonis laižas lejā no kalna. Aija nosaka, ka ceļš ir tik skaists, ka gribas rakstīt dzeju. Daugaviešos sieviešu pulciņš jau gaida bibliobusu. Viņas ir mazliet sapucējušās, uzkrāsojušas lūpas un acis. Viņas liek kaudzītē lasāmvielu – kā izskatīties par desmit gadiem jaunākai, dziednieciskie augi, tējas veselībai, pievilcības noslēpumi. Vallija un Viktorija stāsta, ka grāmatās gremdēsies pa vakariem, jo pa dienu jāstāda tomāti, jāravē salātu dobes. “Šodien sīpolu diena,” kāda saka. Pārējās piebalso – jā, bija vakar un ir vēl šodien.
Smalka sieviete bažījas, ka esot jāsteidzas, atvesta malka, bet viņa gribot sameklēt dzeju. Oho! Dzejas lasīšana mūsdienās līdzinās anarhistiskam žestam, dumpim. Viņa meklē arī ziemeļu puses autoru romānus – somus, norvēģus. Labprāt lasot Ingu Ābeli, pie sirds ejot smagi, emocijām piesātināti darbi, kas mudinot domāt par dzīves jēgu. Paķeru no plaukta un iespiežu viņai rokā Andras Neiburgas „Stum, stum” – tad jau patiks arī šī. Lasīšanas priekam varot nodoties tikai vakarpusē, kad apkopti lopi un izravēts dārzs. Dzejoļu lasītājas ģimene dzīvo mežā trīs kilometrus no lielceļa. Kādreiz kundze strādājusi Ogrē, bet tagad autobusi nekursē un līdz pilsētai ceļš kā līdz pasaules malai.
Šodien bibliobuss savu kultūras nesēja misiju ir beidzis, baltais sapnis dosies uz mājvietu Ogrē, lai pēc dažām dienām atgrieztos pie grāmatu izsalkušajiem citos tuvējos novados. Slaidās grāmatu muguriņas neuzbāzīgi, ar delikātu smalkumu rindojas plauktos. Grāmatās nav bezkaunības, tās nekad nelūgtas neuzsāk sarunu, netirda, nebāžas dvēselē. Tās gaida siltu roku pieskārienu un ļaujas. Grāmata atklājas dāsnāk nekā cilvēks, kuru taču nepaņemsi rokās un nepāršķirstīsi. Arī sevi ne.
Lasīšanai ir iekšēja, dvēseles diktēta motivācija, bet tehnoloģijas, steiga, dzīves stils un prasības – tās visas ir atrunas. Neapšaubāmi, divvientulība ar grāmatu ir daudz labāka par seklu, bezjēdzīgu sabiedrību, kur sarunas vairāk līdzinās kaut kur dzirdētu skaņu kakofonijai. Trūkumā, nelaimē, bezizejā, slimībā un vientulībā grāmata ir tā garā pupa, pa kuru uzkāpt debesīs, meditācija un burvju vārdi, kas sapņus pārvērš realitātē.
Grāmatas dzīvo ārpus laika, pateicoties tām, mēs varam sarunāties ar Ēģiptes faraoniem, Krievijas cariem, ar Homēru, Platonu vai Freidu, visi varam būt laikabiedri. Braucot mājup, prātā ienāk banāla doma: tos, kas meklē, Dievs uzrunā gan dāmu romānā, gan jautrā piedzīvojumu stāstā, gan skumjā dzejolī.
