Kāpēc vieni autobraucēji ir korekti, bet citi - agresīvi
Agresīvie, pašpārliecinātie, nedrošie, neizlēmīgie, korektie un likumpaklausīgie... Kāpēc vieni brauc prātīgi, neapdraudot ne sevi, ne citus, bet citi traucas kā īsteni pašnāvnieki? Kādi esam dzīvē, tādas ir mūsu braukšanas manieres.
Reiz kāds apbedīšanas biroja darbinieks stāstīja, ka steidzies uz izvadīšanas ceremoniju, kavējis, spiedis gāzes pedāli grīdā, bet, kā jau tādās reizēs nereti mēdz notikt, ieskrējis tieši rokās Ceļu policijai. „Kur tā steidzamies?” policists bargi vaicājis. „Uz bērēm!” vīrietis patiesību nav slēpis. Policists vien iepletis acis un ievilcis elpu. Gandrīz kā joks, bet tomēr patiesība.
Ārēji agresīvs, iekšienē mazs cālēns
Uz ceļa, tāpat kā dzīvē, rodas dažādas situācijas, un patiesībā te spilgti izpaužas cilvēka iekšējā būtība. Vai varat iedomāties, ka pēc kādas ne visai veiksmīgas lietišķās tikšanās smalkā uzvalkā tērpts kungs tā izteiksmīgi un no sirds līdzcilvēkiem rādītu vidējo pirkstiņu? Diez vai. Taču, braucot savā auto...
Reiz vasarīgā svētdienas vakarā, kad ļaudis atgriežas no laukiem Rīgā, pa Brīvības ielu Teikas rajonā jauns, spožs „Mini Cooper” ar pazīstamas firmas logo uz sāniem bez pagriezienu rādīšanas strauji manevrēja starp mašīnām. Žvikt – vienam priekšā, žvikt – nākamajam. Ne viens vien šoferītis dabūja „mest pa bremzēm”, līdz viens neizturēja un signalizēja. Tūlīt pat atvērās agresīvā braucēja auto jumta lūka, un tajā parādījās roka – melna žakete un perfekti balta manžete, bet tālāk sekoja jau minētais necenzētais žests.
Psihologs un psihoterapeits Aivis Dombrovskis teic, ka agresīvai braukšanai ir dažādi iemesli. Viens no tiem – cilvēks neprot plānot laiku, nepārtraukti kavē, tāpēc ļoti steidzas. Tādos gadījumos parādās iekšējā agresija. Cilvēks kļūst uzvilkts, nervozs un izlādē spriedzi ar auto.
„No bioloģiskā viedokļa raugoties, nākamais stiprākais stimuls nodzēš iepriekšējo, vājāko, tas ir – paceļ augstāk adrenalīna līmeni, nekā tas bija iepriekšējā situācijā,” skaidro psihoterapeits. „Ja agresīvi brauc lielas, „biezas” mašīnas īpašnieks un turklāt vēl signalizē, tā ir izrādīšanās. Cilvēks ir iestrēdzis pusaudža periodā. Viņam jāparāda sevi, viņš nejūtas pašapliecinājies. Pašapliecināšanos viņš iegūst ar to, ka apkārtējie pievērš uzmanību. Viņš parāda savu varu, bet patiesībā viņā dziļi iekšā sēž mazs cālēns. Bailīgs un nedrošs.”
Ko nozīmē liels auto?
Tautā dzīvo anekdotes par vareno spēkratu īpašniekiem, kuru radošais motīvs ir apmēram šāds: divi vīri lielās, kurš lielāku auto nopircis un varenāk braucis, līdz viens no viņiem neiztur un saka tieši: „Beidzam lielīties. Varbūt vienkārši samērāmies?...”
Tad nu jautāju speciālistam – vai taisnība, ka liela auto izvēle un izrādīšanās ar dižu braucamo liecina par seksuālajiem kompleksiem? Dombrovskis nosmej: „Nav man statistikas datu, ar ko salīdzināt sakarības starp dzimumlocekli un automašīnas izmēra izvēli, bet, ja kāds uzdod šo jautājumu, vienmēr saku: nabaga autobusa vadītāji! Un vēl – ja tā patiesi būtu, tad vīrieši, lai apliecinātos, brauktu tikai ar „vabolītēm”, jo lielai daļai vīriešu šai identitātei ir nozīme. Es domāju, ka tas ir jokojot izrunāts. Tomēr, ja cilvēkam ir zema pašapziņa, viņš to kaut kā cenšas kompensēt. Mašīna tad kļūst par kompensācijas mehānismu, kā pacelt savu „Es”.”
Sacensība ar vīriešiem
Arī sievietēm nav sveši kompleksi un vēlme pašapliecināties. Maruta visu mūžu ir centusies būt līderos un izvirzīties darbā. Ar auto sieviete brauc gana labi, un dažreiz viņai patīk, kā pati saka, padauzīties. „Mana mašīnīte nav vairs īsti jauna, arī izskatās pieticīgi, bet uzrāviens labs. Kad tāds ķecerīgāks garastāvoklis, es pie krustojuma rīkoju sava veida sacensības. Ja blakus gadās kāds labāks, biezāks vecis... tas ir, auto, tikko iedegas zaļā gaisma, iespiežu pedāli grīdā un priecājos, ja tas otrais paliek iepakaļ. Tāds sava veida uzmundrinājums,” kundze jautri un enerģiski nosaka.
Šāda skriešanās norāda gan uz pašapliecināšanās, gan cīņas elementiem. Kurš ātrāk, kurš pirmais? Viņa iesaistās cīņā un it kā uzvar. Taču parasti cīnās tas, kurš jūtas bailīgs un apdraudēts, tā situāciju vērtē psihoterapeits. Šai sievietei ir svarīga atzinība, un viņa to netiešā formā iegūst, tomēr situācija kopumā nozīmē, ka cilvēks ir ar kompleksiem.
Par to liecina arī tas, ka viņai ļoti būtiska ir izvirzīšanās darbā. „Karjeru veido cilvēki, kam ir vajadzīgs šis pakāpiens. Bieži vien ne tikai tāpēc, ka viņiem ir radošais un intelektuālais potenciāls, bet vajadzīga pašapliecināšanās un vara. Bet pēc varas tiecas cilvēks, kam ir iekšējās bailes, kurš jūtas nedrošs. Tādējādi viņš spēj pārredzēt un kontrolēt situāciju, kas cilvēkam sniedz iekšējo drošību. Lauva stepē guļ mierīgi, bet zaķītis vienmēr stāv pakaļkājās un skatās apkārt: „Vai viss ir mierīgi?” Viņš izrādās – es te tā skaisti izslējies stāvu... Bet patiesībā tas ir kontroles moments. Ja viņš nekontrolēs situāciju, vairs nejutīsies drošs,” komentē Dombrovskis.
„Sajūta bija briesmīga, un kājas aukstas,” atminas autovadītāja Ilze. Viņa brauca pa Jūrmalas šoseju trešajā joslā. Pēkšņi no aizmugures strauji, kā lidojumā tuvojās BMW. Ilze gribēja pārkārtoties otrajā rindā un skrējēju palaist, taču līdzās bija mašīnas. Trakais braucējs (kā vēlāk izrādījās, braucēja) sāka signalizēt ar gaismām, kas pavisam noteikti nozīmēja: taisies prom no mana ceļa! Kad Ilzei beidzot izdevās pārkārtoties, BMW piebrauca priekšā un strauji nobremzēja. Arī Ilze spieda uz bremzes pedāļa, cik spēka. Sadursme, par laimi, nenotika, taču acu priekšā aizslīdēja teju vai visa dzīve. Savukārt BMW ar strauju uzrāvienu jau pēc brīža bija lielā gabalā.
Diemžēl tādu ļautiņu, kas mēģina otram atspēlēties, uz mūsu ceļiem nav mazums. „Tie ir aizvainotie cilvēki, un šādas uzvedības cēloņi nāk no attiecībām ar vecākiem bērnībā,” skaidro psihoterapeits. „Kad bērns nesaņem to, ko vēlējies, viņš jūtas bezspēcīgs. Un tad viņš manifestē to uz āru, lai parādītu, ka ir aizvainots. Taču pats īsti neapzinās – kāpēc? Ja kāds teiks, ka šim cilvēkam ir problēmas, tad viņš to, protams, noliegs. Ja šis cilvēks ir arī ar noslieci uz narcistiskas personas attīstību, tad viņš vēlas izrādīt savu skaistumu, parādīt, ka viņš ir pirmais līderis. Tā dažkārt uzvedas cilvēki, kas nav ievēroti bērnībā, kam pietrūcis uzmanības un mīlestības. Viņi sāk veltīt pārāk daudz laika sev, pārāk daudz mīlēt sevi. Dažkārt viņi sevi mīl tik ļoti, ka pat neļauj to darīt citiem.”
„Bembisti” kā diagnoze?
Jā, BMW īpašniekus tradicionāli uzskata par īpašu kategoriju uz ceļa. Bieži vien viņi brauc ātri, nerespektē pārējos, visādi izrādās un dižojas. Vecie BMW modeļi tautā pat dēvēti par „huļigankām”, tādējādi norādot, ko par to īpašniekiem domā citi. Bieži vien šie braucēji ir gados jauni, turklāt bieži vien mašīnā pārvietojas jautra, kupla kompānija, uz pilnu klapi atskaņojot „tuc–tuc” mūziku. Ne viens vien šoferītis droši vien ir atviegloti nopūties, kad šis auto aizbraucis drošā attālumā.
Vai BMW ir kā diagnoze? Dombrovskis pasmaida: „Es pats braucu ar BMW, tā ir laba, komfortabla, jaudīga mašīna.” Viņš teic, ka laika gaitā stereotips par šo auto īpašniekiem mainās un tagad īpašu „statusu” ieņem arī „Subaru”.
„Tā ir jauda, ātrums, enerģija. Jauniešiem piemīt agresīvā enerģija, ko vajag sublimēt. To var izmantot mācībās, radošajā jomā, daudzi to sublimē seksā, bet daudzi izlādē caur auto. Ja palūkojamies uzmanīgāk, daudzi no ātrajiem braucējiem ir jaunieši, kas nav apmierināti ar dzīvi. Viņos ir iekšējā agresija, un viņi auto izmanto kā izlādēšanās veidu. Mašīna dod šo spēcīgo bioloģisko stimulu, un tā viņi gūst atvieglojumu.”
Psihoterapeits domā, ka sociālie priekšstati, par to, ka BMW īpašnieki visi ir „gangsteri” ar skūtām galvām, veidojušies no filmām. Taču kā auto marka BMW, tāpat kā mersedess, dod zināmu sociālā statusa priekšstatu par cilvēku, viņa komforta līmeņa izvēli. Senāk skatījās: o, jā, tu nebrauc ar žiguli vai moskviču, bet ar volgu! Vienalga – vecu vai jaunu. Taču tie ir tikai stereotipi, nekāda objektīva pamatojuma tur nav, vēsta psihoterapeits.
Starp citu, bērnu dienu problēmu skarti varētu būt arī tie autovadītāji, kas brauc, ignorējot noteikumus. Piemēram, konsekventi nerāda pagriezienus un uzskata, ka galvenais ceļš ir visur, kur brauc viņš. Pēc psihoterapeita vārdiem, šāda agresija var rasties, kad bērns saceļas pret tēvu. Viņš sāk pārkāpt likumu un izrāda: es varu! Tēvs ģimenē nosaka likumus, robežas, bet māte dod beznosacījumu mīlestību. Protams, iespējami arī izņēmumi. Varbūt jāsteidzas palīgā, un šajā brīdī ir gan trauksme, gan neziņa, gan iekšējā agresija. Cilvēks saceļas pret noteikto kārtību un cenšas ieviest savu, uzspiest citiem savus likumus.
Katrs autovadītājs ir saskāries arī ar neizlēmīgajiem – parāda pagriezienu, tūlīt pārkārtosies, bet pārdomā un – atkal atpakaļ. Pabrauc gabaliņu, grib apdzīt priekšā braucošo, bet atkal iekārtojas vecajā vietā.
„Tie ir nedrošie. Viņi nespēj izlemt – ko darīt? Tas varētu būt kāds periods bērnībā, kurā cilvēks ir frustrēts. Tajā brīdī viņš nesaprot, kā ir pareizi. Viņš mīlestību saņēmis daļēji. Lai bērns pieaugot attālinātos no vecākiem, viņam jāpieņem tāds lēmums, bet viņš to nespēj izdarīt, jo nejūtas pilnībā drošs. Viņš nevar izlemt – cik tālu es drīkstu iet un kad man jānāk atpakaļ. Tā dzīvē parādās nespēja pieņemt lēmumus,” stāsta psihoterapeits.
Itin daudz šoferu varam pieskaitīt stabilo un likumpaklausīgo grupai. Tajā pašā laikā viņi iekšēji ir pietiekami elastīgi, lai pieļautu arī nelielas atkāpes. Ja auto plūsma virzās, piemēram, ar 55 kilometriem stundā atļauto piecdesmit vietā, tad viņš šo neformālo kārtību ievēros, saplūdīs ar kopējo autovadītāju masu. Cilvēks zina normas, nepārkāpj likumu, jūtas droši, un viss ir kārtībā.
Tajā pašā laikā ir arī spītīgie likumu ievērotāji –brauks punktīgi vai pat lēnāk, it kā par spīti visiem pārējiem. Parasti vadītāji respektē uz ceļiem izveidojušos kārtību, ka pa ārējo joslu brauc mierīgie, bet iekšējā atstāta brīva steidzīgajiem un operatīvajam transportam. Taču gadās, ka kāds it kā likumpaklausīgi brauks lēnītēm un nelaidīs citu garām ne lūdzams. Viņš te brauc, un viss! Dombrovskis atklāj, ka to var uzskatīt par slēpto agresiju. Cilvēks nepieņem esošo kārtību un mēģina uzstādīt savus noteikumus, sāk cīņu. Doma tāda: te jābrauc uz piecdesmit un jāievēro noteikumi, un es būšu tas, kurš liks tos tev ievērot!
Taču nav jau visi nemaz tik slikti un problēmu mākti. Pie stūres pietiekami daudz ir pieklājīgu un laipnu vadītāju. Tu brauc pa šoseju, bet pretī braucošais met ar lukturu stariem. Nākamais atkal. Kaut kas nav kārtībā? Varbūt kāda lampa izdegusi vai esi aizmirsis ieslēgt tuvās gaismas, bet varbūt kas cits atgadījies. Izlec ārā, palūkojies, kas tāds dīvains auto priekšā būtu redzams. Viss ir it kā kārtībā. Nu, jā! Aiz nākamā līkuma meža celiņā gluži nemanāmi sēž VIŅI, vīri luminiscējošās vestēs, vai novietots fotoradars.
„Tā ir lojalitāte un solidarizēšanās,” psihoterapeits komentē šoferīšu rīcību. „Es solidarizējos ar tevi, jo mēs esam vienas grupas locekļi, un šīs grupas ietvaros mēs cits citu atbalstām un policistu uztveram kā ārējo ienaidnieku, jo līdz šim Ceļu policija ir radījusi priekšnoteikumus šāda stereotipa izveidošanai – ka viņi uz ceļiem ir, nevis lai regulētu drošību un būtu palīgs un atbalsts autovadītājiem, bet lai sodītu. Šoferi parāda: esam vienoti un to izrādām ar signālu raidīšanu – esi uzmanīgs!”
Ir vadītāji, kas parādīs pretī braucošajam, ka tas aizmirsis ieslēgt gabarītu gaismas, par palaišanu pateiks paldies ar avārijas gaismiņām. Sīkumi, bet patīkami. Tu skrien, es palaižu – tā ir cieņa pret otru braucēju. Ja vien tās nav bailes... Ir vadītāji, kas, redzot, ka otrs brauc ātri, ir gatavi teju vai zālītē nobraukt.
Dombrovskis novērojis, ka jaunu, dārgu, labu mašīnu īpašnieki esot laipnāki uz palaišanu, nekā tie, kas brauc ar vecākām mašīnītēm. Pēdējiem acīmredzot darbojas iekšējais aizvainojums, ka citam ir, man nav, tāpēc es viņu sev priekšā nelaidīšu! Un kāpēc tad vienam ir šī jaunā, labā mašīna, bet citam sagrabējis opelītis, žigulītis vai kas cits? Acīmredzot kaut kur dziļāk slēpjas tas iekšējais traucēklis, kā dēļ viņš pie tāda nevar tikt. Cilvēks ir neapmierināts, apvainojies uz dzīvi, aizvainots uz visu kustību, līdz ar to iestrēdzis vienā posmā. Bet tas, kurš spēj būt lojāls pret citiem, jūtas brīvāks un arī dzīvē daudz vairāk sasniedz.
Jā, ir arī cilvēki, kas varētu atļauties, bet tomēr nepērk smalku auto, jo viņiem mašīna nav sociālā statusa rādītājs, bet pārvietošanās līdzeklis. Tāpēc svarīgāka par izskatu ir drošība, tehniskā kārtība un zināms komforta līmenis. Šāds cilvēks būs solīdais braucējs. Viņš garāmbraucošu džipu neuztvers kā personīgu aizvainojumu.
Vai ir pamats optimismam?
Eiropas Savienības statistika liecina, ka Latvijā uz autoceļiem bojāgājušo skaits no 2001. līdz 2010. gadam samazinājies par 61%. Savukārt Ceļu satiksmes drošības direkcijas rīcībā esošie provizoriskie dati liecina, ka pagājušajā gadā notikuši 3379 ceļu satiksmes negadījumi ar cietušajiem, kuros bojā gājuši 176 cilvēki, ievainoti – 4225.
Negadījumu skaits ar cietušajiem un cietušo skaits, salīdzinot ar 2010. gadu, ir pieaudzis attiecīgi par 5,8% un 5%, savukārt bojāgājušo skaits sarucis par 19,3%. Šis bojāgājušo skaits ir vismazākais, kopš Latvijā vispār sāka reģistrēt negadījumu statistiku, komentē Valsts policijas Prevencijas pārvaldes priekšnieks Edmunds Zivtiņš.
Tajā pašā laikā jautājums – vai optimismam ir pamats? – paliek aktuāls. Kā liecina tautas skaitīšanas dati, pēdējos 20 gados ļoti būtiski ir sarucis arī Latvijas iedzīvotāju skaits.
