Kapi, kuros apbedīti Latvijas dižgari, pamazām iet postā. VIDEO
Rīgas Lielajos kapos notiekošais ir Latvijas kultūras mantojuma traģēdija, saka mākslas zinātņu profesors Ojārs Spārītis. Memoriāls, kurā apbedīti neskaitāmi Latvijas dižgari, pamazām aiziet postā.
Lielos kapus turpina postīt
Tā ir Latvijas kultūras vēstures un kultūras mantojuma traģēdija, tā par Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) īpašumā esošā dārzu un parku ansambļa „Lielie kapi” joprojām nesakārtoto stāvokli portālam diena.lv sacīja mākslas zinātņu profesors Ojārs Spārītis. Pēc tam, kad Rīgas dome pirms trim gadiem pārtrauca finansējumu kapu uzturēšanai, baznīca vēl ar vien nav spējusi rast kādu risinājumu Lielo kapu sakārtošanai.
Bijušajā kapsētā sākot ar 18. gadsimta otro pusi apglabāti dažādu tautību un konfesiju Rīgas patricieši, kuru kapa vietas, pieminekļi un kapličas padomju režīmam un padomju kultūras mantojuma aizsargāšanas filozofijai nebija pieņemamas un vajadzīgas, skaidroja Spārītis. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados šajos kapos pārtrauca apbedījumus un ar to brīdi sākusies šo kapu pakāpeniska aizmiršana un nopostīšana. Padomju laikos tika nojaukts kapsētas žogs, teritoriju padarot pieejamu ikvienam, ar buldozeru nolīdzināta lielākā daļa pieminekļu un apbedījumu, lai kapsētā tiktu ierīkots parks.
Šodien, kā stāsta profesors, notiek patvaļīga kapu sakopšana, kurā piedalās dažādi interesenti vai sabiedriskās organizācijas, mēģinot ar saviem pieticīgajiem spēkiem lietas vērst par labu. „Šobrīd nav kultūrpolitiskas koncepcijas, līdzekļu, vadības un administrācijas, kas menedžētu šī kultūras pieminekļa kompleksu uzturēšanu, izmantošanu un atjaunošanu,” norāda Spārītis.
Aizmirstībai nolemtie dižgari
Risinājumu situācijai pašlaik neviens nesaredz. LELB īpašumu apsaimniekošanas uzņēmuma vadītājs Ainis Ozoliņš teic, ka baznīcai pietiek brūkošu baznīcu un mācītāju muižu, kuras tāpat kā Lieli kapi ir svarīgi kultūras pieminekļi. „Mums kā baznīcas īpašumu apsaimniekotājam ir arī citas rūpes. Lielie kapi, protams, ir svarīgi, bet tā nav pirmā prioritāte,” atzīst Ozoliņš.
Lielo kapu vēstures pētnieks un arhitekts Eižens Upmanis uzskata, ka galvaspilsētas pašvaldībai vajadzētu iesaistīties kapu atjaunošanā – par spīti tam, ka Lieli kapi pieder baznīcai. Viņš pauž nožēlu, ka sadarbība starp pilsētu un baznīcu nav izveidojusies, lai gan iepriekš tāda iespēja bijusi.
No 2001. līdz 2008. gadam Lielajos kapos pašvaldība katru gadu ieguldījusi vidēji 22 000 latu. Taču, sākot ar 2009. gadu, pašvaldība savus finanšu līdzekļus privātā teritorijā vairs nevar ieguldīt - to paredz likums par valsts un pašvaldību finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu, kā arī teritorijas kopšanas un būvju uzturēšanas saistošie noteikumi, skaidro Rīgas domes Mājokļa un vides departamenta direktors Anatolijs Aļeksejenko.
„Mēs piedāvājām apmainīt šo parka zonu ar visiem pieminekļiem pret kādu citu zemi vai kādu citu īpašumu. Viņi (baznīca) pateica, ka viņi domās. Pēc tam viņi uzrakstīja vēstuli, ka tomēr viņi grib, lai paliek kā ir un vēl pašvaldība tālāk iegulda savu naudu,” noteic Aļeksejenko.
Savukārt Upmanis kritizē šādus domes aizbildinājumus. Pētnieks uzskata, ka Lielo kapu sakārtošana koptu Rīgas patriotisma jēdzienu, kas sabiedrībai diemžēl ir aizmirsies, tiem būtu jākļūst par vietu, kur aiziet pastaigāties, lai apzinātos to, kādas vērtības un kādi izcili cilvēki Latvijai kādreiz bijuši
Jāatgādina, ka Lielajos kapos „mūža mājas” raduši desmitiem Latvijas dižgaru, viņu vidū jaunlatvieši Fricis Brīvzemnieks, Andrejs Pumpurs, Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, valodnieks Kārlis Mīlenbahs, rakstnieks Juris Neikens, publicists Ārons Matīss, daudzu vēsturisku zīmējumu autors Johans Kristofs Broce, gaišreğis Eižens Finks un daudzi citi.
