Elmārs Tannis no picām līdz „Umami”
Šogad paiet 20 gadu, kopš Elmārs Tannis no Kanādas ieradās Latvijā. Populārs pavārs, vairāku restorānu īpašnieks, atraktīva televīzijas personība – ir sajūta, ka Elmārs šeit bijis vienmēr.
Divdesmit gados piedzīvots daudz: gan restorānu atklāšanas, gan kāzas un bērnu piedzimšana, gan – dzīves un biznesa krīzes. No malas to gan nevar pamanīt, Elmārs apzināti vienmēr uzturējis savu pozitīvā, smaidīgā puiša tēlu. Taču intervijā viņš ir pārsteidzoši atklāts.
Intervija notiek jaunākajā Elmāra restorānā „UMAMI”. Tā ir maza, eleganta un mājīga vietiņa Ģertrūdes ielā, gandrīz blakus vienam no Elmāra „pirmdzimtajiem” – picērijai „Lulu pica”. Ir deviņi no rīta. Elmārs pats atslēdz restorānu un iedarbina kafijas automātu, lai pagatavotu mums kapučīno. Veikli darbojoties ar automātu, viņš dungo līdzi dzīvespriecīgam regejam. Uz pāris galdiņiem krēsli salikti augšpēdus, un liekas, ka restorāns lēni mostas, ļaujoties mūzikas ritmam un kafijas smaržai, kas piepilda mazo, mājīgo telpu. Raugoties šajā rīta ainā, man ienāk prātā: tāds varētu būt nesteidzīgs, priecīgs restorāna īpašnieka rīts jebkurā Eiropas pilsētā.
No picērijas līdz piektajai garšai
Ko tas nozīmē – Umami? Daudzi, kas prot krievu valodu, domā – pie mammas...
Kādreiz saku, ka esmu te kā mamma. Bet tā tas nebija domāts, un tikai pēc restorāna atklāšanas uzzināju, ka nosaukums kaut ko nozīmē arī krievu valodā. Kādreiz tas ir labi, bet kādreiz arī slikti – daži varbūt iedomājas, ka te būs kā pie mammas virtuvē. Bet te tā nav.
„Umami” ir piektā garša. Visu laiku bija zināmas četras garšas: salds, sāļš, skābs, rūgts. „Umami” ir zinātniski pierādīta piektā garša. Tulkojumā no japāņu valodas tas nozīmē – gardi, garšīgi. Vai – debešķīga sāta sajūta. Tautas valodā varētu teikt – ņammīgi.
„Umami” nav garšu apvienojums – tā ir atsevišķa garša, varētu teikt – pagarināta garša, kas vēl ilgāku laiku virmuļo pa muti. Dažreiz ir tā, ka vāri zupu mājās, pagaršo – un kaut kas nav! Un nevar saprast, kā nav. Nav tās sāta sajūtas, nav tās pagarinātās garšas. To var dabūt ar dažādām izejvielām. Ir daudz „umami” produktu, piemēram, tomāti, ne velti kečups ir populārākā mērce pasaulē. „Umami” produkti ir sēnes, īpaši šitaki sēnes, vītinātā gaļa, anšovi, tuncis, Parmezāna siers, vecie, izturētie sieri, labs sarkanvīns... Itāļu virtuve ir pilna ar „umami” produktiem, tāpēc jau itāļu virtuve ir tik populāra pasaulē, visiem garšo itāļu ēdieni.
Man jau patiktu, ja kāds vēlāk teiktu – Elmārs ieveda „umami” Latvijā. Bet patiesībā jau tas „umami” mums vienmēr bijis, mēs viņu ikdienā dabonam. Debešķīga sāta sajūta ir daudzos latviešu ēdienos. Latviešiem „umami” produkti ir kūpināts šķiņķis, šķovēti kāposti – un, ja tur vēl kādu kūpinājumu piešauj klāt, tad vispār – mmm... Kad saliek vairākus „umami” produktus kopā, sanāk vēl garšīgāk, tad tev ir „umami bomba”! Agrāk es to saucu par seksu ēdienā, jo es nezināju neko par „umami”. Bet tās ir līdzīgas sajūta kā seksā kad ir tas: mmm.... Tās labās sajūtas.
Te ir ļoti pozitīva aura – cilvēki nāk, paēd, vīniņu iedzer un labi jūtas. Man patīk veidot labu sajūtu vietas, kad veidojas pozitīvā enerģija. Varbūt tāpēc, ka neesmu tāds superbiznesmenis kā daudzi citi, kurus interesē tikai peļņa.
Citiem ir molekulārā virtuve, cits nodarbojas ar „fusion”, kur jauc kopā austrumu un dienvidu ēdienus. Man te ir gan austrumu, gan itāļu, gan latviešu, gan manis paša izdomāti ēdieni. Tāds internacionāls virziens. Manos restorānos nekad nav bijis tikai viens virziens – izņemot picērijas. Tur galvenais virziens ir pica un vienmēr būs pica.
Ar „Picu Lulū” jau laikam viss arī sākās, vai ne?
Kad atbraucu uz Latviju, pirmā kafejnīca, ko taisījām, bija „Fredis” Vecrīgā. Tā bija tāda demokrātiska rietumnieciska vietiņa, viena no pirmajām. Bet „Pica Lulū” šeit bijusi ilgi. Šogad novembrī paiet 20 gadu kopš esmu Latvijā, „Pica Lulū” ir 19 gadu.
„Pica Lulū” ir pozitīvais tēls, tāds tas bijis vienmēr kopš paša sākuma. Mēs esam bijuši inovatīvi pionieri, bet bijuši arī klusuma posmi. Tagad atkal ir plāni, gribam būt inovatīvi un dinamiski, būt pionieri atkal kādā jaunā lietā.
Gājis gan uz augšu, gan uz leju. Kas tik viss bijis... Krīze daudziem riktīgi iedeva pa biksēm, ieskaitot mani. Kā iet mūsu IKP, tā iet mūsu firmai. Ja Latvijai iet slikti, mums arī grūtāk, ja Latvijai iet labāk, mums arī labāk. Tā iet visiem ēdināšanas uzņēmumiem. Bet mēs te esam un te būsim cauri visiem laikiem. Es esmu atbraucis no Kanādas, bet es esmu latvietis, lepojos par savu latvietību un tāpēc arī atbraucu uz Latviju dzīvot. Un „Pica Lulū” ir viena kārtīga latviešu firma.
Restorāns „Čarlstons” vēl eksistē?
Jā, tikko uztaisījām jaunu ēdienkarti ar dūmotiem ēdieniem, ļoti garšīgi!
Pagājušajā trešdienā! UMAMI bija īpašs vakars. „Čarlstonā” tikko biju pie grila – tā ir vieta, kur man patīk darboties vislabāk! Es esmu citādāks pavārs – neesmu pie plīts katru dienu. Viens iemesls – mana ģimene, es tāpat jau esmu vēlu mājās. Otrs – man labāk sanāk vadīt cilvēkus, iemācīt viņiem kaut ko jaunu – un lai viņi gatavo. Tev ir virsvadība, bet darbu dara šefpavārs un cilvēki, kam tu mēģini uzticēties. Man patīk tā radošā daļa – radīt jaunus ēdienus, dabūt rezultātus un priecāties, ka tev ir komanda, kas pēc tam to var izdarīt.
Nesen mani kāds sen neredzēts draugs satika uz ielas un teica: “Kas tev noticis? Tu es baigi mainījies!” Kā es varētu nebūt mainījies?! Kad atbraucu uz Latviju, man bija 26 gadi. Tu jau neko daudz par dzīvi un pasauli tādā vecumā vēl nezini. Es biju tāds vienkāršs, lustīgs čalis ar savu sapni par restorānu biznesu. Tagad pie manis strādā aptuveni 200 darbinieku, ir sieva, bērni, ir partneri, ir sabiedriskās lietas... Ir vecums, kas nāk virsū! Tu domā citādāk. Tu redzi lietas citādāk. Prasības mainās, gaume mainās, garšas mainās. Viss mainās.
Man viens gudrs cilvēks teica: “Jaunībā tu zini, ko tu gribi, bet, kad kļūsti vecāks, tu zini, ko tu negribi.” Tā ir liela starpība. Jaunībā tu gribi visu. Man arī bija tā: ejam, darām, taisām vēl restorānus, forši! Tagad ir citādi: zinu, ka negribu darīt to un šito, negribu nekāda attiecības ar šo cilvēku, zinu, ka vairs negribu strādāt brīvdienās... Tu sāc izvēlēties tikai to, ko tiešām gribi darīt.
Teici, ka, ierodoties Latvijā, sākumā nemaz nebiji domājis tik ilgi te palikt. Kas notika? Mīlestība?
Pirmais bija mīlestība. Satiku sievu Ilzi. Es kopš bērnības biju trenēts, lai brauktu uz Latviju. Kā trimdas latvietis es kopš bērnības biju darījis visu – latviešu skolās, skautos, baznīcās un demonstrācijās. Man vienmēr bija doma: kad Latvija atbrīvosies, jābrauc atpakaļ. Tā visi runāja. Es īstenībā nesaprotu, kāpēc vairāk trimdas latviešu neatbrauca, kad to beidzot tiešām varēja darīt...
Atbraucu 1992. gada vasarā un tad arī satiku Ilzi. Iemīlējos gandrīz uzreiz. Nu man bija divas mīlestības – Latvija un Ilze. Protams, tajā mirklī tā sieviete bija svarīgāka nekā Latvija. Ja Ilze būtu aizbraukusi dzīvot, piemēram, uz Itāliju, es droši vien būtu aizbraucis pie viņas uz Itāliju.
Vispār tas ir diezgan interesanti... Cits iemīloties varbūt aizmirst visas citas dzīves lietas, viņam ir tikai mīlestība. Jā, es biju iemīlējies, bet man bija arī ļoti svarīgi strādāt un īstenot savus sapņus. Es strādāju nenormāli garas stundas, un Ilze bija ļoti pacietīga. Esmu vienmēr strādājis garas stundas, vēl tagad. Nemaz nezinu, ko nozīmē 40 stundu nedēļa.
Bija viens mirklis, kad bija par traku, kad strādāju arī nedēļas nogalēs. Un tad es pieņēmu lēmumu, ka sestdienās, svētdienās nestrādāšu. Tas ir disciplīnas jautājums. Agrāk es to nesapratu – ja kāds grib tikties sestdien, tiekamies sestdien, kādas problēmas! Vajag svētdien? Kādas problēmas! Bet tad tu satiecies un pēc tam saproti: parunāji par kaut ko, par ko tikpat labi varēji arī pirmdien parunāties.
Ilze man atļauj strādāt, tas ir forši. Varbūt tas tāds šovinistisks izteikums, bet tā ir: mēdz teikt, ka aiz kārtīga vīrieša ir laba sieva. Bet tā ir: ja mājās nesaskan, ja otrs grib kaut kā izpausties un nav kopīga viedokļa, tad arī neiet nekur. Harmonijai ir jābūt.
Esam kopā 20 gadus. Šogad mums ir septiņpadsmitā kāzu gadadiena. Mums ir trīs forši bērni, suns un divi kaķi. Mūsu vecākais kaķis ir mūsu ģimenes „vecākais bērns” – viņam ir 18 gadu.
Nav jau tā, ka, dzīvojot 17 gadus kopā, viss vienmēr ir gludi. Kad parunā ar citiem cilvēkiem, kas ir tikpat ilgi precējušies, visi ir izgājuši cauri kaut kādiem momentiem, ir dažādi posmi... Mani vecāki ir precējušies 54 gadus. Foršs piemērs!
Atklāti sakot, pēdējie gadi ir bijuši briesmīgi. Krīze bija nenormāli grūts laiks, kad neredz nekādu izeju. Esmu vienmēr bijis pozitīvi domājošs cilvēks, kas strādā, lai ietu uz augšu. Bet tu jau nezini, kā pārkārtoties, lai izietu no viesuļvētras. Mēs neesam trenēti tikt galā ar ‘force majeure’!
Tikko bija sākušies tie labie laiki, kad likās – nu būs daudzmaz normāli. Un tad nāca krīze. Restorānu industrijā apgrozījums nokritās līdz 45–50 procentiem. Tas ir nenormāls skaitlis tik grūtā biznesā, kāds ir mūsējais. Zinu daudzus, kas ir pazaudējuši visu – ģimeni, biznesu, māju, visu. Un labi cilvēki, nevis tikai blēži, kā daudziem liekas. Ir ļoti daudz uzņēmēju, kas ir labi, godīgi, cītīgi, strādīgi cilvēki. Daudziem labiem cilvēkiem aizgāja nebūtībā viss, un tas ir ļoti bēdīgi.
Vai vīrietim šāds laiks nav īpaši smags? Tā sava uzbūvētā pasaule taču jānotur – gan bizness, gan ģimene.
Kad braucu uz Latviju, mans labākais draugs Kanādā man teica: “Vecīt, kad tu sāksi savu biznesu, atceries: tev būs dienas, kad tu vienkārši gribēsi palikt mājās, raudāt un raustīt matus.” Tādas dienas ir bijušas. Un daudz. Kad gribas vienkārši palikt gultā un nekur neiet.
Stress bija nenormāls. Tev viss jūk ārā, viss. Un tu nezini, ko darīt. Tu nevari samaksāt rēķinus, tev nav, par ko maksāt algas, tu pat nevari atlaist cilvēkus no darba, jo nevari viņiem samaksāt kompensāciju. Tu nevari savu biznesu mārketēt, jo vienkārši nav, kam mārketēt. Tu vari piedāvāt dārgi vai lēti – vienalga, cilvēki krīzes laikā vienkārši neiet uz restorāniem!
Kad jūk ārā bizness, personīgie ienākumi arī jūk ārā, jo tu liec biznesā savus personīgos krājumus, lai glābtu kaut ko. Tādos laikos vīrietis pazaudē savu ego, savu pašapziņu... Amerikā pat izveidots psiholoģiskā atbalsta dienests uzņēmējiem. Pēc šīs krīzes viņiem nav pašapziņas un drosmes, viņi vairs nezina, vai gatavi atkal kaut ko darīt...
Man patika viens teiciens. Vīrietis uz jautājumu, kā iet, atbildēja: “Ja manam biznesam ietu tikpat labi kā man pašam, viss būtu kārtībā!” Tas ir ļoti gudrs teiciens. Jāsaprot, ka bizness, ienākumi – tā ir tikai viena daļa no tavas dzīves. Ir otra, par ko tev jābūt pateicīgam. Vienā mirklī es sapratu, ka man tiešām jābūt pateicīgam par ļoti daudzām ko, kas man ir. Man jābūt pateicīgam par to, ka es esmu, pateicīgam par to, ka man ir forša sieva, kolosāli bērni, pateicīgam par to, ka man ir darbs un ka es saviem darbiniekiem varu samaksāt algu... Un tad tu sāc saprast, cik daudz ir tev to labo lietu dzīvē.
Es parādos tautā kā ļoti pozitīvs cilvēks, bet ir bijuši arī ļoti grūti laiki gan man, gan ģimenei. Tad ir alkohols, kafija, cigaretes, tu neguli naktī, mēģini aizmirst visu, ar ko tev jātiek galā... Bet tad tu saproti, ka tev ir jāatrod savs iekšējais spēks, jāizdomā, ko darīt citādāk, lai tās lietas aizietu.
Ne jau tikai uzņēmējiem, visiem ir grūti. Mēs visi cīnāmies ar šo valsti, un vienlaikus mēs cīnāmies ar savām emocijām – jo mēs mīlam Latviju. Ir grūti dzīvot ar daudzām nesakārtotām lietām, ar lēmumiem, kas tiek nepārdomāti pieņemti, ar nodokļu sistēmu, kas žņaudz nost... Man vairs negribas to nolikt malā – ai, vienalga... Apnīk! Nav vairs vienalga! Dzīvot ar visām nejēdzībām un vēl klausīties, kad visi saka – te neko nevar labot –, tas ir briesmīgi.
Mūsu medicīnas sistēma ir šausmīga. Krīzes laikā viens no mūsu bērniem bija ļoti slims, un tad redzēju, kas tur notiek. Briesmu lietas... Daktere bija ļoti laba, ļoti labs personāls, bet tā sistēma kopumā... Un pensionāri. Es domāju, vai es gribu šeit būt pensionārs...
Šo es nekad neesmu varējis saprast. Mēs varam uzbūvēt visādas foršas lietas. Mēs nolemjam – uzbūvēsim skaistu, kolosālu bibliotēku. Vienalga, cik tas maksā, mēs to uzbūvēsim! Un tas arī notiek. Kāpēc tāda pati domāšana nevarētu būt par pensionāriem? Mūsu pensionāriem jādzīvo labi, vienalga, cik tas maksā un kur mēs dabūsim naudu!
Tas ir bēdīgākais, kas mūsu valstī ir, pensionāru dzīve. Es negribu būt šīs sistēmas upuris, jo vecumdienas patiesībā ir ļoti foršas dienas, kuras dzīvot. Es gribētu būt foršs vectēvs saviem bērnu bērniem, kas var ceļot kopā ar bērniem un mazbērniem, kam ir pilnas kabatas ar končām mazbērniem...
Vai tev nekad nav ienācis prātā paņemt ģimeni un braukt prom – atpakaļ uz Kanādu, piemēram?
Tie būtu meli, ja es teiktu, ka neesmu par to domājis. Man tas būtu loģisks solis – es tur uzaugu, man tur ir radi, draugi, bērnība. Dažreiz es pēc tā visa ilgojos. Šī ir mana tēvzeme, bet Kanāda ir mana dzimtene.
Bet vairāk kā par aizbraukšanu esmu domājis par to, vai ar biznesu nevar iziet ārpus Latvijas. Februārī biju Austrālijā izpētīt, vai tur kaut ko var uzsākt. Bet tas ir ļoti tālu. Tur ir skaisti, tur ir ļoti labi, bet tas ir pārāk tālu – nevarētu atbraukt uz Latviju nedēļas nogalē. Ja man piedāvātu taisīt restorānu Londonā, Berlīnē, kaut kur Eiropā, es to momentāni darītu. Iekāp no rīta lidmašīnā un pēc pāris stundām esi galā.
Tev ir bijusi iespēja divdesmit gadus vērot latviešu ēšanas paradumus. Kā tie mainījušies?
Viss ir nenormāli mainījies. Esmu priecīgs, ka tajā esmu piedalījies un varējis kaut kādā veidā to ietekmēt. Mūsu pirmajā kafejnīcā „Fredis” cilvēki, piemēram, nezināja, kā ēst sendvičus. Lai cik tas stulbi izklausītos, mēs mācījām cilvēkus, ka sendvičus var ņemt rokā, ka tie nav jāēd ar dakšu un nazi. Kad griezu dārzeņus restorānā lielos gabalos, viesi teica: “Mēs neesam lopi!” Tagad tas ir standarts, ka dārzeņus griež noteikta izmēra gabalos, liek lielas salātlapas.
Cilvēki nezināja, kas ir Cēzara salāti. Ar Mārtiņu Rītiņu bijām pirmie, kas Latvijā tos sāka ieviest ēdienkartē. Dabūjām mest ārā kaudzēm salātlapu, jo cilvēki vienkārši neēd tos tavus salātus!
Mainījušās garšas sajūtas un prasības. Sākumā taisīju citvalstu pikantos ēdienus uz latviešu garša paletes – ar domu, lai nav par asu, jo latvieši nebija gatavi asajiem ēdieniem. Tagad tas ir mainījies – var gatavot autentiskus ēdienus, cilvēki ir priecīgi izmēģināt kaut ko jaunu. Cilvēki ir ceļojuši, daudz ko redzējuši, daudz ko ēduši, daudz ko uzzinājuši – viss ir mainījies.
Var teikt, ka mainījusies restorāna būtība. Kas agrāk bija restorāns Latvijā? Smalki, iestīvināti, balti galdauti – un tādi paši oficianti!. Es visu šos gadus apzināti neesmu tuvojies tam smalkajam galam, esmu mēģinājis parādīt, ka var ēst ērtā, demokrātiskā, bet patīkamā vidē ar labu gaisotni.
Lielos svētkos, svarīgās biznesa sarunās, kad tu gribi aiziet nopietnās vakariņās, tā ir cita štelle. Bet, ja tu gribi aiziet foršās pusdienās, pavadīt labu vakaru, tas ir kaut kas cits. Un tagad mums ir daudz tādu vietu, un tas ir forši.
Man nepatīk pārspīlēts serviss. Man nav vajadzīgs simtprocentīgi pareizs serviss. Mani dažreiz tracina, ka viesmīlis danco ap galdu tikai tādēļ, lai noliktu dakšas un nažus pareizā vietā. Kāpēc cilvēkiem jāpārtrauc saruna, lai viesmīlis varētu veikt korektu servisu?
Man patīk, ka viesmīļiem ir auskari, man patīk, ka viesmīļiem ir interesantas frizūras, man patīk, ka viesmīļi ir personības. Viņi nav kalpi, viņi ir viesmīļi. Protams, būs kāds, kas šito izlasīs un teiks: “Mēs aizgājām pie Taņņa, un nebija perfekti.” Šis ir cilvēku bizness, un gadīties var visiem. Piemēram, viesmīlis ar „pohām” atnāk uz darbu sliktā garastāvoklī. Vai pavārs sastrīdējies ar sievu – un tad neiet tā mīlestība ēdienā iekšā. Cilvēku bizness ir grūtākais, tas ir skaidrs.
Vispār tas ir interesanti – kad latvietis aizbrauc uz ārzemēm, viņš ir tik normāls cilvēks! Viņš pieņem visvisādus servisa līmeņus un par visu priecājas. Itālijā viņš var apsēsties pie vienkāršākā galda un priecāties, ka viņam atnes vīnu graņonkā. Un sēž, un visi staigā turpat garām, un viss ir baigi labi.
Bet, tikko atgriežas mājās, tā reizēm uzstāda tādas prasības... Visiem cilvēkiem vajadzētu drusciņ mierīgāk uztvert dzīvi. Ir okei, nevajag saspringt par to, ka viesmīlis noliek glāzi nepareizā vietā vai nezina visu par vīniem. Nu padomāsim loģiski – kā divdesmitgadīgs viesmīlis var zināt visu par vīniem? Nevajag viņu izaicināt uz diskusiju tikai tādēļ, lai tu varētu vinnēt un parādīt savu gudrību.
Varbūt runa nav tik daudz par radošumu kā par... Nu, piemēram, ir receptes, kas ir garākas, ilgāk gatavojamas. Kūku uzcept nav tik vienkārši, daudz vienkāršāk, ja tu nopērc cepumiņus, biezpienu, sajauc to ar skābu krējumu un ievārījumu. vēl kaut kādas končas pieliec klāt... To var uztaisīt 10 minūtēs, tas ir viegli – aizskrien uz veikalu un uztaisi!
Bet garās receptes – tur jāpiestrādā, un cilvēki vienkārši negrib tik ilgu laiku pavadīt virtuvē. Negribu teikt, ka tas ir slinkums, bet... Cik cilvēku ir ar mieru pamosties agrāk un uzcept bērniem kēksus? Cik cilvēku svētdienā gatavi celties septiņos, lai deviņos no rīta ģimenei būtu uzceptas svaigas bulciņas vai silta maize? Daudzi saka: “Ui, svētdienās jāguļ...”
Kad es pasākumos stāstu par garām mērcēm, kas jāvāra četras stundas, man saka: “Ak, kungs, četras stundas?! Ātrāk nevar?” Var! Bet rezultāts būs cits. Bet tev taču tās četras stundas nav jāstāv pie plīts. Vienkārši uzliec katlu, lai viņš lēnā garā burbuļojas, apmaisi ik pēc divdesmit minūtēm – un būs daudz ņammīgāk!
Un tad ir otrā galējība, saimnieces, kas mājās gatavo sierus un visu pārējo. Ir mājas, kur vēl ir vecās tradīcijas ar gurķiem, sēnēm, ogām un vīriešu zaptēm... Tas ir kolosāli. Ir forši zināt, aizejot ciemos pie tādas saimnieces, ka vienmēr būs tās garšīgās, paštaisītās lietas un vēl plātsmaize būs uzcepta...
Pikanta, ha, ha, ha! Vispār man pašam patīk visādas garšas, izņemot rūgtu. Tā ir interesanta garša, bet retākā, ko man gribas, gan gatavojot, gan pašam ēdot. Tas pats ar dzīvi – man dzīvē nepatīk rūgtums.
Esmu uzņēmies diezgan lielu atbildību par sevi un daudziem cilvēkiem, reizēm es varu škrobīgs staigāt pakārt, dusmīgs uz sevi par kaut ko, bet rūgtums – nē, tas man nepatīk.
Umami – jā, tā ir mana dzīves garša! Tā pagarinātā dzīves garša. Labas sajūtas nekad nav īsas, tās ir pagarinātas. Kad izbaudi skaistumu, tā sajūta ar tevi paliek ilgi. Kad Saulkrastos noskaties saulrietu, kad kaut kur aizbrauc ar ģimeni un paēd garšīgas vakariņas, kad pasēdi ar labiem cilvēkiem – visas tās labās emocijas un sajūtas saglabājas ilgāk. Skaistums ir svarīgs. Es meklēju skaistumu gan ēdienos, gan cilvēkos, gan dabā, gan arhitektūrā, gan automašīnās.
Dažreiz ir bēdīgi redzot, ka cilvēki ieraujas sevī, neredz neko apkārt, tikai savas grūtības Un tas ir fakts, ka daudziem cilvēkiem tagad ir ļoti grūti. Bet kāpēc visu laiku fokusēties uz grūtumu, nevis uz tām skaistajām, ņammīgajām lietām, kas dod to labo garšu dzīvei?
Mēs runājām par krīzes ietekmi uz biznesu un dzīvi, bet vispār jau tu esi tajā vecumā, kad no vīriešiem „gaida” arī četrdesmitgadnieku krīzi... Tev tāda bija?
Jā, vecums! Pārmaiņas ir jūtamas! Agrāk tevi sauca par Elmāru, tagad tevi sauc par Taņņa kungu, vienreiz tramvajā man kāds jaunietis atdeva vietu – tā ir jocīga sajūta! Pats jau arī jūti – nav vairs tās enerģijas, nav matu, tu esi tāds… noapaļojies... 29. martā atmetu pīpēšanu, un nu kādi pieci kilo esmu pieņēmies!
Jā, es nejūtos baigi forši! Esmu vairākas reizes arī publiski mēģinājis nomest svaru, bet kaut kā tas vienmēr atgriežas. Tas ir disciplīnas jautājums un mazkustība, pareizas ēšanas jautājums. Kādreiz esmu bijis pie dietologiem runāt, un tad vienmēr nāk tas teiciens: “Tu jau zini, vai ne?” Es neko nezinu! Es zinu, kā gatavot garšīgu ēdienu! Bet, ja runā par diētu, esmu kā kurpnieks bez kurpēm!
Citi saka – tas ir omulīgi un tā tālāk, bet man pašam nepatīk. Izbraucu vakar ar riteni, bet satiku pazīstamus cilvēkus. Sanāca pusotru minūti pabraukt riteni, un tad apsēdāmies dzert kafiju. Klasiski!
Bet četrdesmitgadnieka krīze... Domāju, ka tā man vēl arvien ir. Ļoti ticu domas spēkam un jau sen biju vizualizējis visu, ko vēlos. Var teikt, ka esmu piepildījis visus savu bērnības sapņus: māja ar skatu, sieva, bērni, suns, kaķi, draugi, bizness, televīzija... Un diezgan okei līmenī, esmu apmierināts.
Bet tagad kaut kas ir apstājies. Es nekad nebiju domājis par nākamo soli, par to, kas būs tālāk. Tagad man jātiek uz nākamā pakāpiena, jāsaprot, kas būs tas nākamais. Reizēm domāju, varbūt iet prom no restorāna biznesa? Ar mēbelēm, dizaina lietām es varētu aizrauties tāpat, kā aizraujos ar restorānu biznesu.
Vai tev ir kāda kaislība ārpus restorānu biznesa?
Gatavošana, kad man ir laiks to darīt, kad ir kaut kādas speciālās vakariņas. Kad es piedalījos „Gandrīz ideālajās vakariņās”, es gribēju vinnēt. Es biju sarunājis ar sevi, ka darīšu visu, lai varētu vinnēt. Tāpēc biju ļoti nervozs, un tas bija redzams raidījumā. Es pret to ļoti atbildīgi izturējos, sāku sešos no rīta, jo gribēju visu izdarīt, izcept divas vai trīs dažādas maizes, vēl kaut ko. Viens pats tur ņēmos, kaut ko neizdarīju, kaut ko aizmirsu... Es gribēju vinnēt! Un pārnervozējos!
Darbā es tik daudz nestresoju – salieku cilvēkus, lai viņi dara, skatos, kas notiek, un jūtos kā virsdiriģents. Bet mājās jau tu pats diriģē sevi, tas ir grūtāk.
Restorānu bizness acīmredzot ir mana lielākā kaislība. Ik pa laikam man uznāk tas, ka man jāatver jauns restorāns. Tā ir mana mākslas forma. Patīk domāt par to, kā viss kopā izskatīsies. Kā gaisma kritīs uz viesa sejas, kā viņš izskatīsies, vai viņš jutīsies labi, kā ēdiens izskatīsies, kādi šķīvji, kā izskatīsies viesmīļi, kāda mūzika...
Salikt to visu kopā ir māksla. Un man patīk par to sapņot, par to domāt un to realizēt. Man ir svarīgi panākt tieši tādu rezultātu, kādu esmu iedomājies. Cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka es varu par baltā krāsā nokrāsotu sienu čakarēt krāsotājus un sevi, un pārējos, likt pārkrāsot trīs reizes, lai tikai trāpītu pareizo toni! Tagad ir tā, ka man gribas vēl kādu restorānu atvērt. Dizaina restorānu būtu ļoti interesanti uztaisīt. Redzēsim...
