Daudzām prostitūtām tiešām patīk viņu darbs

Lai gūtu ieskatu ielas meiteņu pasaulē, uz sarunu aicinājām „DIA+LOGS”, atbalsta centra visiem, kurus skar HIV/AIDS,  valdes priekšsēdētāju Rutu Kaupi un sociālo un HIV profilakses programmu vadītāju Agitu Sēju.

„DIA+LOGA”, organizācijas, kas īsteno Rīgas domes finansēto HIV profilakses pakalpojumu programmu, galvenā misija ir sniegt psiholoģisku, emocionālu un sociālu atbalstu tiem, kurus skar HIV/AIDS.

Kaupe skaidro: „Mūsu mērķauditorija ir narkotiku lietotāji, kādu ir ļoti daudz starp ielu meitenēm. Viņiem tad arī mēs šos profilakses pakalpojumus nodrošinām. Tā ir šļirču apmaiņa, prezervatīvu izsniegšana, HIV testi, psihologa un sociālā darbinieka konsultācijas. Mēs strādājam paralēli policijai, caur saviem kanāliem un paši uz savu roku, iesaistot kā brīvprātīgos arī pašus lietotājus. Lietotāji mums uzticas, un tur, kur policija grib vairāk mums piesaistīties, mūsu darbs apsīkst. Sabiedrībā gan mūsu organizācija netiek viennozīmīgi vērtēta kā tāda, kas dara svētu darbu, jo ir cilvēki, kas  uzskata, ka mēs atbalstām narkotiku lietošanu un palīdzam narkomāniem.

To speciālistu vidū, kas strādā ar ielu meitenēm, valda uzskats, ka viņas nomācošā vairākumā lieto narkotikas, jo skaidrā prātā esot grūti gan izturēt darba slodzi un stresu, gan pārvarēt pretīgumu, jo nenākot jau tie jaunākie un skaistākie klienti. Daži speciālisti ir arī dzelžaini pārliecināti, ka neviena sieviete ar prostitūciju neizvēlas nodarboties labprātīgi.

“Te nu viedokļi ir atšķirīgi!” iebilst Ruta Kaupe. “Pirmām kārtām nav tā, ka lieto visas. Mēs tiešām strādājam ar tām, kuras lieto, tas ir diezgan liels procents, vismaz starp ielu meitenēm, par masāžas saloniem un tamlīdzīgām iestādēm neņemos spriest, bet domāju, tur lietotāju ir daudz mazāk. Veicinošie apstākļi, kas pamudina meitenes sākt lietot narkotikas, ir dažādi, viena motīva nav. Bet tam, ka visas sievietes, kas nodarbojas ar prostitūciju, to dara spiestā kārtā, es absolūti nepiekrītu, jo tas vienkārši neatbilst patiesībai. Viennozīmīgi nē! Tas ir darbs, un ir sievietes, kuras par to ir lepnas. Viņa strādā, tāda ir viņas izvēle. Mēs esam SWAN tīklā – tas ir seksa darbinieku aizstāvniecības tīkls Eiropā –, un tur no visām valstīm darbojas tieši pašas seksa industrijā iesaistītās sievietes, kuras aizstāv savas tiesības, un viņu galvenais lozungs un misija ir panākt, lai visi pārējie atzītu, ka „sex work is work” (seksa darbs ir darbs – angļu val.), ka tā nav piespiedu nodarbe un to nevajag nekādā veidā nošķirt no citām profesijām.”

“Es šīs sievietes sastopu ikdienā, un nepavisam nav tā, ka visas ir vai nu suteneru piespiestas, vai uz ielas strādā tāpēc, ka citu darbu nevar atrast,” uzsver Agita Sēja. Atsaucos uz man zināmu patiesu gadījumu, kad sieviete, kuras alga rakstāma ar četrciparu skaitli, deklarēja, kāpēc gan nepiepelnīt klāt vēl dažus simtus, vēl jo vairāk, ja pašai tas sagādā prieku. “Protams! Ar noteikumu, ja tas viņai te (norāda uz galvu – Aut.) nerada problēmas,” iestarpina Ruta Kaupe.

“Arī es personiski pazīstu trīs dāmas, kuras stāv uz ielas, nebūdamas narkotiku lietotājas, turklāt viņām ir labi apmaksāts pamatdarbs,” turpina Agita. “Viņas vienkārši vēl piepelna klāt, turklāt viņām šis darbs tiešām patīk! Šajos gadījumos nav ne mazākās piespiešanas. Arī mīts par prostitūtām kā absolūti degradētām personībām absolūti neatbilst patiesībai.

Kopumā par ielas sievietēm varu teikt tikai vislabākos vārdus, viņas ir fantastiski cilvēki – gudras, aktīvas, komunikablas. Jā, starp ielu meitenēm var sastapt arī degradējušās personības, bet tie ir izņēmumi. Vidēji aritmētiski viņas ir normāli cilvēki. Kāpēc strādāt tieši uz ielas, nevis, sacīsim, dzīvoklī? Zinu sievietes (arī viņas nav lietotājas), kuras izvēlējušās strādāt tieši uz ielas dažādu iemeslu dēļ. Viens aspekts – te viņa klientu var izvēlēties pati. Tā kā viņas ir labas psiholoģes, tad no viena skatiena un pirmajiem vārdiem „izčeko”, cik droši ir doties līdzi šim klientam. Viņas saka: man vienmēr ir izvēle, kāpt viņa mašīnā vai nekāpt.

Bet, ja klients, piemēram, piesakās pēc sludinājuma internetā un ierodas noteiktā laikā vai arī atnāk līdzi no ielas – cauri, viņš ir iekšā dzīvoklī. Kā es viņu dabūšu ārā, ja viņš kļūst agresīvs? Dzīvoklī esmu neaizsargātāka nekā uz ielas, tātad jāpiesaista kāds cilvēks, kas klientu vajadzības gadījumā varētu izvadīt ārā ar varu. Atrodot klientu uz ielas, pakalpojums tiek sniegts vai nu mašīnā, vai kādā viesnīcā. Ir viesnīcas, kur izdod istabas uz stundām (tādu ir pietiekami daudz un stratēģiski atbilstošās vietās).

Cenas uz ielas ir amplitūdā no pieciem līdz divdesmit latiem – tas atkarīgs no tā, ko klients vēlas. Taisnība, liela daļa, kas iet uz ielas, lauvas tiesu nopelnītā izlieto devai. Daļa narkomānu, lai tiktu pie devas, zog. Tad kas ir labāk – zagt vai naudu godīgi nopelnīt?” retoriski vaicā Agita Sēja.

Ielasmeitu hierarhija un ģimenes bizness

Kā ir ar prostitūtu hierarhiju, vai var runāt par viszemāko līmeni? Dzirdēts, ka par tādām dēvē prostitūtas, kuras uz lielajām trasēm balso un apkalpo tālbraucējus. Ārsti šausminās par viņu vidū ierasto higiēnas līmeni – meitenes pēc katra klienta kaut kur krūmos spainī apmazgājoties, kas esot vēl sliktāk nekā nemazgāties nemaz.

“Man pašai šķiet, ka visu zemākais gals – arī viszemāk apmaksātais – ir sievietes, kuras grozās stacijas un tirgus rajonā, esmu arī pamanījusi, ka viņas ļoti aktīvi lieto narkotikas. Tās, kas bijušas pie mums, arī no vizuālā viedokļa atstāj iespaidu, ka saņem zemāko samaksu. Ja pakalpojumi tiek sniegti vienā rajonā, cenu dempingu nevar pieļaut, tāpēc prostitūtas, kuras ņem zemāku maksu, tiek izstumtas, piemēram, uz tirgu. Vai arī viņām nosaka citu darba laiku – tādu, kad ir zems pieprasījums. Neviens savu biznesu neļauj bojāt – tāpat kā citās nozarēs.

Savukārt sievietes, kas pakalpojumus pārdod internetā, ir augstas klases prostitūtas un arī attiecīgi par to saņem. Viņām klienti, lai pierakstītos, zvana pat pusgadu iepriekš. Piemēram, zvana vīrietis no ārzemēm, ka viņš tad un tad būs Rīgā, un lūdz rezervēt laiku. Un dāma ieraksta savā plānotājā, ka šo nedēļu viņa pavadīs ar attiecīgo kungu. Tā ir ļoti izplatīta parādība, bet šā ranga prostitūtas mēs nepazīstam, jo viņām mūsu pakalpojumi nav vajadzīgi. Viņām arī ir viszemākais riska moments, ielu meitenēm tas, protams, ir lielāks, tomēr savi riski ir arī zivju fabrikā,” pasmaida Ruta Kaupe.

Kad jautāju, vai ir arī meitenes, kas pārsvarā sadabū klientus uz ielas un tad ved pie sevis mājās, sarunas biedrenes apstiprina, ka daudzas meitenes pa vairākām kopā noīrējot dzīvokli, kurp tad arī vedot klientus. “Tur ir arī ārā metējs – visbiežāk kādas meitenes vīrs vai draugs. Suteners? Drīzāk es to sauktu par ģimenes biznesu. Tie vīrieši, kas iesaistīti šajā biznesā, par meitenēm rūpējas un viņas aizstāv.”

Vai var sacīt, ka kopā var strādāt divas māsas un viena māsīca un vienas māsas vīrs viņas visas pieskatīt, lai nenotiek kas ļauns? “Jā, līdzīgi modeļi mēdz būt. Arī ļoti daudzas no tām, kas strādā tieši uz ielas, uz darbu iet kopā ar vīrieti, kurš ir vai nu oficiāls vīrs vai dzīvesdraugs,” turpina Ruta Kaupe. “Protams, ir arī brutāli suteneri, bet tas ir cits stāsts. Kad sākām strādāt ar ielu meitenēm, bija tieši tas gads, kad cietumā tika iesēdināti ļoti daudzi suteneri. Un nu ir tas laiks, kad viņi nāk ārā. Kas tagad notiks, mēs īsti nezinām.”

“Šos gadus, kamēr suteneri bija cietumā, valdīja relatīvi mierīga līdzāspastāvēšana, nenotika lielas naudas izspiešanas un tamlīdzīgi. Varbūt tagad kaut kas mainīsies – tas ir tas, ko stāsta pašas meitenes. Protams, šis darbs nav drošs, diemžēl mēdz būt arī vardarbīgi klienti, un vardarbīgo izturēšanos veicina arī sabiedrības attieksme – nu, kas ir prostitūta?! Kaut kāda mauka, tas nav nekāds cilvēks – ko tad es, normāls vīrietis, tādai iešu vēl maksāt? Priekš kam? Sados pa purnu un izmetīs no mašīnas. Un sabiedrība to netieši atbalsta, nemitīgi nosodot prostitūtas – cik viņas ir sliktas, netīras, cik slikti ir to darīt un tā tālāk,” saka Agita Sēja. “Ir meitenes, kas sūdzas, ir, kas nesūdzas. Ir bijuši ļoti smagi gadījumi, arī letāli. Mēs gan dzirdam tikai stāstus, konkrētus gadījumus nosaukt nevaram.”

Kā ar tām, kuras strādā individuāli? Kā šīs sievietes, kurām ir darbs un statuss, bet viņām patīk šādi piepelnīties, vai viņas uz ielas iet vienas? Un vai viņām nav jābaidās ieklīst svešās ganībās un iekulties nepatikšanās, jo droši vien iecirkņi ir sadalīti... “Jā, viņas iet vienas, un, jā, teritorijas ir sadalītas, vadoties pēc hierarhijas. Ir konkrēts stūris, kur strādā nelietotājas. Ko visi arī zina, tostarp klienti. Ja tur aizies meitenes, kuras ir salietojušās, viņas palūgs aiziet,” skaidro Agita Sēja.

Pirms kāda laika izskanēja doma, ka pie atbildības vajadzētu saukt potenciālo prostitūtas pircēju, pret ko asi iebilda toreizējais Kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes 3. nodaļas priekšnieks Arturs Vaišļa. “Mūsu domas sakrīt ar Artura Vaišļas domām – arī mēs klientu sodīšanā nesaredzam jēgu,” uzsver Kaupe. “Bet vajadzētu viņu darbam radīt juridisko pamatu un struktūru, jo šī profesija ir pastāvējusi gadsimtiem ilgi. Dažas sievietes izvēlas to darīt, un acīm redzami diezgan daudz vīriešu izvēlas šo pakalpojumu pirkt.”

“Nevar runāt tikai par meitenēm, arī vīrieši prostitūtas ir bijuši un būs,” piebilst Agita Sēja. “Jautājums tikai, cik viņus ievēro un kurā brīdī kāds žurnālists kaut ko ir pamanījis un uzrakstījis. Bet viņi ir. Un mēs nerunājam tikai par homoseksuāliem pakalpojumiem, kad vīrieši sniedz pakalpojumus vīriešiem. Ir arī vīrieši, kas sniedz pakalpojumus sievietēm. Kad dienas kārtībā parādījās jautājums par to, ka vajadzētu sodīt pakalpojuma pircēju, es Vaišļas kungam prasīju – pieņemsim, esmu vientuļa sieviete, kas grib kādam vīrietim samaksāt par pakalpojumu, un jums tad nāktos mani par to sodīt? Tas taču pilnīgi ir apvainojums!”

Bēdīgi slavenajām fiktīvajām laulībām tiek „makšķerētas” neizglītotas un naivas meitenes. Pēc daudzu domām, arī ielu meitenes vairākumā gadījumu nav gribējušas mācīties, un neizglītotības dēļ viņas varētu cerēt tikai uz monotonu darbu par niecīgu samaksu, tāpēc izvēlas vieglāko ceļu – stāvēt uz ielas.

Vai var runāt par kādiem vienojošiem apstākļiem, kāpēc meitenes kļūst par prostitūtām? Piemēram, atbraucu no laukiem, koledžā netiku, atpakaļ uz dzimto ciemu negribas, citu neko neprotu, iešu uz ielas... Droši vien daudz kas atkarīgs arī no konkrētā cilvēka tipa.

“Kā jau visur, viņas ir ļoti dažādas,” saka Agita Sēja. “Mēs tiešām nevaram viņas ielikt nekādos rāmjos. Par vienojošo apstākli es drīzāk teiktu tā: meitenes, kuras ir sākušas lietot narkotikas, arī aiziet uz ielas, tas ir visvieglākais un ātrākais ceļš, kā tikt pie naudas. Desmit minūtes pastrādāji, nopelnīji dienas devai. Tad kāpēc to nedarīt? Mēs atkal runājam tikai par meitenēm, bet tas pats notiek arī ar zēniem, kas naudu narkotikām pelna tieši tādā pašā veidā. Es teiktu, ka primārais iemesls tomēr ir lietošana.”

Prostitūcija pastāv arī ekonomiski visattīstītākajās valstīs, un ne jau tikai viesstrādnieces no nabadzīgām valstīm uztur šo rūpalu. “Neteiksim, ka Holandē ir zems labklājības līmenis. Kāpēc, diez, tur ir tik daudz prostitūtu? Protams, ekonomiskā situācija izvēli var iespaidot, bet pirmām kārtām viss sākas no cilvēka, kurš to izvēlas. Jo vispirms ir iekšēja motivācija – vai tev tas patīk, vai tu to gribi, un tad ārēja motivācija to var pastiprināt. Tieši tāpat ārēja motivācija var mudināt šo nodarbi pārtraukt, teiksim, ja ielu prostitūciju pastiprināti apkaro policija,” skaidro Ruta Kaupe.

“Ja motivācija būs tāda, ka tev katru dienu vajag noteiktu naudas daudzumu devai, tu aiziesi uz ielas. Jā, var runāt par atbilstoša tipa cilvēku – emocionālu, aizrautīgu, tādu, kam vairāk patīk uzturēties bariņos. Tādi arī biežāk pamēģina un biežāk nonāk uz ielas. Šādi cilvēki tikpat labi var būt kā laukos, tā pilsētā. Lai strādātu uz ielas, jābūt brīvam, bez kompleksiem. Ja tu neesi komunikabls, tev uz ielas nav ko darīt. Lai varētu atrast klientu, jābūt uzņēmībai, jāprot veidot acu kontaktu, ar kaut ko izcelties, jāizdomā kaut kas tāds, kāpēc klientam jāņem tieši mani. Kā veikalā. Katrai meitenei ir sava odziņa, ko viņa arī lieliski prot pasvītrot. Viņas ir ļoti runātīgas, draudzīgas un sirsnīgas – ja vien viņām neuzbrūk ar nolūku viņas atmaskot. Piemēram, žurnālisti.

Vēlreiz uzsvēršu – nevajag domāt, ka vienmēr cilvēks ir izdzīts uz ielas ar koku. Daudzām no viņām patīk sekss un patīk tas, ko viņas dara. Viņām patīk skaisti ģērbties, un arī tam viņas nopelna. Patīk nedalīta vīriešu uzmanība, un to viņas saņem. Viss viens otru velk līdzi, izdalīt kaut ko vienu, ļoti tipisku, nevar. Protams, kā jau katram darbam, arī šim ir sava garoza. Jautājums, cik tā ir bieza, un vai es esmu ar mieru tajā kost.

Te nāk prātā paralēles no pagājušā gada seksa darbinieču aizstāvības tīkla tikšanās Budapeštā. Tur bija aktīvas un tiešām ļoti gudras sievietes no vairākām valstīm. Es domāju, ka viņas varētu sēdēt arī ārstu un inženieru sabiedrībā un būt lepnas par sevi. Un vēl – cepuri nost, tur ir sava ētika, un, tāpat kā tas dakteris, ar kuru viņa būs vienā kompānijā, neapspriedīs pacientus (ja viņam būs augsta ētika), tieši tāpat šīs sievietes neapspriedīs savus klientus. Budapeštā viņas sprieda, kā uzlabot biznesu, kādu apģērbu labāk vilkt, kā iekārtot vidi, kā tīri tehniski organizēt tikšanās ar klientu. Es runāju par profesionālēm no citām valstīm tāpēc, ka pie mums diez vai kāda prostitūta tik atklāti stāstīs par savām problēmām un plānos, ko un kā uzlabot. Vēl un vēlreiz uzsvēršu – tā ir profesija!” strikti nosaka Ruta Kaupe.

Taču mūsu sabiedrībā diez vai ir vajadzīgais tolerances līmenis, lai runātu par prostitūciju kā profesiju ar tādu pašu attieksmi kā par pastnieka vai inženiera darbu. Maz ticams arī, ka atradīsies daudz vecāku, kuri, aci nepamirkšķinot, teiks – mana meita pēc profesijas ir seksa darbiniece, un es lepojos ar viņas sasniegumiem.

“Jā, man bieži mēdz jautāt, vai es gribētu, lai mana meita vai dēls nodarbotos ar prostitūciju,” saka Agita Sēja. “Atbildu, ka es gribētu, lai viņi ir apmierināti ar savu dzīvi un laimīgi. Un, ja viņiem sagādā prieku tieši tas, tad viņiem tas arī ir jādara.”

Veselība, mana vienīgā

Vai var cerēt, ka vismaz daļa prostitūtu un lietotāju, reiz – pasapņosim! – varētu sākt dzīvot citādi, normāli, atmetot visu iepriekš minēto? Ar piebildi, ja vien nebūs padarījušas sevi par vrakiem, vēl nesasniedzot 25 gadu vecumu. “Ko jūs domājat ar vārdiem – dzīvot normāli? Narkotikas – tas nav labi, jā, bet tā ir viņu izvēle. Pēc sabiedrības vispārējā uzskata, droši vien normāli nozīmē to, ka viņai ir ģimene, cita veida darbs un bērni, vai tā to jūs domājat?” ironiski pārjautā Ruta Kaupe.

Paskaidroju, ka nav runas par to, ka visām obligāti jāprecas vai jādzemdē, bet par to, vai var cerēt, ka šīs meitenes, ja gribēs mainīt dzīves stilu, vispār varēs to izdarīt, būdamas vēl kaut cik pie veselības. “Tās cerības, ka viņas gribēs kaut ko mainīt, ir mums, bet, parunājot ar viņām, top skaidrs, ka viņām tas nav vajadzīgs. Viņas labi jūtas ar visu savu atkarību!”

“Ja runa ir par veselību,” turpina Agita Sēja, “tad tieši to mēs darām. Tāds ir šīs kaitējuma mazināšanas programmas mērķis – lai cilvēks, kamēr lieto narkotikas, nodarītu savai veselībai iespējami mazāk posta. Lai viņš nedabū HIV, hepatītu, vēnu iekaisumus. To mēs reāli katru dienu darām, mainot šļirces, taisot testus un sniedzot viņiem informāciju. Ja cilvēks kaut kad nākotnē izlems beigt lietot, viņš, cik nu tas iespējams, būs saglabājis veselību. Vēl, kad redzam, ka meitenes lietotājas ir stāvoklī, mēs viņas motivējam uz metadona programmu, kas tomēr ir mazāks ļaunums nekā pirkt nezināmas izcelsmes narkotikas.” Var taču būt tādas meitenes, kuras jau ir līmenī “nopelnīju, dabūju devu, iedūros”, un nekas cits viņu apziņā vairs nepastāv? “Droši vien ir arī tādas...”

“Kad jautājam inficētajiem lietotājiem, cik viņus satrauc tas, ka viņi ir HIV inficēti, viņi atbild – ai, tā ir, un tā būs... Viņiem primārais ir dabūt devu, bet HIV paliek otrajā plānā. Turpretī cits, atkal jālieto vārds ‘normāls’, cilvēks būtu panikā – man ir HIV infekcija!” piebilst Ruta Kaupe.

Vai ielas meitene narkotiku lietotāja, pieliekot stāvoklī, parasti izvēlas bērnu paturēt? Agita Sēja atbild apstiprinoši, viešot skaidrību arī par paternitāti, kas, protams, prātā ienāk pirmais. “Bērns parasti ir no vīra vai dzīves drauga, jo saskarsmē ar klientiem viņas izsargājas. Lielākā daļa meiteņu dzīvo kopā ar kādu vīrieti. Viņām viss ir tāpat kā citām sievietēm. Proti, viņām ir attiecības, kas var būt vairāk vai mazāk ilgstošas, vienām attiecībām izjūkot, var sākties jaunas, kādu laiku viņas var būt vienas. Ir tādi dzīves draugi, kas ir ļoti greizsirdīgi un vienmēr piefiksē, kāda ir meitenes attieksme pret klientu, vai tas ir tikai darba attiecības, varbūt jau sākas kādas personiskas simpātijas... Arī šajā profesijā, protams, darbs no attiecībām tiek nodalīts – ir darbs, un ir personīgā dzīve ārpus darba.”

Vai tiesa, ka daudzi klienti pieprasa seksu bez prezervatīva? “Jā! Tas ir dārgāk, bet klienti uz to parakstās,” atklāj Ruta Kaupe. “Daudzi runā, ka klienti jāsoda, bet es teiktu, ka klientus vajag izglītot, lai viņi zinātu, kas var notikt. Šāds klients apdraud arī prostitūtu, bet klupšanas akmens ir tā lielākā samaksa – meitene grib vairāk nopelnīt, tāpēc piekrīt. HIV inficētu personu pie mums ir 2–3 reizes vairāk nekā reģistrētu. Tātad, ja reģistrētu mums ir vairāk nekā 5000, līdz ar jāpieņem, ka patiesībā viņu ir 10–15 tūkstoši. Vai viņu lielākā daļa būtu meklējama starp prostitūtām? Visticamāk, ka ne.

Būtībā jau riskē katra sieviete, kurai ir dzimumakts bez prezervatīva, jo kā tu vari zināt, kur tavs vīrs ir bijis? Drošs nevar būt ne par vienu cilvēku. No kāda taču prostitūtas tās slimības dabū... Tie ir normāli vīrieši, kuri strādā, piemēram, ministrijā. Cilvēks ir orientēts uz baudām – vai tas būtu sekss, narkotikas vai vēl kaut kas, un tajā brīdī, kad tev vajag, kad tu gribi, kad zini, kādas izjūtas sekos – kāds prātīgums, kāds prezervatīvs? Domās pēc tam!”

Vai var aptuveni izskaitļot vidējo aritmētisko klientu skaitu dienā vai nedēļā? “Nu, nav jau tā, ka klienti stāvētu rindā,” nosaka Agita Sēja. “Viņiem ir izvēle, un tas mēdz būt ļoti dažādi, turklāt ir atkarīgs no daudziem apstākļiem, piemēram, vai ir algas diena, vai piektdienas vakars, pat no Mēness fāzēm. Ir klienti, kas izvēlas noteiktas meitenes, bet viņš nav laikā saņēmis algu. Tad nu vīrietis zvana – man neizmaksāja algu, vai tu šodien nevarētu iedot uz krīta. Ar pastāvīgajiem klientiem vienmēr tiek panākta vienošanās. Pirms algas dienām klientu ir maz.

Nekādus rāmjus nevar attiecināt arī uz to, cik kura spēj tīri fiziski. Jautājums ir – cik daudz naudas man vajag, cik es gribu nopelnīt. Vai es šobrīd gribu tikai jaunu devu, vai arī man vajag jaunus zābakus. Tomēr nav novērots, ka viņas būtu alkatīgas. Par nebaltām dienām viņas nedomā, vismaz lietotājas ne – tur viss notiek dienas aktualitātes līmenī. Nelietotājas, kurām ir pamatdarbs un kuras iet uz ielas prieka pēc, arī parasti naudu pelna kādai vajadzībai, tikai tās ir citas vajadzības – mašīna, dzīvoklis vai kaut kas cits.”

“Kad būs tam sapelnījusi, strādās mazāk. Bet, ja ir vienreizējs pasākums ar augstu peļņas rādītāju, piemēram, „Jaunais vilnis” Jūrmalā, viņas tā arī saka – nu, viss, vilni esmu nostrādājusi, aizeju atvaļinājumā...” Ruta Kaupe pasmejas, iestarpinot, ka, redzot jaunas skaistas sievietes pie dārgu džipu stūres, izjūt, cik labi apmaksāts ir šo sieviešu darbs salīdzinājumā ar viņas darbu.

Mūsu dāmas taču brauc arī peļņā uz ārzemēm. Vai ir vērojamas kādas likumsakarības? “Brauc, protams!” apstiprina Ruta Kaupe. “Tā ir vesela tēma – prostitūcija Eiropā kā migrācijas elements. Tikko bija tāds kā starptautisks kreņķis, ka rumāņu prostitūtas Eiropā dempingo... Patiesībā par Eiropu mēs zinām vairāk, jo tur praktiski katrā valstī ir prostitūtu pašorganizācija, ar kuru var ļoti sakarīgi komunicēt, tādējādi uzzinot un izprotot, kas tur notiek. Tur, kur šādas organizācijas ir, tās pašas rūpējas arī par ētikas ievērošanu, lai netiktu grauts viņu tēls, piemēram, lai prostitūcijā netiktu iesaistītas nepilngadīgas meitenes, kas nav atļauts nevienā valstī.

Protams, viņi domā arī par savām cilvēktiesībām un sociālo aizsargātību. Tāpat tiek gādāts par regulārām medicīniskajām pārbaudēm, jo neviens nav ieinteresēts, lai par prostitūtām teiktu, ka viņas visas ir slimas ar sifilisu. Šī pašorganizācija sadarbojas arī ar pašvaldībām, nosaka rajonus, kuros strādās, mēģina varbūt pielāgot kādu infrastruktūru. Pašorganizācija arī apmāca meitenes, kuras tikko iesaistās šajā darbā, drošam seksam. Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kur šādas organizācijas nav. Ne atkarīgajiem, ne prostitūtām.”

“Sabiedrība negrib saredzēt labo, ko tai dod prostitūcija,” piebilst Agita Sēja. “Piemēram, samazina vardarbību – ja nebūtu prostitūcijas, apkārt skraidītu nogribējušies vīrieši, kas meklētu, kur izlādēties. Būtu vairāk izvarošanas, vairāk vardarbīga seksa. Vīriešiem mēdz arī būt vēlmes, par kurām ar sievu viņš pat runāt neuzdrīkstas, toties prostitūta – pavisam citādi. Ja prostitūcijas nebūtu, vīrietis kādu piespiestu ar varu – kaut kur taču viņam ir jāizlādējas!” Atliek secināt, ka vissenākā profesija kalpo sabiedrībai kā sava veida zibensnovedējs.

Nekāda kopsavilkuma vai akmenī iekalta slēdziena par to, kas un kā ir pareizi, nebūs. “Kas ir prostitūcija?” retoriski vaicā Agita Sēja. “Tā ir vienošanās par seksu par materiālu atlīdzību vienai vai otrai pusei. Un, ja mēs godīgi paskatāmies pašas uz sevi un pajautājam, kad un kādu iemeslu dēļ es esmu piekritusi seksam, nāksies atzīt, ka ne jau vienmēr tikai tad, kad pašām ir gribējies. Lai aizved uz restorānu, lai nopērk kažociņu, un vēl un vēl. Vienmēr nav jābūt materiālam labumam, tas var būt arī kaut kas cits – mīļā miera labad, lai taču atšujas reiz...

Lūk, visas šīs reizes sekss ir bijis nevis tāpēc, ka mums gribas, bet kādu savtīgu iemeslu dēļ. Un varbūt dzīvošana laulībā ar vīru, kas tev sen riebjas, bet tev nav izdevīgi šķirties un tāpēc tu pieciet seksu ar viņu, ir daudz skumīgāka nekā, ja tev ir iespēja izvēlēties – šodien sekss man būs ar šo vīrieti! Uz to var paskatīties no dažādām pusēm. Ja divi pieauguši cilvēki savstarpēji par kaut ko vienojas, tas ir darījums. Viens sniedz pakalpojumu, otrs par to maksā. Visi cilvēki, kas strādā, sevi pārdod diendienā!”