Viedoklis: katram atbrīvotājam pa datumam
„Apvienība pret nacismu” Saeimas frakcijām nosūtījusi priekšlikumu 1. jūlijā noteikt Latvijas nacistiskās okupācijas dienu. Nesen aizsaulē aizgājušais Uldis Freimanis pat tiesas zālē aizstāvēja tiesības rīkot gājienu par godu Rīgas atbrīvošanai 1941. gada 1. jūlijā.
Organizācijas priekšsēdis Jānis Kuzins tā reaģē uz pērkonkrustiešu izdarībām, svinot nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu Rīgā 1941. gada 1. jūlijā 1941.gadā. Nekādas patiesi vērienīgas svinības gan nav redzētas, tomēr Kuzins ir norūpējies, ka tā tiek grauts Latvijas prestižs starptautiskās sabiedrības acīs. Tad nu minētā apvienība aicina Saeimu vienoties par to, ka viena okupācija nomainīja otru.
Tomēr visvienkāršākais risinājums ir nevis strīdēties, kurš pirmais, ātrāk, labāk un pareizāk okupēja vai atbrīvoja Latviju, bet piešķirt savu datumu visiem, kas te nākuši ar savu „taisnību”. Un saukt viņus nevis par okupantiem, bet atbrīvotājiem, citādi izcelsies vien starptautiski skandāli.
Precīzus datumus gan vienmēr piemeklēt būs grūti, piemēram, celmlaužu krustnešu gadījumā, bet te var izlīdzēties ar 14. augustu, kas katoļiem ir Svētā Meinarda diena. Misionārs, vēlāk pirmais Livonijas bīskaps Meinards tālajā 1186. gadā iesāka pirmo senlatvju atbrīvošanu kristietības vārdā.
1558. gadā Livoniju atbrīvot ķērās Ivana Bargā jeb Jāņa Briesmīgā karapulki. Nākamajā gadā tie pietuvojās Rīgai, un daudzas pilsētas iepazina krievu un tatāru baiso atbrīvošanas taktiku un stratēģiju. Ne velti Cēsu pils iemītnieki izlēma labāk ieslēgties pagrabā un uzspridzināties, jo padošanās nozīmēja tikai došanos nāvē, pirms tam pārciešot nežēlīgu spīdzināšanu un varasdarbus.
Šis bija Livonijas karš, un tā ietvaros, atķeksējot piemiņas un atbrīvošanas dienas, būs ko darīt kompetentai vēsturnieku komisijai. Jo nopelni ir arī Dānijas karalim, kurš par 30 000 dālderu savam brālim Magnusam nopirka Kurzemes un Sāmsalas bīskapiju. Prūsijas hercogiste arī ir godināma vismaz Grobiņā, jo 1560. gadā tai šo apgabalu ieķīlāja livoniešu kungi. Un, protams, atbrīvotāju gods tiek Krievijai, kas 1575. gadā bija atsvabinājusi lielāko daļu Vidzemes, datumu gan nepateikšu.
1582. gadā gan Krievija bija šo karu zaudējusi un atteicās no visiem iekarojumiem, piedošanu, Kuzina kungs, atbrīvotajām teritorijām Livonijā par labu Polijas–Lietuvas karaļvalstij. Tad nu atkal jāpiemeklē datums, kad premjers, prezidents un ārlietu ministrs varētu lūgt uz pateicības banketu poļu un lietuviešu vēstniekus un pat prezidentus.
Tam visam sekoja Polijas un Zviedrijas karš, kurā labākas sekmes bija pēdējai, un 1629. gadā Vidzemē sākās zviedru atbrīvotāju laiki. Turpmākajā vēstures gaitā panākumus latviešu atbrīvošanā tomēr guva Krievija – 1721. gadā Vidzeme nokļuva cara kroņa paspārnē, 1772. gadā Latgale un 1795. gadā arī Kurzemes un Zemgales hercogiste. Vieta pat trīs sarkaniem datumiem kalendārā un darbiņš floristiem, puķu pušķus darinot. Pa starpu krievu cara valdīšanai 1812. gadā patraucēja dižais Eiropas atbrīvotājs Napoleons, tātad viena franciski smalka pieņemšana būtu jāieraksta Valsts prezidenta darba kārtībā.
Pēc tam gan ilgu laiku bija miers, līdz 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, un 1917. gada 3. septembrī ķeizariskās Vācijas armija atbrīvoja Rīgu. Turpmākais vismaz apmēram jau ir zināms gandrīz katram skolas bērnam, domas dalās tikai par interpretāciju – 17. jūnijā sarkanie atbrīvotāji, 1. jūlijā vācu tautas dēli, 1944. gada 13. oktobrī Rīgā atkal sarkanie, forsējot Ķīšezeru, kas, pēc padomju vēstures aprakstiem, daudz neatpaliek no Sabiedroto D–dienas Normandijā. Un, protams, 9. maijs.
Tā ka kādi pieci lieli atbrīvošanas datumi un vēl vairāki mazāki te iznāk. Kad tos visus tiešām sparīgi sāksim svinēt, rīkojot oficiālas pieņemšanas, ziedu likšanas un banketus, beidzot labi būs visiem visās debespusēs. Un varbūt pat starptautiskā sabiedrība sāks saprast, kāpēc latviešiem ir mazliet tā kā alerģija pret atbrīvošanu. Dusmīgi būs tikai namsaimnieki un sētnieki, stiepjot un karinot karogus.
