Smukās Dagmāras Legantes restarts
Dagmāras seju, šķiet, joprojām pazīst ikviens, kuram deviņdesmito gadu beigās mājās bija televizors. No šova „Savādi gan” laikiem līdz šodienai Dagmāra veikusi garu dzīves ceļojumu, kurā bijuši gan meklējumi, gan panākumi, gan Ņujorkas posms, gan meitas piedzimšana. Dagmāra ir mainījusies.
Atceraties? Humora šovs „Savādi gan” bija īsts jaunais vilnis. Nu cik tad ilgi varējām skatīties uz Skaidrīti un Mildiņu vien? Un tad televīzijā parādījās vesela plejāde jaunu, aktīvu un atraktīvu cilvēku, var teikt – jauna humoristu paaudze. Veterāni – kā sarunā savējos ironiski nosauc Dagmāra.
Patiesībā jau viņi nekur nav pazuduši – joprojām vada televīzijas raidījumus un pasākumus. Vienīgi Dagmāra uz laiku bija nozudusi no sabiedrības acīm, bet nu atkal biežāk sabiedrībā redzama. Mammas loma Dagmārai, šķiet, piestāv, taču viņa atgriežas apritē. Ne tādēļ, lai kādam kaut ko pierādītu. Sevis dēļ. Tāpēc, ka patīk.
Kad tiekamies, Dagmāra ir saņēmusi matus zirgastē, tērpusies burvīgā, sievišķīgā kleitā, kas izceļ šmaugo vidukli, un izskatās svaiga, priecīga un mierīga. To laikam sauc par laimīgas sievietes iekšējo starojumu, man ienāk prātā.
Ko saņem skaistie cilvēki?
Vai skaistiem cilvēkiem tiek dots vairāk? Cilvēki tā domā.
Dievam acīs es nevarētu spļaut. Bet tas nav mans nopelns. Mans nopelns ir tikai tas, kā uzturu kārtībā to, kas man dots. Ķermenis tomēr ir māja dvēselei, tāpēc nav labi, ja cilvēks to, kā lai saka, nolaiž. Kāpēc lai to dvēseles māju neturētu kārtībā un nesapostu tāpat, kā cilvēks dara ar savu māju?
No vienas puses, skaistam cilvēkam varbūt ir vieglāk. Īpaši skolas laikā, kad bērni var būt nejauki. No otras puses, daudziem liekas, ka smukam vairāk iedos vai piedos, un tad nu tam smukajam citreiz jāpierāda, ka viņam ir iedots vai piedots tāpēc, ka viņš kaut ko ir paveicis, nevis par to, ka viņam ir smuks ģīmītis!
Vīrietim erotiskākā zona noteikti ir smadzenes. Kādreiz skaties – nu, tāds vīrietis! Apollons no galvas līdz kājām! Bet tad viņš atver muti, un ir – oi! Labāk nebūtu muti vēris vaļā... Droši vien tāpat ir arī ar sievietēm. Nevar jau noliegt, ka ārējam izskatam pirmajā mirklī ir nozīme. Nav jau tā: vispirms ieraudzīju viņa dvēseles dziļumu un tad nolēmu uz viņu paskatīties. Kāda ārienes nianse ir piesaistījusi mūsu redzi, un rodas vēlme iepazīt šo cilvēku tuvāk.
Bet te nu jāsaka – cilvēki ir dažādi. Esmu redzējusi sievietes, kas pēc kaut kādiem parametriem varbūt nav skaistas, bet – tas šarms, tas personības spēks! Viņa ar to paņem visus!
Vai tevi vēl arvien atpazīst kā meiteni no humora šova? Reizēm tādas lietas, tāpat kā bērnības lomas, pielīp un velkas cauri visai dzīvei...
Tagadējie jaunieši gan mani vairāk pazīst tāpēc, ka vadīju „Okartes” šovu. Pati domāju, ka esmu augusi un mainījusies, tā vajadzētu būt. Šie humora raidījumi – tas taču bija tik sen, bet daudziem es joprojām asociējos ar tiem, tas ir tik smieklīgi. Reiz runājām ar Janu Duļevsku, kā tie tēli velkas mums līdzi.
Bet tad iedomājāmies par aktieriem, kas spēlējuši izteiksmīgas lomas kā bērni. Tas pats Makolijs Kalkins no „Viens pats mājās”, viņu joprojām atceras kā to puiku, un viņam bija grūti pasaulei likt redzēt sevi citādāku. Kas tad mums, mums jau nu nav par ko sūdzēties. Bet, ja gribas izmukt, var aizbraukt uz Lietuvu, kur tevi neviens nepazīst! Nedomāju gan, ka mana atpazīstamība pašlaik ir tik liela.
Nesen ar kādu cilvēku bija saruna par nopietnām tēmām, iepriekš viņš mani bija pazinis tikai no tiem raidījumiem. Viņš atzina: viņam bijis priekšstats, ka es droši vien visu laiku smejoties un nopietni neko neuztverot. Cilvēks bija pārsteigts, ka ar mani var nopietni parunāt! Jā – tas jokdara stereotips ir, un es par to neapvainojos, drīzāk izmantoju savā labā.
Un nav jau tā, ka tikai sēžu, lasu grāmatas un nesmejos. Man joprojām patīk dzīt jokus. Daudz neuztraucos, kā kurš mani uztvers, apzinos, ka nevaru mainīt cilvēku viedokli. Visiem mīļš nekad nebūsi, un arī nevajag. Skriet, pierādīt, ka esmu nopietna vai joprojām nenopietna – kā nu kuram vajag –, un vēl uztraukties, kas kuram patīk vai nepatīk – tā būtu nevajadzīga laika tērēšana!
Kā pārdzīvo kritiku?
Pašlaik esmu izvēlējusies vispār nelasīt atsauksmes – ne par sevi, ne draugiem. Agrāk bija grūtāk, es kā muļķe sēdēju un to visu lasīju. Patīkami jau nav, ja kaut ko negatīvu uzraksta, pat tad, ja tās ir stulbības. Arī tad, ja ir 49 labas atsauksmes un viena slikta, tu pārdzīvo par to vienu slikto, nevis priecājies par 49 labajām.
Ir vērts ieklausīties cilvēkos, kas paši kaut ko ir sasnieguši ar savu prātu un darbu, bet vienkārši cilvēks ABC – nu, lai viņš izsakās, gan jau pats savu negatīvo enerģiju vēlāk dabūs atpakaļ. Pēdējā laikā esmu nonākusi pie atziņas, ka cilvēkiem vienmēr ir izvēle. Lasīt vai nelasīt, uztvert vai neuztvert personīgi, reaģēt vai nereaģēt... Es pati zinu, cik sava spēka, gribas, enerģijas esmu ieguldījusi kādā projektā, un nezināma cilvēka viedoklis nevar to visu satricināt.
Kad mēs sākām, tā nebija. Tas bija cits laiks, pozitīvāks. Mēs taisījām raidījumus tāpēc, ka mums patika un gribējās to darīt, nevis tāpēc, ka gribējās kļūt par baigajām zvaigznēm. Tas bija kaut kas jauns, paši nezinājām, kā tas viss attīstīsies. Un arī publika bija... labsirdīgāka?
Ir ļoti svarīgi, kas notiek pēc tam, kad tu parādies publikai. Mums bija vieglāk, jo savu karjeru veidojām soli pa solim – lēnā garā. Bet tagad jaunie cilvēki uzreiz tiek iemesti kādā šovā, visi uz viņiem skatās, viņus pazīst, bet viņi nezina, ko iesākt pēc tam. Un no viņiem prasa vairāk, nekā viņi spēj dot, jo pieredzi jau nevar iegūt citādāk kā... kā caur pieredzi. Tam ir vajadzīgs laiks, darbs.
Tā ir. Ko pērk, to pārdod. Man patīk tā paaudze, pie kuras piederu, patīk vērtības, kuras daudzi mūsējie joprojām atzīst. Nevarētu arī teikt, ka cilvēki ir nomainījušies, kvalitatīvos pasākumos ir tās pašas vecās sejas, muzicē tie paši mūziķi, dzied tie paši dziedātāji, pasākumus vada tie paši cilvēki, un tu vari būt drošs, ka atnāks skaņu tehniķis, kurš vadu iespraudīs pareizajā laikā un vietā, jo palikuši ir tie, kas ir pierādījuši, ka uz viņiem var paļauties. Vēl jau tās paaudzes nav nomainījušās!
Baiba, Valters, Jana, Maija Silova – viņiem ir vēlme izdarīt darbu kvalitatīvi, bez intrigām. Tagad daudziem raidījumiem vajadzīga intriga – „nejauši” atnesīsim jauniešiem alkoholu, ho, ho, ho, redzēs, kas nu būs... Notiek provokācijas – ja savērpsies kāds skandāls, skatīsies vairāk. Raidījums tiek veidots, spēlējot uz intrigām un instinktiem.
Bet mūsējie netaisa intrigas. Piemēram, Valters kā pasākuma vadītājs neuzdos cilvēkam tādus jautājumus, lai paliktu viņu zem riteņiem un visi skatītos un ļauni priecātos: “Re, kā nevar atbildēt!”
Kā nenofilmēties pie Džārmuša
Ir atšķirība, ko tu gaidi no dzīves 18 gados, ko – 28, un ko tad, kad tuvojas 38. Nu labi, man vēl daži gadi līdz tam jāgaida...
Kādi bija plāni 18 gados?
Tolaik negribējās plānot, likās, ja kaut ko saplānoju, tā nenotiek. Tagad ir otrādi – ja savā prātā izdomāju, ko vajadzētu vai gribētos, tā arī notiek. Varbūt agrāk nedomāju pareizajā virzienā. Protams, agrāk skatījos uz dzīvi rožaināk un naivāk, domāju, daudzi tam iziet cauri. Manā vecumā jau vajadzētu sākt novērtēt reāli, kas ir, nevis gausties par to, kā nav.
Ja tev dota veselība un prāts, tas jau ir ļoti daudz. Un tad izniekot to visu? Dzīve ar katru gadu iet arvien ātrāk, es pat nezinu, kāpēc. Bērnam tūlīt būs divi gadi – liekas, vēl tikko bija pavisam maziņš! Ar gadiem sāc novērtēt laiku un saproti: ja gribi kaut ko sasniegt, ir jādara tagad. Laika ir tikai tik, cik ir.
Priecājos, ka esmu izbaudījusi bērnību un jaunību, iztrakojusies, izlēkājusies, izskraidījusies... jā, klubā „Esential” esmu bijusi arī līdz sešiem rītā. Tas ir labi, jo vairāk trakulību nemaz neprasās. Liekas – ko tur vairs iet, es jau tur biju... Tagad var pievērsties mājai un ģimenei, darbiem, kā jaunam dzīves posmam ar jaunām iespējām.
Daudzi nožēlo – jaunībā nepaguvu izdauzīties, neriskēju, neizdarīju...
Nožēlot gan nevajadzētu, tas vairs neko nedod, tikai grauž cilvēku. Ja tev tiek piedāvāta iespēja, varbūt ir īstais laiks to izmantot. Pēc gada vai pieciem vilciens būs aizgājis – tas aiziet ļoti ātri. Protams, ja tev lemts kaut ko izdarīt, tu to izdarīsi agrāk vai vēlāk. Bet daudzreiz vērsis tomēr jāgrābj aiz ragiem uzreiz.
Piekrītu arī teicienam, ka labāk ir nožēlot to, ko esi izdarījis, nekā to, ko neesi. Var jau zīlēt – kas būtu, ja būtu... Bet kā tad tu to vari zināt? Gan privātajā dzīvē, gan darbā ir svarīgi visu izdarīt simtprocentīgi. Lai neiznāktu tā, ka cilvēks, piemēram, nodzīvo mūžu, tā arī nepasakot kādam, ka viņu ļoti mīl. Un izrādīsies, ka viņš tevi arī visu dzīvi ir mīlējis, bet jūs tā arī nodzīvojāt viens bez otra, jo abi to noklusējāt.
Arī darbā tā sajūta ir svarīga: šajā projektā tu esi izdarījis visu, ko varēji. Bieži ir tā – varbūt kaut ko vēl varēja, bet... Jābūt pacietīgam, tu jau nezini – varbūt tu paspertu vēl vienu mazu solīti, un viss būtu sanācis!
Svarīgi ir neko nepamest pusratā, lai vari teikt: “Es darīju visu.” Nekad nepadoties! Tas ir par mani.
Tā gluži nav. Ir bijuši neticības momenti, piemēram, gadījums ar Džimu Džārmušu. Iepazinos ar viņu Ņujorkā kādā pasākumā, un viņš pateica: “Nu, nofilmējamies kopā!” Uztvēru to kā joku, bet man vēl tagad amerikāņu draudzenes saka: “Tev vajadzēja viņam uzrakstīt, tev vajadzēja par sevi atgādināt!” Un varbūt arī vajadzēja!
Sava slinkuma un neticības dēļ to neizdarīju, likās – nu, kāpēc lai viņš gribētu ar mani filmēties... Bet tu nekad nezini, kā viss var pavērsties! Varēju taču izmantot šo joku, aizrakstīt un atgādināt: “Taisām augšā!” Bet es nepaķēru to zariņu!
Tā gadās visiem, galvenais – no tā mācīties un neieslīgt sevis žēlošanā. Tas arī ir izvēles jautājums: gadiem sēdēt peļķē un sevi žēlot vai piecelties, izžāvēt bikses un iet tālāk.
Dzimšanas diena Ņujorkā
Divus gadus nodzīvoji Ņujorkā – kāpēc?
Kad pirmo reizi biju Ņujorkā, burtiski tajā iemīlējos. Likās, pasaulē nav fantastiskākas vietas. Sākumā tur nodzīvoju nedēļu, tad mēnesi, tad aizbraucu uz diviem gadiem pamācīties aktiermākslu. Bet mērķa tur palikt pavisam un kļūt par aktrisi tur nebija. Varbūt tā bija kļūda Ja tu brauc ar vilcienu, jāzina, kur vēlies nokļūt. Īsziņas, kuras izsūtām uz Kosmosu, vajadzētu formulēt iespējami precīzāk. Reiz man konkrēti pajautāja: “Kur tu sevi redzi šajā situācijā?” Es nevarēju atbildēt! Varbūt tur, bet varbūt tur... Man teica: “Kā lai citi tevi uztver šajā situācijā, ja tu pati nezini, kas esi un kur atrodies?”
Taisnība! Kad pati sev formulēju, kas esmu, kur esmu, kur vēlos būt, viss notika vienkāršāk un vieglāk. Manuprāt, tā ir viena no lielākajām dzīves laimēm – saprast, kas tu esi, ko tu īsti vēlies, kas dod tev laimes sajūtu... Tas nemaz nav tik vienkāršs jautājums. Cilvēks minstinās, pat pasūtot restorānā vakariņas, kur nu vēl pasūtot likteņa ēdienkarti!
Tas bija jauns posms, gribējās visu, kas bijis, nomainīt.
No kā tu bēgi?
Pirmām kārtām jau no ierastās sevis droši vien...
No sevis ne, bet no citiem var. Kad man palika 30 gadu, galvā daudz kas sakārtojās. Man horoskopā rakstīts, ka divi gadi pirms trīsdesmit esot tāds kā neziņas laiks. Tā arī bija – man pirms trīsdesmit bija tāds mētāšanās laiks, kad ķēru, grābu un pati nesapratu, ko man vajag. Es biju tāda sadrumstalota. Nebija iekšējās stabilitātes.
Ņujorkā nosvinēju 30. dzimšanas dienu, un pēkšņi likās: viss kārtībā, tagad viss tikai sāksies! Varētu domāt: meitenīt, trīsdesmit gadu, kas tev tur vēl sāksies?! Bet man bija pilnīga pārliecība, ka manā dzīvē viss beidzot sakārtosies, un tā arī bija. Mainījās domāšana, mainījās apstākļi – un tas jau laikam viens ar otru ir saistīts. Jā, man ļoti patika mana dzimšanas diena Ņujorkā.
Tu tomēr atgriezies.
Atbraucu ar vecākiem nosvinēt Ziemassvētkus, un man piedāvāja piedalīties raidījumā „Dejo ar zvaigzni”. Un tad iepazinos ar kādu vīrieti – klasisks stāsts... Laikam viss notiek tā, kā tam jānotiek.
Jā! Smieklīgi, vai ne? Izbraukāt Ņujorku, atbraukt mājās un apprecēties ar latvieti.
Tev bija citi plāni?
Ja nebūtu satikusi savu nākamo vīru, droši vien būtu aizbraukusi atpakaļ. Varbūt būtu kādu satikusi Ņujorkā, bet varbūt arī ne. Ņujorkā tas nav vienkārši. Tur attiecībās daudz kas ir nonivelēts, tur pret attiecībām izturas vieglprātīgāk. Nezinu, kā būtu bijis, ja aizbrauktu atpakaļ. Zinu, kā ir, kad paliku.
Ar vīrišķību un neatlaidību.
Man paveicās, ka bērni ir ļoti jauki. Un vēl – attiecības mēs sākām, kad abi bijām brīvi cilvēki. Neienācu arī ar kaut kādām prasībām, centos izturēties kā pret draugiem un pēc labākās sirdsapziņas. Tagad atskatoties redzu – jā, ir bijuši grūtāki posmi. No manas puses sākumā ir bijuši gan puņķi, gan asaras.
Ja man ar viņa bērniem būtu sliktas attiecības, nedomāju, ka mēs paliktu kopā. Nezinu, vai kāds pāris vispār dzīvo kopā, ja otrajai pusei ir sliktas attiecības ar bērniem. Nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot ar vīrieti, kurš nepieņem manus bērnus.
Viss jādara mierīgi un neuzspiesti. Jāsaprot, ka arī bērnam situācija ir jauna, nevar gaidīt, ka būs tā: šodien iepazināmies, rīt jau esam labākie draugi. Viss notiek pamazām. Dari, cik labi vari, mēģini saprast to bērnu, mēģini saprast vīrieti...
Es veidoju attiecības uzreiz ar trim cilvēkiem. Bērniem, kad es ienācu ģimenē, bija desmit un seši gadi. Tātad bija jau desmit un sešus gadus ilgas attiecības, un man tās jārespektē. Vēl labāk to sapratu, kad kļuvu par māti. Tagad nevaru sūdzēties. Jauki bērni.
Ko jaunu tu uzzināji par sevi pēc meitas piedzimšanas?
To, ka varu būt ļoti pacietīga. Esmu kļuvusi mierīgāka. Tas laikam ir instinkts, bet, kad bērns raud, es, viņu mierinot, kļūstu divreiz mierīgāka. Skaidrs, ka dažreiz uzvelkos un nezinu, ko iesākt. Tad vispirms jānomierinās pašai. Kad ir bērns, tevi pārpilda beznosacījumu mīlestība, par ko tik daudz runā. Tagad tā pa īstam saprotu, ko tas nozīmē. Cik maz vajag, lai smietos. Bērns uzsmaida – un viss aizmirstas, sirds kūst!
Tas, ka tev ir bērns, tikai dod, nevis ņem. Nevaru teikt, ka mana dzīve apgriezusies kājām gaisā. Reiz runāju ar kādu meiteni stāvoklī, kura teica – viņai liekoties, ka viņas ķermenis vairs nepieder viņai, tajā kāds vienkārši dzīvo... Domāju: paldies Dievam, ka man nav bijis tādu sajūtu! Man bērns nāca, kad tam biju morāli un fiziski gatava, kad to tiešām gribēju. Tad arī gaidīšanas laiks ir citādāks. Manis pēc es vēl kādu mēnesi mierīgi varētu nostaigāt ar to puncīti! Bija fantastiska sajūta, man tiešām šķita, ka, stāvoklī esot, var sajust Visuma pieskārienu. Tas tomēr ir tā... neaptverami. Pat mana vecmāte teica: lai gan pieņēmusi simtiem bērnu, viņai katrās dzemdībās tik un tā esot brīnuma moments.
Ir jauki, ja sievietei bērns nāk tad, kad viņa tam ir gatava. Daudzas manas draudzenes pirmo reizi palikušas stāvoklī ap trīsdesmit gadiem. Un es redzu, ka viņas izbauda katru dienu, vienalga, par cik kilogramiem pieņēmušās svarā, vienalga, ka pukst un sten un beigās nevar pašas sevi panest. Varbūt vājprātīgi izklausās, bet arī dzemdības ir vienreizīga pieredze, kaut kas drusciņ maģisks.
Kad bērns ir mazs, viņš visu laiku ņemt no tevis. Es viņu arī līdz pusotra gada vecumam baroju. Un tad ir tā, ka reizēm vajag kaut ko mainīt, kaut kur iziet. Citādi pirmajos mēnešos brīžiem man jau šķita, ka sāku runāt „bērnu valodā” un vairs nevaru izveidot sakarīgus teikumus. Bet tagad teikumi ir atgriezušies, viss kārtībā. Iesaistījos projektā ar „Pirelli Pzero” ātrumlaivām, esmu kompānijas LBN („Luxyry Boats North”), komunikāciju direktore. Ar prieku vadu pasākumus, jo pati līdz ar to restartējos. Iziet vajag, un kaut ko darīt vajag.
Domāju, ka neesmu histēriska mamma. Bērns nokrīt, raud – es neraudu līdzi, drīzāk saku: “Grīdā caurums!” Bērns skatās, kur ir tas caurums, un nākamajā brīdī būs aizmirsis, ka ir sasities.
Jā, ar bērnu menedžments ir lielāks, bet visu var pagūt izdarīt. Mani pašu visu laiku kaut kas urda. Runājām ar Janu Duļevsku, viņai arī ir mazais, ka visu dienu vēl strādāt negribētos, lai var baudīt laiku, kad bērni vēl tik mazi. Tomēr gribas arī izpausties, piemēram, sākt atkal bildēt.
Vīrs jau smējās – tu tikai grūtnieces fotografēsi? Tā vienu laiku bija – visas draudzenes kā stāvoklī, tā pie manis!
Nevaru sūdzēties, tfu, tfu, tfu... Esmu gan pietiekami mācījusies, gan pietiekami lutināta – gan dabūjusi pa seju, gan samīļota. Ir bijuši brīži, kad šķitis – ārprāts, ārprāts, kas tālāk dzīvē būs... Paiet laiks, un saproti: labi, ka notika tā, kā notika, jo pēc tam sekoja tas un tas... Esmu sapratusi, ka nekad nevajag mest plinti krūmos. Bet droši vien arī tam periodam jāiziet cauri.
Bet vispār – tikko kaut kur lasīju – dzīvot vajag tā, lai ir kauns stāstīt un prieks atcerēties! Gadās jau cilvēkiem nodzīvot dzīvi tā – bez emocijām, bet žēl, ka tā. Vai tad pašiem negribas kaut ko izbaudīt?
Ir jau viegli visu uzvelt liktenim sliktenim vai kādam īpašam personāžam. Bet patiesībā tu pats sev to visu dari! Vai nedari. Tu pats to likteni vērp, tu pats izvēlies, ar kādiem cilvēkiem būt. Protams, vienkāršāk ir teikt: “Jā, es jau arī tā gribētu, bet...” Tas BET bieži nozīmē: BET es slinkoju. BET es pats neko nedaru, lai man kaut kas būtu.
Atcerējos tomēr vienu atsauksmi – redz, reizēm jau tomēr lasu tos interneta komentārus. Vienubrīd gāju mācīties zīmēt pie gleznotāja Zariņa, un kādā portālā, protams, šī svarīgā ziņa bija ierakstīta. Un tad bija komentārs: “Es jau arī gribētu zīmēt, bet man, redz, ir jāstrādā!” Pie sevis nodomāju: kas tev liedz? Saprotu, man ir veicies, ka nav jāstrādā no rīta līdz vakaram, bet, ja jau tik ļoti, nu, tik ļoti gribas zīmēt, to taču var darīt arī pēc darba!
Esi saskārusies ar skaudību? Sak, kas nekait nodrošinātai mājsaimniecei, dzīvo ar bērnu, tirgo ātrumlaivas, dzīve ir vienkārši skaista...
Jā, tāda tā dzīve šobrīd man ir! Esmu par to pateicīga. Es izvēlos par skauģiem nedomāt. Jo ir cilvēki, kam skauž ne tikai tas, ka Legante zīmē, bet arī tas, ka kaimiņienei rozes drusku garākas. Skauģi ir un būs. Varu teikt tikai vienu: neskaud to, kas citam! Ne tu zini, kā tas viņam nācis, ne to, vai tas ir no zila gaisa, vai cilvēks pie tā smagi strādājis. Un nebremzē pats savu dzīvi un attīstību, domādams, ka tevi kāds varētu noskaust. Dzīvo pats savu dzīvi!
Varbūt man arī kaut ko dzīvē vēl gribas. Vai tāpēc man kādam to noskaust? Nē! Es mācos priecāties par citiem, sevišķi tad, ja cilvēki daudz strādājuši vai kaut ko saņēmuši par savu labo sirdi. Ir cilvēki, par kuriem domājot man šķiet – viņi nav īpaši jauki izpildījušies, par ko viņiem veicas. Bet atkal – kādas man tiesības spriest? Varbūt, nepelnīti saņemot kaut ko labu, cilvēks mainīsies un pats kļūs labāks. Cilvēki taču var mainīties!
Esmu kļuvusi sievišķīgāka. Tā saka. Agrāk biju puiciskāka, bravūrīgāka, man bija vairāk masku.
Tagad vairs nav no kā slēpties un sargāties?
Slēpties neslēpjos, bet jāsargājas ir. Tagad, kad ir bērns, vēl jo vairāk, negribas bērnu izvazāt pa visādiem pasākumiem un safotografēt visos žurnālos. Kā jau runājām, cilvēku skaudībai ir liels spēks. Pats vēl vari pieciest, bet ja aiztiek tavu bērnu...
Ar gumijām lēkt vairs neriskētu, arī ar mašīnu braucu uzmanīgāk. Apzināti neriskēju. Bet dzīves azarts nav zudis – domāju, ka to gan nekad nevajadzētu pazaudēt!
