„Pussy Riot” īstā vieta ir labas uzvedības skola
Jeļena Avotiņa–Jekateriņičeva, Politisko konsultāciju centra „Nikolo M” Baltijas nodaļas direktore, žurnālā „Otkrito” paudusi savu viedokli par „Pussy Riot” lietu.
Atgādinām, ka trīs krievu pankroka grupas „Pussy Riot” dalībnieces pēc skandalozā protesta Kristus Pestītāja katedrālē Maskavā notiesātas uz diviem gadiem cietumā. Viņas izjauca dievkalpojumu, prasot Dievmātei padzīt prezidentu Vladimiru Putinu.
Jeļena Avotiņa–Jekateriņičeva uzskata:
Frāze „ticīgo jūtu aizskaršana” ir saprotama, bet ne viennozīmīga. Cilvēkus, kuri nepieder nekādām reliģiskajām konfesijām (bet agnostiķu un ateistu pasaulē ir daudz vairāk), ticīgie un it īpaši garīdznieki aizskar ievērojami biežāk.
Piemēram, kad Latvijas pareizticīgo metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs) pirms 10. Saeimas vēlēšanām atklāti, partijas avīzes lappusēs, aģitēja par Šlesera un Šķēles politisko aliansi, manas agnostiķes jūtas bija aizskartas. Vēl agrāk tās vienkārši pazemoja ar to, cik bezkaunīgi, alkatīgi, skarbi Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode pārvalda tai pēc denacionalizācijas uzdāvināto baznīcas īpašumu. Oligarhu zīmola pulkstenis gan vietējam, gan galvenajam Maskavas popam arī ir slikts tonis, līdztekus jahtām, limuzīniem, personiskajām lidmašīnām, ko izmanto būtībā parasti cilvēki, kas piešķīruši sev „Dieva vietnieku zemes virsū” titulu.
Jā, es saprotu, cik nepatīkama ir ticīgajiem situācija ar pretīgi audzinātajām sievietēm („Pussy Riot”), kas Kristus Pestītāja katedrālē uzvedās huligāniski, apvienojumā ar politisko kontrpropagandu. Taču visu reliģiju morāle tomēr ir balstīta tēzē: „Nesagrēkosi – nenožēlosi, nenožēlosi – paradīzē netiksi.” Tad nu lai piedod biedri ticīgie šīm nekauņām, kas kļuvušas slavenas visā pasaulē, jo neprot uzvesties.
Tā ir viņu koncepcija un viņu spēles noteikumi. Pārējie, normālie, reliģiski nenorūpējušies ļaudis iztiek bez „nožēlas” instrumentiem, jo mēs principiāli negrēkojam. Mēs nekad nevienam ne par ko nemelojam, nevienu nenododam, nesastrādājam nelietības, nepazemojam citus cilvēkus, nelienam svešās dzīvēs, ģimenēs un svešos birojos, kamēr viņi mūsu – kā savās mājās. Mēs aizstāvam morāles principus nevis bailēs no vakardienas bārmeņa/čekas darbinieka/šodien „batjuškas” (pareizticīgo mācītājs – red.), bet gan pateicoties pašu sirdsapziņas augstākam slieksnim.
Neaudzinātajām sievietēm no „Pussy Riot” ir vieta nevis uz nārām un ne kolonijā, bet stingrā labo manieru skolā (ir tādas „dresūras” metodes angļu kolēģiem). Tāpat, kā arī tiem popiem, kas gan juridiskos, gan morālos likumus lasa tikai sev par labu.
