Busulis: „Latvijā par slavu vispār nav runas!”
Intars Busulis ir kā tāds latviešu Kusturica. Patiesībā – ne tikai latviešu. Busulis bez kompleksiem un aizspriedumiem dzied gan latviski, gan krieviski, un beigās nezin kā sanāk, ka koncertos latvieši pieprasa „Ja tebja risuju”, bet krievi – „Brīvdienas”.
Šovasar viņa balsi dzird visur. Kopš jūnija televizoros skan Intara Busuļa un Kārļa Lāča „Bēbīšu maršs”. Nu nav iespējams nesmaidīt, skatoties, kā mazie ķipari no debesīm taisās uz kāpostu laukiem, lai vecāki varētu viņus atrast! Un tajā, kā „Abonementa orķestra” dalībnieki samīļo sievas un bērneļus, ir kaut kas tik aizkustinošs...
Augusta sākumā notika Busuļa un viņa grupas „Abonementa orķestris” kārtējais gada lielais koncerts – kā parasti, ar dziesmām un dejām. Koncerts esot bijis – uh!
Viņa publiskais tēls ir interesants. Brīžam dauzoņa un „pižons”, kā pats sevi raksturo. Balts uzvalks, auskari, naģene uz vienas auss, un tas smaids, tas pavedinošais smaids! Bet paiet brīdis, un – viņš ir emocionāli kails un trausls, un, liekas, viņš izdzied dvēseli. Visu sāpi. Visu vīrieša dvēseles gravitāciju.
Kopā ar fotogrāfu braucot pie Intara uz Jūrmalu, man austiņās visu ceļu, protams, skan Busulis. Izkāpjot no vilciena Jaundubultos, apstādinu pusē vienu no Busuļa lielākajiem hitiem „Brīvdiena”: “Tava rīta kafija, tava brīvdiena,/Vakar gravitācija nenoturēja.”
Jaundubultos Intara ģimene kopā ar vēl dažām ģimenēm ar bērniem vasarā īrē mazas, jūrmalnieciskas mājiņas. Jūra ir pavisam netālu – to dzird.
Tikai vēlāk Intars atzīstas, kāpēc mūs vispirms vedis parādīt jūru. Intara sieva, ko Intars sauc par dārgo, vairās no jebkādas publicitātes, un Intars to pilnībā respektē. Tāpēc, kad ierodamies, Intara sieva ar abiem bērniem jau iekāpusi automašīnā, lai dotos ciemos pie savējiem uz Talsiem. Arī suns tiek ņemts līdzi.
Intars iznes ārā ģimenes trusi un ieliek aplociņā. Mēs, nometot sandales mīkstajā zālē, baudām augusta pēcpusdienu. Intervijai sākoties, aptveru, ka dzīvē Busulis ir drīzāk kautrīgs nekā bravūrīgs. Sarunai asumiņu gan piedod īpašie Intara joki – ar pilnīgi nopietnu sejas izteiksmi viņš pasaka kaut ko tādu, ka nevar saprast: viņš tiešām tā domā vai tikai dauzās?
Kā radās „Bēbīšu maršs”? Pēc „Čikāgas piecīšu” dziedātās „Vairosimies Latvijai”, ko daudzi gan nemaz nezina, nekas tik demogrāfisks nav dzirdēts gadu desmitiem!
Mums jau sen gribējās uztaisīt kaut ko aktuālu. Domājām: par ko Latvijā ir dziesmas? Vairāk vai mazāk par vienu un to pašu: par mīlu un jūtām. Ja tā padomā, kaut kāda saistība ar bērniem tur ir, vai ne? Tomēr gribējām pateikt kaut ko sociālu, tādu, kas satrauc sabiedrību un satrauc mūs. Tā nonācām pie demogrāfiskās situācijas uzlabošanas. Tā arī radās „Bēbīšu maršs”. Paldies Annai Auziņai par tekstu! Un tādas dziesmas būs vēl – mums šie jautājumi sāp. Skarsim tēmas par mazo dzimstību, par latviešu aizbraukšanu un tā tālāk...
Jā, tieši tāpēc! Skatāmies uz sevi un redzam: mums ir, bet citiem nav! Gribas, lai citiem arī ir! Lai ir vairāk bērnu, lai bērniem vairāk vienaudžu: lai piecgadniekiem ir vienaudži, lai sešgadniekiem ir vienaudži, lai bērniem ir ar ko satikties, spēlēties...
Vasarā te, Jaundubultos, bērnu laikam ir vesels bars.
Jā, kārtīga Aiviekstes ielas republika. Starp citu, ļoti interesanti, ka Jaundubultos visas mazās ieliņas nosauktas upju vārdos. Aiviekstes ielas indiāņi – tā mēs sevi saucam. Mūsu bērni un kaimiņu bērni sanāk kopā un vairāk vai mazāk pašplūsmā darbojas, vienīgi uz jūru vieni paši nedrīkst iet. Mēs, pieaugušie, drīzāk esam kā izklaidētāji. Bet caur dzīves gudrību un savu pieredzi cenšamies kaut ko iemācīt, nevis tā vienkārši izklaidējam.
Māte ir stingrāka. Es vairāk caur joku mēģinu tikt līdz patiesībai.
Kādas tad ir tās dzīves gudrības, ko tu viņiem māci?
Visu ko! Nesit kukainītim, nesabradā skudriņu, palaid viņu vaļā... Ja redzi papīru uz zemes, paņem un izmet! Ej ūdenī, peldies, bet nečurā jūrā! Mīlēt dabu mācām – viss ir dzīvs, koks arī ir dzīvs, mēs visi esam daba, un par to mums reiz arī būs jākļūst. To viņi ir apguvuši. Mēģinām audzināt bērnus tā, lai viņi izaug par dabas bērniem, nevis pilsētniekiem, kas ir tālu no realitātes. Gribas, lai viņi ielejas sabiedrībā, tāpēc dodam viņiem iespēju ar visiem komunicēt un veidot tās... sabiedriskās attiecības. Visi bērni te draudzējas, iet cits pie cita ciemos, paliek pa nakti... Šīs vasaras bērniem viennozīmīgi ir ļoti labas.
Un ko tu pats mācies no bērniem?
Šad tad viņi aizrāda man, kā es runāju. “Tu jau pats teici tā un tā...” Pareizi ir! Es jau apzinos: ja ir kaut kas, ko ļoti gribu iemācīt bērniem, bet pats nedaru, tad tas nenotiks! Viņi paši prot iegūt informāciju, un tas ir labi, ka ne tikai no mums visu uzzina. “Zini, ka tur bija tā un tā?” Es to nekad neesmu stāstījis, bet viņi jau, redz, zina! Tātad skaidrs, ka mūsu audzināšanas metodes bērnam pašam savās domās palīdz tikt tālāk par mūsu uzticības apli.
Meita vēl ies bērnudārza pēdējā grupiņā, bet dēls jau liels – 4. klase. Jebkurš dzejolītis klases vakarā vai eglītē, kad priekšā iziet tavs bērns, vecākiem ir satraukums. Lai arī viņš pasaka divus vārdiņus, bet viņš tajā izrādē piedalās... Tā ir.
Par mammām zinu – tādos brīžos jāraud! Tētiem uz pinkšķi nevelk?
Skaidrs, ka kaut kas ietrīsas sirsniņā... Jebkura mana bērna aktivitāte man izraisa... jūtas. Tātad es esmu dzīvs!
Busuļu dzimtas patriarhs
Tava mamma droši vien joprojām seko tam, ko tu dari...
Mamma seko, tētis seko... Viņš jau arī ir tāds – jūtīgs. Mēs ar brāļiem un māsām visi aktīvi ejam pa dzīvi, iespējams, mamma jau ir nogurusi visiem sekot! Viņai pašai ir ko darīt, bet viņa tik un tā zina, kas ar mums notiek. Dažreiz feisbukos vai tviteros kāds ieliek kaut ko dīvainu vai... satraucošu. Reizēm labi, ka nav jāsatrauc māte, viņai zvanot, viņa jau sociālajos tīklos visu ir izlasījusi! Bet vienmēr ir labāk, ja pats izstāsta. Mēs sazvanāmies un tiekamies regulāri.
Esam liela ģimene. Man ir divi brāļi un divas māsas. Sazvanāmies, sabraucam kopā savos Talsos, ņemamies, maināmies ar bērniem, braucam uz bērnu dzimšanas dienām. Viss notiek un, ceru, notiks arī turpmāk. Tā ir ļoti patīkama sajūta, aizbraukt, parunāt, padzīvoties, paņirgāties pašiem par sevi.. Tas jau baigi mīļi. To mēs kā latvieši mākam! Busuļus nekas nevar satricināt – ne aukas un vēji, ne krusa un sniegi...
Arī krīzes ne – tad visi sadodas rokās, un visas durvis atveras.
Nāk, un viņiem biļetes ir par velti. Un man jau patīk, ka nāk! Kolēģiem parasti uz koncertiem ģimenei vajag divas trīs brīvbiļetes, man parasti sanāk kādas divdesmit astoņas – un tas ir tikai ģimenei. Tas jau ir zināms, ka Busuļiem vienmēr visa pirmā rinda aizņemta. Ja vēl pēc tam pasaka, ka patīk... Jo viņi ir diezgan tieša tauta, šie Busuļu dzimtas pārstāvji –viņi pasaka, kā ir, neglaimo.
Nu labi, mātei, tēvam – viņiem vienmēr viss ir forši. Bet brāļi un māsas šad tad var pateikt arī kaut ko tādu... Es arī klausu un ņemu vērā. Arī manas sievas ģimene, kas arī ir no Talsu puses, tagad piedalās visos pasākumos. Caur manu sievu un mani Staško un Busuļu ģimene tagad ir sanākusi kopā: svin svētkus, ņemas, turas... Tā pozitīvi.
Tas man varētu piestāvēt! Un es arī mācētu. Skrien mazie pa pagalmu, nāk jaunie, un es: “Panāc šurp!” “Atnes to!” “Sēdies! ” Joka pēc mani aiz muguras arī aprunātu, un tas man patiktu! Es gribētu, lai respekts ir! “Jābrauc, jābrauc! Citādi viņš būs dusmīgs...” “Nevajag viņu aizvainot, būs mums atkal tie āboli jālasa, būs jābrauc atkal sestdienā, jāmēž kūts...”
Mēs te runājam par tādu lauku būšanu, bet, iespējams, kādreiz tā arī būs. Mūsu bērniem arī būs bērni, visi kopā brauks un tīrīs, būs talkas... Tā jau mums ir arī tagad. Tas man patīk. Es sevi labi iedomājos par tādu... nevis krusttēvu, bet kārtīgu Busuļu dzimtas patriarhu!
Slava? Nevienā acē!
Šā gada koncerts Dzintaros esot bijis izcils.
Tie vasaras atskaites koncerti ir tādi, ka... Ar katru gadu koncerti un tās sajūtas kļūst arvien vairāk – uh!!! Mēs pie šiem koncertiem strādājam ar saviļņojumu, ņemamies nedēļām ilgi. Es viens pats to nevaru izdarīt – tur iesaistīti kolēģi, draugi, palīgi, mūsu „Abonementa orķestris”. Visi kopā ir tas spēks! Tagad atkal jāgaida vesels gads. Nu, nez vai izturēs! Varbūt izšaus kaut ko atkal rudenī.
Par tiem koncertiem jāsaka tā: koncerti ir tikai Paulam. To viņš pats teica, un es esmu tikai par šo ideju. Jo mūsu koncerti ir ne tikai koncerti, bet arī dejas. Un šī reize Dzintaru koncertzālē arī aizgāja līdz dejām. Bet to jau visi zina un uz mūsu koncertiem nāk dejot. Tas ir ārkārtīgi pozitīvi.
Taču lampu drudzis man ir vienmēr. Ne tikai pirms lieliem koncertiem, bet pirms jebkuras uzstāšanās. Nekad jau nevar zināt, kāda katrā vietā būs tauta, kas tur sēdēs pie tiem galdiņiem. Beigās ir ļoti liels gandarījums, ka arī cilvēki pie galdiņiem piecēlušies kājās un dejo. Pat tādi, kas uzvalkos. Neskatoties uz to, tas ir Melngalvju nams, Bīriņu pils vai Rundāles pils. Bet skaidrs, ka tajos mazajos koncertos, korporatīvajos pasākumos, sevi visu laiku jāpierāda. Jāpamato, kāpēc tieši tu esi pasūtīts, lai cilvēki justos labi. Jāņemas visādi. Ir bijis, ka pārstājam spēlēt un iestājas klusums – aha, tātad tomēr klausās!
No kurienes tev ir šis talants iekustināt cilvēkus, saprasties ar visiem?
Nezinu, vai tas ir talants. Varbūt caur klejošanu pa estrādēm un diskotēkām, pa Talsiem un Ventspili. Būdams saistībā ar laicīgo dzīvi, esmu iemācījies ielieties sabiedrībā un komunicēt ar jebkuru. Nekad neesmu dzīvojis nereālā pasaulē ar rūķiem, uzturējis kaut kādas viltus draudzības vai draudzējies tikai tāpēc, ka kāds ir tāds vai šitāds. Man ir palikušas pamatvērtības, tie cilvēki, kurus es tiešām cienu un gribu, lai viņi ir blakus. Tas arī rada to realitātes sajūtu.
Latvijā tā nevienu neņem.
Nu, kādas zvaigznes un kāda zvaigžņu slimība var būt Latvijā? Amerikā, Krievijā – tur jā. Bet te? Un kurš tad te ir zvaigzne?
Slava? Slava varbūt ir Raimondam Paulam, Laimai Vaikulei, Vairai Vīķei–Freibergai. Bet citādi Latvijā par slavu vispār nav runas! Tiem, kas to nav sapratuši, protams, ir problēmas. Viļas dzīvē, pakrīt un tad tikai saprot... Manā gadījumā ir runa par zināmu atpazīstamību, tas arī viss. Man viss uzkrita reizē, bija jādomā par bērniem, ģimeni un visu pārējo, un nevajadzēja domāt par tādām lietām kā... slava, he, he! Mani tas nesatrauc nevienā acē!
Pižon?
Bet patīk jau dauzīties! Taču es jau nedauzos tā, ka par to vajadzētu satraukties. Man vieglāk ir padauzīties uz skatuves. Uz skatuves varu pateikt, kas esmu, ko gribu, ko man vajag, bet dzīvē es labprātāk apsēstos, iedzertu kafiju, alu vai tēju... Ko es tur ālēšos. Trusim būris jāiztīra, jābrauc, jāsamaksā nodokļi, vēl citas lietas... Bet man ir dažas stundas nedēļā, kad varu izālēties tā, lai man pietiek, man pat nav jādzer. Kaut gan to arī man reizēm patīk darīt... Un dārgā ar’ uzticas. Tas ir ļoti svarīgi.
Uzticas tajos pēckoncertu brīžos, kad zūd... gravitācija? Meitenes pielūdzējas un tā...
Es jau meitenes uztveru kā mākslu. Man vienkārši tā māksla patīk, un kā pret mākslu es arī pret viņām izturos – caur dauzonību, caur joku... Un tas jau ir forši, ja tu kādam esi vajadzīgs. Ja tu kādu iedvesmo! Bet tas nav tikai par meitenēm, mūsu ansamblim arī džeki ir teikuši: “Jūs mūs iedvesmojat!” Ir ļoti patīkami, ka tas, ko tu dari, pie kāda nonāk. Un nonāk tieši tā, kā tu bijis domājis, tieši tādā iepakojumā, kā biji gribējis.
Jā, atzīstu: krievu valodu es protu. Diezgan labi. Un man šī valoda patīk, man tā liekas pilnīga un tāda... pat skarba. Mēs nekautrējamies latviešu auditorijai izpildīt krievu dziesmas un otrādi. Abās valodās ir pāris kompozīcijas, kuras publika vienkārši pieprasa. Patiesībā mums ir ļoti daudz kā kopīga, bet nez kāpēc esam sašķēlušies... Šis fakts mums ļoti sāp, mēs mēģinām integrēt abas publikas daļas.
Mūsu aģenti ziņo, ka tas arī reāli notiek! Mums par to ir liels prieks. Ir koncerti, kur ir gan zīdaiņi, gan vecmāmiņas, gan latviešu, gan krievu publika. Gan krievu zīdaiņi un krievu vecmāmiņas, gan latviešu zīdaiņi un latviešu vecmāmiņas! Laikam būs jāprasa no Eiropas Savienības finansējums, jo mums izdodas vienot publiku! Nesen bijām Olainē, nospēlējām labu koncertu, un visi jaunieši zina dziesmas, gan krievu, gan latviešu valodā. Pašlaik gan no mūsu, gan krievu puses ir palikuši tikai stagnāti, kas cīnās savā starpā, jaunā paaudze ir citāda. Viss ir mainījies.
Kas tu īstenībā esi pēc rakstura – skarbais vai romantiķis?
Gribas jau cilvēkus iepriecināt, un man patīk, ja pasmaida. Bet varu pateikt arī skarbu vārdu, nav problēmu. Ja mani kāds nokaitina vai kādu vajag iekaustīt, es arī meklēšu iespēju viņu iekaustīt. Ja būs pelnīts – mierīgi.
Dzejas diez vai... Esmu prozaiķis pēc sūtības, man labāk padodas uzrunas, apsveikumi, tosti... Tā varētu būt mana stihija.
Savā mājaslapā intarbusulis.com raksti, ka viegli paraksties uz trakulībām un avantūrām.
Es parakstos, jā. Man jau nekas cits neatliek, jo es uzticos cilvēkiem. Tā ir mana vājākā rakstura īpašība. Es cilvēkiem neatsaku, tāpēc reizēm iekuļos dažādās avantūrās. Konkrētu uzreiz nevaru nosaukt – nu, kaut kādas stulbības, par kurām pat nav vērts runāt. “Uzvelc to, paņem šito, aizej tur, izdari to, tas būs forši.” Bet varbūt beigās tik forši nemaz nav...
Reizēm tā uzticēšanās saved kopā ar foršiem cilvēkiem. Piemēram, ar „1000 jūdžu ekspedīcijas” kompāniju brauksim uz Gruziju. Ar viņiem es braucu droši – brīnišķīgi cilvēki, ceļojumu laikā nav nekādu komunikācijas problēmu, viss ir piepildīts, viss ir labi. Mana pēdējā laika avantūra ir dīdžejs Guano. Viņš spēlē diskotēkas ar deviņdesmito gadu mūziku. Neviens nezina, kas viņš ir...
Es arī pats nezinu... (Seko neizstāstāmi naiva un reizē viltīga acu plakšķināšana!) Es viņu vienkārši pazīstu.
Viņš rezidē Talsos klubā „Akts”, taču diezgan ilgi nav spēlējis. Bet domāju, ka drīz, kad sāksies sezona, viņš atkal uzspēlēs.
Tikai tāda, ka viņu pazīstu. Tas arī viss. Var teikt, ka es menedžēju viņu. Dīdžejs Gauno jūs mīl! To gan es gribētu pateikt. Jā – tauta, dīdžejs Guano jūs mīl!
Sumpurnis Busulis
Šis ir visbrīnišķīgākais dzīves posms, paldies sievai un bērniem, tikai viņu iespaidā jūtos tik labi! Jācer, ka spēju savu sajūsmu viņiem atdot pretī.
Es nemaz negribu, lai ir tā, kā bija 2008., 2009. gadā. Es nesaku, ka bija slikti, tas bija ideāli! Nenožēloju nevienu nodzīvoto dienu, nevienu piedzīvoto smukumu un nesmukumu. Tas viss dod spilgtas atmiņas – tu saproti, ka nav dzīvots velti, ka tavā galvā kaut kas ir palicis – gan tāds, gan šitāds. Bet tā, kā ir tagad, ir brīnišķīgi.
Un labi, ka nav tie treknie gadi, kad tu plēs dirsu pušu par kaut ko pilnīgi bezsakarīgu – naudas dēļ. Tagad ir forši: naudas ir tik, cik tās ir, un priecē, ka naudai atkal ir parādījusies vērtība. Protams, naudas jautājumi mani mazliet satrauc, bet tajā pašā laikā esmu apmierināts, ka man par to atkal ir jāsatraucas, nevis – ka var nesatraukties vispār...
Nekāda gadījumā, kur ta’ vairs! Bet! Aizbraukšu tūlīt uz Gruziju, un tad jau būs – pārvērtīšos, būšu vientuļais vilks un visi citi dzīvnieki. Noteikti kādā brīdī pie ugunskura par sumpurni! Pat pirms divpadsmitiem. Visu var piedzīvot arī tad, ja esi... apgredzenots putns ar putnēniem. Tikai nevajag pārspīlēt, vajag domāt ar galvu un vajag mācēt sevi izklaidēt. Galvenais – atrast īstos cilvēkus.
Nesen bijām draugu nometnē. Mierīgi uzžāvējām vistas. Bija nenormāli lietains laiks, makšķeres tā arī nostāvēja kaktā. Spēlējām zoli. Un tā trīs dienas un divas naktis pēc kārtas. Tas viss ir iespējams!
Vajag. Sievietēm liekas, ka tad jau viņš uzreiz baigais meitu ģēģeris, bet tas tevi pat neinteresē! Mēs varam vienkārši klusēt. Sēž trīs džeki un klusē. Kā krievi saka – labi sēžam. Tā sajūta – tā ir svarīga. Tu neesi ne mazgājies, neko – vienkārši sēdi un klusē ar saviem džekiem. Un tevi nekas neinteresē, izņemto to, kur dabūt kārtējo vistu, ko izžāvēt. Apmēram tādā veidā tas notiek.
Nezinu, kā ir tiem, ko tagad sauc par jauno inteliģenci, nezinu, vai viņiem tā ir. Viņi varbūt nodod kaut kur pa hipsterīgo. Man tas vairs neder. Man vajag šķūni, matraci vai segu... Bet tas arī viss. Lai gan vienkāršs telts paklājiņš man arī vairs neder. Osteohondroze un tamlīdzīgi... Manos gados tas lēnām jau sāk parādīties – jūtu aukstumu, caurvēju un tā tālāk... Ir svarīgi zināt, ka esi pie vietas, ka nākamajā rītā nekur nekas nesāpēs.
Šitādi gadījumi nav bieži, tiešām nav. Bet nesolīds es nekad mājās nepārvelkos! Es pat teiktu, ka tāds pārāk svaigs atgriežos. Vienmēr ir bijusi vienas dienas rehabilitācija, un – tikai tad mājās.
Bet sieva man ir masierīte, zina manas vājākās vietas, izmasē ar pilnu atdevi. Vispār man nenormāli paveicies ar cilvēkiem savā dzīvē – ar sievu, ar jaukajiem bērniem, arī ar trusi, suni paveicies... Taču par ģimeni es nekad publiski neizplūstu asarās un tamlīdzīgi. Es ceru, viņi tāpat zina, kas viņi man ir. Par ģimeni neko daudz nerunāju arī tāpēc, ka zinu savas dārgās attieksmi. Viņai nepatīk svešus ielaist mājās, kur nu vēl kaut ko runāt vai fotografēties. Un, iespējams, tas ir pareizi, jo redzu visos žurnāliņos, kā tas notiek. Ja sāk fotografēt dzīvokli, stāstīt, kā mums tur tā un šitā, mēs tur baigi labi, tad skaties: pēc mēneša vai gada – čušš, viss ir cauri...
Tava sieva ir ļoti gudra sieviete.
Jā, tāda viņa ir...
Kā tev šķiet – būt par tavu sievu ir viegli?
Kādreiz bija grūti. Man liekas, tagad ir vieglāk.
* * *
Lēnā garā dodamies uz staciju. Pēcpusdiena kļuvusi maiga un mierīga, gaiss mūs apņem kā silts piens. Taču jūru aiz priedēm dzird joprojām. Uzlieku austiņas, ļaujot skanēt „Brīvdienai” līdz galam: “Lai nepaliek tas siltums tavā krūzē/atdzisīs ātri, taupīt jēgas nav./Nav iespējams neko, par laimi, pateikt,/durvju priekšā atkal vakars jau...”
Video: Bēbīšu maršs
Video: Intars Busulis – Я Тебя Рисую
Ieva Raiskuma, žurnāls „Patiesā Dzīve” /Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības „Rīgas Vilņi” arhīva
