Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Bruno Šulcs 2002. gadā Ķīnā, Muztagata kalnā. Šis bija viens no izmēģinājuma braucieniem, bet savā klasē pasaulē vieglākais divritenis jau gatavs. To pēc Bruno rasējumiem izgatavoja aviācijas un kosmosa tehnikas rūpnīcā Maskavā, bet Latvijā salika mūsu labākie velomehāniķi.

Trakais latvietis Bruno ar divriteni forsē kalnus 8

Ziņas
2012. gada 22. septembrī 06:17 2012. gada 22. septembrī 06:17
Uz Mēness ir uzkāpuši divreiz vairāk cilvēku, nekā tepat uz Zemes augstāk par 7000 metru kaut gabaliņu nobraukuši ar divriteni. Viens no viņiem ir latvietis – Bruno Šulcs. Ja viņš atglauž matus, var redzēt, kā Bruno galvā domas rosās – tā ir piemiņa no Elbrusa, kur viņš lauza galvaskausu, bet nepadevās.

Bruno Šulcs uzbūvējis pasaulē vieglāko velosipēdu un ar to nobraucis no 7546 metrus augstā Muztagata kalna Ķīnā, labojot Ginesa rekordu, – šāda ziņa izskanēja 2008. gadā. Nu, gluži no virsotnes līdz lejai Bruno nenobrauca, tas nemaz nav iespējams, arī rekords nav oficiāli reģistrēts, bet tas nemazina sasnieguma vērtību. „Man tas bija gan sacensību gars, pārspējot citus, gan cīņa pašam ar sevi,” intervijā saka Bruno.

Rekords, bet neoficiāls

Lai sasniegtu Ginesa rekordu, virsotnē saviem spēkiem jāuznes divritenis un jānobrauc lejup vismaz divdesmit metru. 2001. gadā rekordu Muztagata kalnā uzstādīja divi beļģi un dānis. Vīri atzinīgi novērtēja Bruno aizsūtīto filmiņu ar startu no virsotnes. Viņiem ar sniega apstākļiem veicās mazāk, tāpēc par savu rekordnobraucienu izteicās, ka tas vairāk atgādinājis kadrus no „Amerikas smieklīgākajiem videokurioziem” vai Mistera Bīna riteņbraukšanas jociņiem. Kā Ginesa rekords Bruno veikums tomēr nav reģistrēts – divu iemeslu dēļ. Obligāti jābūt diviem lieciniekiem, kas kāpj līdzi kalnā un ar savu parakstu apliecina rekordu, un sasniegtajā augstumā jānofotografējas ar diviem GPS.

Šulcā tas raisa smaidu: „Kā maketētājs un bilžu apstrādātājs varu pateikt, ka noviltot GPS skaitli prasa divas minūtes fotošopā. Un par lieciniekiem runājot – lejā pie kalna dzīvo nastu nesēji, Ķīnas kirgīzi, jebkurš par pieciem latiem apstiprinās, ka es ar viņu kopā esmu Everestā bijis.”

Gadu pēc viņa jaunu rekordu ieguva vācieši. „Viņiem četras stundas līdz virsotnei palika, bet rekordu apstiprināja, jo bija līdzkāpējs un GPS. Tādu bildīti, kādu viņi ielikuši internetā, es varētu nofotografēt tepat ziemā Arkādijas parkā – apkārt balts sniegs, neko redzēt nevar,” ironizē Bruno.

Pasaulē vieglākais divritenis

Viņam ieraksts Ginesa grāmatā nav bijis mērķis, pats taču zina, ko ir sasniedzis. Lai nokļūtu Muztagata virsotnē, Bruno vajadzēja piecus mēģinājumus, un visas reizes viņu pavadīja dzīvesbiedre, žurnāliste Linda Kusiņa – viņa ir braša, gatava gan pati kāpt, gan smago mantību kalnā nest.

Pirmā reize Muztag Atā bija 2001. gadā, kad abi dzīvesbiedri vairāk nekā 200 kilometru līdz kalnam nobrauca ar divriteņiem: „No apmēram 1300 metriem virs jūras līmeņa līdz četrarpus kilometriem. Ļoti smags gabals, saule karsēja, āda no muguras lobījās, riepas plīsa, bijām drausmīgi pārguruši, jau pakājē ierodoties.”

Lai nokļūtu Muztagata virsotnē, Bruno vajadzēja piecus mēģinājumus.

Tad ceļotāji kalnu izpētīja, nofotografēja, Bruno mēģināja pabraukt, pēc tam sākās nopietns darbs pie īstā rekorda velosipēda – pēc viņa rasējumiem. Bruno pēc profesijas ir inženieris mehāniķis, savulaik strādājis rūpnīcā VEF. Nepilnus septiņus kilogramus vieglo, bet ļoti izturīgo divriteni no titāna un alumīnija izgatavoja aviācijas un kosmosa tehnikas rūpnīcā Maskavā.

Braucamais tapa vienā eksemplārā, atbilstoši klienta auguma parametriem un svaram. „Rāmis izmaksāja 600 dolāru,” atceras Bruno. „Tā ir diezgan slavena rūpnīca, viņi taisa divriteņus profesionāliem sportistiem.” Īpašas radzītes riepām izgudroja pats Bruno.

Savā kategorijā šis MTB jeb „Mountain Bike” velosipēds bija vieglākais pasaulē – atkal rekords. Ja pavisam precīzi – vieglākais, kas nav no oglekļa šķiedras. Latvijā to līdz galam salika mūsu labākie velomehāniķi Arkādijs Svece un Harijs Osis. 2006. gadā Atlantas olimpiskajās spēlēs Latvijas riteņbraucēju izlases galveno mehāniķi Sveci pat ierindoja pasaules labāko sešniekā šajā arodā.

Lēnām un prātīgi, citādi var nomirt

Ceturtajā mēģinājumā Bruno ar Lindu jau ierīkoja trīs starpnometnes – tās vajadzīgas aklimatizācijai augstkalnu apstākļos, citādi var dabūt plaušu vai smadzeņu tūsku. To ievēro visi kāpēji neatkarīgi no vecuma, dzimuma un pieredzes. „Tūkstoš metru augstumā uzbūvē nometni, apmēram stundu tur drīkst uzturēties, gaiss ir apostīts, tad jāiet lejā, kur pavada divas vai trīs dienas, pēc sajūtām. Tad atkal kāpj augšā, drīkst jau teltī pārnakšņot, un ar līdzpaņemtu otro telti vēl tūkstoš metru augstāk uzbūvē otru nometni. Stundiņu pagrozies, atkal divas līdz trīs dienas lejā,” skaidro Bruno.

Tā prātīgi un pakāpeniski, organismam pielāgojoties, iekārto nometnes ar teltīm, guļammaisiem, pārtiku, gāzes baloniem. Bruno izrēķinājis, ka šo kāpienu laikā nostaigājis 52 kilometrus. Jākāpj lēnām, arī lejup dodoties, citādi var notikt nelaime, Bruno ekspedīcijas laikā blakus teltī nomira ķīniešu alpīniste – pēc pārāk straujā nokāpiena neizturēja sirds.

Tikai piektajā reizē ceļotājs sasniedza mērķi. Linda palīdzēja Bruno līdz pirmajai nometnei sanest pārtiku un ekipējumu, pa izdangātām takām; bagātākie alpīnisti algo vietējos ar ēzelīšiem, latvieši visu stiepa uz savām mugurām. Tālāk Linda nekāpa. Bruno teic: „Viņa bija noderīgāka lejā, bāzes nometnē no šveiciešiem, kas sazinājās ar savas valsts meteoroloģisko dienestu, uzzināja par gaidāmajiem laika apstākļiem, sazvanījās ar mājām, taisīju ēdienu, Linda zina vairākas valodas, man pazuda brilles, viņa sagādāja jaunas, lai man paliktu tikai rūpes par kāpšanu un riteni.”

Kopumā ekspedīcija ilga 20 dienas, Bruno ar divriteni augšup devās no pirmās nometnes, uzkāpdams trīs dienās, ceļš lejup prasīja divas dienas. „Neko nedrīkst darīt strauji, kameras uzstādīšana virsotnē vien prasīja pusstundu, jāuzceļ sniega valnītis, lai vējš pa gaisu neaiznes. Darbināju ar pulti; vai kaut kas ir nofilmēts, nemaz nezināju, līdz nokāpu, jo tur nedrīkst pārbaudīt – salā pārtinot videokasetītes, lente var pārtrūkt.” Augšā bija spējas vēja brāzmas, ja neuzmanās, var arī noripot no stāvas, divus kilometrus augstas kraujas. „Es pat neriskēju velosipēdu nolikt uz pašas malas, vējš var pēkšņi aizpūst projām. Temperatūra bija tuvu nullei, viss apledojis.”

Bruno mazliet kaitina gudrīši, kas internetā komentējuši – ko, nu, plātās, neesot taču minies, tikai uznesis un nonesis riteni no kalna. „Lejup nenesu nemaz, velosipēda sliede palika no virsotnes līdz pakājei, vedu pie rokas, neizjauktu – no septiņarpus tūkstošu metru augstuma līdz četrarpus tūkstošiem virs jūras līmeņa. Var pat teikt, ka nobraucu, jo velomaratona sacensībās var visus 70 kilometrus skriet arī kājām, ja tikai velosipēds ir pie rokas,” pajoko Bruno. Kur bija iespējams, viņš arī sēdās uz divriteņa, bet lielākoties sniegs bija līdz ceļiem un pat jostasvietai, tā ka nekāda velobraukšana nebija iespējama.

Turklāt Bruno uzvaru vērtīgāku dara fakts, ka togad Muztagatā uzkāpa tikai septiņi vai astoņi cilvēki. Pie vainas bija laika apstākļi – bāzes nometnes sakaru virsnieks teicis, ka 20 gadu laikā nevienā vasarā neatceras tik biezu sniega segu. Un šis ir bīstams kalns, Muztag Atā katru gadu kāds zaudē dzīvību.

2001. gads, Bruno pirmo reizi novērtē Muztagatu. Vairāk nekā 200 km līdz kalnam viņš ar dzīvesbiedri nobrauca ar divriteņiem. „Saule karsēja, āda no muguras lobījās, riepas plīsa, bijām drausmīgi pārguruši, jau pakājē ierodoties.”

Plānās drēbēs bez ēdiena Elbrusā

Šis ceļš uz Muztagatu sākās 1995. gadā ar dramatisku cīņu Elbrusa pakājē. Ja uz Ķīnu viņš devās labi sagatavojies, ar sponsoru atbalstu, tad ceļojums uz Krievijas Kaukāzu bija par traku pat trakam latvietim – kā Bruno saka, totāla avantūra.

Ideja viņam dzima maijā, firma „Gandrs” no tūrisma nomas mantām piešķīra telti un „ļoti švaku” guļammaisu. Neko daudz labāks nebija arī Bruno apģērbs – adīts džemperītis, vestīte un tirgū pirktas bikses, nepavisam ne alpīnistu ekipējums. „Naudas nebija! Toreiz man bija diezgan trūcīgi, arī Rīgā nebija īsti, ko vilkt mugurā. Riteni man aizdeva Jānis Liepa no veikala „Piektdiena”, pēc gada viņš man to par trīs aliņiem pārdeva,” smejas Bruno.

Tas bija viens no trim kalnu divriteņiem, ievestiem Latvijā, lai reklāmas nolūkā nobrauktu pa Siguldas kamaniņu trasi. „Taču šausmīgi smags, leišu ražojums, viss no tērauda. Pēdējo naudu sagrūdu riepās ar radzēm, bet tās nebija nopietnas, braucot pāri akmeņiem, puse radžu izkrita,” atceras Bruno. Vēl arī „Canon” centrs sponsorēja „ziepju trauku”, tolaik vēl filmu fotoaparātu.

Ceļojums sākās oktobra beigās un izvērtās visai pārdzīvojumiem bagāts. Tajā laikā neviens Elbrusā vairs nekāpj, bet Bruno ātrāk nebija dabūjis naudu. To viņam uzsauca laikraksta „Atmoda Atpūtai” redaktore Elita Veidemane – ja palikšot dzīvs, lai uzrakstot avīzei. Tā nu visam ceļam Bruno tika pie simts latiem.

No Maskavas viņš devās ar vilcienu uz Mineraļnije Vodiem, nezinādams, ka mazs loks iet caur Ukrainu. Ukraiņu robežsargi latvieti izsēdināja no vilciena un aizsūtīja atpakaļ uz Belgorodu, pilsētu Krievijā, 40 kilometru no Ukrainas robežas. Turklāt par lieko biļeti maksāja ne jau robežsargi, un tā Bruno zaudēja naudu. „Vairāk nekā 200 kilometru drausmīgā slapjdraņķī nobraucu ar riteni pa Krieviju, no Belgorodas līdz Voroņežai. Gāza lietus, beigās vēl ķēpīgs sniegs.”

Ar vilcienu ticis Mineraļnije Vodos, viņš nakti pārlaida stacijā. Temperatūra ārā bija zem nulles, lai gan nereti pat ap Ziemassvētkiem šeit ir plus 18 līdz 20 grādu. Pēdējo naudu Bruno izdeva tirgū par pārtiku, tikai ēdamais beidzās, vēl pirms viņš sasniedza Elbrusa pakāji...

Uzvara! 2008. gadā Bruno sasniedza Muztagata kalna virsotni un ap 20 metru nobrauca ar divriteni.

Sieru dauzīja ar akmeni

Par laimi, ceļā bija ganu būdas. Lopkopji ar saviem ganāmpulkiem septembrī kalnus bija pametuši, atstājot aiz sevis striķos sakārtus brinzas – aitas siera – gabalus. „Naktīs pa ceļam gulēju guļammaisā ar papi apsistās dēļu būdiņās, naktī man pāri skraidīja peles, ar rokām vienā vēzienā traucu no krūtīm nost trīs vai četras uzreiz. Brinzas gabali bija tik cieti, ka skaldīju ar akmeni. Bija palikusi viena burciņa ar adžiku, bet peles bija piekakājušas. Es tos peļu sūdus ar puļķi izzvejoju ārā un adžiku ar gardu muti apēdu, jo man nebija ko ēst,” atklāj Bruno.

Kādā pagultē viņam laimējās atrast kartupeļus. Lielā, smagā čuguna pannā ceļinieks savārīja kartupeļu biezeni un salika to plastmasas maisā – vismaz kāds proviants tālākam kāpienam. „Biju jau zaudējis cerību uzkāpt virsotnē, bet bija spīts tikt vismaz līdz ledājam.” Tikai ārā bija sals, Bruno vērtīgo maisu atstājis ārā un no rīta, cerēdams uz brokastīm, „aplauzās” vārda tiešā nozīmē: „Biezputra bija sasalusi ledus klucī, pagrauzt nevarēja, lūza šķēpelēs.”

Sasala arī pudelītēs sasmeltais garšīgais, spirdzinošais minerālūdens no avotiem kalna pakājē. Un tomēr līdz 4000 metru augstumam Bruno tika, ar visu velosipēdu, vēl ap 200 metru līdz ledājam viņš uzlīda bez divriteņa. Kopumā Elbrusa abas virsotnes ir vairāk nekā 5600 metru augstas.

„Drausmīgi izvārdzis, bridu lejup, sniegs bija līdz jostasvietai. Ielūzu ledū upītē un vēl pārplēsu bikses, plānas, melnas, Centrāltirgū lēti pirktas,” ja nebūtu adatas un diega, Bruno brauktu mājās apakšbiksēs. Par laimi, no upītes nebija tālu līdz ganu mājoklim jeb košam, un tur ir krāsniņas. Košu ir daudz, ik pēc 300 metriem.

Dodoties uz Elbrusu, 10 līdz 15 kilometru no pakājes Bruno bija sastapis Valentīnu Aivazovu, zobārstu un slavenu Krievijas fotomākslinieku, kurš ar izstādi ir viesojies arī Rīgā. Viņš uz kalniem dodas izbaudīt vientulību, pameditēt, abi vīri ir kļuvuši par labiem draugiem. Ceļotājam laimējās, Valentīns aizdeva Bruno naudu, lai viņš tiktu līdz mājām, bet nākamajā gadā latvietis atgriezās – un Valentīns izglāba viņa dzīvību.

Rekordi un baisais kritiens

1996. gadā Bruno sagatavojās daudz nopietnāk, kalnā devās ar jaunu divriteni un kopā ar jauno draugu. Pa ceļam Valentīns sajuta, ka seko vilku bars, vīri nekavējoties pameta mantas un patvērās tuvākajā košā. „Nākamajā rītā redzējām, ka visapkārt ir vilku pēdas. Pār muguru tirpas skrēja, uz skausta mati sacēlās, godavārds.” Bet priekšā vēl bija rekordi un ne tikai. Plāns bija „pusceļā uz virsotni, kur četru kilometru augstumā uzcelta būdiņa, divas dienas aklimatizēties, fiksi ar riteni uz virsotni un atpakaļ”. Pat telti atstāja lejā.

Savā grāmatā Bruno raksta: „Pirms došanās ceļā mēs vēlreiz rūpīgi izrevidējām mantas. Valentīns te bija atradis vecu leduscirtni ar koka rokturi. Viņam bija savējais, tāpēc atradums tika piedāvāts man. Es no tā atteicos, un Valentīns leduscirtni ielika savā bagāžā. Domāju par to, ka nākamajā gadā gani brīnīsies, ieraugot paciņas ar soju, kartupeļu biezputras pulveri un vēl šo to, ko mēs uzskatījām par lieku nastu pašā grūtākajā mūsu ceļojuma posmā. Te es noņēmu un atstāju velosipēda bagāžnieku. Tas savu uzdevumu bija paveicis. Mēs jau „spēlējām uz visu banku”, liekā balasta kategorijā ieskaitot pat vienu fotoaparātu. Visdrosmīgākais lēmums bija telts atstāšana. Tas bija liels risks, taču domāju, ka ne lielāks kā viss šis pasākums kopumā.” Tikai viss izvērtās krietni citādāk.

„Pasākums beidzās ar ļoti smagu kritienu...” nopūšas Bruno. Par laimi, augšā viņš tika – gan Elbrusa 5621 augstajā Austrumu virsotnē, turklāt tieši mūsu valsts svētkos – 18. novembrī, gan 5642 metrus augstajā Rietumu virsotnē 21. novembrī. Startējis no virsotnes akmens, pa samērā lēzeno virsotnes plato Bruno uz divriteņa nobrauca apmēram 150 metru.

Un tad sākās nokāpšana, pārsimt metru zem virsotnes tālākais lejupceļš bija klāts ar gludu ledu, kurā kā mazas saliņas izkaisītas klinšu radzes un vulkāniskie ieži. Bruno izvēlējās kādu gabalu kāpt lejā atmuguriski. Kas notika, vislabāk paša ceļotāja grāmatā vēsta Bruno draugs Valentīns: „...pēdas zem viņa izslīdēja, dzelkšņi tajā pašā mirklī ieķērās ledū, bet ķermenis jau bija uzņēmis inerci. Un, neizlaižot no rokām velosipēdu, viņš atmuguriski sāka slīdēt lejup pa ledāju. Viņa vienīgais balsts, velosipēds, bija visai bīstama lieta, un, lūk, neticamā veidā apsteidzis Bruno, tas ar aizmugurējā riteņa septiņpadsmit milimetru garo dzelksni trāpīja viņam pa galvu. Bruno atlaida rokas, viņš atbrīvoja visu ķermeni. Savu tālāko trajektoriju viņš vairs nekontrolēja.

Viņš vēlās lejup pa nogāzi, attālinoties no manis un tuvojoties sedlienei aizvien ātrāk un ātrāk, haotiski ar visām ķermeņa daļām pēc kārtas atsizdamies pret ledāju. Viņam nopakaļ lidoja velosipēds. Lūk, no viņa rokām nolidoja dūraiņi, viņš aizvēlās garām plaisai un apstājās, ar seju uz leju, izplētis rokas tā kā vēl pirms stundas, kad pilns laimes gulēja virsotnē. Klusēdams es to visu vēroju un gaidīju, kad viņš piecelsies. Nē, viņš neceļas. Būtu vismaz kāda dzīvības zīme! Bruno turpināja gulēt nekustīgi. Pēkšņi es aptvēru, ka, gaidot, kamēr viņš apstāsies, manī nebija notrīsējusi ne stīdziņa. Viņš vēl joprojām necēlās.

Maksimāli koncentrējies, es sāku kāpt lejā. Soli pa solim, cērtot dzelkšņus un alpenštokus ledū, es nokāpu līdz viņam. Es neticēju, ka Bruno ir miris, taču, kad viņu pacēlu, es nošausminājos. Bruno seja, kas vēl nesen bija starojusi smaidā, bija uzblīdusi pusotras reizes lielāka, acis bija aizvērtas, precīzāk sakot, redzamas bija vienīgi acu spraugas, bet uz pieres no brūces tecēja asinis, aizplūdinot uzaci un kreiso aci. Brūces malas kustējās, un es sapratu, ka viņš vēl ir dzīvs. Es uzvēlu Bruno roku savam plecam, ar lielām pūlēm viņu pacēlu un tad izdzirdēju atskanam pirmo vaidu – ilgi gaidīto zīmi, ka viņš patiešām ir dzīvs.”

Par piemiņu caurums galvā

Pats kalnos kāpējs no turpmākajām četrām dienām neko daudz neatceras, pie sajēgas nācis Kislovodskas slimnīcā, kur izoperēja galvu. „Re, kur, pulsē, var redzēt,” Bruno atglauž no pieres matus un rāda – pēc baisā kritiena viņam galvaskausā ir caurums, kaula vietā smadzenes sedz tikai to apvalks un āda, nebija naudas, lai vietā ieliktu metālu vai citu materiālu. No smadzeņu apvalka četru stundu ilgā operācijā izvilka kaulu šķembas. „Tagad man tādi kritieni ir divtik bīstami, smadzenēs var dabūt akmeni pa tiešo,” saka Bruno. „Dakteris teica, uzmanies, lai kāds ar pirkstu neizbaksta smadzenes, nekad mūžā neiesaisties kautiņos.”

Kislovodskas slimnīcā viņš nogulēja 19 dienas, draugi izstāstīja, kas tad bija noticis. Izrādās, Valentīns ar cirtni sniegā un ledū izraka alu, kur ievilka smagi cietušo draugu. Silti sasegts, Bruno šeit nogulēja 32 stundas, kamēr draugs dabūja glābējus. Naktī sniega vētrā Bruno pat nemaņā izlīdis ārā un gribējis nez kur rāpot, tikai nespēkā nokritis un apsnidzis, labi, ka Valentīns pamanīja. „Apsaldēju kāju pirkstus, bija ap mīnus 30 grādiem.”

Bija trīs naktī, no rīta Bruno jau bija Tirnauzas slimnīcā, kur nebija iespējams veikt sarežģīto operāciju. Kā teicis Valentīns, tur prata tikai augoņus izspiest un šņupzāles iedot, tāpēc ar privātu auto pusnemaņā guļošo latvieti veda uz Kislovodsku. Jābrauc bija pa Ziemeļkaukāza trasi, un tas bija Čečenijas kara laiks. „Vienā brīdī pamodos no straujas bremzēšanas – mūs apturēja laupītāji ar automātiem, atņēma naudu,” atminas Bruno.

Tagad viņam Krievijā ir daudz draugu, kad pērn visi kopā fotografējušies, kompānija bijusi ļoti internacionāla – latvietis Bruno, krievs, karačajs, turks armēnis, kurš ar auto viņu veda uz slimnīcu. Valentīnam tēvs ir Gruzijas asīrietis, mamma – latviete, kura jau vairāk nekā 40 gadu dzīvo Kaukāzā, runā skaidrā latviešu valodā, dēls visu saprot, tikai pats nerunā.

Vēsturiskajam ritenim daudz gribētāju

Nākamā gada vasarā pēc pārdzīvotā Bruno atgriezās Elbrusā, kur bija palicis divritenis. „Dodamies prom, lūdzu Valentīnam uzzināt, kas noticis ar velosipēdu. Viņš aizbrauca pie glābējiem pateikties – tas notiek ļoti vienkārši, ar kasti šņabja, šašļiks viņiem pašiem ir. Nedēļu pēc sniega vētras glābēji uzkāpa un velosipēdu nonesa lejā, tas glabājās dienesta noliktavā.” To vēl vajadzēja nosargāt, jo alpīnistu grupa no Maskavas centās to izlūgties sev – relikvija taču, pirmais divritenis, kas bijis Elbrusā.

Mazliet jau cietis bija, bet iepazinies ar vietējo traktoru darbnīcas saimnieku Mahmudu, Bruno divriteni salaboja. Jaunu ķēdi, riepas, spieķus ar vilcienu no Maskavas atsūtīja draugs – žurnālists Ansis Bogustovs, toreizējais „Panorāmas” korespondents Krievijas galvaspilsētā.

Par latvieša piedzīvojumiem bija vēstījusi Ziemeļkaukāza televīzija, tāpēc viņš te bija kļuvis par slavenību. „Kad atkal ierados, mani jau pazina Mineraļnije Vodi lidostā,” pasmaida Bruno. „Miliči man atrada šoferi, kas aizved līdz Kislovodskai.” Kāda viesnīca Elbrusa pakājē piedāvājusi vēsturisko divriteni nomāt par naudu, lai rādītu tūristiem no visas pasaules. Ļoti to kārojis dziesminieka Vladimira Visocka muzejs, šeit ir tapusi filma „Vertikāle”, kur viņš spēlēja.

Trakais latvietis pie trakajiem krieviem

Savā trešajā reizē Elbrusā Bruno trīs mēnešus nodzīvoja ar izciliem vīriem – labākajiem krievu kaskadieriem. Krievijas lielākais autotirgotājs „Avtodom” rīkoja reklāmas akciju – dabūt Elbrusa virsotnē „Land Rover Defender” džipu. Bruno par šā pasākuma atspoguļošanu bija noslēdzis līgumu ar kādu Latvijas krievu avīzi.

„Viņi plānoja mašīnu dabūt augšā un lejā nedēļas laikā, tā vietā bija trīs mēneši. Tie bija pārdesmit Krievijas spicākie kaskadieri, trakie krievi! Viens bija no pasaules trešā augstākā kalna – Kančendžangas – lidojis ar paraplānu. Cits ekstrēmists bija uzstādījis rekordu ātrbraukšanā no Maskavas līdz Atlantijas okeānam, līdz Portugālei – nepilnās divās diennaktīs, ignorējot visus satiksmes noteikumus un nonākot konfliktā ar daudzu valstu ceļu policistiem. Vēl viens pārbraucis ar džipu pāri Sahāras tuksnesim. Visu to vadīja Aleksandrs Abramovs, Krievijas čempions klinšu kāpšanā,” kompāniju raksturo Bruno.

Džipa uzvilkšanai bija izveidota viltīga konstrukcija, pie katra priekšējā riteņa bija spole ar trosi, tiem griežoties, auto vilkās augšup, savienots ar zemē iestiprinātu rokas resnuma skrūvi. Kad bija jau augšā, kalnos bija ziema, oktobra beigas. Lai dabūtu džipu lejā, meklēja helikopteru, bet visi piloti bija prom – piepelnīties Turcijas kūrortos. Vīri izlēma lēnām un prātīgi laist mašīnu lejā, taču troses savu bija nokalpojušas, trūka, un tā no džipa palika vien plācenis 200 metru zem virsotnes.

Meitiņa „dullumā” atsitusies tētī

Savukārt velosipēdu Bruno pārveda mājās, to savās telpās gribējis izstādīt „Burusports”, bet pagaidām slavenais vellapēds stāv veikala darbnīcā. Muztagata divritenis gadu priecēja tirdzniecības centra „Alfa” apmeklētājus, tagad ir apskatāms veikalā „Gandrs” Kalnciema ielā.

Savus piedzīvojumus Bruno Šulcs ir aprakstījis grāmatās „UzdrīkstēšanāsBūtPašamSev” un Nezināmā Ķīna, bet maija beigās atvēršanas svētkus piedzīvoja „Turpināt būt pašam sev”. Velorekordists arī veido filmas, braukā pa skolām ar priekšlasījumiem, raksta presei.

„Uz Mēness ir bijuši 12 cilvēki, augstāk par 7000 metru ar divriteni – tikai septiņi,” pasmaida Bruno, kurš ir viens no izcilā septiņnieka. Jaunas avantūras viņš vairs neplāno, jāaudzina meita, kas divu gadu vecumā esot dullāka nekā tēvs. „Ejam uz „Spice Home”, tur ir alpīnistu siena. Četrus piecus gadus vecus puišeļus, trīcošām kājām, brēcošus, vecāki stīvē augšā. Manējā kā zirneklītis uziet augšā viena pati, kāpšana ir iedzimta!” lepojas tētis. Savdabīgi, bet ikdienā ar divriteni Bruno pašlaik neminas – neesot šobrīd īsti vietas, kur glabāt.


Māris Puķītis/Foto: Bruno Šulcs

Citi šobrīd lasa

Andris Keišs: "Sievai labāk dāvināt nevis kleitu, bet aploksnīti" 3
Situācija lidostā "Rīga": problēma, kas var ietekmēt valsts reputāciju 8
VIDEO: sievietes joks ar spaini galvā burtiski "uzspridzina" sociālos tīklus
Skatīt visus komentārus

«Полтора года не решалась признаться»: блогер шокировала публику исповедью о редкой болезни маленького сына

Еще один "пьяный мальчик"? В крови насмерть сбитого полицейским ребенка нашли алкоголь