Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Aktieris Rūdolfs Plēpis uzvarējis alkohola dēmonu
Ticis galā ar dēmonu, kā Rūdolfs Plēpis saka par dzeršanu, nu viņš optimismu nezaudē ne mirkli un it visā cenšas saskatīt labo.

Aktieris Rūdolfs Plēpis uzvarējis alkohola dēmonu

Ziņas
2012. gada 23. septembrī 06:24 2012. gada 23. septembrī 06:24
 
Pirms vairākiem gadiem no Nacionālā teātra dzeršanas dēļ atlaistais leģendārais aktieris atkal atgriezies uz strīpas. Rūdis, kā viņu mīļi dēvē mazmeitiņa, uzveicis savu cīņu ar dēmonu un drīzumā spēlēs galveno lomu izrādē „Kaķīša dzirnavas”.

Rūdolfa mājvieta ir vienistabas dzīvoklis Alunāna ielā. Žurnālu „Kas Jauns” Rūdis sagaida virtuvē pie klāta galdiņa ar smaržojošu kafiju un cepumiem. Pie viņa šai laikā ieradusies māsa Kristīne ar vīra radinieku, kuri no Austrālijas ciemojas Latvijā. Atvadījies no viesiem, Rūdolfs var nodoties sarunām.

Vislabāk jūtas savās mājās

Mājās valda pedantiska kārtība, un pat nešķiet, ka šeit saimnieko vīrietis. Virtuvē teju nesaklausāmi zum radio, ir kluss un visapkārt valda ļoti patīkama gaisotne. Saimnieks ir smaidīgs, ar mirdzošām acīm un ļoti mierīgs. Sarunas laikā Rūdolfs aizdedzina sveci, pajautādams, vai nebūs iebildumu, ja viņš uzsmēķēs. Tad viņš ar cēlu žestu svecei pievieno kādu ļoti patīkama aromāta esenci, piebilzdams: „Tas tā, lai to pīpēšanu nejūt.”

Dažkārt Plēpis mazmeitai Marijai ļauj paskatīties animācijas filmiņas datorā.
„Pirms tam dzīvoju Bruņinieku ielā, kaimiņos Vijai Artmanei. Redzēju visas tās šausmas. Visus viņus izlika ārā, ar Artmani priekšgalā. Sāka celt tos īres griestus, ka neviens nebij’ spējīgs rēķinus nomaksāt. Tad valsts man piešķīra šo dzīvokli Alunāna ielā. Iepriekš te dzīvojusi tantiņa ar 13 kaķiem. Šis sākumā bija divistabu dzīvoklis, taču, neilgi pirms ienācu, tas tika pārtaisīts par vienistabas. Man jau šeit patīk. Istabā no rītiem spīd saule, pēcpusdienā — virtuvē. Ir klusi un patīkami. Ar savu kolēģi Uldi Dumpi kādreiz smējāmies, ka dzīvosim savās jaunajās mājvietās, kamēr nomirsim. Viņš arī tādā pašā kārtā no valsts dabūja dzīvokli,” omulīgā balsī stāsta Plēpis.

Lēkā pa gultu ar mazmeitiņu

Izcilā aktiera istabas sienas rotā daudz ierāmētu fotogrāfiju, uz kurām lielākoties ir redzamas viņa meitas Viktorija un Astra, ar kurām tēvs ļoti lepojas un pārdzīvo par katru viņu veiksmi un neveiksmi.

Vecākā meita Astra Plēpe–Bunga jau piecus gadus kopā ar ģimeni dzīvo Skotijā, kur strādā un studē mākslas fotografēšanu Mākslas koledžā. Aktieris gan diezgan skeptiski raugās uz meitas iespējamo atgriešanos dzimtenē, jo uzskata, ka mūsu valstī īsti nenovērtē iegūto izglītību un te nav tik labu perspektīvu izaugsmei. Mazdēls Ernests mācoties angļu skolā un latviešu valodā runā ar akcentu.

Slavenais latviešu aktieris ir ļoti saimniecisks un mājās visus darbus veic ar lielāko prieku. Viņa mājoklī valda perfekta kārtība.

Savukārt saikne ar Viktoriju Rūdim ir pavisam cieša, jo aktieris uzņēmies rūpes par atvases meitu Mariju, kurai novembrī paliks pieci gadi. Pati Viktorija diendienā nevarot laiku veltīt meitai, jo, lai nopelnītu iztiku, bieži koncertē prom no mājām.

„Viktorija dzied, un viņai tas ļoti patīk. Tagad viņai ir draugi, itāliešu mūziķi, ar kuru palīdzību tiek dibināti starptautiski sakari muzikālajā jomā. Nu, dikti viņai gribas dziedāt! Sākot ar ceturtdienu līdz pat svētdienai viņa ir aizņemta, gan mēģinot, gan uzstājoties Vecrīgā, nereti pat līdz diviem trim naktī. Dzied arī Jūrmalā. Palīdzu, cik vien varu. Tā nu mēs ar Mariju te dzīvojamies. Meitenīte ir iekārtota pašvaldības bērnudārzā tepat netālu no manas mājas. Viktorija dzīvo Pārdaugavā, kur kopā ar draudzeni īrē dzīvokli, un gribēdama nevarētu izvadāt Mariju uz dārziņu. Viņai jau nav viegli bērnu tā atstāt, bet pagaidām nav citu iespēju. Viktorija paņem meitu, kad ir brīvāks... Labi, ka man ir veselība un varu palīdzēt. Mēs ar Mariju sarunājamies kā divi pieauguši cilvēki. Vienīgā problēma ir tā, ka bērns grib to mammiņu... Naktī pamostas un raud, ka grib mammiņu. Tad mēs zvanām mammai. Nu jau viņa ir iemācījusies pati piezvanīt,” skumji nopūšas Plēpis.

Rūdolfa Plēpja meita Viktorija pirms kārtējās uzstāšanās, šoreiz gatavodamās dziedāt Dailes teātra vasaras terasē „Epikūra dārzs”.

Mazmeita viņu nesaucot ne par vectētiņu, ne opīti, bet gan uzrunā par Rūdi. „Tādu vārdu kā opis viņa nemaz nezina!” iesmejas aktieris. Abi kopā gan dziedot, gan rotaļājoties, gan apgūstot daudz jauna. „Nezinu, cik lielā mērā Marijai tuvs ir teātris, taču, kad uzlieku atskaņotājā savas dziesmas, tad abi lēkājam pa gultu, un viņa dzied līdzi. Prasa Pifiņa dziesmas no izrādes, bet visvairāk viņai patīk zīmēšana. Tad nu tik zīmē un rāda. Interesanti, ka viņa ir kreile un zīmē spoguļrakstā. Mācāmies arī rakstīt — es uzrakstu burtiņu priekšā, bet Marija skatās un pārraksta,” aizrautīgā balsī stāsta gādīgais vectēvs Rūdis, kurš mājās daudz laika pavadot virtuvē, gatavodams maltītes sev un mazmeitai.

Talantīgā aktiera acīs mirdz prieks un gandarījums, atgriežoties uz teātra skatuves. Viņš būs nabaga kaķītis, kuru padzina no dzirnavām izrādē „Kaķīša dzirnavas”.

Uzvarējis cīņu ar dēmonu

Rūdolfs Plēpis nevairās runāt par alkohola atkarību, kas viņu nomocīja vairāku gadu garumā. Tagad viņš jūtas stabili, ja nepieciešams, turpina apmeklēt mediķus un no grādīgo dziru lietošanas kategoriski atsakās.

„Vai... Esmu tik daudz jau izrunājies par to dēmonu.. Bet ar to dēmonu ir jācīnās. Man bieži prasa padomus tie, kas arī grib tikt vaļā no dzeršanas. Bet katrs cilvēks ir tik atšķirīgs, un es nevaru dot otram padomu. Katram ir kas cits — cits organisms, citas smadzenes. Saku, lai labāk palīdzību meklē pie ārstiem. Un dzērāju nevajag ne mācīt, ne stutēt. Pašam ir jāizdzīvo un jācenšas uzvarēt to slimību. Tikai pašam... Bet vissāpīgāk ir apzināties, ka visgrūtāk jau ir tuviniekiem,” nopūšas Plēpis.

Rūdolfs Plēpis vienā no pirmajiem mēģinājumiem TEĀTRĪ–in, „Kabatas” telpās, gatavojoties izrādei „Kaķīša dzirnavas”.
Ārstēšanās procesā viņš iedvesmu smēlies, lasot literatūru par citu cilvēku cīņu ar alkoholismu. „Man ļoti patīk Džovitas Grebzdes grāmata, kur diezgan atklāti rakstīts par Antru Liedskalniņu un vairāku pasaulē slavenu sieviešu cīņu ar alkoholismu,” atzīstas aktieris, kurš, lai tiktu vaļā no mokošā netikuma, meklējis arī speciālistu palīdzību. „Bija gan jāiet pie ārsta, gan bija vajadzīgas nervu zāles. Sapratu, ka tas ugunsgrēks ir jādzēš. Bet, ja pats necīnīsies, lai tiktu tam pāri, neviens tev nepalīdzēs,” pieredzē dalās aktieris.

Rūdolfam esot laimējies ar lielisku dakteri, un, ja jūt atkal tuvojamies problēmu, viņš aizvien dodoties pie ārstes. „Viņa ir kolosāls cilvēks, kas ne tikai palīdz cīnīties ar atkarību, bet ir arī laba psihiatre. Es aizeju pie viņas, mēs tad smejamies, pat pusstundu ņirdzam. Izeju ārā, un mani pārņem tāda sajūta, ka esmu izārstējies,” viņš priecīgā balsī stāsta, atzīdams, ka liela nozīme esot arī tam, ar kādiem cilvēkiem satiekas. „Ir jau tādi, kas nosoda. Cik tas ir dumji! Ja nevari palīdzēt, tad nevajag,” uzskata Plēpis.

Rūdolfs allaž ir vēlējies kļūt par aktieri. Pirmo reizi viņš uz skatuves kāpa 14 gadu vecumā (pirmā loma bija Lesiks izrādē „Pāvila ielas zēni”) Jaunatnes teātrī.
Leģendārais skatuves mākslinieks vērsies pie mācītāja Jura Rubeņa, lai tiktu skaidrībā ar sevi un izskaidrotu radušos alkoholisma likstu. „Pilnībā piekrītu viņa teiktajam, ka tas ir tāds sūkļa efekts. Ir jau dažādu raksturu cilvēki, ir dažāda tipa aktieri. Ir tie, kas vienkārši tēlo, un visa zāle raud par viņu lielisko spēli. Bet ir aktieri, kas ņem visu caur sevi. Tā kā bija ar Antru Liedskalniņu. Un es esmu tieši tāds pats. Juris Rubenis manu situāciju ļoti precīzi raksturoja, sacīdams, ka pēc izrādēm jūtos kā izspiests sūklis. Tā arī bija,” nopurina galvu Rūdolfs Plēpis.

Rūdolfs Plēpis ceļā uz mājām. Aktieris dzīvo Rīgas klusajā centrā, Jura Alunāna ielā.
Teātrim ar līkumu neiet

„Tagad jūtos patiešām labi. Neeju ar līkumu teātrim. Man nav kauna ieiet teātrī, un neizjūtu aizvainojumu par to, ka dzeršanas dēļ mani atlaida. Pienāk aicinājumi iet uz koncertiem un izrādēm, un uz visiem nemaz nevaru izstaigāt,” par to, ka nav aizmirsts, priecājas aktieris.

Viņš bieži cenšoties apmeklēt teātra izrādes un novērtēt kolēģu veikumu. „Diemžēl bijis arī tā, ka dažreiz paliek kauns un izrādes laikā gribas iet prom. Ja redzama nevarība un nesastrādāšanās ar aktieriem... Ir pozitīvi, ka mums ir daudz jaunu aktieru, bet, redzot viņus nomāktus, sagurušus, pat bezpalīdzīgus, ir skumji. Saprotams, ir citi laiki, citas skolas. Mēs esam cita paaudze.

Pie Rūdolfa bieži viesojas ciemiņi. Šoreiz aktieris ar mazmeitu Mariju uzņēmis ciemos Plēpja māsu Kristīni un viņas vīra radinieku, kas atbraucis uz Latviju no Austrālijas.

Bet ir tāds prieks, kad noskatos kādu labu izrādi. Mani ļoti aizķēra izrāde „Ziedonis un Visums” Jaunajā Rīgas teātrī. Biju pilnīgā sajūsmā, un tā ir viena no pēdējām izrādēm, ko nevaru aizmirst. Kā Kaspars Znotiņš spēlēja un visi pārējie aktieri! Es gribēju skriet aizkulisēs un visus bučot! Nu, fantastiski, ka var redzēt kaut ko tik labu! Malacis tas Hermanis! Redzēju dzīvus cilvēkus, tik īstus, ka mati tirpst! Tik labi, patiesi tas tika izdarīts. Šo izrādi noskatoties, šķiet, ka ilgi neiešu uz teātri, lai paliek atmiņā,” sajūsmā ir Plēpis.

Leģendārais skatuves mākslinieks stāsta, ka meitas Astra un Viktorija, kad ierodas ciemos pie tēva, iecienījušas fotografēties uz šīs palodzes.

Laimīgs, ka var atkal strādāt teātrī

Rūdolfs Plēpis uzskata, ka šīs vasaras izskaņa ir kā jauns cēliens viņa paša dzīves izrādē. „Nav jēgas skatīties atpakaļ, jo patlaban jūtos piepildīts. Ir teiciens, ka ceļš nekad neved atpakaļ, tikai uz priekšu. Laime, ka tagad man atkal beidzot ir normāls darbs. Tas ir tikpat nozīmīgi kā bērni un mazbērni blakus. Darbs un ģimene sniedz to svarīgo sajūtu, ka esi vajadzīgs un nozīmīgs. Es, godīgi sakot, esmu ļoti laimīgs. Manī ir tāds miers. Uz visu skatos pozitīvi. Paldies Dievam, ka man ir darbs,” viņš vēlreiz atkārto.

Aktiera mājvietas sienas grezno fototapetes un dažnedažādas ierāmētas fotogrāfijas. Lielākoties uz tām ir viņa mīļās meitas Astra un Viktorija un mazmeitiņa Marija.
Aktieris tic domu spēkam, tāpēc no sliktām domām un negācijām cenšas izvairīties. „Saka, ka cilvēkam jāpaļaujas uz Dievu. Bet laikam jau tā ir, ka viss notiek, kā tam jābūt. Un nekas nenotiek tāpat vien. Biju patiešām laimīgs, kad neatkarīgais „TEĀTRIS-in” uzaicināja piedalīties Gunitas Grošas dramatizējumā pēc Kārļa Skalbes pasakas „Kaķīša dzirnavas”, kā pirmizrāde būs jau šā gada 10. novembrī. Mana loma šajā izrādē būs nabaga kaķītis, kuram atņēma dzirnaviņas. Izrādē būs daudz dažādu aktieru, tai skaitā arī Jānis Skanis. Atliek vien sparīgi strādāt, un tad jau rezultātu vērtēs skatītāji.”

2005. gadā izdotā Rūdolfa Plēpja autobiogrāfija „Riču Raču” ir 500 lappušu bieza. Visi eksemplāri jau izpārdoti, un nu vairs grāmatnīcās tā nav nopērkama.

Marta Martinsone/ Foto: Rojs Maizītis, Inta Mengiša, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva

Citi šobrīd lasa

"Dmitrija vairs nav ar mums" - paziņo ukraiņu "Instagram" blogera sieva. Iepriekš viņš uzskatīja, ka Covid-19 neeksistē...
Filma, kas saniknoja latviešus visā pasaulē: britu darbs, kur Latvija un Rīga esot parādīta kariķētā gaismā 1
"Delta" lidojumā pasažiere satrakojas par aicinājumu uzvilkt sejas masku un iesit pa seju stjuartei
Pievienot komentāru

Герцогиня Кэтрин придумала план на случай разрыва с принцем Уильямом