Aktieris Rūdolfs Plēpis uzvarējis alkohola dēmonu
Pirms vairākiem gadiem no Nacionālā teātra dzeršanas dēļ atlaistais leģendārais aktieris atkal atgriezies uz strīpas. Rūdis, kā viņu mīļi dēvē mazmeitiņa, uzveicis savu cīņu ar dēmonu un drīzumā spēlēs galveno lomu izrādē „Kaķīša dzirnavas”.
Rūdolfa mājvieta ir vienistabas dzīvoklis Alunāna ielā. Žurnālu „Kas Jauns” Rūdis sagaida virtuvē pie klāta galdiņa ar smaržojošu kafiju un cepumiem. Pie viņa šai laikā ieradusies māsa Kristīne ar vīra radinieku, kuri no Austrālijas ciemojas Latvijā. Atvadījies no viesiem, Rūdolfs var nodoties sarunām.
Vislabāk jūtas savās mājās
Mājās valda pedantiska kārtība, un pat nešķiet, ka šeit saimnieko vīrietis. Virtuvē teju nesaklausāmi zum radio, ir kluss un visapkārt valda ļoti patīkama gaisotne. Saimnieks ir smaidīgs, ar mirdzošām acīm un ļoti mierīgs. Sarunas laikā Rūdolfs aizdedzina sveci, pajautādams, vai nebūs iebildumu, ja viņš uzsmēķēs. Tad viņš ar cēlu žestu svecei pievieno kādu ļoti patīkama aromāta esenci, piebilzdams: „Tas tā, lai to pīpēšanu nejūt.”
Lēkā pa gultu ar mazmeitiņu
Izcilā aktiera istabas sienas rotā daudz ierāmētu fotogrāfiju, uz kurām lielākoties ir redzamas viņa meitas Viktorija un Astra, ar kurām tēvs ļoti lepojas un pārdzīvo par katru viņu veiksmi un neveiksmi.
Vecākā meita Astra Plēpe–Bunga jau piecus gadus kopā ar ģimeni dzīvo Skotijā, kur strādā un studē mākslas fotografēšanu Mākslas koledžā. Aktieris gan diezgan skeptiski raugās uz meitas iespējamo atgriešanos dzimtenē, jo uzskata, ka mūsu valstī īsti nenovērtē iegūto izglītību un te nav tik labu perspektīvu izaugsmei. Mazdēls Ernests mācoties angļu skolā un latviešu valodā runā ar akcentu.
Savukārt saikne ar Viktoriju Rūdim ir pavisam cieša, jo aktieris uzņēmies rūpes par atvases meitu Mariju, kurai novembrī paliks pieci gadi. Pati Viktorija diendienā nevarot laiku veltīt meitai, jo, lai nopelnītu iztiku, bieži koncertē prom no mājām.
„Viktorija dzied, un viņai tas ļoti patīk. Tagad viņai ir draugi, itāliešu mūziķi, ar kuru palīdzību tiek dibināti starptautiski sakari muzikālajā jomā. Nu, dikti viņai gribas dziedāt! Sākot ar ceturtdienu līdz pat svētdienai viņa ir aizņemta, gan mēģinot, gan uzstājoties Vecrīgā, nereti pat līdz diviem trim naktī. Dzied arī Jūrmalā. Palīdzu, cik vien varu. Tā nu mēs ar Mariju te dzīvojamies. Meitenīte ir iekārtota pašvaldības bērnudārzā tepat netālu no manas mājas. Viktorija dzīvo Pārdaugavā, kur kopā ar draudzeni īrē dzīvokli, un gribēdama nevarētu izvadāt Mariju uz dārziņu. Viņai jau nav viegli bērnu tā atstāt, bet pagaidām nav citu iespēju. Viktorija paņem meitu, kad ir brīvāks... Labi, ka man ir veselība un varu palīdzēt. Mēs ar Mariju sarunājamies kā divi pieauguši cilvēki. Vienīgā problēma ir tā, ka bērns grib to mammiņu... Naktī pamostas un raud, ka grib mammiņu. Tad mēs zvanām mammai. Nu jau viņa ir iemācījusies pati piezvanīt,” skumji nopūšas Plēpis.
Mazmeita viņu nesaucot ne par vectētiņu, ne opīti, bet gan uzrunā par Rūdi. „Tādu vārdu kā opis viņa nemaz nezina!” iesmejas aktieris. Abi kopā gan dziedot, gan rotaļājoties, gan apgūstot daudz jauna. „Nezinu, cik lielā mērā Marijai tuvs ir teātris, taču, kad uzlieku atskaņotājā savas dziesmas, tad abi lēkājam pa gultu, un viņa dzied līdzi. Prasa Pifiņa dziesmas no izrādes, bet visvairāk viņai patīk zīmēšana. Tad nu tik zīmē un rāda. Interesanti, ka viņa ir kreile un zīmē spoguļrakstā. Mācāmies arī rakstīt — es uzrakstu burtiņu priekšā, bet Marija skatās un pārraksta,” aizrautīgā balsī stāsta gādīgais vectēvs Rūdis, kurš mājās daudz laika pavadot virtuvē, gatavodams maltītes sev un mazmeitai.
Rūdolfs Plēpis nevairās runāt par alkohola atkarību, kas viņu nomocīja vairāku gadu garumā. Tagad viņš jūtas stabili, ja nepieciešams, turpina apmeklēt mediķus un no grādīgo dziru lietošanas kategoriski atsakās.
„Vai... Esmu tik daudz jau izrunājies par to dēmonu.. Bet ar to dēmonu ir jācīnās. Man bieži prasa padomus tie, kas arī grib tikt vaļā no dzeršanas. Bet katrs cilvēks ir tik atšķirīgs, un es nevaru dot otram padomu. Katram ir kas cits — cits organisms, citas smadzenes. Saku, lai labāk palīdzību meklē pie ārstiem. Un dzērāju nevajag ne mācīt, ne stutēt. Pašam ir jāizdzīvo un jācenšas uzvarēt to slimību. Tikai pašam... Bet vissāpīgāk ir apzināties, ka visgrūtāk jau ir tuviniekiem,” nopūšas Plēpis.
Rūdolfam esot laimējies ar lielisku dakteri, un, ja jūt atkal tuvojamies problēmu, viņš aizvien dodoties pie ārstes. „Viņa ir kolosāls cilvēks, kas ne tikai palīdz cīnīties ar atkarību, bet ir arī laba psihiatre. Es aizeju pie viņas, mēs tad smejamies, pat pusstundu ņirdzam. Izeju ārā, un mani pārņem tāda sajūta, ka esmu izārstējies,” viņš priecīgā balsī stāsta, atzīdams, ka liela nozīme esot arī tam, ar kādiem cilvēkiem satiekas. „Ir jau tādi, kas nosoda. Cik tas ir dumji! Ja nevari palīdzēt, tad nevajag,” uzskata Plēpis.
„Tagad jūtos patiešām labi. Neeju ar līkumu teātrim. Man nav kauna ieiet teātrī, un neizjūtu aizvainojumu par to, ka dzeršanas dēļ mani atlaida. Pienāk aicinājumi iet uz koncertiem un izrādēm, un uz visiem nemaz nevaru izstaigāt,” par to, ka nav aizmirsts, priecājas aktieris.
Viņš bieži cenšoties apmeklēt teātra izrādes un novērtēt kolēģu veikumu. „Diemžēl bijis arī tā, ka dažreiz paliek kauns un izrādes laikā gribas iet prom. Ja redzama nevarība un nesastrādāšanās ar aktieriem... Ir pozitīvi, ka mums ir daudz jaunu aktieru, bet, redzot viņus nomāktus, sagurušus, pat bezpalīdzīgus, ir skumji. Saprotams, ir citi laiki, citas skolas. Mēs esam cita paaudze.
Bet ir tāds prieks, kad noskatos kādu labu izrādi. Mani ļoti aizķēra izrāde „Ziedonis un Visums” Jaunajā Rīgas teātrī. Biju pilnīgā sajūsmā, un tā ir viena no pēdējām izrādēm, ko nevaru aizmirst. Kā Kaspars Znotiņš spēlēja un visi pārējie aktieri! Es gribēju skriet aizkulisēs un visus bučot! Nu, fantastiski, ka var redzēt kaut ko tik labu! Malacis tas Hermanis! Redzēju dzīvus cilvēkus, tik īstus, ka mati tirpst! Tik labi, patiesi tas tika izdarīts. Šo izrādi noskatoties, šķiet, ka ilgi neiešu uz teātri, lai paliek atmiņā,” sajūsmā ir Plēpis.
Rūdolfs Plēpis uzskata, ka šīs vasaras izskaņa ir kā jauns cēliens viņa paša dzīves izrādē. „Nav jēgas skatīties atpakaļ, jo patlaban jūtos piepildīts. Ir teiciens, ka ceļš nekad neved atpakaļ, tikai uz priekšu. Laime, ka tagad man atkal beidzot ir normāls darbs. Tas ir tikpat nozīmīgi kā bērni un mazbērni blakus. Darbs un ģimene sniedz to svarīgo sajūtu, ka esi vajadzīgs un nozīmīgs. Es, godīgi sakot, esmu ļoti laimīgs. Manī ir tāds miers. Uz visu skatos pozitīvi. Paldies Dievam, ka man ir darbs,” viņš vēlreiz atkārto.
