Paldies Skolotāju dienā!
Skolas laika nerātnības, savējo sajūta un lepnums – šīs sajūtas atnāk, kad satiec vai uzzini par kādu no skolasbiedriem. Vienalga, vai vienā laikā soli deldēti, vai dažādos. Mana skola – kā neatņemams pamats manai veiksmei, karjerai, panākumiem. Kam vislielākais paldies?
Es savējos žurnālistes gaitās satieku bieži. Pavisam nesen, intervējot olimpisko lāpnesi Ievu Liepiņu, atklājām, ka abas esam beigušas vienu skolu. Savējo netrūkst ne politiķu, ne ārstu, ne kultūras darbinieku vidū. Bet īpaši daudz viņu ir ar matemātiku un fiziku saistītās profesijās. Tas nekas, ja skolas gados mūsu ceļi nav krustojušies, bet skolas gars un atmiņas vieno.
„Vai jūsu klasei mācīja Alfrēds Grava? Un Ella Detlova?” mirdzošām acīm parasti jautājam jaunatklātajam skolasbiedram. Un sarunas raisās. Ne tikai par šiem, bet vēl daudziem citiem skolotājiem. Lai nu kādas attiecības bijušas skolas gados, lai nu kādām metodēm viņi mūs, spurainos pusaudžus dzenāja, tomēr pēc gadiem saglabājies vien mīļums un pateicība. Ar gadiem atnākusi apzināšanās, ka tieši visstingrāko skolotāju ieliktais pamats ir bijis mūsu neatņemamais kapitāls dzīvē.
Šonedēļ satikos ar dažiem skolasbiedriem, lai parunātu par mūsuprāt, skolas visizcilāko SKOLOTĀJU, kura vārs rakstāms ne ar vienu, bet visiem lielajiem burtiem. Par viņa pēdējās atdusas vietu Asaru kapos Jūrmalā. Par to, ka viņa piemiņa ir pārāk niecīga pret to devumu, ko no 1963. – 1999. gadam viņš devis Rīgas 1. vidusskolas (vēlāk Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas) skolēniem.
Runājām par to, ka ne jau kapu piemineklis vien ir skolotāja piemiņa. Runājām par to, ka jāatceras un jāpasaka paldies saviem skolotājiem, kamēr viņi ir dzīvi. Varbūt kādam vecumdienās mūsu palīdzība vajadzīga. Varbūt tikai atcerēšanās, uzmanība un paldies. Bet visvairāk šis paldies, šie pateicības darbi ir nepieciešami mums katram pašam. Pateicībā pieņemtais nes lielāku svētību.
Vai vari nosaukt pasaules gudrākos prātus, kas pagājušajā gadā saņēmuši Nobela prēmijas? Vai vari nosaukt pasaules skaistumkonkursa uzvarētāju? Ātrākos skrējējus pēdējās olimpiskajās spēlēs? Visticamāk – ne. Un nevajag.
Bet padomā par skolotāju, pasniedzēju vai treneri, kas tavai dzīvei devis visvairāk. Savu iemīļotāko skolotāju. Un katram būs atmiņas. Siltuma, cieņas un pateicības apvītas. Jo katram mums ir Skolotājs, kura nozīme mūsu dzīvēs ir nepārvērtējama. Un daudz svarīgāk par kādu pasaules visvisvisekselentāko cilvēku, katram mums ir savējais Skolotājs. Vai SKOLOTĀJS.
Oktobra pirmajā svētdienā tradicionāli svinam Skolotāju dienu. Atcerēsimies un, ja iespējams, sveiksim viņus!
