Zelta meklētāji pārķemmē pat pludmali pēc festivāla
Kad kurmītis gribēja iekārtoties darbā, viņam jautāja, ko viņš prot darīt. “Es varu rakt,” skaidroja kurmītis. Un ko vēl? “Es varu arī nerakt.” Jautājums – rakt vai nerakt – ir aktuāls ne tikai kurmīšiem, bet arī vērtīgu vēstures priekšmetu meklētājiem. It sevišķi pēdējā laikā.
Trauksmi ceļ arheologi un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, jo uzskata, ka nekontrolētais kultūrvēsturisko priekšmetu izrakšanas process pieņēmis draudīgus apmērus. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne pauž pārliecību, ka metālu meklētāji izvazā valsts nacionālās bagātības, jo daudzas senlietas, kas izraktas no zemes, tiek pārdotas un izvestas ārpus Latvijas.
Top izmaiņas likumos
“Tas ir skumji, ka šis process izvērsies tik plašos mērogos. Mums regulāri pienāk informācija par izpostītiem arheoloģiskiem pieminekļiem. Nolūkā atrast greznus priekšmetus mantrači atrok senas apmetnes, kapulaukus un pilskalnus. Ne reizi vien es pati esmu ieradusies postījumu vietās un vākusi kopā izmētātos kaulus,” teic Zirne.
Pašreizējie likumi paredz, ka desmit dienu laikā ikvienam jāziņo inspekcijai, ja atrasta kultūrvēsturiska vērtība, taču šādi zvani esot ļoti reti. “Daudz biežāk ziņo par arheoloģisko pieminekļu izpostīšanu, kad vainīgie jau ir pazuduši bez pēdām,” teic inspekcijas pārstāve.
Lai ierobežotu „melno arheologu” darbību, inspekcijā top izmaiņas likumos. Grozījumi paredz, ka par vērtīgiem kultūrvēsturiskiem atradumiem būs jāziņo inspekcijai. Par neziņošanu draudēs sods no 75 līdz vairākiem simtiem latu. Turklāt būs noteikts, ka zemē un ūdenī atrastas līdz 17. gadsimtam vecas senlietas ir valsts īpašums.
Inspekcija arī sagatavojusi priekšlikumus izmaiņām normatīvajos aktos, kas liegtu arheoloģisko pieminekļu teritorijā atrasties ar metāla detektoriem. Līdz šim meklētājiem, kas ar metāla detektoriem uzturas pieminekļa teritorijā, neko nevar aizliegt, bet pieķert brīdī, kad meklē un rok ar lāpstu, esot diezgan sarežģīti.
Turklāt arheologu aprindās populāra ir teorija, ka patlaban jārok pēc iespējas mazāk un vairāk jāatstāj zemē, jo nākotnē, kad būs attīstījusies zinātne, varēs izpētīt daudz detalizētāk un pilnvērtīgāk, nepostot kultūrvēsturisko mantojumu.
Ar inspekcijas radikāliem aizliegumiem nav vienisprātis paši metālu meklētāji, kas uzskata, ka valsts institūcijām jāvēršas pret atsevišķiem likumpārkāpējiem, nevis pret visiem meklētājiem kā pret nevēlamu šķiru.
Jau vairāk nekā pirms trim gadiem viņi nodibinājuši Vēstures pētnieku biedrību, kuras valdes loceklis ir Ingus Zaharčenoks. Viņš lēš, ka Latvijā aktīvu un nopietnu meklētāju varētu būt ap trim simtiem un vēl bariņš diletantu, kas uz ātru roku grib atrast ko vērtīgu. Ingus uzskata, ka iecerētie grozījumi likumā par kultūras pieminekļu aizsardzību nav īsti taisnīgi.
„Grozījumi paredz, ka viss, kas vecāks par 17. gadsimtu, pieder valstij. Piemēram, ja savā dārzā atradīsiet podu ar zelta dukātiem, tas bez atlīdzības jāatdod valstij. Ja tas netiks izdarīts, draud kriminālatbildība. Pat padomju laikā nebija tik zvērīgi nosacījumi, tie paredzēja atdot ceturto daļu no atrastās mantas. Ar šo aizliegumu drīzāk nogalinās numismātiku, proti, vecu monētu kolekcionēšanu, nevis ieviesīs kādus uzlabojumus.
Es pilnībā piekrītu, ka šo sfēru vajag sakārtot, bet to vajag darīt saprātīgi. Viņi ar šo likumu neko nepanāks, vienīgi to, ka melnajā tirgū pieaugs cenas. Es zinu vairākus veidus, kā apiet šo likumu. Un kāpēc mums vajag likumu, kas nedarbojas? Piemēram, ja kāds Latvijā interneta vidē gribēs tirgoties ar senlietām, reģistrēs savu serveri Kiprā vai velns zina kur un mierīgi tirgosies,” uzskata Zaharčenoks.
Ingus domā, ka nav jāizgudro jauns divritenis. “Ne jau mēs esam pirmie, kas saskaras ar šo problēmu. Kā piemēru varu minēt Lielbritāniju, kur ir noteikta elementāra kārtība. Ja kāds atrod kādu senlietu, dodas uz tuvāko muzeju un reģistrē. Reģistrācijai tiek pievienots lietas apraksts un fotogrāfijas, bet atrastā manta paliek atradējam. Kad Lielbritānijā ieviesa šo kārtību, jau pirmajā gadā tika reģistrēti aptuveni 37 000 senlietu. Viņi pat nespēja visu uzreiz apkopot.”
Pētnieks stāsta, ka visstingrākie likumi esot Zviedrijā, kur vispār aizliegts lietot metāla detektorus. “Tomēr zviedri būs spiesti atcelt šo aizliegumu, jo nesen zaudēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Aizliegums ir nesaprātīgs, jo kā gan var man aizliegt ar metāla detektoru meklēt savas pazudušās atslēgas savā īpašumā?”
Ingus piekrīt, ka jābūt stingriem ierobežojumiem attiecībās uz arheoloģiskajiem pieminekļiem. “Ja kāds racējs paveic kaut ko kriminālu, viņš jānoķer un jāsoda, nevis jāvēršas pret visiem metālu meklētājiem. Mēs piedāvājam inspekcijai nevis konfliktēt, bet sadarboties. Mums ir pietiekami daudz biedru visās Latvijas malās, bet inspekcijai uz vietām trūkst cilvēku. Mēs viņiem varētu palīdzēt gan ar informāciju, gan cilvēku resursiem.
Biedrība sarīkoja pasākumu Nīgrandes pagastā, kur noskatījām piemērotu lauku meklēšanai. Tā kā zeme pieder vietējai draudzei, no tās dabūjām atļauju. Rezultāts bija tāds, ka pagasta muzejam nodevām aptuveni 80 vēsturisku priekšmetu, par ko viņi bija ļoti priecīgi. Ieguvums bija acīm redzams, bija 16. un 17. gadsimta saktas, gredzeni un citas rotaslietas. Līdzīgus pasākumus esam rīkojuši arī Litenē un vietējai skolai uzdāvinājām ļoti daudz priekšmetu, kas saistīti ar Latvijas armiju.
Bija arī cits gadījums. Kādai baznīcai mainīja grīdu, noraka zemi un nobetonēja pamatus. Zemi, ko izraka baznīcā, aizveda uz „svalku”. Kāds no mūsu biedriem tajā zemītē salasīja vairākas kuršu senlietas. Acīmredzot baznīca būvēta uz kāda kuršu pilskalna. Viņš senlietas aiznesa uz vietējo muzeju, bet tur viņu izlamāja. Laikam muzeja darbiniekiem bija aizspriedumi pret tādiem racējiem. Viņš nospļāvās un aizgāja.”
Ingus teic, ka līdz ar biedrības dibināšanu ir iecere daudzmaz sakārtot šo vidi. “Mēs mācām un audzinām savus biedrus. Es vienmēr saku – lai nepaliek bedres. Lai nav tā, ka kāds izrok bedri un aiziet. Mūsu biedrībai ir visai raibs sastāvs – sākot ar universitātes profesoriem un beidzot ar santehniķiem.
Cik zinu, inspekcijai kā skabarga acīs ir Latvijā iedibinātais antikvariātu foruma interneta portāls, kur līdzās daudzām citām norisēm notiek arī senlietu tirdzniecība. Bet tas nav tikai Latvijas pasākums, tur nāk iekšā interesenti no visas postpadomju telpas.”
“Ir vēl kāda problēma, par ko inspekcija izvairās runāt,” saka Ingus. “Uz laukiem lietotā ķīmija pamazām saēd un iznīcina visas senlietas, kas atrodas zemē. Ja reiz inspekcijai ir tik ļoti principiāla nostāja attiecībā uz senlietu aizsardzību, tad jāsoda arī zemnieki, kas izmanto ķīmiju. Protams, tā nav tikai Latvijas problēma. Kad viesojāmies Anglijā, kādā laukā uzgājām Romas laika saktiņu, kas bija stipri bojāta. Pēc gadiem desmit tādas saktiņas vairs nebūtu, ķīmija to būtu pilnībā saēdusi. Arheologus nemaz neinteresē lauksaimniecības zemes, jo tur neskaitāmas reizes pāri gājis arkls un sajaukts viss vēsturiskais konteksts. Ja mums tur aizliegs meklēt, tas nozīmē – ne sašam, ne pašam.”
Ingus stāsta: “Ja kādā laukā reiz ticis apslēpts naudas pods, tas agri vai vēlu tiek aizķerts ar arklu un katru gadu tiek vandīts arvien tālāk un tālāk. Tādējādi monētas tiek izmētātas plašā apkārtnē. Protams, tāds lauks katram meklētājam ir kā zaptes maize, tomēr šādi gadījumi nav bieži.”
Arī Ingum reiz gadījusies tāds naudas pods. Viņš no somas izvelk biezu mapi, kur daudzās polietilēna kabatiņās saliktas senas monētas. “Tie ir 17. gadsimta dālderi, kurus vācu kopā vairākus gadus. Kurā vietā? Nu... tā ir konfidenciāla informācija, to neesmu gatavs atklāt.”
Viņš piebilst, ka reizēm gadās pavisam nejauši iegūt vērtīgu informāciju. “Protams, mēs klausāmies, ko cilvēki runā. Šad tad dzirdam satriecošus stāstus, piemēram, par noraktām piena kannām ar dārglietām. Kā parasti, tās ir skaistas pasakas, nekas vairāk. Toties, kad ļaudis runā, ka kartupeļu rakšanas talkā atraduši kādu vecu monētu, es sāku spicēt ausis un palūdzu izteikties konkrētāk. Šāda informācija ir daudz vērtīgāka nekā teiksmas par apraktām naudas lādēm un dārglietām piena kannās.”
Meklētājiem medusmaize esot arī arheoloģisko izrakumu vietas. “Notiek tā, ka arheologi noņem virskārtu un to aizved atkritumos. To zemi vienkārši kaut kur aizved un izgāž, kaut arī tur atrodas daudz interesantu un vērtīgu lietu. Reiz tādos atkritumos atradu senu kuršu cirvi. Kad Rīgā rok ielas un veco grunti aizved uz „svalku”, mums tie ir svētki. Pa tikko raktu zemīti ir daudz vieglāk meklēt.”
Ingus ar metālu meklēšanu nodarbojas jau gadus divdesmit, agrāk viņš specializējies kara tehnikas, tagad – senu monētu meklēšanā. Ingus atceras: “Deviņdesmitajos gados Pienavas purvos atradām un izcēlām divus krievu tankus. Pasākumam vēlējos piesaistīt Latvijas Kara muzeju, bet viņi atteicās. Viņiem nevajagot nekādus tankus, jau tā esot problēmas ar lielgabaliem, kam sīkie piečurājot stobrus. Tagad tie tanki atrodas Daugavpilī, uzņēmēja Eduarda Zavadska privātajā kolekcijā.”
Reiz Zaharčenokam piezvanījis kāds paziņa no Maskavas un jautājis, vai neinteresējot vācu lidmašīnas, kas atrodoties kādā Pleskavas rajona ezerā. “Skaidrs, ka mani interesēja vācu lidmašīnas, un es posos ceļā. Kad ieradāmies norunātajā vietā, mūs sagaidīja pēc labākajām krievu tradīcijām – ar degvīnu. Nākamajā dienā devāmies uz ezeru. Es prasu, kur tad ir lidmašīnas. Lūk, tur, man rāda, tajā stūrī esot. Tad atveda kaut kādu galīgi nodzērusies veceni, kas stāstīja, ka kaut kad ķērusi zivis un it kā ieraudzījusi lidmašīnu. Pilnīgas blēņas, nekā tur nebija, mēs atmetām ar roku un braucām mājās.”
Reizēm Ingus apmeklē arī festivālu norises vietas. “Pirmajos gados Liepājas bīčpārtijās tik tiešām gāja forši – visu ko varēja atrast. Toties tagad tur ir pilns ar racējiem, no rītiem viņu ir vēl vairāk nekā parastu apmeklētāju. Starp citu, tur bez pazaudētām monētām un mantām var atrast ieraktas alkohola pudeles. Manīgi ļaudis vēl pirms koncertiem ierok alkoholu pludmales smiltīs un festivāla laikā to tirgo. Savukārt pēc festivāla „Moonlight Party” Saulkrastos biezā slānī mētājas tukši narkotiku maisiņi. Rīkotāji gan apgalvoja, ka ir stingra kontrole un narkotikas nav iespējams ienest. Varbūt viņiem bija arī taisnība. Bet kāpēc ienest, ja tās var ierakt zemē?”
Ingus teic, ka viņam esot iecere tuvākajā nākotnē ar detektoru izbraukt ārpus Latvijas. “Iespējams, sarunāšu ar kādu paziņu un aizbraukšu uz Holandi pameklēt māju bēniņos. Mūsu zemei pāri gājuši kari, šeit daudz kas izlaupīts, bet Holande cietusi daudz mazāk. Tāpēc paredzu, ka holandiešu bēniņos varētu uziet vērtīgas lietas. Protams, arī šeit reizēm gadās atrast tik interesantas mantas, ka paši mājas saimnieki par to brīnās.”
“Detektori ir visādi – gan dārgāki, gan lētāki,” saka Ingus. “Cenu atšķirības nosaka to spējas atšķirt metālus. Jo izšķiršanas spēja lielāka, jo dārgāks aparāts. Ja detektoram lielāka spole, tas ņem dziļāk, bet liela spole ir smaga, ar to neērti staigāt. Turklāt liela spole daudz ātrāk apēd baterijas. Tāds vienkāršs detektors, ar kuru var staigāt pa pludmali un meklēt monētas, maksā aptuveni 130 latu. Savukārt tāds, ar kuru var strādāt zem ūdens, maksā 350–750 latu.”
Mazās monētas aparāts uzrāda 20–30 centimetru dziļumā, lielās – nedaudz dziļāk. Ja detektors reaģē uz pieclatnieku, kas atrodas 40–45 centimetru dziļumā, tas ir pietiekami labs aparāts.
Reizēm iesācēji Ingum jautājot, kuru aparātu visizdevīgāk iegādāties, lai to iespējami ātrāk varētu atpelnīt. “Es viņiem saku, ka to naudu labāk nodzert, nevis iegādāties detektoru nolūkā pelnīt naudu. Aprakto priekšmetu meklēšana nav peļņas veids, tas ir hobijs. Bieži vien benzīnam mēs iztērējam vairāk naudas, nekā izrokam no zemes.
Protams, ir cilvēki, kas ar meklēšanu nodarbojas profesionāli, bet to dara ārvalstīs. Zinu cilvēkus, kas ar detektoriem meklē naudu Itālijas kūrortos un dzīvo mašīnā. Ir arī tādi, kas braukā apkārt pa pasauli un meklē meteorītus. Savukārt Latvijā profesionāli nodarboties ar meklēšanu ir neiespējami. Šī nodarbe nesniedz tik lielu peļņu, ka varētu nestrādāt. Ir bezdarbnieki, kas ar detektoriem dodas mežos un lasa lūžņus. Bet viņi ir spiesti to darīt, jo viņiem nav cita darba. Tāpēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārmetumi, ka mēs no zemes izrokam lielas nacionālās bagātības un par lielu naudu tās pārdodam, nav īsti korekti.”
Ingus spriež, ka metālu meklēšanu var pielīdzināt makšķerēšanai. “Vai tad veči ar to pelna naudu? Tas ir viņu hobijs. Piemēram, es vakaros kaut kur aizbraucu un pastaigājos ar detektoru. Tā ir mana atpūta. Ja vēl izroku kādu krievu pieckapeiku, esmu gandarīts.
Citi iet baros, bet es lielākoties meklēju viens. Tad es vairāk koncentrējos un vairāk atrodu. Es domāju, ka daudzi no mums labprāt piedalītos ar savām privātkolekcijām un izveidotu kopīgu izstādi. Tomēr pagaidām, kamēr nav sakārtoti likumi, neviens neriskēs to darīt. Vēl uzradīsies policija un visu konfiscēs. Gan jau izdomās pamatojumu, kā to visu atņemt,” bažījas Ingus.
Dainis, kas monētas meklē jau septiņus gadus, stāsta, ka šai nodarbei pievērsies galvenokārt azarta dēļ. “Tas ir kaifs – izrakt senu monētu, kuras vēl nav manā kolekcijā. Protams, to monētu var arī nopirkt, bet tas nav tas. Arī zivis var nopirkt, bet daudz interesantāk ir tās nozvejot.”
Viņš īpaši nešķirojot laukus – kurā meklēt un kurā nemeklēt. “Ieraugu kādu piemērotu vietu un eju meklēt. Ar racējiem ir kā ar makšķerniekiem, ierauga kādu nepazīstamu ūdenskrātuvi, un rodas intriga – ķersies vai neķersies? Meklēšana nav tikai fizisks process, tā arī rada interesi par vēsturi. Kad atrodu kādu vecu monētu, sāku meklēt informāciju par monētas tapšanu un konkrētās vietas vēsturi.
Meklēšana prasa arī pacietību, jo uzartajos laukos atrodas daudz kas – patronu čaulītes, naglas un citas drazas. Uz vienu vērtīgu monētu ir aptuveni 20–30 nevērtīgu priekšmetu. Kad ar arklu pārbrauc pāri laukam, tiek paceltas augšā daudzas lietas. Tad mēs ejam ar detektoriem un savācam šos priekšmetus. Kad nākamajā gadā lauku atkal uzar, tur paceļas augšā citas lietas. Tad mēs atkal ejam un meklējam. Pa vienu lauku var staigāt daudzus gadus.”
Dainis uzsver, ka īstiem racējiem ir savs ētikas kodekss. “Mēs ejam tikai uz uzarta lauka. Kad tas ir apsēts, uz tā vairs nelienam. Protams, ir arī tādi racēji, kas rakājas pa apsētu lauku, bet tie ir cūkas.”
Dainis labprāt ar detektoru pastaigā pa Jūrmalas pludmali. “Tikai nevajag iedomāties, ka pēc „Jaunā viļņa” pludmales smiltīs var atrast bagātības, daudzi viesi nemaz neielien ūdenī, jo tas viņiem ir par aukstu. Es meklēju arī ūdenī, tieši tajā zonā, kur cilvēki peldas. Gadās atrast gan monētas, gan gredzenus, gan ķēdītes.”
Viņš uzskata, ka metālu meklētāji veic arī sabiedrībai derīgu darbu. “Pludmales mēs attīrām no pudeļu korķiem un alus bundžām, lauksaimniecības laukus – no naglām, stieplēm un citām drazām. Mēs esam ieinteresēti aizvākt šos atkritumus, lai tie netraucētu mums atrast kaut ko vērtīgu.”
Monētu meklēšanā specializējies arī viņa kolēģis Egils Muzikants, kas stāsta, ka viņa ekipējums ir detektors, izturīga dzelzs lāpstiņa, cimdi, mugursoma un atradumu kastīte. Un vēl papildierīce – mazs „Pinpointer” aparātiņš. Tas ļoti precīzi uzrāda metāla atrašanās vietu, aparatūra iepīkstas, ja tās gals atrodas dažu centimetru attālumā no meklējamā priekšmeta.
“Reiz kāda tantiņa, ieraugot mani ar detektoru, prasīja, vai es pļauju zāli,” joko Egils. Kādā stāvoklī tiek izraktas gan senas, gan mūsdienu monētas? “Tas atkarīgs no grunts. Ja skābāka grunts, jo ātrāk bojājas monētas. Ātrāk bojājas vara monētas, bet sudraba saglabājas ilgāk. Mūsējā nauda – viena un divu santīmu monētas – bojājas ļoti ātri. Jau pēc pāris gadiem pludmales smiltīs tās faktiski ir izšķīdušas. Var teikt, ka no Latvijas monētām nekas vēsturei nepaliks, tādā ziņā padomju monētas saglabājas daudz ilgāk.”
Egils stāsta, ka pēdējās divas sezonas viņš meklē arī ūdenī. “Uzvelku hidrotērpu un meklēju dziļumā līdz kaklam. Meklēšanai ūdenī ir arī papildierīce, ko sauc par skubu, ar ko paceļu no grunts atrasto priekšmetu. Jūrmalas ūdeņos sakrājušās gan monētas, gan rotaslietas, atrodu gan padomju, gan mūsdienu naudu – vienlatniekus un divlatniekus. Reizēm brīnos, kā tur uzradušās monētas. Es saprotu, ka pie krasta var mētāties nauda, bet dziļumā līdz kaklam? Vai cilvēki devušies peldēties ar makiem? No krasta ir pietiekami liels attālums, tik tālu aizmest monētas nav iespējams. Pieļauju, ka nauda nozaudēta ziemā, kad krasts ir aizsalis.”
Egils parasti viens nekur nebrauc. “Dodamies kompānijā – tā ir lētāk, jautrāk un drošāk. Pastaiga pa mežu vai lauku ar metāla detektoru ir arī relaksējošs pasākums, kas sniedz atpūtu un baudījumu.”
Ne tikai viņš, bet arī citi meklētāji spriež, ka Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas iecerētie aizliegumi neiznīdēs tā sauktos melnos racējus. Viņi domā, ka lielāku labumu sabiedrībai sniegtu izglītošana, nevis aizliegšana. Piemēram, metālu meklētāji tāpat kā makšķernieki varētu iegādāties licenci. Saņemot atļauju, viņi noklausītos dažas stundas garu kursu par meklēšanas kultūru, šā procesa juridiskajām niansēm, privātīpašuma neaizskaramību, atrasto munīciju bīstamību un tā tālāk. Meklētāji ir pārliecināti, konkrētā sfēra prasās pēc sakārtošanas, nevis aizliegšanas.
