Kā Rīgā medī krokodilus un čūskas
„Nopirkāt? Divi metri?” priecājas Gita Strode no Dabas aizsardzības pārvaldes. Ar viņas ziņu Rīgas policistiem izdevies labs darījums – „izpirkta” kārtējā žņaudzējčūska.
Kopumā 20. gadsimta beigās dzīvu savvaļas dzīvnieku un augu tirgus sasniedza sešu miljardu ASV dolāru apgrozījumu, un liela daļa no tā bija kontrabanda. Apdraudētās sugas no tirdzniecības aizsargā Vašingtonas CITES konvencija, kam pievienojusies arī Latvija.
Ar pērtiķīšiem zem drēbēm
Pasaulē nelegālais dabas tirgus ir vērienīgs noziedznieku bizness, līdzvērtīgs narkotikām un ieročiem. Lūk, pāris piemēru no ārzemēm. Pērn Argentīnā aizturēja Čehijas pilsoni, kurš mēģināja ienest Madrides reisa lidmašīnā 247 dzīvniekus, tostarp indīgas čūskas.
Dzīvās radības drošībnieki pamanīja viņa somā rentgenstaru pārbaudē, kur plastmasas konteineros bija iesprostotas arī 15 indīgas odzes. Daži no gūstekņiem ir ļoti reti un aizsargājami. Kā jau bieži šādās reizēs, divi dzīvnieki jau bija miruši. Čeham draud līdz pat desmit gadiem cietumā.
Mehiko lidostā 2010. gadā arestēts vīrietis, kurš centās no Peru ievest 18 pērtiķus – paslēptus zem apģērba. Šie bija mazie titi pērtiķīši, un divi braucienu nepārcieta.
Mūsu valstī vismaz pagaidām nav pieķerti darboņi, kas ierodas no eksotiskām valstīm, zem apģērba slēpjot sagūstītus putnus, ķirzakas vai hameleonus. Vienīgi pirms vairākiem gadiem kāda sieviete vilcienā no Maskavas uz Rīgu veda maisiņu ar Vidusāzijas bruņrupučiem. Neparastākais atradums bija pērn vilcienā no Maskavas – muitnieki atrada burciņas ar 90 dzīvām medicīnas dēlēm, kas arī ir aizsargājamas. Tagad tās mīt Rīgas zoodārzā.
Pārsvarā mūsu valstī konfiscētās dzīvās radības mitinājušās privātos mājokļos. „2011. gadā sākām veidot datu bāzi, reģistrēt CITES dzīvniekus, un tad atklājās, ka vienai daļai nav iespējams pierādīt izcelsmi, līdz ar to 17 dzīvnieku konfiscēja, tagad viņi vada savas dienas zoodārzā. Bija papagaiļi, čūskas, bruņrupuči,” žurnālam „Degpunktā” stāsta Gita Strode, Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas uzraudzības un izglītības departamenta direktores vietniece.
Vēl septiņi bruņrupuči un divi hameleoni bez dokumentiem pērn atklāti kādā veikalā. Diemžēl, kamēr oficiāli risināts jautājums par konfiskāciju, dzīvnieki no tirgotavas izgaisa. Nomira – tāda bijusi veikalnieka atbilde.
Aizliegts tirgot čūskas
Kopš 2008. gada Latvijā Dzīvnieku aizsardzības likums strikti aizliedz turēt nebrīvē, iegādāties, pārdot jebkādas čūskas, krokodilus, jūras zīdītājus, primātus, plēsējus (izņemot, protams, suņus, kaķus un seskus). Zooveikalos šos dzīvniekus „sortimentā” vairs neatrast, kamēr pirms pieciem gadiem pat tirgotavā Centrālajā stacijā piedāvājumā bija gan pitoni, gan par 500 latu krokodils. Toreiz likums bija visai savāds – aizliedza krokodilu turēt, bet ne tirgot.
Tas arī bija laiks, kad eksotiskie mīluļi laiku pa laikam izkļuva brīvībā. 2008. gadā dīķī Daugavpilī makšķerniekiem gadījās negaidīts loms – pieķērās piranja, asinskārā zivs, kuras dzimtene ir Dienvidamerika. 2010. gada augustā ugunsdzēsēji no kokiem Ogrē un Rīgā, Barona ielā, nocēla pa izmukušai iguānai, arī 2008. gadā Pļavniekos bija jākāpj kokā pēc šā rāpuļa. Ja tā ir Dienvidamerikā izplatītā zaļā iguāna, šo brango augļēdāju ķirzaku mājās turēt drīkst, bet ar dokumentiem.
Olaines pagasta Plakanciemā vajadzēja saukt palīgā ugunsdzēsējus, kad pa mazdārziņiem slāja 1,2 metrus garš Nīlas krokodils, kurš pat iekampa garāmgājējam. „Bija lielais ekonomiskais uzplaukums, katrs zīmējās, ar ko var, un viena daļa – ar bīstamajiem dzīvniekiem,” komentē Strode.
Konfiscētie dzīvnieki nokļūst Rīgas Zooloģiskajā dārzā, kā to prasa Ministru kabineta noteikumi. Kamēr noskaidro visus apstākļus, radījums mīt zoodārzā, un visbiežāk pie saimnieka arī neatgriežas – reti kurš spēj uzrādīt vajadzīgos dokumentus. Tā notika arī ar Plakanciema krokodilu, kas bija mātīte un saņēma Krokses vārdu.
„Sagadīšanās dēļ mums bija vieta, jo aligators Čabulītis bija aizgājis pie dieviem,” atminas zoodārza runasvīrs Māris Lielkalns. Bet tas nebija uz ilgu laiku. Zoodārza labajā maizē Krokse, reizi nedēļā mielojoties ar gaļu un zivīm, gandrīz dubultoja svaru, sasniedzot vismaz divu metru garumu. Raksturs bija visai nešpetns, potenciālais izmērs – četri metri. Drīz vien Krokse sparīgi leca augšā, cenšoties sagrābt gardākos apmeklētājus... Zvēru steigšus pārvietoja uz pagaidu mītni – bebru radinieču kapibaru ziemas mājokli, kamēr Tropu mājā paaugstināja barjeras.
Tomēr arī tas bija pagaidu risinājums, jo baseins Kroksei drīz vien būtu par mazu. Nīlas krokodilus turēt nebrīvē ir grūti un bīstami, to neuzņemas pat daudzi zoodārzi, taču laimīgā kārtā jaunu mājvietu Kroksei piekrita dot Helsinku Tropikārijs.
Starp citu, Kroksi bija gatavs ņemt arī Sanktpēterburgas zoodārzs Krievijā, bet tam bija nopietns šķērslis – proti, formāli rāpulis bija noķerts savvaļā. Nīlas krokodili ir iekļauti CITES konvencijas I pielikumā, pie visapdraudētākajām sugām, un Eiropas Savienībā šā saraksta dzīvniekus no savvaļas ir aizliegts eksportēt uz trešajām valstīm. Labi, ka bija iespēja doties uz Somiju.
Pasaulē dzīvnieku kontrabanda ir vērienīgs bizness, un vienu reizi arī Latvija piedalījusies noziedznieku upuru glābšanā. Pirms vairākiem gadiem Honkongā konfiscēja lielu bruņrupuču „kravu”, un tad pa visu pasauli novārdzinātajiem dzīvniekiem meklēja jaunas mājas. Pieteicās arī Rīgas zoodārzs, un tagad vairāki rupuči mīt Tropu mājas baseinā.
„Dienvidaustrumāzijas tirgus ir milzīgs, viņus tur ēd, pat Dienvidamerikā pa kluso lasa bruņrupučus un eksportē uz Ķīnu,” nopūšas zoodārza dzīvnieku kolekcijas vadītāja Guna Vītola. „Nav arī tā, ka visiem cilvēkiem Ķīnā un Vjetnamā ir vienalga, kas notiek ar viņu dzīvniekiem, bet tradīcijas ir spēcīgas.”
Latvijā „pagrīdes” dzīvniekus piedāvā interneta sludinājumos, kas Dabas aizsardzības pārvaldē ir darba lasāmviela. 2010. gadā ss.lv pat bijis sludinājums, ka pārdod krokodilu, tomēr šajā gadījumā pārdevējs nozuda, varbūt nojauta nepatikšanas. Turklāt savāds bija teksts – septiņus gadus vecs, bet tikai metru garš krokodils. Dzīvnieku pazinēji uzreiz atzina, ka te kaut kas nav kārtībā.
Ir jau arī nepārprotami viltus sludinājumi. Pirms vairākiem gadiem internetā tirgoja lāci, dabas sargi sarosījās, sameklēja vietu, kur pinkaini turēt, ja „nopirks”, muitnieki vaktēja robežu. Lācis it kā atradās Krievijā, vajadzēja samaksāt pusi summas, pārējo pēc piegādes, bet darījums izjuka. Iespējams, šī bija tikai blēdība, cerot izkrāpt naudu.
Citā reizē ss.lv sludinājumā piedāvāja pūci. Kad piezvanīja, atklājās, ka znots ieriebis sievasmātei – ielicis viņas tālruņa numuru. Jebkurā gadījumā der zināt, ka Latvijas savvaļas dzīvniekus ir aizliegts ķert un tirgot.
Tomēr netrūkst arī visnotaļ reālu piedāvājumu. Ieskats ss.lv sludinājumos – pārdod karalisko pitonu meiteni „ar raksturu”, tāpēc lēti, tikai 45 lati. Ir arī pircēji. „Ar prieku nopirkšu šo brīnumu,” citam ļoti kārojas mazo lori. Tas ir primāts ar izteiksmīgām, lielām acīm, aizsargājams un turēšanai mājās nepiemērots.
Šis ir viens no „dzīvniekmīlestības” gadījumiem, kas nepatīkami pārsteidz zoodārza darbiniekus. Un laime, ja vispirms tomēr apjautājas pēc profesionāļu padoma, pasargājot sevi un zvēriņu no nepatikšanām. Māris Lielkalns stāsta, ka nesen kāda kundze iecerējusi no ceļojuma pa Dienvidaustrumāziju mājas atvest mazo lori.
Labi, ka atsūtījusi e–pastu zoodārzam, tad arī uzzinājusi, ka lori turēt mājās ir ļoti sarežģīti, dzīvniekam vajadzīga ļoti dažāda barība, kas mainās atkarībā no gadalaika. Turklāt loris ir CITES konvencijas aizsargāts, un mēģinājums ar tādu „bagāžu” izlidot no valsts beigtos ar pamatīgu naudas sodu vai pat „eksotisku” cietumu. „Bet dzīvnieku tirgotāji to nestāstīs, viņiem galvenais ir pārdot,” piebilst Lielkalns.
Policisti dodas pirkt čūskas
Visbiežāk eksotisko dzīvnieku pārdevēji pat nenojauš, ka tas ir likumpārkāpums. Kad dabas sargi atklāj dzīvo „preci”, viņi sauc talkā policistus, kuri ir tiesīgi veikt kontrolpirkumu. Pagājušā gada nogalē policisti konfiscēja trīsmetrīgu tīģerpitonu, turklāt albīnu jeb gaišas krāsas īpatni. Šovasar likuma sargi atsaucās diviem interneta sludinājumiem, kur piedāvāja boa žņaudzējčūskas. Visi trīs rāpuļi raduši pajumti Rīgas zoodārzā.
Pēdējā gadījumā jūlijā divus metrus garu boa čūsku par 120 latu tirgoja jauna meitene. Darījuma vietā nu draud naudas sods, bet rāpulis konfiscēts un aizvests uz Rīgas zoodārzu. Jauniete taisnojās, ka čūsku savulaik iegādājies tēvs, nu tā ir krietni izaugusi, māte baidās, tāpēc nolēmusi pārdot.
Tas nenozīmē, ka tādas radības privātpersonām aizliegts turēt – Dabas aizsardzības pārvaldē ir oficiāli reģistrēti vairāki pitoni, kas mīt dzīvokļos. Dzīvniekus, kuri iegādāti pirms likuma grozījumiem, drīkst turēt reģistrētās kolekcijās, taču apdraudētajām, CITES konvencijas aizsargātajām sugām ir jāpierāda legāla izcelsme. Savukārt, ja, piemēram, čūska nav reta, tā jāreģistrē Pārtikas un veterinārajā dienestā.
Vēl 2008. gadā Latvijā oficiāli, ar atļaujām, privātpersonām bija arī trīs krokodili, tagad nav neviena. Tomēr ir pilnīgi iespējams, ka kādā savrupmājā dzīvo „pagrīdes” krokodils. „Mēs jau nevaram līst iekšā guļamistabās, tā ka par to uzzinām, ja parādās tirdzniecībā,” saka Strode. Reģistrācija ir arī pašu īpašnieku interesēs, ja, piemēram, lielais, skaistais papagailis vai mērkaķis aizbēg, dzīvnieks ir čipots ar mikroshēmu, kas ļauj atrast saimnieku.
Apņēmības Strodei ar kolēģiem pietiek. Konfiscētie dzīvnieki nokļūst zoodārzā, un viņa neslēpj: „Ceram, ka šogad viņiem nodosim diezgan daudz.” Tiesa, Strode atzīst: „Ja mums izdotos noņemt visu, ko redzam sludinājumos, zoodārzā vietas nepietiktu.”
„Mums ir tikai pāris lielo rezerves būru, un šobrīd tie ir pilni,” neslēpj Guna Vītola, zoodārzā rādot skaisto, pērn konfiscēto tīģerpitonu. „Nelegālās” čūskas izmitinātas terārija dienesta telpās, un nav zināms, vai apmeklētāji tās jebkad redzēs – projekts ir, bet nav naudas tālākai terārija izbūvei. Labi vēl, ka lācis nav konfiscēts, jo to nebūtu, kur likt.
„Dabas aizsardzības pārvalde to lietu ir ņēmusi nopietni, un dzīvnieki nāks un nāks klāt, un mums jādomā, kur tos likt,” teic Vītola. „Mums ir jāgaida galīgais lēmums, bet faktiski, kad dzīvnieku atved, jau sākam domāt, ko ar viņu darīt. Gadā ir līdz desmit dzīvniekiem, un katram ir jāatrod mājas.”
Varbūt labāk jūrascūciņu...
Tagad lielākoties atved čūskas, pirms pārdesmit gadiem populāri bija mērkaķi – tos turēt mājās ir pilnīgs absurds. „Ko pērtiķis trīs dimensijās var izdarīt dzīvoklī?” iesaka padomāt Lielkalns. Zoodārza e–pastā pienāk vēstules no sērijas – es gribētu mājās pērtiķīti. „Kad izstāsta, kāds „maita” ir pērtiķītis, atraksta – varbūt varat pārdot jūrascūciņu,” smejas Lielkalns.
Starp citu, pateicoties kontrabandai, Tallinas zoodārzs vienīgais Baltijā lepojas ar mūsu tuvākajiem radiniekiem – šimpanzēm. Neatkarības pirmajos gados igauņu muita uz kuģa atrada nelegālos pērtiķus, pēc tam viņiem uzcēla māju zoodārzā un sagādāja kompānijai vēl citus. „Ļoti laimīgi viņi nav, šimpanzes nav tik vienkārši turēt, nodarbināt, lai dzīvnieki justos labi, lai darbiniekiem būtu droši,” kolēģu veiksmi komentē Vītola.
Zoodārzs nav vienīgais zvēru patvērums, „Mežvairogos” Ķekavas novadā mīt vilks. Vītola skaidro: „Privātie bija atveduši no Krievijas un audzinājuši kā suni, mājā voljērā. Viņi ļoti labi bija rūpējušies, bet, kad tas nokļuva atklātībā, vilku konfiscēja. Mēs ļoti labprāt viņu pieņemtu, bet nevarējām.” Jā, zoodārzā jau ir vilki, bet nav taču nekādas garantijas, ka viņi savā barā pieņems jaunpienācēju.
Tā ka naivi ir domāt, ka zoodārzā priecājas par katru jaunu dzīvnieku, piemēram, papagaili, kurš saimniekam kļuvis par apgrūtinājumu. Jā, vismaz lielos papagaiļus šeit pieņems, taču Vītola uzsver: „Mums ir pašiem savi plāni, kādus putnus turēt, kādiem veidot ekspozīcijas, kādus vairot. Katrs šādi atnestais dzīvnieks ir neplānots.”
Cik skumji var beigties nelegāls dzīvnieku eksports, liecina šī vēsturiskā atkāpe. 1999. gadā uz Rīgas stacijas perona no Maskavas vilciena ar lācēnu saitē izkāpa braša Latvijas mednieku kompānija – šis ir visspilgtākais dzīvnieku kontrabandas piemērs Latvijā.
Kungi atgriezās no lāču medībām Magadanā, pasākums bija oficiāls, ar visām atļaujām, bet nelaimīgā kārtā kāds nošāva lāču mammu. „Audžutēva” lomu uzņēmās Arnis Luhse, tagadējais lidostas „Rīga” valdes priekšsēdētājs, un par visiem izdevās pekainīti atgādāt uz Latviju. Kompānijā bija toreizējais Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs Ziedonis Ziediņš, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Alfrēds Čepānis, dermatovenerologs Jānis Ķīsis.
Tikai, kad žurnālisti sāka iztaujāt, kā drīkstēja lāci atvest, Luhse izpļāpājās – simts zaļo iedeva muitniekiem un viss kārtībā. Lācēnu nosauca par Jančuku, un zvērēns atrada pajumti briežu dārzā Madonas pusē, Jumurdas pagastā. Diemžēl 2000. gadā staltbrieži padzina viņu no aploka, un brīvībā Jančuks sastrādāja nedarbus, kādā lauku sētā nokozdams vairākus trušus. Kad pēc pāris dienām lācis šajās pašās mājās ieradās otrreiz, galvenais valsts virsmežzinis nolēma viņu nošaut un briežu dārza saimniece ar smagu sirdi piekrita. Diemžēl par vēlu pienāca ziņa, ka Jančuku bija gatavs pieņemt Lāču parks Ungārijā.
Un no šādas drāmas atkārtošanās neesam pasargāti arī turpmāk. „Tagad ir vēl grūtāk nekā tad,” par robežkontroles iespējām spriež Strode. Ja Lietuvā nopērk čūskas pārdošanai Latvijā, būtībā nav nekādu problēmu tās ievest valstī – pastāvīgas robežkontroles starp Šengenas līguma valstīm nav. „Ja ieved melnajā tirgū Vācijā, Čehijā, Polijā, var atnākt arī pie mums. Ja ieved nelegāli no Krievijas Latvijā, arī no mums ir vaļā visa Eiropas Savienība,” atklāta ir Strode.
