Cik ticīgajiem jāmaksā baznīcai par kristīgām ceremonijām?

Tomēr uzzināt, cik šīs ceremonijas izmaksā ir visnotaļ sarežģīti. Jāpieņem, ka katru gadījumu draudzes mācītājs un vadība vērtē individuāli – no maksātspējīgiem ņem vairāk, bet no mazāk turīgākajiem mazāk. Arī draudžu mājaslapās konkrētu summu uzzināt nevar. Piemēram, Ikšķiles luterāņu draudzes majaslapā sadaļā par laulību ceremonijas praktisko pusi rakstīts: „Pie draudzes sekretāres tiek pārrunāti un nokārtoti jautājumi par laulību praktisko pusi – izmaksas, dievnama noformēšana, mūzika, dziesmas.”

Vairākās Rietumeiropas zemēs, kur valsts ir uzņēmusies rūpes par kristīgo baznīcu uzturēšanu, šādi jautājumu parasti atkrīt. Piemēram, Vācijā, kur no tiem, kas sevi atzīst par piederīgiem baznīcai, nodokli valsts baznīcas labā iekasē automātiski. Šiem vāciešiem vairs nav jārūpējas par garīgo aprūpes pakalpojumu apmaksu. Savukārt tiem, kas nemaksā baznīcas nodokli, kristīgās ceremonijas ir liegtas. Tostarp arī Svētais Vakarēdiens, kā to nesen paziņoja Vācijas katoļu baznīca. Savukārt valstīs, kur ir saglabājušās monarhijas kā, piemēram, Norvēģijā un Dānijā, valsts uzņemas rūpes gan par baznīcu uzturēšanu, gan mācītāju algošanu. Toties Latvijā viss ir atkarīgs no pašu ticīgo dāsnuma. Valsts piešķir atbalstu tikai Aglonas svētku nodrošināšanai vai sakrālā tūrisma un tamlīdzīgiem projektiem, kas tieši nav saistīti ar draudzes darbības nodrošināšanu. „Latvijas Avīze” centās noskaidrot, cik tad mēs maksājam

Katoļu baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis „Latvijas Avīzei” stāsta, ka Latvijā, pastāvot brīvprātīgai ziedošanas tradīcijai, katoļu draudzēs neviens nekontrolē, cik kurš ziedo. Vienīgi ik pa laikam taktiski atgādina par ziedojumiem, pasakot paldies tiem, kas savu artavu ziedojumu traukā vai kastītē iemetuši. Cilvēki zina, ka baznīcai jāmaksā par apkuri, elektrību un ka dievnams jāuzkopj, jāizslauka dubļaino zābaku ienestās smiltis.

Arī nekādas takses laulībām vai kristībām nav, saka Pavlovskis. Cilvēki taču dzīvo dažādi, vienam desmit vai divdesmit lati ir liela nauda, bet cits varbūt 50 latus notērē vienās vakariņās un var atļauties ziedot vairāk, uzsver bīskaps.

Dažreiz gadījies, ka cilvēki vispār neiedomājas, ka par laulību vai bēru ceremoniju būtu kas jāmaksā, „bet mēs tāpat salaulājam, novēlam labi dzīvot”, saka Pavlovskis. Un neviens pakaļ neskrien, nesauc: „Cienītie – ceremonijas laikā lustras dega, ērģeles spēlēja, viss taču kaut ko maksā.” Vai cita situācija: pēc bērēm pakaļpalicēji pasaka priesterim „paldies, esam apmierināti, ceremonija bija aizkustinoša”, bet neiedomājas, ka priesteris dzīvo no ziedojumiem draudzei un ka viņš atbraucis ar savu mašīnu; derētu atlīdzināt kaut ceļa izdevumus.

Jāteic, ka daļu no saņemtajiem ziedojumiem Latvijas katoļu baznīca sūta arī uz Vatikānu. Tā ir nauda, kas ik gadu visos katoļu dievnamos tiek savākta Pēterdienā.

Luterāņiem obligāti jāmaksā ikgadējā draudzes nodeva

Latvijas luterāņu draudzēs ikviens iesvētes mācību beigušais zina, ka piederība draudzei jāapliecina regulāri, vismaz reizi gadā saņemot Svēto Vakarēdienu un samaksājot draudzes nodevu vai nodokli. Tiesa, aktīvo luterāņu, kas to ievēro, ir tikai apmēram 40 000 no visiem 708 000 cilvēku, ko Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) uzskata par luterticīgajiem, raksta „Latvijas Avīze”.

Piemēram, Rīgas Svētā Pētera draudzē gadskārtējā nodeva ir desmit lati. Mārtiņa baznīcas draudzē minimālā summa ir 12 lati gadā, un tās mājaslapā ir skaidrots:

„Draudzes nodoklis vēsturiski vienmēr ir bijis piemērots cilvēku vidējiem ienākumiem. Tikai tas ne vienmēr tā ir bijis definēts un skaidri pateikts. Tāpēc šī summa sastāda apmēram 10% no draudzes locekļa ikmēneša ienākumiem. Ja draudzes locekļa mēneša ienākumi ir Ls 100, tad nodoklis ir Ls 10 gadā. Tālāk rēķināt varam paši.”

Lutera draudzē šo nodevu sauc par gadskārtējo ziedojumu, un cilvēks pats izvēlas tā lielumu. Papildus gadskārtējam ziedojumam un ziedojumam pēc dievkalpojuma ticīgie tiek aicināti ziedot arī atsevišķām draudzes darba nozarēm, piemēram, diakonijai – palīdzības darbam, svētdienas skolai un citiem konkrētu, iepriekš izsludinātu lielu projektu īstenošanai.

Draudzes var izvēlēties, cik maksāt LELB Virsvaldes kopējā kasē konsistorijai – piecarpus latus gadā par ikvienu draudzes piederīgo vai arī desmito daļu no visu ziedojumu kopsummas.

Daudzi pirms bērna kristībām un citām ceremonijām vēlas uzzināt, cik par to jāmaksā. Un vai šī aploksne jādod mācītājam rokā vai arī jāmet ziedojumu kastē? Ir dažādas atbildes. Mazākā draudzē mācītājs šo ziedojumu labprāt pieņem kā daļu no atalgojuma, bet, piemēram, Torņakalna baznīcas mācītāji uzsver, ka viņi saņem regulāru draudzes maksātu algu, un mudina kristāmo piederīgos ziedot kopējā kastē.

Piemēram, cilvēks, kas šogad iesvētījās un laulājās Mārtiņa baznīcā, par iesvētību ceremoniju maksāja baznīcai 25 latus un par laulībām – 75 latus.

Pilsētas draudzes mācītājam īrē māju, laukos – knapi ko spēj apmaksāt benzīna izdevumus

Gan katoļu, gan luterāņu draudzēm jārūpējas par saviem garīgajiem vadītājiem. Katoļu priesteri nedibina ģimenes un mēdz dzīvot pieticīgāk nekā luterāņu mācītāji, kam ir jāuztur dzīvesbiedres un bērni, raksta „Latvijas Avīze”.

„Katras draudzes pienākums un atbildība ir uzturēt savu mācītāju vai mācītājus un dot draudzes garīgam darbam nepieciešamo nodrošinājumu,” noteikts LELB Satversmē, un, atbilstīgi draudžu iespējām un tam, vai tām pieder kādi nekustamie īpašumi vai ne, prakse ir dažāda. Piemēram, Torņakalna baznīcas draudze apmaksā mācītājiem mobilo tālruņu rēķinus, bet rūpes par dzīvesvietu ir viņu pašu ziņā. Taču ir draudzes, kas vāc ziedojumus, lai īrētu mācītājam māju.

Tā, piemēram, kāda draudzes locekle bijusi neizpratnē, saņemot no draudzes padomes vēstuli, kurā bija lūgts plānot ziedojumus un jautāts, vai viņa mēnesī varētu ziedot desmit latus mājokļa īrei mācītājam. Viņa sprieda: „Veterinārārsts māju prestižajā rajonā nopelna ar savu darbu, bet mācītājam to vienkārši saziedos draudze? Varētu taču īrēt nevis māju, bet dzīvokli, kas nemaksātu piecsimt eiro mēnesī…”

Pavisam cita situācija ir mazajās lauku draudzēs, kur ir tikai kādi padsmit ticīgie. Evaņģēliste, mācītāja pienākumu izpildītāja Dace Priede uzsver, ka viņai kalpošana baznīcā ir mīlestības darbs, bet iztiku nopelna kā režisore, tulkotāja, grāmatu autore un rokdarbniece.

Viņa no Kuldīgas svētdienās brauc kalpot uz Rudbāržiem, Antuļiem un Kabili, un draudžu cilvēki zina, ka ar ziedojumiem jānosedz vismaz izdevumi par mašīnas degvielu. Priede atceras, ka arī Latvijas luterāņu vidū pirms gadiem astoņiem spriests, ka ticīgajiem jāzina: „Ja neesi samaksājis draudzes nodevu, tad pie dievgalda nenāc!” Taču šīs runas noklusušas.