Resnums tuvplānā. Šokējošie liekā svara rekordi
Mēs zinām, ka liekais svars ir kaitīgs veselībai. Ir cilvēki, kas sver 100 un 200 kilogramu. Ir pat tādi, kas sver ap 500 kilogramu, viņi pavada savas dienas nekustīgi gultā, ciešot diskomfortu un sāpes, bet kā ar viņu garu? Viņi šķiet pavisam citādi nekā mēs, tā sauktie normālie cilvēki.
Spriežot pēc Austrijā atrastās tā sauktās Vilendorfas Veneras skulptūriņas, kuras vecumu datē ap 25 000 gadu, cilvēki ir bijuši ārkārtīgi resni jau kopš senseniem laikiem. Un jēdziens „pareizais svars” lielākoties ir 20. gadsimta radīts fenomens. Katrā laikmetā un kultūrā saglabājušies nostāsti par dažiem neparasti smagiem un lieliem indivīdiem, kas apkārtējos izraisījuši izbrīnu.
Piemēram, seno romiešu ārsts Galēns savos rakstos piemin Nikomahusu no Smirnas, kurš bijis tik smags, ka ne pats varējis pakustēties, ne kāds varējis to izcelt no gultas. Citi autori apraksta kādu romiešu senatoru, kurš varēja paiet tikai tad, ja divi vergi nesuši viņa vēderu. Vēstures liecībās minēts arī kāds ēģiptiešu faraons, kura vēders bijis platāks par vīrieša roku atpletumu.
Sengrieķu tirāns Dionīss no Hēraklijas bijis ārkārtīgi resns, sasniedzot tādu stadiju, ka pats vairs nav spējis ieēst, tāpēc barība iestumta viņa kuņģī mākslīgā ceļā. Sēžot tronī, viņš midzis ciet, tāpēc licis saviem dakteriem to bakstīt ar adatām. Dionīss paredzēja, ka beigs savas dienas “uz muguras, guļot uz savām daudzajām tauku krokām, knapi izdvešot kādu vārdu, ar grūtībām ievelkot elpu un ēdot paša „pildījumu””. Tā arī notika – viņu nosmacējuši paša tauki.
Neraugoties uz to, Dionīss sasniedza tiem laikiem lielu vecumu – 55 gadus – un palika tautas atmiņā ne tikai ar savu resnumu, bet arī kā iecietīgākais un taisnīgākais tirāns.
17.–18. gs. slavenā dāņu ārsta Hermana Būrhāves izpētes objekts bijis īpaši tukls pacients, kura pusdienu galds ticis izzāģēts puslokā, lai tajā ietilptu resnais vēders. Vēdera turēšanai viņš izmantojis platu siksnu, kas balstījās uz viņa pleciem. Arī žurnāls „Gentleman's Magazine” 1789. gadā iepazīstināja savus lasītājus ar kādu ļoti smagu vīru, kurš nebija saviem spēkiem pametis gultu trīs gadus. Lai nomainītu palagus, viņš ticis pacelts augšā ar trīsi. Par veselību viņš nesūdzējies, izņemot žēlošanos par reimatismu, kas viņa vairāk nekā 80 gados nebūtu nekas pārsteidzošs.
Simts gadu vēlāk kādā izstādē Francijā veikts mēģinājums eksponēt nedabiski resnu francūzieti, bet “astoņi vīri nespēja viņu iznest no istabas un, tā kā viņa arī netika cauri durvīm, šī ideja tika atmesta”. Simtiem, ja ne tūkstošiem, šādu stāstu droši vien saglabājās tikai vietējās leģendās un pēc tam tika aizmirsti. Tomēr ir arī vietas, kur ar savu resno izcilnieku cilvēki lepojas joprojām. Pirms trim gadiem Lesterā, Anglijā, vietējā avīze „Leicester Mercury” nodēvēja savu pilsoni Danielu Lambertu par “vienu no visvairāk lolotajiem pilsētas pielūgsmes objektiem”. Lamberts dzīvoja Lesterā 18. gadsimta beigās.
Brīvprātīgais eksponāts par vienu šiliņu
Pirms 200 gadiem Danielam Lambertam, skatoties uz sevi spogulī, radās spoža doma piešķirt sev pašnodarbinātā statusu, un to varētu nosaukt par vienu no visu laiku oriģinālākajām idejām, kā nopelnīt sev iztiku. Pēc Lesteras cietuma slēgšanas uzraugs Lamberts jau gadu bija bez darba, viņam izmisīgi trūka naudas. Taču 36 gadus vecajam anglim bija tāda priekšrocība kā nevienam citam – viņš bija neredzēti resns un smags! Tā nu raženais vīrs nolēma izstādīt par maksu publiskai apskatei – pats sevi.
Kautrīgs un ne visai sabiedrisks pēc dabas, tomēr šo ideju Lamberts veiksmīgi īstenoja – 1806. gadā iesēdās speciāli viņam pēc pasūtījuma izgatavotā karietē un no dzimtās Lesteras devās uz Londonu. Tur viņš ik dienas piecas stundas pieņēma apmeklētājus savā mājā, par ieeju prasot vienu šiliņu. Tā bija paliela summa tiem laikiem – iespējams, tādā veidā Lamberts centās sevi pasargāt vismaz no vulgāru ļautiņu sabiedrības. Viņš arī uzstāja, lai viņa apmeklētāji ir savstarpēji pieklājīgi un laipni – ienākot viņa istabās, vīriešiem bija jānoņem cepure.
Vispār jau atsauksmes par vizīti Lamberta mājā nelīdzinājās muzeja vai izstāžu zāles apmeklējumiem. Lielākā daļa interesantu, saimniekam par prieku, skatījās uz viņu nevis kā uz dzīvu eksponātu, bet gan izturējās ar cieņu. 19. gadsimta sākumā resnums netika uztverts kā sabiedriski nosodāms netikums, un Lamberta resnums jo īpaši – tas bija kā dabas retums, nevis kroplība vai izsmiekla objekts.
Turklāt Lamberts no Lesteras bija arī slavens ar savu sportiskumu un šķirnes dzīvnieku audzēšanu sacīkstēm: viņa medību suņi, cīņu gaiļi un zirgi tika vērtēti ļoti augstu. Šīs profesionālās intereses kļuva par aizraujošu sarunu tematu daudziem vidusšķiras un aristokrātijas pārstāvjiem, kas bija Lamberta viesu vidū. Līdz ar to viņa apciemojumi kļuva par modes lietu – apmeklētāju skaits dienā sasniedza pat četrus simtus, un pasākums bija ienesīgs. Daudzi nāca atkārtoti, piemēram, kāds baņķieris apmeklēja Lambertu 20 reizes, akurāti samaksājot par katru vizīti. Satikt Lambertu ieradās arī viesi no tālienes – reiz 14 cilvēku delegācija šajā nolūkā bija atceļojusi no Gērnsijas salas.
Anglijā resnākais cilvēks tikās pat ar Lielbritānijas karali Džordžu III; vēsture gan klusē, par ko abiem bija saruna. Toties labi dokumentēta ir cita vizīte, kas radīja veselu sensāciju Londonā – kad Lambertu apciemoja Juzefs Boruvlaskis, poļu liliputs, kuru dēvēja par “pēdējo Eiropas galma punduri”.
Deviņdesmit deviņus centimetrus garajam Juzefam Boruvlaskim bija jau 67 gadi, un viņa dzīve bija iegrozījusies tīri labi. Beidzis kalpot galmā, viņš krietni izceļojās pa Eiropu, iegūstot vispārēju uzmanību un bagātību. Pēdējos gados viņš bija apmeties uz dzīvi Anglijas ziemeļos, Daremā. Tur viņš bija tik populārs, ka pilsētas dome viņam maksāja tikai par to, lai viņš tos nepamestu un turpinātu piesaistīt tūristus.
Boruvlaskis bija padzirdējis baumas, ka Lamberta neredzētais tuklums ir apmāns, tāpēc pirmām kārtām apčamdīja milža kāju, lai pārliecinātos, vai tā ir īsteni resna. Savukārt Lamberts, kurš tā arī nekad neapprecējās, painteresējās, kā klājas pundura sievai Izalinai Barbutānei. “Viņa nomira,” atbildēja mazais vīriņš. “Bet sevišķi es to nenožēloju, jo, kad es viņu apsaukāju, viņa parasti par sodu mani uzsēdināja uz kamīna dzegas”.
Ne bez zināma uzjautrinājuma Lielbritānijas pats lielākais un pats mazākais cilvēks salīdzināja savus tērpus. Abi izrēķināja, ka ar to auduma daudzumu, kas nepieciešams vienai Lamberta piedurknei, pietiktu, lai uzšūtu visu Boruvlaska kostīmu! Starp citu, jautājums par viņa apģērba lielumu Lambertam Londonā bija visvairāk apnicis. Kādai dāmai, kura interesējās, cik izmaksājuši viņa svārki, lielais vīrs atbildējis: “Neizlikšos, ka spēju atcerēties to cenu, bet varu jums ieteikt drošu veidu, kā to uzzināt. Ja uzdāvināsiet man jaunus svārkus, jūs pavisam precīzi zināsiet, cik tie maksā!”
Izturējis Londonā pusgadu, Lesteras eksponāts atgriezās mājās. Lai gan Lamberts pats vairs nespēja jāt un piedalīties medībās, viņš apmeklēja dažādas sacīkstes, audzēja un pārdeva šķirnes dzīvniekus. Šad tad viņš ceļoja uz Londonu un citām pilsētām, lai eksponētos par maksu. Vienā šādā reizē Stamfordā milzis no rīta viesnīcā mierīgi skuvās, bet tad negaidīti sabruka. Viņa pēkšņā nāve 39 gadu vecumā patiešām sarūgtināja angļus. Turklāt Lambertu nācās apglabāt Stamfordā, jo bija vasara un nebija nekādu iespēju transportēt milzīgo ķermeni uz dzimto Lesteru.
Jau nākamajā dienā tika izgatavots milzīgs zārks (193 x 132 x 71 cm) no 10 kvadrātmetriem gobas koka uz riteņiem – lai to varētu pārvietot. Tik un tā nācās izlauzt viesnīcas sienu un logu, lai zārku varētu izripināt ārā no ēkas. Bēru dienā 20 vīri nopūlējās pusstundu, lai milža mūža māju guldītu kapā.
Vēlāk Lamberta draugi uz kapa uzstādīja pieminekli ar epitāfiju, kurā cildināja ne vien viņa omulīgo dabu un personības diženumu, bet arī ar lepnumu iegravēja viņa slavenos izmērus. Nāves brīdī Lamberta garums bija 180 centimetru un viņš svēra 335 kilogramus, viņa kāja bija 95 centimetrus resna, ķermeņa apkārtmērs sasniedza 287 centimetrus!
Lambertam netika veikta līķa sekcija, tāpēc viņa nāves iemesls ir viena no vēsturiskajām medicīnas intrigām. Izteikta versija, ka viņš miris no plaušu embolijas, tomēr jautājums, kas visus interesē – vai viņa nāve saistīta ar lielo svaru?
Zināms, ka bērnībā un agrā jaunībā puisis bijis fiziski ļoti aktīvs – peldējis un mācījis peldēšanā vietējos bērnus, regulāri piedalījies medībās un zirgu skriešanas sacīkstēs, iekarojot laba sportista reputāciju. Tomēr jau 23 gados viņa svars sasniedza ap 200 kilogramu, turpinot ar gadiem pieaugt – 30 gados tas jau sasniedza 250 kilogramu. Neraugoties uz to, Lamberts saglabāja fizisko aktivitāti. Kā liecināja laikabiedri, viņš varēja ar kājām noiet 11 kilometrus mājup no viesībām, izrādot “mazāku piepūli nekā vairāki vidēja izmēra vīri”.
Neizceļoties ar īpašu veiklību, resnais vīrs tomēr spēja nostāvēt uz vienas kājas, ar otru veicot spērienu divu metru augstumā. Viņš arī turpināja peldes un varēja noturēties virs ūdens ar diviem pieaugušiem vīriem mugurā. Tā kā viņam nepatika pārģērbties, viņš otrā rītā vilka tās pašas drēbes, pat ja tās pēc peldēšanas bija vēl mitras. Pēc Lamberta paša teiktā, saaukstēšanās viņu tāpēc nav nekad skārusi.
Laikā, kad milzis ieradās Londonā, viņa svars jau bija ap 318 kilogramiem. Viņa apkārtmērs bija nenormāls – seši normāla izmēra vīrieši varēja ietilpt Lamberta vestē! Bet zeķe pēc izmēra atgādināja maisu... Lamberts atļāva Londonas ārstiem veikt savu izmeklēšanu, tās rezultāti pēc tam tika publicēti medicīniskā žurnālā. Dakteri sadūrās ar lielu mīklu, jo – neatklāja neko viņus interesējošu. Lamberta organisms funkcionēja labi, viņš elpoja bez aizdusas, viņam bija normāla balss un luste uz dziedāšanu, labs miegs vismaz astoņas stundas pie atvērta loga, un viņš pat nekrāca! Vienīgi kāju pietūkums liecināja, ka šim cilvēkam ir pārāk liela masa, ko nest.
Tad no kurienes tik milzīgs liekais svars? Lamberts pats ārstiem apgalvoja, ka maltītēs ēd normālas porcijas, turklāt nelieto alkoholu kopš 25 gadiem. Tomēr mūsdienu ārsti sliecas domāt, ka vainīga tā pati diēta un mazkustīgums. Maz ticams, ka Lamberta liekā svara cēlonim būtu endokrīnas vai ģenētiskas saslimšanas raksturs, jo nav pazīmju, kas par to liecinātu. Lai gan viņa tantei un onkulim bija liekais svars, vecāki un māsas saglabāja normālu ķermeņa uzbūvi visu mūžu.
Tāpēc, visticamāk, Lamberta problēma saistīta ar sēdošo darba veidu – kā cietuma uzraugam viņam nācās “sēdēt cietumā”, līdzīgi saviem uzraugāmajiem. Viņš pārmantoja šo amatu no tēva 18 gados un godam pildīja 17 gadus, līdz cietumu slēdza. Viņa dzīves laikā publicētā biogrāfijā atzīmēts: “Tieši tajā gadā, kad viņu iecēla šajā amatā, viņa svara pieaugums bija vislielākais un straujākais.”
Leģendārā Daniela Lamberta svara rezultāts pēc viņa nāves ir simts un vienu reizi pārspēts, un nav pat iespējams aprakstīt neskaitāmos rekorda labotājus... Piemēram, Lamberta apkārtmērs ir „uzlabots” par 15 centimetriem, un pašreizējais rekordists ir amerikānis Volters Hadsons ar vidukļa (ja to tā var saukt) apmēru – 302 centimetri. Hadsons – pasaules medicīnas vēsturē ceturtais resnākais cilvēks – ir pats dramatiskākais piemērs tam, kur noved kustību ierobežošana līdz minimumam, tas ir, aiziešanai uz tualeti.
Hadsons jau kopš bērnības bija apaļš, bet pagrieziena punkts viņa dzīvē izrādījās 12 gadu vecums, kad viņš salauza kāju un bija saistīts pie gultas. Šāds dzīvesveids puisim šķita tik komfortabls, ka 15 gados viņš jau bija sasniedzis 137 kilogramus, un viņš nolēma turpmāko dzīvi pavadīt tikai savās mīļajās mājās.
Viņa laiks aizritēja, runājot pa telefonu, lasot Bībeli, klausoties gospeļu mūziku, skatoties televizoru un ēdot – jo sevišķi ēdot. Hadsons dienā patērēja 32 cīsiņus, puskilogramu šķiņķa, 12 olas, maizes klaipu, četrus hamburgerus un četrus dubultos čīzburgerus, astoņas lielas porcijas frī kartupeļu, trīs ceptus gaļas gabalus vai divus cāļus, četrus ceptus kartupeļus, četrus saldos kartupeļus, četras brokoļu galviņas, lielu kūku. Starp maltītēm, tā sacīt – enerģijas uzturēšanai, viņš mēdza apēst sauju konfekšu. Viņš arī ik dienas izdzēra 17 litru gāzēta ūdens.
Hadsons ne tikai neizgāja no mājas, bet neizkāpa arī no savas gultas – ja vien nespieda pati neatliekamākā vajadzība. Tā bija viņa vienīgā izkustēšanās dzīvē un notika samērā reti, jo viņš varēja nedēļām iztikt bez zarnu iztukšošanās. Nav brīnums, ka ekskursija uz tualeti viņam prasīja veselu stundu! Vienā šādā „pārgājienā” viņš pakrita un iesprūda tualetes durvīs. Nācās izsaukt glābējus, kuri smagi strādāja četras stundas, lai cietušo atbrīvotu, un deviņi vīri krietni nopūlējās, lai viņu ieceltu atpakaļ gultā. Šā gadījuma dēļ 1987. gadā 43 gadus vecais Hadsons nonāca presē un kļuva bēdīgi slavens visā pasaulē.
Hadsons cieta no agorafobijas – burtiskā tulkojumā no grieķu valodas tas nozīmē – bailes no tirgus, bet faktiski tās ir bailes iziet ārā, bailes no plašuma. Viņš dzīvoja ar saprotošu ģimeni, kas vienmēr bija izdabājusi viņa apetītei, un viņš vienmēr izrādīja apmierinātību gan ar savu svaru, gan dzīvesveidu. “Es tikai ēdu un baudīju to,” viņš reiz izteicās. Paradoksāli, ka ar visu savu nenormālo svaru Hadsons bija ļoti veselīgs: sirds, plaušas, nieres darbojās atbilstoši normai, bet viņa holesterīna un cukura līmenis asinīs vispār satrieca ārstus – tas bija kā 21 vecam jauneklim!
Pavadījis pēdējos 27 gadus tikai gultā, Hadsons 1991. gadā nomira miegā ar sirdstrieku. Tikai pirms dažām nedēļām viņš bija paziņojis par savu saderināšanos. Nāves brīdī 46 gadus vecā un 177 centimetrus garā Hadsona svars bija 510 kilogramu, taču tas nebija viņa „labākais” rādītājs. Četrus gadus iepriekš viņš vienīgo reizi bija atļāvis sevi nosvērt – rūpnieciskie svari rādīja 543 kilogramus, pirms tie salūza...
Atšķirībā no fiziski aktīvā Lamberta Hadsons atteicās kustēties vispār, taču – viņš atteicās arī eksponēt sevi. Ne kā dabas retumu, bet gan kā Bahamu diētas reklāmu. Dzīves pēdējos gados pār Hadsonu zināmu šefību bija uzņēmies Diks Gregorijs, kuram dīvainā kārtā izdevās sevī apvienot komiķa un dietologa profesijas. Gregorijs apgalvoja, ka ar viņa Bahamu diētu Hadsons zaudējis līdz 360 kilogramiem (ko neviens, protams, neuztvēra nopietni). Kad Gregorijs piedāvāja Hadsonam piedalīties diētas reklāmas rullītī un viņš atteicās, dietologs vairs neturpināja viņam palīdzēt.
Viņa zaudēja 416 kilogramu!
Mūsdienās cilvēki ar izaicinoši lielu lieko svaru ir labākais placdarms dažādu dietologu un TV šovu darbībai – milzīgo mērogu dēļ, protams. Dāmas, kuras ar lielu piespiešanos cenšas zaudēt nieka piecus vai desmit, vai divdesmit kilogramus liekā svara, drūmākajos diētas brīžos varētu patiesi iedvesmoties no amerikānietes Rozālijas Bredfordes stāsta. Viņa divreiz iekļuvusi Ginesa rekordu grāmatā – kā pasaules vissmagākā sieviete (544 kg) un kā sieviete, kas visvairāk zaudējusi svaru (416 kg).
Kad mazo Rozāliju māte pameta un viņa nonāca audžuvecāku ģimenē, viņai ar laiku radās paradums stresa brīžos daudz ēst. Četrpadsmit gados viņa svēra 92 kilogramus, gadu vēlāk – jau 140 kilogramus. Pēc apprecēšanās un dēla piedzimšanas viņas apetīte un svars pieauga nekontrolējami, turklāt pēc asins saindēšanās slimnīcā viņai nācās vairākus gadus pavadīt gultā – protams, ēdot. Viņa dienā uzņēma līdz pat 15 000 kaloriju (normāli – ap 1500 kaloriju), viņai nebija nekas neparasts apēst trīs lielas picas 40 minūtēs un vēl palūgt desertu.
Viņa gulēja kopā sastiprinātās divās divguļamās gultās, viņas krūšu apmērs pārsniedza 250 centimetru, uz gurniem bija 90 kilogramu tauku maisi, kas nokarājās līdz pat ceļiem... “Cilvēki mani apciemoja un apsēdās uz gultas, nesaprotot, ka viņi sēž uz daļas no manis,” Bredforde atcerējās. Kad viņa izkrita no gultas, glābēji viņas iecelšanai atpakaļ izmantoja piepūšamo matraci, kas domāts apgāzušos automašīnu atgriešanai normālā stāvoklī.
1987. gadā Rozālija sasniedza kulmināciju – 544 kilogramus. Viņai bija 44 gadi un tik liela depresija, ka sieviete nolēma beigt dzīvi ar pretsāpju tabletēm. Lai cik tablešu viņa arī izdzēra, uz pustonnu masas vienīgais rezultāts izrādījās ... divas dienas cieša miega. Tad noraizējušies draugi sazinājās ar Ričardu Simonsu, pazīstamu personu svara zaudēšanas industrijā, kurš apgādāja Rozāliju ar video instrukciju un diētas plānu pieciem gadiem, ko viņa vēlāk nodēvēja par ellišķīgu.
Neraugoties uz to, cik ļoti Bredfordi spīdzināja bada sajūta, ātro uzkodu reklāmas un sapņi, kuros viņa var ēst, cik tik lien, apņēmīgā sieviete koncentrējās uz Simonsa plānu un sekmīgi to realizēja. Viņa sāka ar visvienkāršāko – plaudēšanu, kā to demonstrēja Simonsa video. “Tā bija vienīgā kustība, ko es varēju veikt,” Rozālija atzina.
Pēc gada viņai bija izdevies nomest jau 190 kilogramu! Kad viņas formas atgūšanas plānā iesaistījās arī fizioterapeits, drīz vien svars jau bija nokritis līdz 226 kilogramiem. Galu galā viņa panāca, ka sver tikai 136 kilogramus, tādējādi kopējais nomesto kilogramu skaits bija mērāms 416 kilogramos! Nevienai sievietei joprojām nav izdevies šo rekordu pārspēt. Vislielākais svara zaudējums dokumentēts visu laiku pasaulē smagākajam cilvēkam – Džonam Braueram Minokam. Viņš svēra 630 kilogramu un zaudēja 419 kilogramu, lielākoties tā bija tūska. Sliktās veselības dēļ Minoks nomira jau 41 gada vecumā 1983. gadā.
Diemžēl arī Rozālijai nācās rēķināties ar liekā svara sekām, un tās izrādījās liktenīgas. 2006. gadā operācijas laikā, kurā ārsti centās viņu atbrīvot no liekās ādas (tā svēra ap 30 kilogramu), radās komplikācijas, un Rozālija Bredforde 63 gadu vecumā nomira. Viņas ķermeņa pārvērtības caurmēra cilvēkam ir gandrīz nereāli izprast, tomēr reti kurš noliegs, ka tas, ko viņa ar sevi paveica, bija varoņdarbs.
Bet ne visi cilvēki ar lieko svaru vēlas sekot Bredfordes varonīgajam piemēram. Gluži otrādi. Viena no pazīstamākajām mūslaiku smagsvara personībām ir 45 gadus vecā amerikāniete Donna Simpsone. Viņa kļuva slavena 2008. gadā, kad paziņoja par savu pārsteidzošo nolūku – iekļūt Ginesa pasaules rekordu grāmatā kā vienai no pasaulē smagākajām sievietēm. Viņas mērķis bija sasniegt 1000 mārciņu jeb 450 kilogramu lielu svaru! Tolaik viņa svēra 290 kilogramu.
Donna atklāja internetā savu mājaslapu, kuras abonētāji par naudu varēja iegūt viņas fotogrāfijas un video, kur viņa ēd un mēra sev vidukli. Nepilna gada laikā viņa ieguva gandrīz 300 abonētāju vecumā no 20 līdz 68 gadiem. Sieviete aktīvi darbojās arī video tīklā „YouTube” un dažādos resnuma fetišistu portālos. Donna kļuva par īstu interneta zvaigzni, piesaistot tūkstošiem fanu, no kuriem daudzi viņai sūtīja ēdienu.
Simpsone atklāja, ka ēdienam patērē 582–750 dolārus nedēļā un ik dienas apēd 12 000 kaloriju. “Parasti es dienā apēdu četrus burgerus un frī, maizes klaipu ar zemesriekstu sviestu un džemu, četras porcijas ceptas gaļas ar kartupeļu biezeni, lielu picu, šokolādes kūku ar krēmu un saldējumu, 12 kēksiņus, divas siera kūciņas un limonādi,” uzskaitīja Donna. Viņas mīļākais ēdiens ir suši – viņa var apēst 70 suši gabaliņus vienā piegājienā!
Pirms pāris gadiem Ziemassvētkos Donna sevi palutināja ar 30 000 kaloriju bagātīgām svētku pusdienām: 11 kilogramiem tītara gaļas, diviem šķiņķa cepešiem, 6,8 kilogramiem ceptu kartupeļu un to biezeņa, pieciem maizes kukuļiem, trim litriem gaļas mērces un trim litriem dzērveņu mērces un deviņiem kilogramiem dārzeņu. Bet desertā bija zefīri, putukrējums un cepumi! Lai visu to apēstu, viņai vajadzēja divas stundas. Tikai.
Donnai Simpsonei laikam izdevās sasmīdināt Dievu, ja tā var teikt, jo pēc visām viņas pūlēm uzbaroties rezultāts bija ar mīnusa zīmi – divu gadu laikā viņa nokritās par 17 kilogramiem. 2010. gadā tomēr viņai izdevās iekļūt Ginesa rekordu grāmatā – kā vissmagākajai sievietei, kam bijušas dzemdības (241 kilograms). Proti, pusgadu pirms uzbarošanās epopejas sākuma viņa laida pasaulē meitu. Bērns piedzima ar ķeizargrieziena palīdzību, un šajā operācijā bija iesaistīta 30 ārstu liela komanda. Pašlaik Simpsone ir izvirzījusi sev mērķi novājēt līdz 170 kilogramiem, jo vēlas kļūt no citiem neatkarīgāka un vairāk sevi veltīt bērnu audzināšanai.
Resnuma bieds – industriju maize
Lai gan Donnas vecāki vienmēr bija viņu mudinājuši ievērot diētu, viņas šķirtais vīrs un nu jau arī bijušais dzīvesdraugs – abi bija sajūsmā par viņas apaļumiem. Un tādu resnuma fetišistu pasaulē nav mazums. Arī Donnas attieksme pret resnumu ir „veselīga”, ja tā var teikt. Viņa vienmēr ir dedzīgi vēlējusies atspēkot negatīvos stereotipus par resniem cilvēkiem un izsmējusi cilvēkus, “kuri jūtas vainīgi par ēšanu”. Simpsone ir viena no tā dēvētās resnuma akceptēšanas kustības atbalstītājām.
Šīs sabiedriskās kustības piekritēji cīnās pret resnuma diskrimināciju, kas izpaužas dažādu sabiedrības slāņu attieksmē, sākot ar modes dizaineriem un beidzot ar medicīnas personālu un medijiem. Resnuma akceptētāji uzsver, ka liekais svars pats par sevi nav veselības problēma, kā to liecina arī daudzi gadījumi vēsturē, un ka ilglaicīga svara zaudēšana vairākumā gadījumu nemaz nav iespējama. Tāpēc resnuma kaunināšana publiskā telpā drīzāk rada psiholoģiskas problēmas, nevis palīdz veselībai.
Nevar nepamanīt, ka 21. gadsimts atmasko daudzas tendences, kas vēl iepriekšējā gadsimtā bija neapstrīdama kulta lieta, pakāpeniski mainot vispārpieņemto viedokli, piemēram, par kafijas kaitīgumu vai saules aizsargkrēmu un saulesbriļļu obligāto nepieciešamību u. tml.
Tā arī modernās kultūras apsēstība ar tievumu un svara nomešanu ir jautājuma priekšā: vai tam tiešām ir zinātnisks pamatojums, vai arī zinātne šajā gadījumā izmantota kā attaisnojums, lai kontrolētu kārtējo novirzi no normas? Un tas ir tikai sabiedrības mēģinājums risināt kaut ko, kas neatbilst tās estētiskajiem priekšstatiem? Nemaz nerunājot par to, cik bieži zinātne izmantota kādas industrijas peļņas labā.
Katrā ziņā cilvēkiem ar lieko svaru dzīve izvērstos veselīgāka un laimīgāka, ja šīm aprakstītajām līdzīgas biogrāfijas tiktu vairāk apspriestas profesionālos medicīnas žurnālos, nevis televīzijas šovos un dzeltenajā presē.
Patiesa_300x55
