Ekspremjers Gailis: krīzes laikā vajadzēja samazināt ministriju skaitu

Uzņēmējdarbībā man ir vairāki virzieni. Krīze apstādināja manu galveno uzņēmējdarbības veidu – nekustamo īpašumu projektu attīstīšanu. Es sameklēju kādu labu vietu, nopērku zemi, aizņemos no bankas līdzekļus, uzbūvēju namu, pārdodu to un atdodu aizņemto naudu. Tas praktiski izbeidzās, jo banka vairs kredītus neizsniedza. Man nācās vairāk nekā divus gadus nodarboties ar nepatikšanu kārtošanu, jo bija pietiekami lieli parādi.

Mans lielākais objekts bija Ģipša fabrika – dzīvojamo māju komplekss, kas atrodas Balasta dambī, Daugavas kreisajā krastā, iekļaujoties Ķīpsalas krasta apbūves siluetā. Pirmās kārtas būvdarbu laikā bijusī Bēma ģipša fabrika pārtapa par modernu dzīvojamo ēku ansambli. Rekonstrukcijas pirmo kārtu es paveicu, bet darbus nevarēju turpināt, jo banka atteica kredītu. Man draudēja bankrots, bet objektu izdevās pārdot ASV investīciju grupai „New Century Holding” (NCH). Atrasts ieguldītājs, kas nopirka no bankas manu parādu un Ģipša fabriku. Tika pārdots arī nekustamo īpašumu projekts „Cigoriņu fabrika” Rīgā, Friča Brīvzemnieka ielā, līdzās Arkādijas parkam.

Manas celtniecības kompānijas faktiski noturējās, nebankrotēja neviena. Tikai, protams, daudzi aktīvi tika zaudēti. Celtniecība tagad smuki attīstās. Firmai „M.G. Būvnieks” ir vairāki objekti. Pamatā mēs strādājam pie ļoti augstas kvalitātes objektiem un veicam dārgus celtniecības darbus.

Nesen Singapūrā mēs ar sievu arhitekti Zaigu Gaili piedalījāmies Pasaules arhitektu festivālā, kas bija ļoti liels konkurss, kurā divi mūsu kopējie darbi tika izvirzīti finālam. Tur kopumā bija 8000 pieteikumu. Mēs pieteicām divus darbus – Žaņa Lipkes memoriālu kā arhitektūras projektu un mūsu brīvdienu māju „Lieldienu sala” Kaltenē.

Abi projekti tika izvirzīti finālam, un tad, pēc konkursa noteikumiem, autoriem ir jābrauc uz Singapūru prezentēt savus projektus. Mēs pirmās vietas nedabūjām. Katrā finālā bija 16 projekti. Singapūras konkursā tika akcentēta ekoloģija, zaļā domāšana un Tālie Austrumi. Mūsu sadaļās vinnēja Ķīnas bibliotēka, kas bija uztaisīta džungļos no bambusa, un Vjetnamas dzīvojamā māja ar visiem zaļumiem. Brauciens uz Singapūru bija ļoti jauka pieredze, pozitīvas emocijas.

Man pieder arī mazais HES. Neliels bizness, bet diezgan drošs, jo ūdens tek un arī kaut kāda nauda „pil”. Mēs atradām un pirmo reizi Baltijā pielietojām pilnīgi jaunu turbīnas veidu un palielinājām jaudu. Tai upei nav augsta krituma, bet ūdens ir daudz. Burtiski pirms pāris mēnešiem mēs pabeidzām darbus un uzstādījām čehu izgatavotu turbīnu, kas būtībā ir Arhimeda spirāle, nevis parastā turbīna ar lāpstiņām. Jaunā turbīna ir daudz lētāka par tradicionālo. Mēs domājam, ka šādas turbīnas varētu atrast pielietojumu arī citos mazajos HES, tāpēc kļuvām par to dīleriem Latvijā.

Trešais, jaunākais un interesantākais uzņēmējdarbības veids ir mana atgriešanās pie televīzijas. Mēs nodibinājām kompāniju „Veset”, kas nodarbojas ar televīzijas tehnoloģijām saistībā ar informācijas tehnoloģijām (IT) un „mākoņiem”. Kompāniju vada mans dēls Gatis, kurš ir IT speciālists.

Mēs izstrādājām tādu tehnoloģisko shēmu, ka televīzijas raidīšana notiek ne no fiziskiem serveriem, bet no virtuālām iekārtām, kas atrodas kaut kur „mākonī”. Tagad dodam iespēju televīzijas studijām pārbaudīt, kā tas viss strādā. Mums jau ir pie duča klientu, tiesa, ārzemēs interese par mūsu projektu ir daudzas reizes lielāka nekā Latvijā. Mēs esam uzlikuši savu iekārtu Liepājā, drīzumā Latvijā būs arī otrs mūsu projekts. Ārzemēs mēs darbojamies Indijā, Bombejā, briest kontrakts Itālijā. Tuvākajā laikā Gatis brauc referēt uz Ukrainu. Mūsu piedāvāto iekārtu televīzijas var izmantot arī kā „katastrofu aizvietotāju”, ja, piemēram, studijā izceļas ugunsgrēks, kas uz vairākām nedēļām vai pat mēnešiem paralizē darbu.

Jūs arī vadāt biedrību „Žaņa Lipkes memoriāls”, muzejs ir uzbūvēts, bet kāpēc tas nav oficiāli atklāts?

Latvietis Žanis Lipke (1900–1987) kopā ar sievu Johannu Otrā pasaules kara laikā no holokausta izglāba 55 ebrejus. Izraēla Lipkem piešķīrusi „Miera prāvesta” titulu. „Miera prāvests”, pēc ebreju kultūras tradīcijām, ir ar īpašu cilvēcību apveltīts cilvēks, kas šīs īpašības apliecinājis, glābjot ebrejus no holokausta.

Memoriāls dažādu iemeslu dēļ nav oficiāli atklāts, bet jau strādā. Tas atrodas Ķīpsalā, Mazā Balasta ielā, vietā, kur Otrā pasaules kara laikā Lipke slēpa ebrejus, bet ne tikai. Viņš slēpa arī latviešu leģionārus pēc tam, kad Rīgā jau bija ienākusi padomju armija.

Lipkes memoriāls būvēts tikai un vienīgi par ziedotiem līdzekļiem. Kopumā tika iztērēti ap 300 000 latu. Tas, protams, nav maz, ja šī summa ir jāsavāc, staigājot ar cepuri.

Kāpēc ASV Valsts sekretāre Hilarija Klintone neieradās uz Žaņa Lipkes memoriāla atklāšanu?

Memoriālu varēja atklāt Valsts prezidents vai premjers, bet es vēlos, lai Lipkes muzeju atklāj kāda starptautiski pazīstamai personai, lai stāstu par Latvijas ebreju glābēju uzzinātu pasaulē. Vietējā publicitāte vienkārši būtu par mazu. Es jau kādu gadu runāju ar Ārlietu ministriju, ka Lipkes muzeja atklāšanu vajag pieskaņot kādai nozīmīgai ārvalstu vizītei. Ārlietu ministrija aicināja ierasties Latvijā Izraēlas prezidentu Šimonu Peresu, bet viņš ir vecs un nebrauc ārzemju vizītēs.

Martā parādījās informācija, ka Latvijā ieradīsies Klintone. Mēs ar Ārlietu ministrijas valsts sekretāru Andri Teikmani kādā pieņemšanā aprunājāmies ar toreizējo ASV vēstnieci Džūditu Gārberi. Vēstniece apsolīja piestrādāt, lai Klintone iekļauj Lipkes memoriāla atklāšanu savas vizītes programmā. Pēc vēstnieces toreiz teiktā, „ir 70%, ka Klintone ieradīsies Latvijā, un 70%, ka viņa iekļaus savas vizītes programmā Lipkes memoriāla atklāšanu”. Man ar to pietika. Es apstaigāju dažus lielākos sponsorus un savācu trūkstošos 30 000 latu.

Kad kļuva skaidrs, ka Klintone Latvijā būs laikā no 25. līdz 30.jūnijam, mēs rāvāmies kā traki, sevišķi pēdējās divas naktis, lai pabeigtu būvdarbus. Piektdien Lipkes memoriāla atklāšana vēl bija Klintones vizītes programmā, otrdien to no programmas izņēma, Klintone Latvijā ieradās ceturtdien.

Esmu pārliecināts, ka tas bija ebreju īpašumu restitūcijas dēļ. Avīzēs aizgāja ziņa, ka Klintone brauc tikai tādēļ, lai piespiestu Latvijas valdību risināt ebreju īpašumu kompensācijas jautājumu, padomnieki viņai ieteica izvairīties no kontaktiem ar ebrejiem, arī no Lipkes memoriāla atklāšanas. Dievs ar viņu, neko nevar darīt!

Cerības, ka Žaņa Lipkes memoriālu atklās kāda starptautiski ļoti ievērojama persona, nav zudusi. Lipkes muzejs ir vaļā, tas darbojas. Visi interesenti var tur aiziet un apskatīt.

Ekonomiskā krīze, manuprāt, bija ne tikai objektīva, bet arī subjektīva. Ja cilvēks nokar degunu un visu laiku patur prātā, ka ir krīze, tad krīze arī ir. Cilvēki pārstāj tērēt, pārstāj pirkt. Mans bizness ir dzīvojamo māju celtniecība, bet, ja cilvēki dzīvokļus vairs nepērk, banka nefinansē – viss apstājas. Tas ir kā asinsrites apstāšanās, jo kāda spazma aizspiež asinsvadu. Es krīzi uztveru ļoti filozofiski. Vienkārši bija jāpagaida, kamēr tā pāries.

Mūs slavē par izturību un apņēmīgo rīcību krīzes laikā, un tas nav nepatīkami. Nekādi bagātie jau neesam, pat salīdzinot ar Grieķiju. Krīze ir aiz muguras, neviens badā nomiris nav, un tagad mēs kustamies uz priekšu, tikai vajadzīga piesardzība. „Treknajos gados” bija pieņemti daudzi stulbi lēmumi, bija pieļautas kļūdas, pirmām kārtām nodokļu kļūdas. Mūs tāpat būtu krīze skārusi, tikai varbūt tā būtu vieglāka, ja mēs būtu gudrāki „treknajos gados”.

Ko nozīmē „nodokļu kļūdas”?

Kļūda bija, ka privātpersonu spekulācijas nekustamā īpašuma jomā netika apliktas ne ar kādu nodokli. Pirka īpašumu par 100 000, bet pēc trijiem gadiem pārdeva par diviem miljoniem un nodokļos nesamaksāja nevienu santīmu. Būtu kaut vai 15% nodokli uzlikuši darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem, vismaz kaut kāda jēga būtu. Protams, ka to nodrošināja spēcīgs lobijs. Cilvēki, kas nodarbojās ar nekustamo īpašumu spekulācijām, bija ieinteresēti tik liberālā nodokļu likumdošanā.

Tas arī uzpūta nekustamo īpašumu „burbuli” – pusotru reizi lielāku, nekā tas būtu izveidojies, ja šajā jomā būtu normāli nodokļi. Katrs neprofesionālis nodarbojās ar projektu attīstīšanu, tāpēc arī visādi „mēsli” tika sabūvēti – ciemati, kas pārvēršas graustos. Ko lai dara tie nabadziņi pusiesāktā ciematā, kur divas mājas nopirktas un tiek apdzīvotas, bet astoņas lēnā garā pārvēršas graustos?

Tas nav pareizi. Protams, ieguldījumu apmēru nekustamajos īpašumos varēja noteikt lielāku. Manuprāt, šie ieguldījumi nekādu nekustamo īpašumu „burbuli” nepūš. Šie cilvēki, vismaz tie, ar kuriem es sastopos savā biznesā, interesējas par to ārkārtīgi mazo augsta līmeņa mājokļu nišu, kas aizņem apmēram vienu procentu no kopējā mājokļu tirgus. Jā, cenas šajā mājokļu segmentā ir atgriezušās pirmskrīzes līmenī. Vidējā līmeņa mājokļiem, par kuriem galvenokārt interesējas mūsu valsts iedzīvotāji, cena tikpat kā nav kāpusi.

Vai, jūsuprāt, Latvijas likumdošanā ir kaut kas, kas traucē lielu investīciju ienākšanu?

Traucē pārmērīgā birokratizācija, ierēdņu liktās barjeras. Prasības celtniecības un rekonstrukcijas projektiem ir nenormāli pārspīlētas. Bija cerības, ka krīze „atskurbinās” valsts pārvaldes administrāciju un tā sāks ierobežot savu pārspīlēto vēlmi prasīt nezin ko. Salīdzinot ar laiku pirms desmit gadiem, projektu apstiprināšanai iesniedzamo dokumentu skaits un izvirzītās prasības ir palielinājušās vairākkārt. Paiet gads, kamēr tiek apstiprināts projekts.

Korupcija, manuprāt, nav lielākā problēma. Kukuļus var nedot, bet ir izveidojusies „korupcijas mentalitāte” – uzņēmējiem liekas, ka ierēdņiem ir jādod kukulis, lai nodrošinātu veiksmīgu projektu attīstību. Ja abas puses to akceptē, tad kukuļošana arī notiek. Ārzemnieki īstenībā nav raduši dot kukuļus. Lielajos valsts pasūtījumos, manuprāt, korupcijas risks pastāv. Paldies Dievam, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs arī kaut ko noķer.

Es neesmu tajā lietā iedziļinājies, bet man tas, kas ir noticis, izklausās galīgi nožēlojami. Visdrīzāk tur ir kaut kas netīrs apakšā. Bet, no otras puses, es ar abām rokām atbalstu variantu, ka tos vilcienus pamatā būtu jāražo Latvijā, un šim nosacījumam bija jābūt iekļautam jau konkursa nolikumā. Kā var spriest no avīzēm, par jauno vilcienu apkalpošanu būtu jāmaksā nenormāli lielas summas, un tas nav normāli. Ja jau Eiropas Komisija šo iepirkumu neakceptēja, tam acīmredzot ir kāds pamats. Ir ārkārtīgi žēl, ka jauno vilcienu iepirkuma konkurss ir nobrucis, vilcienus taču vajag. Un ja vēl zaudēsim ES līdzfinansējumu...

Kad jūs darbojāties valdībā, viens no svarīgākajiem darbiem bija civildienesta izveidošana. Tagad ik pa laikam redzam, ka jaunie ministri nevar sastrādāties ar valsts sekretāriem un citiem augstiem ierēdņiem.

Civildienesta ideja tika sabojāta, turklāt vairākkārt. Lielu ļaunumu civildienestam, manuprāt, nodarīja Einara Repšes valdība, palielinot ministriju skaitu. Krīzes laikā, manuprāt, ministriju skaitu vajadzēja samazināt līdz kādām sešām vai septiņām, jo daudz ko var apvienot. Ierēdņu skaits nedrīkstēja augt. Ierēdniecības likums sākotnēji bija domāts kā dienesta likums, līdzīgi kā armijā. Ierēdnis iet pa karjeras kāpnēm, viņam ir dažādi amata ierobežojumi, bet ir arī sociālā aizsardzība, viņu nevar tik vienkārši atlaist, bet jebkurā brīdi var aizrotēt uz citu iestādi.

Man jau bija doma, ka notiek civildienesta ierēdņu rotācija, – nostrādā kādā amatā 2–3 gadus un tiek rotēts pa paralēli, Valsts sekretārs ministrijā ir augstākais ierēdnis, bet bez ministrijām ir arī citas valsts iestādes – lielās pārvaldes. Tomēr ierēdņu rotācijas nenotika. Ministram ir jāsastrādājas ar savu vietnieku administratīvos jautājumos, kāds pēc būtības ir valsts sekretārs. Kad es pēc premjera pilnvaru beigām kļuvu par reģionālās attīstības un vides ministru, es arī nevarēju sastrādāties ar ministrijas valsts sekretāru.

Es domāju, ka Latvijai pievienošanās eirozonai būs ieguvums, kaut pastāv arī riski. Ja esam veikuši tik lielu un sāpīgu sagatavošanās darbu, lai mazinātu gan inflāciju un valsts ārējo parādu, tad noteikti ir jāiet uz priekšu. Es esmu noteikti par. Ja Latvija būtu tik bagāta kā Anglija, Zviedrija vai Dānija, kuras nav pievienojušās eirozonai, varētu šaubīties. Mums ir jāievieš eiro, jāintegrējas Eiropas Savienībā.

Vai 20 neatkarības gadu laikā Latvijā ir izveidojusies loģiska daudzpartiju sistēma? Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete („Vienotība”) prognozē, ka tuvāko desmit gadu laikā Latvijā izveidosies divpartiju sistēma.

Nav izveidojusies. Divpartiju sistēma – tas būtu ārkārtīgi skaisti, bet es domāju, ka Kalniete ir pārāk optimistiska. Protams, būtu labi, ja būtu kaut arī ne divas, bet vismaz četras lielas partijas. Pagaidām nav, jo no paša sākuma viss partiju ideoloģiskais sadalījums tika sabojāts. „Latvijas ceļš” bija aizteikti labēja liberāla partija – stipri pa labi no centra. Kreisie, izņemot sociāldemokrātus, tā arī būtībā neizveidojās, jo tas „sociāli” bija kļuvis par nīstamu vārdu, jo padomju laikā tas tika diskreditēts. Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (LSDSP) nekas nesanāca, partijai vadība arī nebija laba, tur nebija talantīgu, harizmātisku un godīgu cilvēku. Līdz ar to kreisā flanga politikā tikpat kā nav. Nacionālā apvienība, kuri saka, ka ir labējie, savā ekonomiskajā programmā ir kreisi.

Mēs politikā grupējamies pēc nacionālās pazīmes. Latvieši „Saskaņas centru” (SC) sauc par krievu partiju un nebalso par to. Kreisajiem būtu jāiestājas par progresīvo ienākuma nodokli, par privatizācijas ierobežošanu, lai vairāk būtu valsts uzņēmumu. Kur mēs tādas partijas redzam? Tādu Latvijā nav. Toties ir saukļi: „Pret korupciju!” vai arī tiek pārspīlēts nacionālais jautājums. Igauņi šajā ziņā ir daudz gudrāki, viņi integrēja savus krievus dažādu ieviržu partijās.

Es domāju, kļūdu pieļāva jau Aigara Kalvīša valdība, nepaņemot valdībā SC. Tad pilnīgi droši, ka SC popularitāte samazinātos. Vajadzēja kaut kā viņus integrēt, varbūt tad partiju sadalījumā būtu notikušas kādas izmaiņas, balstoties uz sociāli ekonomiskiem pamatiem, nevis dalījuma krievos un latviešos. Tagad ir tikai daži cittautieši partiju biedru rindās. Godīgi teikšu: slikti ir sanācis.

Ja apskatāmies mazās valstis, Dāniju, Beļģiju, tur ir daudz partiju, ir stipri sociāldemokrāti, bet pārējās partijas ir saskaldītas. Kad tiek pie valdīšanas, koalīcija jāveido no 3–5 politiskajiem spēkiem.

Mēs, latvieši, esam ne pārāk orientēti uz sadarbību. Mums gribas katram savu partiju – tas ir mentalitātes jautājums.

Tagad ir par ko balsot. Es, piemēram, savā laikā biju skeptiski noskaņots pret „Vienotību”, man viņi nepatika Einara Repšes dēļ. Bet pagājušajās Saeimas vēlēšanās es par viņiem balsoju un balsošu arī nākamajās vēlēšanās, jo „Vienotība” ir prognozējama. Premjers Valdis Dombrovskis atstāj tiešām labu iespaidu, būtu ļoti labi, ja viņš varētu turpināt darbu valdības vadītāja amatā.

Reformu partija, manuprāt, bija viena mirkļa projekts, kas man galīgi nepatika, jo neesmu protesta balsojuma atbalstītājs. Tomēr RP ministri man patīk. Pilnīgi ir akceptējama izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa un ārlietu ministra Edgars Rinkēviča darbība.

Runā, ka jaunu partiju varētu dibināt Einars Repše un Inguna Sudraba.

Es domāju, ka uz nākamajām parlamenta vēlēšanām kāda jauna partija uzradīsies. Ja tā tiks nākamajā Saeimā, tad ne jau ar tādiem panākumiem, kā izdevās Zatlera partijai. Jaunu partiju var izveidot Sudraba. Ja atradīsies domubiedri un nauda, viņi varētu pārvarēt 5% barjeru.

Iespējams, pēc gada kāda jauna partija parādīsies, bet es tos harizmātiskos līderus pagaidām neredzu. Sudraba ir vienīgā. Repše otro reizi? Neticu! Uzņēmēju partija „Par labu Latviju” tika izveidota ar daudz lielākiem resursiem, bet nekas labs nesanāca. Uzņēmēji, kas bija galvenie runātāji, izrādījās, ar politiskiem līdzekļiem cerēja izvairīties no savām ekonomiskajām nepatikšanām.

Es teiktu, ka patlaban valdīšana izskatās sakarīga. Vienīgais, ko valdībai varu pārmest – tā neizmantoja krīzi, lai optimizētu valsts pārvaldi. Vajadzēja likvidēt daļu ministriju, kā arī daudzas valsts aģentūras, kuras tika saražotas, lai būtu darba vietas uz valsts budžeta rēķina, kas bojā dzīvi uzņēmējiem un kavē uzņēmējdarbības attīstību.

Burāšanu pavisam neesmu atmetis, bet ar to tagad nodarbojos daudz mazāk. Man pieder neliela jahta. Pērn vēl diezgan intensīvi burāju, šogad – mazāk. Iespējams, jahta ir par mazu. Biju domājis, ka ar burāšanu aizrausies mani mazbērni. Viena lieta ir domāt, otra lieta – lai tā notiktu. Mazbērni gan trenējas burāšanā Ķīšezerā, brauc ar mazajām „Optimista” klases jahtiņām.

Emīlija Kozule/LETA/Foto: Edijs Pālens, Evija Trifanova/LETA