Traka krieviete nes pasaulē Latvijas vārdu

­

Kad Darju, divdesmitgadīgu jātnieci ar lielām perspektīvām un bez mazākās vēlēšanās pamest savus dzimtos Baikāla krastus, liktenis ieprecēja Latvijā, viņai jau bija olimpiski panākumi. Ne kā sportistei, nē, līdz olimpiskajiem augstumiem viņa nebija izsitusies, savukārt paralimpiskajiem startiem neatbilda tīri medicīniski (kā pati smejas, pagaidām: iespēja vienmēr pastāv...).

Bet viņa tik jauna jau bija starptautiskas klases jāšanas trenere invalīdiem, un viņas audzēkne 2003. gada speciālajā olimpiādē Dublinā ieguva otro vietu. Neparasti? Jā un nē. Neparasts ir Darjas vecāku pasaulē pazīstamais Tihomirovu labdarības fonds, kas piedāvā invalīdiem ārstniecisko un sporta jāšanu, bet tas, ka jaunā jātniece kopš bērnības strādāja un izauga par augstas klases treneri savu vecāku pasākumā, ir tikai likumsakarīgi.

Pateicība par Latvijas vārda nešanu pasaulē, kuru saņēma Darja, vairāk izskatās paredzēta savējiem, tā teikt, ģimenes lokā. Ne ārvalstniekiem. Vienkārši Saeimas priekšsēdētājai, tāpat kā nevienam, kas sastop Darju, nevar ienākt prātā, ka viņa pat nav vietējā krieviete, bet „krievijiete”, rossijanka, daži pat notur par latvieti, virtuozām valodas pērlēm bagātajā runas plūsmā nepamanot krieviskus izrunas akcentus.

Senāk – pelmeņus. Oktobrī sataisīja visai ziemai, izlika uz balkona sasalt, un pietika līdz martam – gan pelmeņu, gan sala. Tiktāl burtiski. Bet, ja nopietni, kas viņa tāda ir?

Lai uzzinātu kaut ko vairāk, kā jau šogadsimt pienākas, vispirms iegūglēju, iedraugoju, iefeisbukoju... Pirmais ieraksts – Latvijas Paralimpiskā komiteja –akurāt saskan ar godināšanas tēmu: latvju paralimpiskās jātniecības sagatavošanu spožajai debijai. Par šo tēmu vēl daudz ierakstu. Invalīdu jāšanas federācijas valdes priekšsēdētāja, Jātnieku federācijas paralimpiskās sekcijas vadītāja, pirmais Latvijas čempionāts, sasniedz Latvijas jāšanas sporta vēsturē augstāko vietu pasaules reitingā u. tml.

Otra interneta piedāvātā tēma. „Latviešu valodu viņa sāka apgūt uzreiz. Man ir gods rādīt Latviju! Darja Tihomirova neizpratnē par krievu „diskrimināciju” un „aizvainojumu”.” Atveru, gaidot lērumu pareizo banalitāšu, ko sveštautieši vienādiņ žūžo latvju ausīs. Bet nav tik traki. „Esmu latviete. Pati nezinu, kā, bet jā.” Tā savu integrāciju laikam neviens vēl nebija raksturojis. „Man kopš bērnības mācīts mīlēt un cienīt savu valodu. Tagad man ir jau divas savas valodas.” Oriģināli sibīrietei, kas pirms desmit gadiem nezināja, ka latviešiem ir sava valoda, un sauca rīdziniekus par rīgiešiem (Ригцы – krieviski nepareizi).

„Latvieši mani bieži uzrunā krieviski, jau izdzirdot manu vārdu.” Jā, to nu mēs visi zinām. Toties es zinu arī pretējo: ka jāšanas koptreniņā, nodevusi instrukcijas krieviem, trenere ņemas Darjai tās tulkot latviski, līdz attopas, un tad tie, kas saprata, smej.

„Sāpīga vēsture nav attaisnojums melnai lentei kā karoga mūžīgai piedevai.” Man patīk. Un daudziem: „Darja Tihomirova atgrieza normālu sajūtu pret krieviskumu, „Inteliģence = saasināta sirdsapziņa!”, labāk pateikt nav iespējams!” u. c. Noslēgumā: „Esmu Krievijas pilsone, neesmu cīnījusies par Latvijas neatkarību” (tev gan tolaik bija deviņi gadi), „bet ikdienā cenšos vairot tās valstiskumu.” Ko te iebilst? Ja reiz personiskās pieņemšanās to mutiski atzinis prezidents un rakstiski –Saeimas priekšsēdētāja! Tas arī aptuveni viss, ko sniedz internets.

Citādā starp citādajiem

Politkorekti saka, ka invalīdi ir tādi paši kā visi. Tomēr kategorisks apgalvojums „invaliditāte ir norma” vēl gluži nav dzirdēts. Un uzvaras priekā starojošs invalīds ar paralimpisko medaļu kaklā varbūt tomēr nevēl šādu veiksmi savam bērnam. Vismaz satiksmes drošības akcijās ratiņnieki aicina dzērājšoferus savā pulkā ar sarkasmu.

Normāls veselais viņus nesaprot. Viņš invalīdu sabiedrībā mazliet nezina, kā uzvesties, mazliet nezina, kā justies, nezina, kad ir pareizi palīdzēt un kad netraucēt, jūtas drusku vainīgs un drusku parādā, un drusku arī pārāks un lepns par savām (ie)spējām, un galu galā viņš cenšas no šīs sabiedrības atbrīvoties vai pat atpirkties. Vesels cilvēks, kas kopš bērnības strādā pastāvīgā saskarsmē ar invalīdiem un uztver viņus adekvāti, nav norma.

Ja pasekojam vēsturē, kas ir tie, kas tā vai citādi no sava prāta veltījušies invalīdiem, tad konstatējam, ka tie vienmēr ir cilvēki, ko tā vai citādi personiski skārusi invaliditāte. Bet Sibīrijas Tihomirovus tā nav skārusi nekad, tātad viņu rīcība nav normāla. Ja vēl pieskaitām to, ka krievi vispār ir nenormāla tauta, kas pati to uzsver un lepojas, savukārt tāds krievs, kas grib un spēj apgūt un lietot latviešu valodu un spodrināt Latviju, – nenormāls krievs, tad iznāk, ka Darja ir pilnīgi un vispusīgi nenormāla, vai ne?

Kā iznāk, tā arī ir. Kopš padomju laikiem zināms, ka teikt ‘krievs’ nav smuki, jāsaka ‘krievu tautības cilvēks’. Tagad ir nesmuki teikt ‘invalīds’, jāsaka ‘cilvēks ar invaliditāti’. Te Darja – blondīne, nevis cilvēks ar blondinitāti – atkal ir nenormāla: viņai gan krievi, gan invalīdi ir cilvēki bez paskaidrojumiem. Bet nenormālu cilvēku normāls latvietis sauc – kā? Pareizi, par – traku.

Kad jaunā invalīdu trenere no tumsonīgās Āzijas nokļuva eiropeiskajā Latvijā, viņu skāra divas problēmas. Formālā: jaunajā mītnes zemē jomā, kurā Darja ir starptautiski pazīstama profesionāle, viņai nav nekādas izglītības un kvalifikācijas. Un reālā: jaunajā mītnes zemē šīs jomas vispār nav.

Formālo pusi sakārtot bija viegli: sibīrieši nav izlutināti, pieņem dzīvi, kā ir. Oficiāli gadu stažējoties pilnīgi bez jēgas, Darja neoficiāli atrada arī jēgas sapratni un atbalstu pie Annas Stafeckas, kuras klubā bez maksas pa klusam uzsāka (un atklāti turpina jau desmito gadu) strādāt ar jaunajiem sportistiem. Pēc tam viņa iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un turpmākajos divos gados zem savas trenera kvalifikācijas pabāza Eiropas papīru. Ko lasītājs šajā rindkopā nepamanīja? Nu, protams, latviešu valodas prasmes apliecību. Arī Darja nepamanīja. Un kas tur ko pamanīt, jau veselu gadu Latvijā dzīvojot?! Gāja garām un nokārtoja. Nenormāli, vai ne?

Bet reālajai problēmai normāla risinājuma nebija. Tikai trakais: iebraucējai sveštautietei ar pagaidu uzturēšanās atļauju pašai radīt Latvijā sporta veidu no nulles. Un pārsteidzoši, ka viņas trakumam noticēja ne tikai pati: vietējie speci uzreiz saskatīja viņā reālu konkurenci nezin kādā jomā un tūdaļ metās nokaut Darjas patstāvīgās aktivitātes pašā saknē, neauglīgi skraidīja pa ministrijām sūdzēties, bezspēcīgi draudēja ar sankcijām un izraidīšanu no valsts... Tomēr nekas vairāk par kaķa lāstiem neiznāca – par ko Latvijai tagad prieks.

Privātā dzīve

Ja Darja sūdzētu tiesā paparaci par zagtu kailkadru, tad tikai par sliktu izpildījumu. Skaistu viņa piekārtu guļamistabā virs spoguļa. Bet vēl viņai popularitātes par maz pat „Privātajai Dzīvei”, pagaidām tikai atstājusi dažu pēdu mazzināmā latviešu un krievu literatūrā – kā prototips. Nē, Darja brīvi runā arī par privāto dzīvi, tikai laba gaume liedz to iepīt rakstā par lietišķo. Tomēr šoreiz izņēmuma kārtā tām ir vistiešākais sakars. Bez savas Latvijas privātās dzīves viņa laimīgi turpinātu veiksmīgi sākto karjeru Irkutskā, nu jau varbūt Maskavā. Savukārt ne šīs, bet kādas citādas privātas dzīves atnesta uz Latviju, viņa varbūt tagad nenestu Latviju pasaulē: komplektā ar bildinājumu nāca solījums nelaupīt dzīvē jau sākto.

Kā zināms, sekss nav mīlestība. „Toties mīlestība ir sekss,” Darja piebilst, „un sekss ir patiesā dzīve.” Viņas saknes ir tradicionālajā kristīgi ateistiskās dekabristu inteliģences kultūrā un eiropeiskajiem kompleksiem nepakļaujas. Darja ir sieviete privāti un sieviete darbā, sieviete sportā un sieviete pie stūres, viņa droši pakļauj pustonnīgus četrkājainus ērzeļus un pievelkas pie stieņa vairāk par daudziem divkājainajiem, bet pat negrasās sacensties. Viņa zina, ka vājums ir sievietes spēks un spēks – viņas vājums.

Viņa bauda pasaules iedalījumu divos dzimumos un netiecas to mainīt. Šāds mūsdienās nīdējams pasaules uzskats saucas ‘seksisms’, bet Darja vēl grib savu dzīvi nodzīvot par sievieti. Kā lasāms draugiem.lv: „Īstā Pelnrušķīte (kājas izmērs 35). Patīk dzīvot Pasakā – arī pēc pusnakts.” Privāti viņa dzīvo tieši tā. Mīlot. Citus un, kas ne mazsvarīgi, sevi. Un viņai patīk spoguļi (bet viņa tos „nemīl”, tik rupji krievismi latviešu valodā viņu vienkārši tracina).

Juridiski tieši privātā dzīve ir arī Darjas darbs: mājsaimniece. Un arī Saeimas priekšsēdētājas lietišķo atzinību diez vai mazinātu tas, ka patlaban, kad latvieši masveidā bēg no savas dzimtenes, kāds atbrauc no ārzemēm, lai pats kļūtu par latvieti un vēl kādu pārīti uzražotu.

Augšupceļš un atzīšana

Piecus gadus pēc trakās apņemšanās, 2008. gada 13. decembrī, notika pirmais Latvijas paralimpiskais čempionāts, kurā startēja tikai saujiņa Darjas trenēto jauniešu un viens svešs – Rihards Snikus, acīmredzams tīrradnis, kam tas viens nepieciešamais procents (ja ne visi desmit) šūpulī ielikts un arī tie deviņdesmit pārējie ir pa spēkam. Tas ir Latvijas paralimpiskās iejādes oficiālais dzimšanas datums un vienlaikus arī diena, pēc kuras Darjai vairs nav izteikti izrēķināšanās draudi par viņas labdarības nelikumību. Tiesa gan, arī draudi par to, ka šādus sportistus audzina katrā sētas stallī un nākamajā čempionātā kā tik visi sabrauks, tā sakaus Darjas audzēkņus lupatās, nav piepildījušies. Diemžēl.

Jo bez viņas pašas un Riharda treneres Olgas Šelleres joprojām neviens nevienu nav uztrenējis pat līdz spējai vienkārši iziet uz starta Latvijas čempionātā. Tāpēc Latvijas paralimpietis, viņa trenere un menedžere, ko mēs saucam par savu paralimpisko komandu, oficiāli tāda nav, jo komandu sacensības izpratnē tai vajag vismaz trīs augsta līmeņa sportistus. Nekāda materiāla atlasei joprojām nav, tikai laimīgas sagadīšanās dēļ no tiem dažiem invalīdiem, kas vispār jāj (un tie paši arī visur startē), viens izrādījies gana izcils individuāliem paralimpiskiem panākumiem.

Par pašreizējo olimpisko sasniegumu jāpateicas ne tikai komandas motoram Darjai, pašam Rihardam un viņa trenerei Olgai, kura iegulda milzumu sava laika un nefinansiālu resursu (privātais zirgvedējs pārbraucieniem utt.), bet pirmām kārtām līdz šim nekad vārdā nenosauktiem trakiem dīvaiņiem, kas pilnīgi nezināmo Darju bez kāda profita jeb peļņas atbalstījuši finansiāli jau tad, kad viņai bija tikai plika ideja, – Valērijam Karpmanam, Didzim Gavaram, Raimondam Vējonim, Jānim Vaivadam un citiem. Parādoties starptautiskiem panākumiem, sacensību finansēšanā iesaistījās arī Paralimpiskā komiteja un Jātnieku federācija, tomēr ikdienas darbs paliek pašu slīcēju rokās. Kaut neviens Darjas aizbilstamais pats savu izaugsmi neapmaksā, visiem tā gadu no gada tiek nodrošināta tiktāl, ka pašiem atliek tikai strādāt.

Vai zābaki par garu. Vai papēži par augstu. Vai smaids par dzirkstīgu. Vai gaita par seksīgu. Darja ir, kāda ir. Romas brīvdienās Vatikāna bazilikā neielaida: kleita virs ceļa! Bet tā bija korekta biznesa stila kleita un ne īsāka kā citām, kuras ielaida. Tātad – ne jau centimetros vaina. Nekas, Roma ir iecienīts izbrauciena mērķis, bet vairāk tā antīkā, šo gan jau apskatīs nākamreiz, pēc kristīgi tumsonīgiem norādījumiem nudien Eiropas centrā netīs kājas lupatās, ko tur speciāli tirgo cilvēku izākstīšanai.

Pamazām kļūstot par oficiālu personu, tev vairāk jāpiedomā pie sava imidža, iesaka labvēļi, tu izskaties pēc koķeta skuķa. „Kā gribu, tā izskatos!” Darja nebēdā. „Un kā izskatos, tāda esmu! Man nemaksā par izskatīšanos pēc kādas citas!” Jo varen oficiālā Darja ar to nenopelna ne santīma. „Un vispār: esmu tak krieviete, eju uz operu naktskreklā un kāpju uz poda ar slidām!” Tieši tāda viņa jau desmito gadu veiksmīgi gādā finansējumu Latvijā, atlaides un pretimnākšanu starptautiskās sacensībās, ielūgumus, sakarus, audiences, atpazīstamību utt.

Prot arī atšķaidīt darbu ar izklaidi un pasaules baudīšanu netūristiskā rakursā –brīvdienā starp startiem tikt ielūgtai Karaliskā hipodroma VIP ložās līdzās karalienes mazmeitai, apspēlēt džentlmeņus totalizatorā u. tml. Tomēr nospiedošā pārsvarā pār patīkamo ir lietderīgais – visam Latvijas invalīdu jāšanas sportam, cik nu tā vispār ir. Un cik tad ir? Tik, lai atsevišķi igauņu interesenti skaudīgi prasītu, kā mēs to panācām un vai nevar kaut kā kooperēties, uzsēsties mums uz astes, jo viņiem valstiski ir tik, cik mums bija pirms desmit gadiem: necik. Un lietuvieši vēl pat līdz paprasīšanai nav tikuši.

Tātad pat valsts mērogā mums ir krietni vairāk par nulli, bet no viena cilvēka – sen jau par daudz. Ir normāli nodarboties ar labdarību no darba brīvajā laikā, bet bezmaksas labdarība kā pamatdarbs – tas nav normāli. Cilvēki parasti domā, ka Darja ieņem kādu apmaksātu posteni, kurā izpilda kāda uzdotus uzdevumus, un, viņai aizejot, šo posteni un algu ieņemtu kāds cits. To, ka Darja vienpersoniski ir Latvijas invalīdu jāšanas sporta māte, finansējums un menedžments, kas pati sev uzdod un pati bez algas izpilda, bieži vien uztver ar neticību.

Tomēr tā nu ir gan, ka šo Latvijas nacionālā sporta veidu oficiāli valsts un starptautiskā līmenī velk traka ārzemniece, mājsaimniece, sava prieka pēc. Ja viņa nomirs, piekusīs, piedzersies, apvainosies vai pati kļūs par invalīdi – pasākums ir cauri. Bet, ja arī ne, bīstos, ka tā, kā patlaban, izvilkt nākamās paralimpiskās spēles Brazīlijā viņai tomēr būs par īsu. Ne jau svārki.