Latviešu karavīru varonība! Uzzini, kāpēc jāsvin Lāčplēša diena

12. novembrī visas lielākās latviešu avīzes publicēja 11. novembra Latvijas armijas ģenerālštāba frontes ziņojumus. Aiz skopajiem vārdiem varam apjaust latviešu karavīru varonību. 11. novembrī ģenerālštāba pulkvedis Radziņš izplatīja divus frontes ziņojumus – no rīta un vakarā. Lūk, šie vēsturiskie ziņojumi:

11. novembra rītā

„Mūsu uzvarošā armija, pilnīgi satriecot ienaidnieka sīvo pretestību Torņakalna rajonā un izvirzoties līdz Rīgas – Jelgavas šosejai pie Lindesciema, ieņemdami namu pēc nama, iztīrīja no pretinieka Pārdaugavas priekšpilsētu. Pretinieks cieta lielus zaudējumus, atstādams kritušos uz ielām. Mēs ieguvām 1 smago un 1 vieglo ienaidnieka batareju, daudz dažādu sistēmu mīnmetēju un ložmetēju. Ieguvumu skaits vēl nav noskaidrojies. Mēs turpinām spiest pretinieku un ieņemam tālākus punktus visā mūsu līnijā. Angļu un franču palīdzība ir ļoti liela”.

11. novembra vakarā

„Pēc Torņakalna atsvabināšanas turpinājās ienaidnieka atpakaļspiešana visā frontē. Jelgavas virzienā mēs izsitām ienaidnieku no līnijas Sprance – Pļavnieki. Doles – Ikšķiles rajonā mēs ieņēmām Ķekavu, Sikaini un Šlosbergu. Starp kara materiālu, kurš iegūts Torņakalna kaujās, atrodas 11 lielgabalu. Pārējā ieguvuma skaits vēl grūti noskaidrojams. Starp citu atzīmēts ap 80 ložmetēju. Liepājas rajonā labprātīgi pārnāca vācu patruļa.”

Latvijas valsts no idejas kļūst par politisku faktu

Jau dažas stundas pēc vēsturiskajām kaujām iznāca laikraksti, kuros tika atzīmēta ne tikai latvju karavīru varonība, bet arī 11. novembra vēsturiskā nozīmība.

„Latvijas Sargs” savā ievadrakstā raksta: „Šī diena visā Latvijas vēsturē paliks neizdzēšama. Pagājušā gada 18. novembrī gan proklamēja Latvijas Republiku. Bet tas bija laikā, kad Vācijas imperiālisms sabruka Francijas un Beļģijas kara laukos. Un uz šīs impērijas drupām pacēlās tautu pašnoteikšanās ideja. 1918. gadā, kad radās jaunā valsts, tā bija tikai taisnības pilnās idejas uzvara. Atlika pats svarīgākais: ideju padarīt par īstenību.

Arī Latvijas valsts 1918. g. 18. novembrī bij tikai tautu pašnoteikšanās idejas uzvara Latvijā. Tā nebij vēl pati valsts, kā spēks, kā visu pilsoņu apziņa un kā sociālpolitisks fakts, par kuru nevar klusēt citas valstis. (..)

Un mēs nu esam tuvu galīgai uzvarai. Vismaz lielākais trieciens mūsu ienaidniekam ir dots. Patlaban viņš panikā bēg un vēl nav zināms, kur viņš apstāsies".

Tā tad tikai tagad, 11. novembrī 1919. gadā, Latvijas valsts no idejas kļūst par politisku faktu, par spēku. Nu īstie Latvijas valsts nodibinātāji ir tie varoņi, kuri patlaban dzen ārā no Latvijas mūsu zemes – valsts ienaidnieku.

Ir interesanti atzīmēt, ka tieši tajā pašā 11. novembrī pirms viena gada to pašu imperiālismu sakāva Sabiedrotie rietumos. Tā tikai pēc viena gada uz Latvijas zemes tiek garantēts Versaļas miers un tie principi, kuri diktēti Versaļas miera pamatā.

Latvijas valsts vēsturē tādēļ vakarējā diena būs iekalta uz ilgiem mūžiem un kā lielās dienas nesējus vēsture minēs tos kara vadoņus, kuri bija mūsu varoņu priekšgalā.

Pulkvedis Balodis un pulkvedis Radziņš – tie ir divi vārdi, kuriem vislielākie nopelni pie tā, ka Latvijas valsts šajās dienās izaug par spēku, kuru izdzēst no politiskās kartes vairs nav nevienam iespējams, ja vien visa pasaule nepaliek kurla pret visšausmīgāko noziedzību un viltību, par kādu mums būtu visai cilvēcei jākliedz, ja pēc šīm uzvaras dienām kāds iedrīkstētos mums mūsu tiesības uz valsti ņemt.

Latvijas valsts top uz to tūkstošu varoņdarbiem, kuri spēja sakaut labi bruņoto un labi apgādāto krievu – vācu ienaidnieku. Mūžīga slava tiem varoņiem, kuri savā vienībā rada brīnumspēku, kurš mums mūsu tiesības dod.. Slava šo varoņu vadoņiem pulkvedim Balodim, pulkvedim Radziņam un viņu darbā tuviem.

No šejienes rodas Latvijas valsts. Un 11. novembris 1919. gadā ir pirmā diena, kad mūsu tautas spēks iegūst savas tiesības uz augstāko pašnoteikšanos - valsti - varonīgā cīņā”.

"Varmāku algotie dienderi neizturēja triecienu"

Savukārt laikraksts „Sociāldemokrāts” savā ievadrakstā raksta: „Pirmā lielā uzvara ir gūta pār mūsu tautas un valsts ienaidniekiem. Varmāku algotie dienderi neizturēja triecienu, kuru tiem deva latvju strēlnieku drošsirdīgās rindas.

Notikumi pie Daugavas no jauna pierāda to patiesību, kura dažkārt jau redzēta karu vēsturē – mazāka pēc skaita armija, pat sliktāk apbruņota kā pretinieka armija, dod pēdējai nāvīgus triecienus, kamēr pelnos samaļ bēgošās ienaidnieku bandas.

Garīgais elements, zaldātu apziņa, ka tie cīnās par taisnu un svētu lietu – rada drošsirdību, upurēšanās gribu, rada to, ko sauc par varonību, kuras nozīme katrā izšķirošā kaujā nav ne ar ko mērojama.

Un šoreiz pie Daugavas latvju apbruņotā tauta zināja, kas stāv uz spēles; ko nozīmē šis karš, ko nestu zaudēšana, ko sola uzvara. Latvju tauta ir saviļņojusies. Līdz pēdējam cilvēkam katrs latvietis saprot, ka šoreiz ir īstais latvju tautas pirmais svētais karš”.

Mūsu varoņi godam izturējuši

„Latvijas Verdena (viena no lielākajām 1. pasaules kara kaujām 1916. gadā starp vācu un franču armijām) izturējusi savu pārbaudījumu un kopš vakardienas atkal brīva no ienaidnieka nāvējošiem šāvieniem. Mūsu varoņi godam izturējuši cīņu pret ienaidnieka pārspēku un veselu nedēļu garā gandrīz nepārtrauktā izšķirošā kaujā tā satriekusi pretinieku, ka tas bēg gandrīz neapstādamies,” savā ievadrakstā uzsver „Baltijas Vēstnesis”.