Deputāti, padomājiet! Kāpēc "Lattelecom" baidās no konkurences?
Trešdien Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija turpinās spriest par digitālo televīziju – mantojumu, kas palicis kopš tā laika, kad „buldozers” Šlesers bija satiksmes ministrs. Viņa laikā „Lattelecom” ieguva monopoltiesības uz virszemes ciparu TV apraidi, un Saeimas komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece šogad februārī atklāti atzina: „Mantojums ir smags.”
Bet ko nu vairs par Šleseru, jo tagad bumba ir tagadējo deputātu un ministru pusē. Un viņiem ar to nav viegli, Saeimas Tautsaimniecības komisijā pēc garām diskusijām tikai trīs deputāti spējuši noformulēt viedokli. Nav pat svarīgi, kādu, jo citiem skaidra viedokļa vispār nav bijis.
Jautājums it kā vienkāršs – vai pēc 2013. gada 31. decembra ciparu televīzijas virszemes pārraide būs viena komersanta rokās vai arī būs konkurence. Turklāt runa ir par maksas apraidi. Cilvēktiesību komisija uzskata, ka šajā nozarē jādarbojas vairāk nekā vienam komersantam, Satiksmes ministrija likuma grozījumos iekļauj arī otru variantu — monopolstāvokli. Gala vārds ir deputātiem, savukārt „Lattelecom” padomes priekšsēdētājs Gatis Kokins jau paziņojis, ka no konkurences nekas labs nebūšot, beigās vēl valstij pašai būs jāmaksā.
Un te vietā ir atgādināt piemēru no citas nozares – mobilajiem sakariem. Proti, Latvijas vēsturiski pirmajā operatorā LMT 23% pieder „Lattelecom”, vēl 40% – „Lattelecom” līdzīpašniekam „TeliaSonera”. Ilgus gadus LMT jutās netraucēts, un tikai konkurence piespieda uzņēmumu ieviest jaunus tarifu plānus, acīmredzot pārāk daudz klientu sāka izvēlēties ne tikai piederības sajūtu, bet arī izvērtēja, cik kas maksā.
Bez konkurences te nemainītos nekas, un to der atcerēties arī, lemjot par televīzijas lietām. Kaut kā neticas, ka 21. gadsimtā šajā nozarē konkurence ir neiespējama. Galu galā – kad beidzās „Lattelecom” monopols fiksētajos telefonsakaros, atklājās, ka arī citi uzņēmumi spēj nodrošināt šos pakalpojumus, bet bijušais monopolists – piedāvāt izdevīgus tarifu plānus.
