Jānis Šmits grib mainīt Latvijas himnas vārdus un ieviest patriarhālismu

Jau ilgāku laiku no publiskās skatuves ir pazudis Rīgas domnieks Jānis Šmits. Cilvēks, kas vēl pavisam nesen aizgūtnēm vicināja antipraidistu karogu un iestājās kristīgo patriarhālismu, jau labu laiku it kā nogājis pagrīdē. Tomēr viņš joprojām cīnās par saviem ideāliem un nupat par sevi atgādinājis intervijā „Latvijas Avīzei”. Lūk, daži viņa domu graudi:

Šmits ir pārliecināts, ka „vajadzētu pareformēt arī mūsu garīgo lietu sfēru, piemēram, mainot mūsu himnas vārdus.” Teologs Šmits teic, ka mums himnas otrajā pantā nevajadzētu izdziedāt lūgsnu Dievam, lai Viņš mums ļauj ziedēt, diet un dziedāt – tas viss vedot pie izvirtības. Drīzāk gan vajadzētu lūgties par tikumību un bērnu dzimšanu.

„Mūsu valsts himna, kas ir dziedāta miljoniem reižu, pat neticīgam cilvēkam ir vislabākais pierādījums tam, ka Dievs ir un Viņš atbild uz lūgšanām. „Dievs, svētī Latviju!” – jā, Viņš to ir darījis un turpinās darīt. Bet ko mēs lūdzam? „Kur latvju meitas zied” – jā, latviešu sievietes ir skaistākās pasaulē. „Kur latvju dēli dzied” – jā, mums ir izcili kori. „Laid mūs tur laimē diet” – jā, mums ir daudz starptautiski atzītu deju kolektīvu. Laikā, kad Baumaņu Kārlis uzrakstīja šo himnu, tas bija vienīgais veids, kā latvieši varēja paust savu tautisko nostāju – dziedāt un dejot. Taču mēs dzīvojam 2012. gadā, un, ja redzam, ka šī lūgšana ir piepildījusies, vajadzētu varbūt to otro daļu parevidēt, līdzīgi kā savulaik pirmajā daļā vārdu „Baltiju” nomainot uz Latviju, teiksim, „kur latvju bērni dzimst, kur tauta tikumībā mīt, dod labklājībā būt mums Latvijā". Jēzus Kristus ne velti Evaņģēlijā pamāca: „Lūdziet, un jums taps dots.” Ja mēs lūdzam ticībā savas konkrētas vajadzības, Dievs uz mūsu lūgšanām atbild,” ierosina Šmits.

Latvju Lāčplēsis, Antiņš, Spīdola un Kurbads māca netiklību

Tāpat Šmitam nepatīk mūsu tautas folklora un eposs Lāčplēsis. Tur esot pārāk daudz mistisku tēlu, raganu un dīkdieņu. Lai mums kļūtu labāk, pagāniskie tēli esot jānomaina ar reāliem tautas varoņiem. Kāpēc Lāčplēša vietā nevarētu būt Kalpaks?

„Paskatīsimies uz tautas varoņiem! Sakām, ka mums trūkst uzņēmīgu, darbīgu cilvēku mūsu vīriešu vidū, bet tajā pašā laikā ko tad proponē mūsu tautas folklora, ko mācām saviem bērniem? Tajās ideāls ir Antiņš, dīkdienis, kurš sēž aizkrāsnē un fantazē. Sapņotājs! Bet strādīgie brāļi ir sliktie. Jautājums – kāpēc?

Un ko izsaka simboli – Spīdola, Lāčplēsis, Kurbads un citi? Spīdolas tēvs ir pūķis, māte – ragana! Papētiet Pumpura un Raiņa „Lāčplēsi". Lāčplēsis ir cēlies no vīrieša un lācenes. Jā, mēs šai tēlā ietulkojam visu ko – spēku, drosmi, varonību, bet kā šajā kontekstā skan vēlējums vīrietim – esi kā Lāčplēsis? Tāpat var arī uzdot jautājumus par daudziem citiem folkloras tēliem, ko māca mūsu bērniem, piemēram, Kurbads ķēves dēls un daudzi citi. Katrai lietai ir sava vieta, mītiem – folklorā, bet nacionāliem simboliem ir jābūt saistītiem ar konkrētām dzīvām personām.

Lai zinātnieki, teologi un citi tautas gaišākie prāti padomā, kā varētu aizvietot šos mītu tēlus ar reāliem mūsu tautas varoņiem. Mums taču ir Kalpaks, daudzi izcili karavadoņi, citi izcili dažādu profesiju pārstāvji. Šie cilvēki kā simboli, kā piemēri ir rādāmi, lai pamudinātu un atgādinātu mums, ka, ziedojot sevi tautas un tēvzemes labā, par spīti sarežģītiem apstākļiem var veikt neiedomājamas lietas. Tā, izdarot secinājumus no mūsu bēdīgās vēstures, varam veiksmīgi attīstīties tālāk.”

Bijušais Saeimas deputāts no Latvijas Pirmās partijas tagad ir Rīgas domes valdošās koalīcijas partijas „Gods kalpot Rīgai” deputāts. Pēc viņa teiktā var secināt, ka viņam Rātsnamā nemaz tik viegli neklājas. Ja viņa kolēģi – citi deputāti – pret viņa kristīgo pārliecību izturas ar pietāti, tad ar pašvaldības darbiniekiem ir daudz sarežģītāk – viņi ir pagānisma sērgas pārņemti. Šmits saka: „Jāatzīst, ka Rīgas domes darbinieku attieksme ir bijusi agresīvi noraidoša pret kristīgo ticību (to gan neattiecinu uz domes deputātiem). Tam ir arī savs izskaidrojums, jo Rīgas domē pagātnē ir plaši praktizētas dažāda veida pagāniskas un pat okultas darbības, kuru sekas liek sevi manīt.”

Normālu un tikumīgu sabiedrību, pēc Šmita teiktā, var izveidot tikai atsakoties no cīņas par dzimumu līdztiesību un atjaunojot patriarhālo sabiedrību:

„Neviens nav līdz galam papētījis, ko tad nozīmē dzimumu līdztiesība! Tā ir cīņa pret patriarhālo, tātad biblisko pasaules uzskatu, kurā vīrietis ir ģimenes galva. Frīdrihs Engelss mācīja: „Ja sieviete strādā ārpus mājām un ir atbrīvota no ģimenes nastas, zīdaiņa kopšanas, tad vīrieša virskundzība var izbeigties.” Tāpēc aiz cīņas pret vīrieša virskundzību patiesībā notiek plānveidīgs karš pret Radītāja iestādīto kārtību pasaulē.

Tās ir sekas tam, ka šīs industrijas darbības saturs ir ārpus jebkādas saprātīgas kontroles. Ja valsts pati ir vienaldzīga par destruktīvas informācijas plūsmas nekontrolētu darbību, tad kāds cits nemitīgi skalos smadzenes no rīta līdz vakaram mums un mūsu bērniem un kontrolēs mūsu domāšanu.

Redzam, ka 20 gadus sludinātais liberālisms un hedonisms ir nesuši savus rūgtos augļus! Lai pārvarētu sabiedrības morālo krīzi, pirmkārt, mums ir jāveic šim liberālismam pretēja darbība. Ir jāatgriežas atpakaļ pie savām saknēm un garīgajām vērtībām.”

Šmits nodarbojas ar garīdzniecības pētīšanu

Uz jautājumu, ko viņš pašlaik dara bez darba Rīgas domē, kurā Šmits ir ne tikai vienkāršs deputāts, bet arī pašvaldības Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas, kā arī Izglītības kultūras un sporta komitejas loceklis, Šmits saka, ka kopš 2006. gada vairs nav mācītājs uz pilnu slodzi, jo luterāņu baznīcas satversme „nosaka, ja mācītājs ir ievēlēts Saeimā vai domē kā deputāts, tad viņš nevar būt aktīvā kalpošanā kādā draudzē.(..) Jo draudzēs cilvēki simpatizē dažādiem politiskiem spēkiem, bet, ja mācītājs pieder pie vienas konkrētas partijas, draudzē var sākties šķelšanās. Tāpēc pašlaik esmu atvaļināta mācītāja statusā, kas nozīmē, ka neesmu piesaistīts pilna laika kalpošanā kādā draudzē.

Tāpēc esmu aktīvi nodevies pētniecības darbam un patlaban cenšos pabeigt rakstīt grāmatu „Garīdznieki Latvijas likumdošanā”. Ceru, ka to izdosies izdarīt līdz gada beigām.”