Kardināls Pujats Ziemassvētkos sapņo par PSRS
Katoļu kardināls Jānis Pujats šajā svētku laikā ne tikai svin Jēzus Kristus dzimšanu un piemin Betlēmes kūtiņā notikušo vēsturisko Dieva Dēla piedzimšanu, bet arī ar nostaļģiju atceras svētīgos PSRS laikus. Izrādās, ka padomju okupācijas laikā Latvijā valdīja mazāk bezdievības, netikumības un alkoholisma, nekā tagad...
Ziemassvētku intervijā Rīgas krievu laikrakstam „Vesti Segodņa” kardināls cildināt cildina labos padomjlaikus. Viņaprāt, tad, lūk, tikumība bija vienkārši priekšzīmīga, ar alkoholismu neaizrāvās, par narkotikām gandrīz neviens neko nezināja, netiklas filmas kinoteātros nerādīja un baznīcu gāja vairāk cilvēku. PSRS laikos bezdievība bija tikai teorētiska, bet tagad tā esot praktiska. Ja agrāk izlikās, ka Dievam netic, tad tagad Viņam pa īstam netic.
Pujats intervijā „Vesti Segodņa” saka: „Lieta tāda, ka Padomju Savienībā bezdievība, teiksim, bija teorētiska. Bija tāds zinātniskais ateisms un, protams, oficiālā varas pozīcija bija ar reliģiju neileiasties nekādās lietās. Bet praktiski valstī tika uzturēta disciplīna, kas veicināja tikumību. Teiksim, ar alkoholu, kā sacīt jāsaka, ne īpaši draudzējās. Netiklas filmas, kādas šobrīd redzamas uz ekrāniem, nebija. Nebija tādas netikumības propaganda, kāda ir pašlaik. Bija tikai propaganda pret Dievu. Bet kas ticēja šādai propagandai? Cilvēks, kas teorētiski sludināja zinātnisko ateismu? Daudzi to vienkārši neņēma galvā. Bet tikumības disciplīna saglabājās. Pat komunistiem bija savs kodekss...
Vienvārdsakot, Padomju Savienībā tikumība bija daudz augstākā līmenī nekā pašlaik. Šībrīža situāciju var raksturot kā praktisko ateismu. Tas ir ateisms bez teorijas. Tā uzdevums vispirms ir sabojāt cilvēku. Savukārt sabojāts cilvēks vairs neizprot Dieva baušļus. Un šādi cilvēki viegli pakļaujas dažādām atkarībām. Narkotikām, kuras senāk pat nepazina. Dažādām spēlēm, kuras izsūc naudu. Vienvārdsakot, narkomānija, smēķēšana, alkoholisms – tās ir lietas, kuras jau pazīstamas skolā...
Pirmāk morāli sagandē cilvēku un viņiem atņem ticību. Samaitāta cilvēka ceļš jau vairs neved uz Debesīm, uz Dieva Valstību. Un tas ir sliktāks variants, nekā bija Padomju Savienībā. Padomju Savienība baznīcas svētdienās bija pilnas. Pašlaik noturam dievkalpojumus četrās valodās – ja visiem notiktu tikai viens dievkalpojums vienā valodā, protams, dievnams arī būtu pilns. Manuprāt, tagad pilsētās sākuši mazāk iet uz baznīcu. Laukos tas ir saprotami: ciemi iztukšojas, cilvēku maz, tos ir grūti savākt kopā. Toties pilsētās taču ir cilvēku bari, kas varētu atnākt uz dievkalpojumu, bet viņu nav. Tā ka jau darbojas morālais pagrimums! Un skolā vismaz būtu devuši kādus tikumiskos principus, bet citādāk, beidzot vidusskolu, uzsākot patstāvīgu dzīvi, cilvēkiem nekādu citu principu, izņemot egoismu, nav. Ja absolvents pēc skolas beigšanas ir sagatavots konkurencei, kas pēc viņa uzskata ir galvenais dzinējspēks, tad pēc kristīgā uzskata tas vienkārši ir egoisms. Šāds cilvēks neievēro, kā klājas un iet līdzcilvēkam. Viņam galvenais ir tas, kurš kuru pārspēs ekonomiski. Šāda sabiedrība enerģiskiem egoistiem varbūt arī der, bet tā nav balstīta uz kristīgiem principiem.”
Kasjauns.lv/Foto: Ieva Čīka/LETA
