Ansis Ataols Bērziņš nenožēlo Saeimas logu sišanu un Kubā mācās spāņu valodu

Slapstoties no policijas un vairoties no nokļūšanas aiz restēm pazīstamais folklorists un Maskačkas muzikants Ansis Ataols Bērziņš paspējis kādu laiku padzīvot arī viņpus okeāna – Meksikā un Kubā. Tā kā viņš meklēšanā izsludināts tikai Latvijā, tad Bērziņš var mierīgi braukāt pa tuvām un tālām zemēm. Pirms mēneša viņš kopā ar saviem kolēģiem Baltkrievijā, Polockas universitātē, nosvinēja grupas „Maskačkas muzikantu” 21. dzimšanas dienu. Tur viņš arī sniedza interviju vietējai televīzijai baltkrievu valodā, kuru perfekti apguvis. 

Tomēr baltkrievu valoda nav vienīgā svešvaloda, ar kuru viņš var lepoties. Bērziņš Rēzeknē iznākošajam latgaļu žurnālam „A12” atklājis, ka vairākus mēnešus pabijis arī viņpus okeānam, lai mācītos runāt spāniski. Par kādu naudu viņš apbraukā pasauli, Berziņš gan nav atklājis.

Maskačkas muzikants, ja vajadzētu, atkal piedalītos grautiņos

Bērziņš apzinās, ka tagad viņš Latvijā, ja nekas nemainīsies, nevarēs savu kāju spert, kamēr neiestāsies noilgums viņa kriminālajam nodarījumam – Saeimas logu dauzīšanai. Jautāts, vai viņš nenožēlo Saeimas logu dauzīšanu un, ja varētu laiku atgriezt atpakaļ, viņš atkal darītu tāpat, Maskačkas muzikants teica:

„Nūguoju tī, da Seimys, pa puorliceibai. Tūlaik vaļsts aparats mani raudzeja salīkt. Maņ „tikai” vajadzēja pasaceit, ka pīzeistu vainu, i jī byutu atsašyvuši. A navaru pīzeit vainis, ka pa sovom sajiutom asmu darejs pareizai, tautys i vaļsts lobā. Es navaru nūdūt pats sevi, sovu ticeibu, koč i maņ tys byutu izdeveigai. Rezultatā tān navaru ībraukt Latvejā i, ka nikas naizamets, navariešu ībraukt vēļ 14 godu. Smogai, jiutūs nūdūts: i nu vaļsts, pi kurys naatkareibys atjaunuošanys dalyku savu (tūlaik škoļnīka) rūku, i nu ļaužu, kuri taidā vaļstī i ar taidu režimu dzeivoj i daža narauga nazkū izmeit. A, ka vēļ reizi byutu taida pat situaceja, nadareitum cytaiž”. („Aizgāju līdz saeimai savas pārliecības dēļ. Toreiz valsts aparāts centās mani salauzt. Man „tikai” vajadzēja pateikt, ka es atzīstu savu vainu, un viņi būtu atšuvušies. Bet es nevaru atzīt vainu, jo uzskatu, ka esmu darījis pareizi, tautas un valsts labā. Es nevaru nodot pats sevi, savu ticību, kaut arī man tas būtu izdevīgi. Rezultātā tagad Latvijā, ja nekas nemainīsies, nevarēšu iebraukt 14 gadus. Smagi, jūtos nodots gan no valsts, kuras neatkarības atjaunošanai reiz kā skolnieks pieliku savu roku, gan no cilvēku, kuri tādā valstī dzīvo un ar tādu režīmu samierinās puses. Un, ja atkal būtu tāda pati situāciju, es neko nedarītu savādāk”.)

Tikmēr internetā tiek vākti paraksti zem petīcijas, kurā pieprasa atcelt Bērziņam piespriesto cietumsodu. Pašlaik zem tās parakstījušies vairāk nekā 1150 cilvēku.

Meksikā un Kubā runā spāniski, raksta doktora disertāciju

Vaicāts, kā viņam sokas ārzemēs, Bērziņš stāsta: „Nesen pāris mēnešus Meksikā mācījos runāt spāņu valodā, viņu variantā. Aizbraucu uz Kubu – tur jau runā pavisam citādi, piemēram, vārda galotnei noraujot burtu „s”: saka nevis „tres”, bet gan „tre”.”

Jādomā, ka valodu zināšanas viņam ir gēnos, jo viņa tēvs taču ir pazīstamais latviešu dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš.

Arī Bērziņš jaunākais ar valodniecību ir aizrāvies visnotaļ nopietni. Viņš tikko pabeidzis rakstīt doktora disertāciju Rēzeknes Tehnoloģoiju akadēmijas programmā „Sociotehnisko sistēmu modelēšana”, kurā definējis cilvēka un valodas attiecības gan saistībā ar dialektu un vietvārdiem, gan citiem aspektiem. Disertācijas rakstīšanai viņš bija saņēmis stipendiju no Lietuvas un Čehijas, kas viņam, pēc visa spriežot, arī ļāva kaut mazliet pārvarēt materiālās problēmas.

Radikālais revolucionārs gan mīlas, gan politikas frontē

Kasjauns.lv jau rakstīja, ka Rīgas apgabaltiesa februārī noraidīja Bērziņa sūdzību par viņam piespriesto sodu par piedalīšanos Vecrīgas grautiņos. Līdz ar to spēkā palika iepriekš pieņemtais spriedums, kas Bērziņam kā sodu paredz brīvības atņemšanu uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem. Tas nozīmē, ka tiesai un Valsts policijai jāorganizē vīrieša nogādāšana cietumā. Iepriekš Bērziņam bija piespriesta nosacīta brīvības atņemšana uz tādu pašu termiņu, bet tā kā viņš laicīgi nebija devies atzīmēties uz policiju viņam nosacītā cietumsoda vietā piesprieda reālu brīvības atņemšanu.

Jāteic, ka Ansis Ataols Bērziņš ir visnotaļ revolucionāra personība, kura iesaistījusies neskaitāmos skandālos, ne tikai izcēlies ar Saeimas logu sišanu.

Viņš savulaik bija pievienojies visnotaļ specifiskajai „Pēdējai partijai” un bija tās kandidāts Saeimas vēlēšanās. 2010. gada septembrī, tikai nedēļu pirms vēlēšanām, viņam Viļānu novada Dekšāres pagastā izcēlās ass konflikts ar viņa izredzētās, astoņpadsmitgadīgās Māras tuviniekiem. Bērziņš grasījās vest meiteni uz balli Rudzātos, bet tuvinieki meiteni nelaida. Izdzirdējis cīņas troksni, deputāta kandidāts ilgi nedomāja: „Izspēru durvīm pildiņu un iekāpu iekšā, lai palīdzētu”.

Tobrīd divu bērnu tēvs Ansis bija precējies, lai arī tikai juridiski — attiecības ar sievu bija izirušas jau pirms diviem gadiem. Māras tuvinieki par Anša izrādīto uzmanību nemaz nepriecājās. „Tas velkas visu šo gadu, mums jau ir bail no viņa, viņš paliek agresīvs,” toreiz stāstīja meitenes māsa Marika. Marika pati ir no folkloristiem, tāpēc Bērziņu zina no senākiem laikiem: „Viņš ir arī man uzbāzies, Rīgā mēģināja durvis uzlauzt”.

Toreiz „Pēdējās partijas” priekšsēdi Gintu Knoku it nemaz neuztrauca Bērziņa darbība, viņš to uztvēra ar humoru: „Meitene ir pilngadīga, viņi viens otru mīl. Viņš ir latgalietis, straujas dabas.”

Uzņemot Bērziņu partijas rindās, nebija nekāds noslēpums, ka viņš bija ja ne pirmais, tad vismaz viens no pirmajiem, kas 2009. gada 13. janvārī ielidināja akmeņus Saeimas logos. Toreiz „Pēdējās partijas” vadība nesatraucās, vai ielu cīņas metodes atbilst partijas sludinātajām partijas liberālajām vērtībām.

Tomēr vēlāk – 2011. gada vidū „Pēdējā partija” no savām rindām izslēdza vienu no partijas dibinātājiem – tieši Ansi Ataolu Bērziņu.

Partijas līderis Gints Knoks tolaik pastāstīja, ka „draudzīgi šķirties” no Bērziņa vajadzējis, jo pārāk atšķirīgi bijuši uzskati. Bērziņš partijas darbu uztvēris kā nebeidzamu ielu cīņu, kas līdz šim nav nesusi vēlamo rezultātu. Savukārt vairums biedru uzskata, ka partijai ir nepieciešama sava ideoloģija, un nosliecas uz citu metožu izmantošanu politiskajā cīņā.

„Šim cilvēkam nav pieņemamas liberālās vērtības, uz kurām balstās mūsu partija, viņam ir vajadzīga sava partija,” secināja Knoks. Līdzīgu uzskatu pauda arī partijas valdes locekle Zanda Slava. „Bērziņš pēc savas dabas ir agresīvs cilvēks un daudz ko gribēja darīt vardarbīgi. Mūsu partijai, kuras mērķis nav obligāti nokļūt pie varas, tas nebija pieņemams,” stāstīja Slava.

Baltkrievijas televīzija par „Maskačkas muzikantu” jubilejas svinībām Polockas universitātē