Maksātnespējas administratorus satrauc izsoļu reiderisms

Asociācija ir Tieslietu ministrijai (TM) rosinājusi ieviest elektroniskās izsoles, jo „reideru” attieksme, palielinoties izsoļu skaitam, paliek arvien nekaunīgāka. Tomēr par galveno iemeslu šādai situācijai viņi min nekustamā īpašuma tirgus pasivitāti, ko izmanto izsoļu dalībnieki.

Protams, ka asociācija ir identificējusi šo problēmu, un mēs pirms vairākiem mēnešiem TM nosūtījām lūgumu risināt šo jautājumu. Jāsaka, ka no ministrijas mēs saņēmām ieteikumu maksātnespējas administratoriem vērsties tiesībsargājošajās instancēs turpmākai problēmas atrisināšanai. Tas gan ir grūti īstenojams, jo pierādīt šādas negodprātīgas rīcības ir praktiski neiespējami. Tādēļ uzskatām, ka jārada atbilstošs tiesiskais regulējums un jauna izsoļu organizēšanas kārtība.

Mēs esam aicinājuši ministriju ieviest elektroniskās izsoles, lai izslēgtu iespēju, ka tiek mērķtiecīgi plānotas darbības īpašuma ieguvei par maksimāli zemu cenu, kas ir pretrunā ar izsoļu būtību un Maksātnespējas likumu kopumā. Tas varētu padarīt procesu efektīvāku, kā arī samazināt maksātnespējas procesa izmaksas, jo, piemēram, izsoļu norisei tiek īrētas telpas.

Ja izsoles notiktu elektroniskā vidē, izsoļu dalībniekiem nebūtu informācijas par to, cik dalībnieku piedalās izsolē, vai viņi sola, un arī par kādu cenu. Tā tiktu izslēgta iespēja jau iepriekš prognozēt un vienoties par izsoles rezultātu. Rezultātā maksātnespējas procesa laikā kreditori varētu atgūt vairāk naudas līdzekļu.

Mēs piekrītam tiesu izpildītājiem, ka jābūt elektroniskajām izsolēm, kā arī šai sistēmai valstī ir jābūt vienotai, – nedrīkst būt nošķirta maksātnespējas administratoru un tiesu izpildītāju izsoļu kārtība. Izsolēm jānotiek pēc līdzīgiem principiem. Mēs esam tikušies ar tiesu izpildītājiem un diskutējuši par šiem jautājumiem. Tāpat mēs iesaistīsimies administrācijas darbā, sniedzot priekšlikumus.

Domāju, ka tas neko nemainītu, jo izsoļu dalībnieki nerunās izsoles telpās, bet gan ārpus tām. Mēs neesam „politiska iestāde”, kas varētu ierobežot cilvēku runas brīvību. Tāpat mums nav juridisku pierādījumu tam, ka dalībnieku starpā ir notikusi sarunāšana, bet jāatzīst, ka, jo vairāk kļūst izsoļu, jo nekaunīgāki kļūst cilvēki. Tomēr maksātnespējas process paredz, ka izsoļu objekta cena tiek noteikta ar lejupejošu, un ikvienam ir izdevīgāk nopirkt īpašumu par krietni mazāku summu.

Nevar teikt, ka tā ir likumu vaina, jo neviens likums netiek rakstīts ar domu, ka visi apkārt ir blēži. Tāpēc uzskatām, ka tieši elektroniskās izsoles ir atbalstāms risinājums, jo tas ierobežos dalībnieku saskarsmi. Lielākā problēma, kāda patlaban pastāv, ir nekustamo īpašumu vērtības samazināšanās par 300–400%. Jāsaka, ka „reiderisms” ir radies krīzes iespaidā, jo patlaban tirgus principi vēl nestrādā.

Maksātnespējas likums tika rakstīts ar pozitīvu mērķi – ja pirmā izsole ar augšupejošu soli nav notikusi, tad tika prezumēts, ka īpašums ir nevērtīgs. Līdz ar to procesa ātrākai norisei, izsolei jānotiek ar lejupejošu soli. Tomēr patlaban situācija ir tāda, ka dalībnieki piesakās, ierodas, skatās viens uz otru, bet nesola, savukārt otrajā izsolē tiek apzināts, kuram ir lielāka interese un kā var solīt pēc iespējas zemāku cenu. Ar Tieslietu ministriju esam runājuši par mehānismiem, kā turpmāk nepieļaut situācijas, kad pirmajā izsolē netiek solīts nemaz. Sankcijas varētu būt drošības naudas zaudēšana.

EK patlaban veic priekšlikumu apkopojumu, kā arī gatavo ziņojumu, kur tiks apkopotas visas tās problēmas, kas attiecas uz ES dalībvalstīm. Acīmredzot pēc tam tiks sākts darbs pie Maksātnespējas regulas grozījumiem. Tas, ko ir ierosinājusi mūsu asociācija, ir vienota maksātnespējas reģistra izveide ES ar mērķi nodrošināt objektīvas informācijas pieejamību par ārvalstu uzņēmumiem, kuriem ir pieteikts vai uzsākts maksātnespējas process.

Patlaban ekonomiskā migrācija ir ļoti attīstīta, tāpēc kreditoriem ir ļoti grūti izsekot līdzi šiem procesiem, analizējot datus katrā dalībvalstī atsevišķi. Tāpat regula patlaban neregulē jautājumus attiecībā uz fizisko personu maksātnespējas procesiem, ko mēs ieskicējām priekšlikumos.

Pirmkārt, jebkuram uzņēmējam būs iespēja uzzināt par sadarbības partneru maksātnespējas procesiem, otrkārt, kreditoriem – par maksātnespējas procesa norisi, un, treškārt, uzlabotos administratoru sadarbība pārrobežu procesos.

Šādas diskusijas jau ir bijušas, un nepieciešamību pēc reģistra ir atzinuši profesionāļi un speciālisti arī citās dalībvalstīs. Tas ir jautājums, kas ir aktuāls visiem.

To pašlaik vēl nav iespējams pateikt, jo šis darbs ir saistīts ar lielu laika un finansiālo resursu ieguldīšanu, kā arī precīzu nosacījumu izvirzīšanu, kas būs jāievēro visām dalībvalstīm. Tāpat, es pieņemu, būs arī reģistra ieviešanas pārejas periods. Noteikti, ka šis būs elektronisks reģistrs, jo efektīva un ātra pārrobežu sadarbība ir iespējama tikai tad, ja tā ir elektroniskā vidē.

Par to tagad vēl ir grūti spriest. Noteikti, ka šī regula vēl būs jāatbalsta visās ES dalībvalstīs, kas pats par sevi jau ir liels izaicinājums.

Mēs pasmaidījām, pirmo reizi dzirdot šo priekšlikumu. Šāds priekšlikums nenāk no valsts institūciju puses, bet gan no procesos savu labumu neguvušiem kreditoriem, kuri iedomājas, ka pie visa vainīgi ir administratori, lai gan administratoru darbības un uzraudzības regulējums ir vēl stingrāks nekā valsts amatpersonām.

Nekāda labuma no šādas iniciatīvas nevienam nebūtu, vienīgi vēl vairāk palielinātos birokrātiskais slogs administratoriem. Jau šobrīd pastāv gandrīz 100 dažādi „papīra” procedūru veidi, kas administratoram jāveic procesa laikā. Tāpat valstij būtu jāgarantē atlīdzība, jānodrošina sociālās garantijas, kas ir diezgan absurdi.

Administrators ir vidutājs starp kreditoriem un parādnieku, kurš ir iesaistīts civiltiesiskās saistībās, nerīkojoties ar valsts mantu un neietekmējot valsts intereses. Šāds priekšlikums izklausās pēc tuvošanās sociālismam, kur visi cilvēki ir valsts amatpersonas, strādājot valsts iestādēs. Maksātnespējas administratoru funkcijas nesakrīt ar tām, kas ir valsts ierēdņiem.

Nevienā citā valstī administrators nav valsts amatpersona. Administratora galvenais uzdevums ir būt neatkarīgam un objektīvam. Ja maksātnespējas administrators būs valsts amatpersona, mēs nevaram runāt par neatkarību un objektivitāti, ja galvenais kreditors būs valsts, piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta personā.

Tāpat par administratoriem strādā zvērināti advokāti, un advokātiem ir aizliegts savienot amata pienākumus ar darbu valsts pārvaldē. Lielākā daļa zinošu administratoru diez vai izvēlēsies zaudēt advokāta statusu. Mūsuprāt, šāds priekšlikums ir cīņa ar sekām, kas nav balstīta maksātnespējas procesa problēmu analīzē un izpētē. Problēma ir jāmeklē citur, un sistēmiski ir jāanalizē cēloņi, kāpēc maksātnespējas procesi dažkārt rada kādus jautājumus un neizpratni.

Ar TM esam diskutējuši par kreditoru statusa iegūšanu, kas ir viena no lielākajām problēmām. Nereti kreditori savu statusu ir ieguvuši neilgi pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas, un grāmatvedības dokumenti nesniedz pārliecību par kreditoru patiesām, reālām saistībām. Tātad ir procesi, kuros var redzēt, ka parādnieki pirms maksātnespējas šim procesam ir gatavojušies – ir pazuduši dokumenti, tiek „nobēdzināta” manta, un visas sekas tiek pārmestas administratoram, lai gan iemesli tam ir pavisam citi. Valsts amatpersonas statusa piešķiršana nerisinās problēmas, tam nebūs rezultātu, – process nepaliks efektīvāks, kā arī netiks atgūti lielāki kreditoru līdzekļi.

Administrators strādā ar dokumentiem, kurus nodod parādnieks, pārbauda kreditoru prasījumus. Ja kreditoru prasījums ir pamatots ar tiesas nolēmumu, administratoram nav tiesību to neatzīt. Savukārt mūsu piedāvājums ir piešķirt administratoram pilnvaras vērtēt konkrētu kreditoru prasījumus ar iespēju ierosināt pārskatīt tiesu nolēmumus.

Lielākoties nē, parasti tas patiešām notiek tad, kad kādam kreditoram beidzot viss ir apnicis, viņš galu galā samaksā 400 latu depozītu un 250 latu valsts nodevu, lai varētu norakstīt parādu no savas bilances vai arī ar maksātnespējas pieteikumu cenšas panākt, ka parādnieks atdod parādu, – tādā veidā maksātnespējas normas tiek pārvērstas par piedziņu. Valstī būtu vajadzīgs regulējums, ka personas, kuras laicīgi neiesniegtu maksātnespējas pieteikumus, tiktu krimināli vai administratīvi sodītas.

Maksātnespējas procesu pasludināšanas savlaicīgumu varētu veicināt VID, efektīvāk kontrolējot uzņēmumu nodokļu parādus. Ja uzņēmums divus mēnešus nav samaksājis nodokļu parādus, tad VID var veikt sankcijas. Uzņēmums gan var lūgt, lai objektīvu iemeslu dēļ VID šīs sankcijas veic, piemēram, pēc pusgada, savstarpēji vienojoties. Vai arī uzņēmums var iesniegt tiesiskās aizsardzības procesa plānu, pierādot kreditoriem, ka parādsaistības būs iespējams dzēst. Bet tas arī jādara ļoti savlaicīgi.

Ir grūti analizēt šo gadījumu, jo mēs strādājam pēc Maksātnespējas likuma normām, nevis pēc Kredītiestāžu likuma. No asociācijas skatupunkta mēs neredzam, kādi lēmumi tiek pieņemti. Protams, ir darbības, kas rada izbrīnu. Piemēram, kad maksātnespējas procesā tiek pārdotas prasījuma tiesības ar atlikto maksājumu uz 15 gadiem.

Maksātnespējas likums ir audzis un pilnveidojies, mēģinot ieviest principus, lai maksātnespējas procesi būtu ātrāki, savukārt Kredītiestāžu likums ir palicis nemainīgs, 90. gadu izpratnē un regulējumā. Līdz ar to ir jādomā par to, kā šai procedūrai kļūt ātrākai un caurskatāmākai.

Lielākoties parāds tiek samaksāts. Faktiski tiesai ir diezgan ierobežots iespējamo lēmumu diapazons maksātnespējas lietās – ja parāds ir, tad lieta ir jāierosina. Bet parasti notiek vēršanās tiesā ar maksātnespējas pieteikumu, jo šāds process ir ātrāks, tiesvedība neilgst vairākus gadus.

TAP gadījumā tiesā sākotnēji tiek ierosināts tiesiskās aizsardzības process, un parādniekam tiek doti divi mēneši plāna sastādīšanai, kurš ir jāsaskaņo ar visiem kreditoriem. Savukārt ĀTAP ir daudz operatīvāks – uzņēmums vai persona pirms vēršanās tiesā jau ir saskaņojis plānu ar visiem kreditoriem. Līdz ar saskaņotā plāna iesniegšanu tiesa uzreiz lemj par procesa uzsākšanu.

TAP ir gluži kā biznesa plāns, kas ir ļoti labs instruments daudziem uzņēmumiem, sevišķi maziem vai vidējiem uzņēmumiem. Administrators šajos procesos pieslēdzas tad, kad plāni jau ir gatavi un saskaņoti ar kreditoriem. Administrators uzrauga, kā tiek pildīts plāns un atskaitās kreditoriem. Tomēr bieži patlaban tiek pārmests, ka daļa tiesiskās un ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesu beidzas bez panākumiem.

Jāatzīst, ka pašlaik lielākā daļa, jo bieži vien TAP prognozes no pašu uzņēmumu puses ir pārāk optimistiskas, tādēļ plānu nav bijis iespējams realizēt.

Maksātnespējas administrācijas direktors Ervīns Ābele iepriekš izteicies, ka tie administratori, kuru TAP pārtop maksātnespējas procesos, ir neveiksminieki, bet jāuzsver, ka administratoram ir pienākums iesniegt maksātnespējas pieteikumu gadījumos, ja plāns netiek pildīts vai nav iespējas to izpildīt. Turklāt administratoram nav saturiski jāpiedalās TAP analizēšanā – tā ir katra kreditora atbildība. Tāpat divu gadu termiņš TAP ir par īsu – šādā laika periodā pašreizējā ekonomiskajā situācijā uzņēmumam praktiski nav iespējams „atveseļoties”.

Jo process ir ātrāk ierosināts, jo lielāka iespēja, ka maksātspēja tiks atjaunota. Ja process ir ierosināts tad, kad jau viss ir pārdots un iztirgots un uzņēmums būtībā jau „pūst”, tad vairs neko nevar izmainīt. Maksātnespējas administratorus var salīdzināt ar ārstiem, jo bieži vien grūtībās nonākuši uzņēmumi ir jāglābj tad, kad tie jau ir reanimācijā.

Bieži vien rodas situācija, kad uzņēmumam visi orgāni jau ir izgriezti un mēs saņemam tukšu skeletu, ko cenšamies kādā veidā glābt. Administratoriem ir teju neiespējami atjaunot tāda uzņēmuma maksātspēju, kura vieta ir morgā. Valstī valda tāda tendence, ka neviens neiniciē, lai uzņēmums dotos „pie ārsta” savlaicīgi. Uzņēmējdarbības videi ir jābūt veselai un sakārtotai.

Patlaban, skatoties juridisko personu maksātnespējas procesu pieteikumu statistiku, mēs varam it kā priecāties, ka to skaits kopš jaunā likuma spēkā stāšanās, tas ir, kopš 2011. gada 1. novembra, ir ļoti krasi samazinājies, līdz pat trim reizēm. Tomēr mēs nevaram apgalvot, ka pēkšņi, vienas dienas laikā, mūsu ekonomika ir kļuvusi labāka.

Kreditors nevēlas sniegt maksātnespējas pieteikumu, jo viņam ir jāiztērē 400 latu depozīta iemaksai, turklāt nav garantijas, ka kreditors spēs atgūt savu parādu. Tāpat depozīta iemaksa ir ierobežojusi VID, kas pirms tam bija lielākais maksātnespējas pieteikumu iesniedzējs. Pašreiz dienests ir ar ierobežotu budžetu.

Ja kreditors sniedz maksātnespējas pieteikumu, tad kopējā summa ir pat 650 latu – 400 latu depozīts un 250 latu valsts nodeva. Ja maksātnespējas procesa pieteikumi tiktu iesniegti laicīgi, tad arī nebūtu nepieciešamības pēc depozīta. Asociācija aicina likumdevēju stiprināt izpildinstitūciju atbildību par savlaicīgi neiesniegtu maksātnespējas pieteikumu.

Tāpat TM ir sagatavoti priekšlikumi, paredzot, ka uzņēmuma valdes locekļiem ir jāatbild par savlaicīgu maksātnespējas pieteikuma iesniegšanu. Bet šis jautājums ir jārisina kompleksi. Pilnībā atbrīvoties no depozīta nozīmē atstāt maksātnespējas procesu bez līdzekļiem tā norises nodrošināšanai. Bieži vien administrators no saviem līdzekļiem finansē procesu, un tas nav normāli.

Lai īstenotu maksātnespējas procesu, jāveic virkne darbību un 400 lati ir maza summa. No tiem ir jāsedz grāmatvedības, dokumentu glabāšanas un arhivēšanas un daudzi citi obligāti izdevumi. Institūcija, kas varētu administratīvi sodīt uzņēmumu valdi par savlaicīgu maksātnespējas pieteikumu neiesniegšanu, varētu būt valsts aģentūra „Maksātnespējas administrācija”. Jo tā ir gan kompetenta, gan arī tai ir attiecīgi resursi, lai šādu kārtību varētu realizēt.

Agrāk bija paredzēts kriminālsods par savlaicīgu maksātnespējas pieteikuma neiesniegšanu, savukārt tagad tas ir administratīvs sods, ko uzliek policija. Jāsaka, ka diemžēl policijai nav vajadzīgās kapacitātes, kā arī prioritārāki uzdevumi, kas tai ir jārisina. Ja sodus realizētu Maksātnespējas administrācija, tad tas būtu soda neizbēgamības likums, kas disciplinētu parādniekus.

Likums ir labs un progresīvs, tāpat tas ir vērsts uz to, lai maksātnespējas process būtu ātrāks, bet šajā ātrumā ir pazaudēts otrs aspekts, proti, līdzekļu atgūšana un procesa norises efektivitāte. Šaubos, vai kreditora interesēs ir ātrs process – kreditors vēlas atgūt pēc iespējas vairāk līdzekļu.

Jaunajā likumā vairs nav iespējams noteikt faktisko maksātnespējas iestāšanās dienu, jo patlaban par maksātnespējas dienu tiek uzskatīts datums, kad ir bijis tiesas spriedums par maksātnespējas pasludināšanu. Agrāk administratoram bija tiesības ierosināt tiesai atzīt agrāku maksātnespējas datumu, kad pēc finanšu dokumentiem redzams, ka uzņēmums bija faktiski maksātnespējīgs jau divus vai trīs gadus atpakaļ.

Asociācija rosina atgriezties pie faktiskās maksātnespējas ierosināšanas datuma. Asociācija piedāvā atļaut maksātnespējas administratoram procesa laikā pieņemt lēmumu par faktiskās maksātnespējas iestāšanos, kas vēlāk tiek apstiprināts tiesā. Tādējādi administratoram būtu daudz lielākas iespējas apstrīdēt darījumus, kas ir veikti pirms pieteikuma iesniegšanas.

Tāpat noteiktais sešu mēnešu termiņš parādnieka mantas pārdošanai un procesa pabeigšanai ir ļoti īss, līdz ar to administrators bieži vien spēj izdarīt tikai attiecīgos papīra darbus, nevis reāli iesaistīties līdzekļu atgūšanas procesā, kas būtu svarīgākais.