Vai bērnu veselība ir ekstra? Mazie grib veseļoties izremontētās telpās

Profesionāļi gan saka: pēc pasaules pieredzes un statistikas loģikas, šim skaitlim – 1000 bērnu – patiesībā vajadzētu būt vēl lielākam. Daļa bērnu vienkārši „izslīd cauri tīklam” – diemžēl. Jo tieši iespējami agrīnāka diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija ir daži no svarīgākajiem atslēgas vārdiem bērnu psihiatrijā. Ir vēl viens – ģimene. Bet par to vēlāk.

Vispirms parunāsim par to, kas notiek ar šiem 1000 bērniem. Daļa nonāk uz konsultāciju Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Psihiatrijas klīnikā. Lielākajai daļai šo bērnu nepavisam nav nepieciešama ārstēšanās slimnīcā. Daudzu bērnu diagnosticēšanā, ārstēšanā un rehabilitācijā ideāls risinājums būtu dienas stacionārs. Tāds klīnikā arī ir – diemžēl pagaidām tas ne tuvu nav ideāls. Iemesls tam ir paredzami banāls: finanšu trūkums. Tāpēc Bērnu klīniskā universitātes slimnīca kopā ar biedrību „Dāvā sapni” vāc ziedojumus Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Psihiatrijas klīnikas Agrīnās intervences (iejaukšanās) un rehabilitācijas centra izveidei.

Biedrība „Dāvā sapni” ir sabiedriskā labuma organizācija, kas izveidota, lai palīdzētu bērniem un jauniešiem ar veselības problēmām. Biedrības vīzija ir tāda, ka visiem Latvijas bērniem jābūt pieejamām pasaulē atzītām ārstniecības metodēm un tepat uz vietas Latvijā jāsaņem savlaicīga palīdzība. Par savu uzdevumu biedrība uzskata nodrošināt nepieciešamo ārvalstu speciālistu ierašanos Latvijā un inovatīvu ārstēšanas metožu apmācību Latvijas speciālistiem.

2011. gadā biedrība „Dāvā sapni” vāca ziedojumus „Biofeedback” ieviešanai Latvijā – tā ir jauna, efektīva ārstēšanas un rehabilitācijas metode bērniem un jauniešiem ar smadzeņu un mugurkaula bojājumiem. Tagad „Dāvā sapni” darbības fokuss vērsts uz ziedojumu vākšanu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Agrīnās intervences un rehabilitācijas centra izveidei. Tas dos iespēju iespējami ātrāk atklāt traucējumus bērna garīgajā attīstībā un sniegt atbilstošu palīdzību bērnam un viņa ģimenei, kā arī veicināt šo bērnu integrāciju sabiedrībā. Viens no galvenajiem programmas uzdevumiem ir noteikt katra bērna stiprās puses un apmācīt vecākus specifiskās metodēs, kā darboties, komunicēt ar savu bērnu, lai sasniegtu tieši viņam piemērotāko attīstības rezultātu.

Biedrības „Dāvā sapni” izpilddirektore Edīte Vilcmeiere uzsver: “Šis vienlaikus ir gan rekonstrukcijas un jaunu metožu ieviešanas projekts. Ir svarīgi veidot kompetenču centrus, kas ir mūsdienīgi, efektīvi un strādās ilgtermiņā.”

Ziedojumu kampaņā iesaistījušies arī vairāki Latvijas ražotāji – pērkot preces ar uzlīmi „Dāvā sapni”, par ziedotāju var kļūt ikviens. Ir iespēja ziedot arī ar naudas pārskaitījumu vai vienkārši piezvanot. Ar uzņēmumu un individuālo ziedotāju palīdzību plānots savākt 35 tūkstošus latu – šāda summa būtu labs sākums pārmaiņām. Par to, ka pārmaiņas dienas stacionārā ir nepieciešamas kaut vai tīri vizuāli, pārliecinājāmies paši savām acīm. Bet vispirms – īsumā par to, kas vispār patlaban notiek bērnu psihiatrijā Latvijā.

“To, kas notiek valstī, mēs redzam šeit...”

Raksturojot situāciju, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Psihiatrijas klīnikas virsārsts Arnis Riževs stāsta, ka visvairāk pieaug to saslimšanu skaits, kas saistīts ar uzvedības traucējumiem: “Ar visdažādākajiem uzvedības traucējumiem slimo aptuveni trešā daļa bērnu. Un šī saslimšanu grupa ir daudz plašāka, nekā presē visbiežāk apspriestie hiperkinētiskie uzvedības traucējumi vai uzmanības deficīta sindroms. Agrīna alkohola lietošana, narkotiku lietošana, agrīna asociāla uzvedība, klaiņošana...”

Riževs atzīst, ka ar uzvedības traucējumiem saistītās saslimšanas visvairāk rada un ietekmē sociālie apstākļi. Tas diemžēl ir spogulis tam, kas notiek valstī un sabiedrībā: šķirta ģimene, vecāku bezdarbs, alkoholisms... Ārkārtīgi lielam saslimšanas riskam pakļauti bērni, kuru vecāki strādā ārzemēs. Dakteris saka: “Mēs to redzam: puse bērnu, kuru vecāki strādā ārzemēs, paliek Latvijā – un bieži vien nekompetentu vai audzināt nespējīgu cilvēku uzraudzībā. Un sekas ir šeit... Problēmas, kuru pamatā ir smaga sociālā situācija, viennozīmīgi pieaug.”

Pārējās divas trešdaļas garīgo saslimšanu veido tipiskas saslimšanas, kādas novērojamas visur pasaulē, piemēram, garīgā atpalicība un psihiskās saslimšanas – šizofrēnija un depresija. Kā deviņdesmito gadu sākumā ienākušas Latvijā, tā joprojām nav izzudušas arī ar ēšanas traucējumiem saistītās psihiskās saslimšanas.

Klīnikā ārsti regulāri sastopas arī ar visiem autiskā spektra traucējumiem – arī tā ir pasaules tendence. Kā atzīst Riževs, pasaulē jau sen runā nevis par autismu kā tādu, bet par autiskā spektra saslimšanām.

Kaut arī saslimšanas un to iemesli ir dažādi, tās visas vieno tas, ka akūti nepieciešama iespējami agrīnāka un precīzāka diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija. Tam ir milzīga loma bērna turpmākajā nākotnē: kādā skolā viņš ies, kādas būs viņa iespējas dzīvē. Tieši tāpēc Psihiatrijas klīnikas dienas stacionārā strādā multiprofesionāla speciālistu komanda. Protams, iespējas varētu būt daudz plašākas un vide – daudz piemērotāka.

Nekāda šausmu stāsta par klīnikas dienas stacionāru nebūs. Jo telpas, kurā mūs ieved Arnis Riževs, nav nekā šokējoša. Viss ir tīrs, kārtīgs, bet ļoti nobružāts, vecmodīgs un nomācošs. Sākot ar apskretušajiem galdiem un krēsliem un beidzot ar speciālistu kabinetiem – tāda padomju laika ārstniecības iestāde. Tā kā dienas stacionāra telpās esam ienākuši no izremontētās, gaišās un labiekārtotās diennakts stacionāra daļas, tas kopējo drūmo iespaidu pastiprina.

Sajūta ir tāda, ka gribas ātrāk tikt prom. Un te ir liela problēma un pretruna, jo... “Būtiskākais, ko gribam sasniegt, – radīt bērniem maksimāli ērtu un draudzīgu vidi. Mums ir ļoti svarīgi, lai bērns ļoti vēlētos pie mums nākt. Tas ir terapijas pamatā,” saka Psihiatrijas klīnikas virsārsts Arnis Riževs. Jūtams, ka šur tur roku pielikuši paši centra darbinieki, piemēram, nokrāsojuši durvis, lai jautrāk. Kā uzsver Riževs, šī ir vieta, kur tikai tādi cilvēki – nesavtīgi entuziasti – var strādāt. Taču, lai būtiski  kaut ko izmainītu, ar entuziasmu ir par maz.

Dienas stacionāru apmeklē bērni, kuru ārstēšanā īpaši svarīgas ir nemedikamentozās metodes: psihoterapija, fizioterapija, ergoterapija, logopēdija, dažādas mākslu terapijas. Stacionārā strādā dažādu jomu speciālisti, bet medicīnas pakalpojumu spektrs varētu būt lielāks.

Pēc telpu renovācijas būs iespējams paplašināt ārstniecības metožu skaitu, jo būs telpas gan smilšu terapijai un citiem mākslas terapijas veidiem, paplašināsies arī ergoterapijas iespējas. Pagaidām bērniem te iespējams apgūt pašapkalpošanās un higiēnas iemaņas, taču nākotnē būs iespējams iemācīties rīkoties ar dažādiem sadzīves priekšmetiem, tādējādi palīdzot bērnam iespēju robežās labāk sagatavoties patstāvīgai dzīvei.

Dienas stacionāra galvenā ideja – bērniem un vecākiem ļoti draudzīga vide. Vecāku klātbūtne bērnu psihiatrijā ir svarīgs nosacījums: bērns nav jāārstē viens. Tas ir viens no dienas stacionāra uzdevumiem – iemācīt vecākus, kā rīkoties visdažādākajās situācijās. Vecāki ir viens no veiksmīgas ārstēšanas atslēgas vārdiem.

Kā novērojis Riževs, līdz ar patērētājsabiedrības veidošanos pie mums daudziem vecākiem liekas, ka bērna ārstēšana ir pakalpojums, kurā viņi paši nav gatavi iesaistīties. “Lūdzu, es jums atvedu bērnu, sakārtojiet viņu, lai viņš visās dzīves jomās ir veiksmīgs, un izsniedziet man viņu veselu.” Šādos gadījumos rezultāti, ko var sasniegt ar ārstēšanu, ir minimāli.

Speciālistu un vecāku sadarbība un vecāku klātbūtne ir svarīga. Tāpēc, renovējot telpas un speciālistu kabinetus, daudz jādomā arī par sadzīviskiem jautājumiem  – ne tikai atpūtas telpām pašiem mazākajiem pacientiem, bet arī komfortablu vidi vecākiem, vietu, kur pagatavot siltu ēdienu un paēst. Jāņem vērā, ka bērnu vajadzības ir dažādas. Daži atnāk pie psihoterapeita uz stundu, bet dažiem nepieciešamas dažādas nodarbības visas dienas garumā.

Kaut arī vides sakārtošana un uzlabošana ir pirmais uzdevums, plānā ir arī jaunu ārstniecības metožu ieviešana, klīnikas speciālistu apmācība un ārzemju speciālistu palīdzība, ieviešot jaunās metodes.

Kaut arī dienas stacionārs izskatās visai bēdīgi, sajūta ir laba, jo potenciāls ir milzīgs un iespējas izveidot jaunu, mūsdienīgu ārstniecības vietu bērniem – reālas.

Kādas mammas stāsts

Satiekam kādu mammu, kuras bērns slimo ar autismu. Patlaban viņa ar dēlu iziet ārstēšanasā kursu diennakts stacionārā, bet dienas stacionāru viņi pazīst lieliski, jo ik pa laikam tur iziet rehabilitācijas kursu. Mamma saka: “Diennakts stacionārā tagad ir ļoti patīkami atrasties – palātas ir labas, spēļu istaba ir jauka. Bet, kad ejam uz masāžu un fizioterpiju uz dienas stacionāra zonu, atšķirība ir milzīga! Tā apkārtne nomāc gan bērnu, gan vecākus. Un ir taču mammas un bērni, kam te regulāri jāpavada visa diena! Ko bērnam tur darīt, kamēr ar viņu nenodarbojas speciālists? Un ko mammai? Tev jau tā psiholoģiski ir grūti – un vēl apkārtne rada nospiedošu sajūtu.”

Reizēm domājam, ka tad, kad saslimst bērns, mammai ir pilnīgi vienalga, kā izkatās apkārtne. Maldīgi domājam arī, ka bērnam, kam ir garīgas attīstības traucējumi, ir, tā sakot, sava pasaule un apkārtējais interjers viņu neinteresē. Tieši otrādi.

Mazā slimnieka mamma paskaidro: “Bērniem ar garīga rakstura saslimšanām, piemēram, ar autismu, ir ļoti svarīgi, lai apkārt viss būtu skaisti noformēts. Bērni ar autismu ļoti ievēro detaļas – varbūt ne visu ainu kopumā, bet tieši detaļas. Kad pirmo reizi atnācām uz dienas stacionāru, mans dēls uzreiz teica: “Mamma, te viss ir tik vecs – durvis vecas, krēsli veci, paskaties, stikls durvīm vecs.” Šie bērni fokusējas uz detaļām, un tās viņus vai nu nomierina un iepriecina, vai nomāc un satrauc. Šiem bērniem patīkama vide un mājīgums ir ļoti svarīgs.”

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ir vieta, kur kopā saplūst gan valsts finansējums, gan sabiedrības ziedojumi. Darbojas Bērnu slimnīcas fonds, slimnīca sadarbojas ar Pētera Avena fondu. Nu jau divus gadus veiksmīgi turpinās sadarbība ar biedrību „Dāvā sapni”.

Jau vēsturiski slimnīca vienmēr bijusi saistīta ar mecenātismu. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anda Čakša atgādina: “Džeimss Armitsteds novēlēja savus zelta rubļus labdarībai, lai tiktu uzcelta šī slimnīca, tad bija sabiedrības pirmais ieguldījums, lai Rīgā, Latvijā, būtu bērnu slimnīca.”

Reizēm, dzirdot par kārtējo ziedošanas kampaņu, sabiedrībā uzvirmo jautājumi – vai tiešām rūpēties par bērnu veselību nebūtu valsts uzdevums?

Anda Čakša uzskata: “Ja pasludināts, ka bērnu veselība ir bez maksas, tad no valsts varētu gaidīt lielāku sapratni un devumu. Ja cīnāmies par to, lai būtu lielāka dzimstība, varbūt jāpadomā par tiem bērniem, kas jau ir piedzimuši?”

Tas ir mūžīgais jautājums, atzīst valdes priekšsēdētāja. Kam tad jāmaksā par veselības aprūpi – valstij vai sabiedrībai? Tā vienmēr būs dilemma. No vienas puses, vajadzētu būt tā, ka pamatlietas jāuzņemas valstij – mājai jābūt uzceltai un sakoptai no valsts puses. Un tad, ja sabiedrība grib kādas ekstras – īpašus pakalpojumus, jaunas metodes –, sabiedrībai arī jārūpējas, lai tās varētu to ieviest.

“Bet vai bērnu veselība ir ekstra?” jautā Anda Čakša. Bet otrs jautājums, ko uzdod Čakša: kas īsti ir patriotisms? Svinēt svētkus un rotāties ar sarkanbaltsarkanajām lentītēm ir tikai viena tā daļa. Bet ir arī iespēja reāli kaut ko darīt – un te nav runa tikai par ziedojumiem. Bet arī par tiem.

Ieva Raiskuma/Foto: Aigars Hibneris, Evija Trifanova/LETA, Shutterstock