Modes blogeris Jaroslavs tērpjas kleitās un atsaka praidam
Psihoterapeits Freids ir teicis, ka dzimums – tas ir liktenis. Modes blogeris Jaroslavs Barišņikovs likteni zīmē pats. Uzvelkot kleitu un augstpapēžu kurpes, nokrāsojot lūpas sulīgi sārtas… Jā, iespējams, viņš grib provocēt. Bet dažkārt liekas – tikai tad viņš dzīvo pa īstam.
Modes nedēļas aizkulisēs Jaroslavs vairāk tusēja ar meitenēm, arī demonstrēt tērpus uz mēles devās... kā meitene. Viņš māk pačalot un sapīt bizi, turklāt perfekti. Diez vai kādam, kurš Jaroslavu pirms gadiem sešiem vēl pazina kā apaļīgu Jelgavas puiku, varēja ienākt prātā šāda metamorfoze. Varētu jau to uzskatīt par smalku mārketinga triku – ja vien nebūtu tik personiski un izaicinoši.
Intervijas dienā aiz loga puteņo, Jaroslavs tērpies „UGG” zābakos, melnos, šauros džinsos un jakā ar kapuci. Pavisam normāls puisis, ja vien, ieraugot spoguli izdevniecības gaitenī, gluži vai nepieliptu tam...
Jā, joprojām mācos, 12. klasē. Darba dēļ stundas nākas izlaist, daudz parādu. Bet es tiešām nedomāju, ka man kādreiz pievērsīs uzmanību. Kad pirmoreiz parādījos cilvēkos, nemaz neizskatījos baigi ekstravaganti. Tikai pēc tam mēģināju pielāgoties – ja reiz no manis gaida, tad jādod. Kādreiz biju izvirzījis mērķi, ka gribu kļūt slavens, un laikam sapratu, ka ar ģērbšanos varu pievērst sev uzmanību.
Kas tas vispār bija par klikšķi?
Par modi sāku interesēties no gadiem divpadsmit. Ir skolēnu vasaras, kad nav ko darīt. Visu laiku sēdi pie datora. Tur lasi, interesējies, iepazīsti pasauli. Sapratu, ka manas lietas ir māksla, mode, dārga dzīve, kura, kā šķita, man nekad nebūs sasniedzama. Vēlāk iepazinos ar Agnesi Kleinu, Anitu Sedliņu – meitenēm, kas blogo par modi, arī ar ārzemju topa blogeri Bryanboy. Un izdomāju, ka man arī jāraksta savs blogs, varbūt kādu tas interesēs.
Jā, pārdomas, kas mani iespaido, patīk, nepatīk. Tad sāku apmeklēt modes pasākumus Rīgā, par tiem atrakstījos, kā man gāja, ko iepazinu. Tā tas aizgāja. Tā dara visi blogeri. Vienīgais, ko neesmu darījis, – nebildēju sevi un nerakstu, kas man mugurā. Tas tiešām mani besī. Esmu pret, ka cilvēki bildē, kā viņi izskatās šodien, un raksta par to. Es tā, cerams, nekad nedarīšu. Lai Agnese Kleina to dara, viņai ļoti labi sanāk.
Kādreiz tev esot bijis liekais svars, tad to nometi. Biji pusaugu puika, kurš īpaši neatšķiras no vienaudžiem. Saprati, ka negribi būt tāds, kādu tu sevi redzi?
Jā, un sapratu, ka ar parasto izskatu nevarēšu uzmanību piesaistīt.
Nē. Tievēt sāku, kad sāku interesēties par modi. Redzēju tās slaidās modeles, modeļus, kas staigā pa mēli, nēsā foršas drēbes, un piespiedu sevi nomest svaru līdz minimumam.
Bieži vien cilvēki aizraujas...
Arī man tā bija. Sešdesmit kilogrami bija mazākais, ko varu atļauties. Te pēkšņi skatos – 57. Tad bija jāpiebremzē, biju aizgājis par tālu. Tagad svars ir nostabilizējies – 57–58 kilogrami. Cenšos sevi turēt rāmjos. Bet, kad man gribas kaut ko saldu, es apēdu. Protams, nevajag pārēsties uz nakti, pārāk daudz trekna... Jāpiedomā pie veselīga dzīvesveida.
Nē, sportu es ienīstu kopš bērnības.
Tāpēc jau biji apaļīgs.
Jā, bet arī mani vecāki nekad nav bijuši slaidi. Radinieki to vien skandināja – foršs, apaļīgs puisītis... Kad biju nometis svaru, vecāsmātes un radi, kas nebija mani redzējuši kādu laiku, bija šokā. Ko savu dēlu nebarojat – kliedza uz maniem vecākiem. Joprojām vecāmāte, mani satiekot, gaužas – oi, tu esi tik bāls, kādas tievas rociņas... Manai mātei saka – ko tu viņam zupas nevāri... Bet viss kārtībā. Jā, ar sportu diemžēl nenodarbojos. Arī laika trūkuma dēļ.
Nav tiesa, ir jāuztur fiziskā forma. Gan ar laiku – pabeigšu skolu – atbrīvosies pāris stundiņas dienā, lai aizietu uz sporta zāli.
Sakod zobus un ciet!
Vienkārši jāsaprot plusi un mīnusi. No malas paskatīties uz sevi un izdarīt pareizos secinājumus, kas jāmaina dzīvē, lai izskatītos veselīgs. Tā vienkārši ir izvēle, ko izdari savā, sava ķermeņa labā.
Piedod, paskatoties uz tevi, nevar teikt, ka izskaties veselīgi. Melnus matus nokrāsojis, izskaties bāls.
Jā, tas drīzāk ir tēls. Kad bija blondi mati, nebija tik traki.
Bet kādam klikšķim jānotiek, lai sāktu vilkt meiteņu drēbes?
Kad strauji nometu svaru, daudz drēbju palika pāri. Bija milzīgs džemperis, kas izskatās kā tunika. Uzvelc skiny džinsus, un mediji sāk rakstīt, ka nēsāju sieviešu drēbes. Veikalos piemēru gan S, gan XL un skatos, kas labāk izskatās. Kad uzvelc milzīgas drēbes, tu savu tēlu padari vēl slaidāku. Bet viss sākās ar presi, viņi mēģināja man to tēlu uzdzīt.
Tas sākās, kad bija iespēja nopirkt pirmās dizaineru drēbes. Sāku strādāt modeļu aģentūrā „Dendy” par asistentu. Ar pirmo „QouQou” skati mani sāka aicināt uz fotosesijām žurnālos, un tā sanācis, ka esmu viņu modelis – lai gan oficiāli neskaitos. Kāpēc valkāju augstus papēžus? Pirmām kārtām tie cilvēka augumu padara garāku, slaidāku. Man ļoti nepatīk, ka latviešu meitenes nestaigā uz papēžiem, sūdzas, ka kājas sāp. Es esmu dzīvs pierādījums, ka var tās uzvilkt sešos no rīta un skraidīt visu dienu līdz vēlam vakaram. Pirmās reizes tiešām vakarā gribēju kājas zāģēt nost, bet pieradu. Un arī tā ir izvēle – ja gribi izskatīties labi, vienkārši jāsakož zobi un jācieš.
„Dendy” aģentūrā esi sieviešu apģērbu modelis?
Pirmajā skatē biju kā meitene. Arī otrajā. Itāļiem gāju kā vīrietis. Pagājušajā „Fashion Week” vispār nevarēja pateikt – ne sieviete, ne vīrietis. Tas atkarīgs no dizainera. Kas ir modelis? Ķermenis. Apvalks, kuru pilnveido ar kosmētiku, frizūru, piešķir dvēseli. Jau astoņdesmitajos gados modē bija androgēni modeļi – meitenes gāja gan vīriešu, gan sieviešu skatēs un izskatījās pēc puišeļiem. Beidzot arī Latvijā tas parādījās, līdz mums jau viss nāk ilgi.
Uzskatu, ka man piemīt sieviešu domāšana, dažreiz. Vīriešiem ir fiziskais, sievietēm – jušanas spēja. Uzskatu, ka man piemīt abas.
Tevi nosaukt par balto zvirbuli – būtu pat maigi teikts.
Baltā vārna drīzāk.
Vari vilkt kleitu un augstpapēdenes, tomēr tev ir vīrieša skatiens. Nav viegluma, koķetērijas.
Arī to var panākt. Kad vajag. Visu var.
Noteikti esi dzirdējis arī aizskarošus vārdus.
Vairāk internetā, ne dzīvē. Pirmoreiz izlasīju, un bija tā... Tagad paziņas jau laikus man saka – nelasi komentārus, nomierinies. Tā pieradu nelasīt, jo neko labu jau tur neieraudzīšu. Bet pēdējā laikā esmu pamanījis, ka komentāri sāk mainīties, arvien vairāk ir cilvēku, kas mani aizstāv un pozitīvi vērtē to, ko daru. Nav tik traki kā pirms gada. Šķiet, cilvēki jau tik ļoti pieraduši pie mana tēla, ka zina – tas ir Jaroslavs. Mainās sabiedrība, tās domāšana.
Kāpēc ne? Kādreiz jau arī sieviete biksēs izskatījās drausmīgi, nebija pieļaujami. Bet cilvēki pierada.
Pagāja simts gadu.
Bet ar vienu sākās. Tāpēc, cerams, esmu ieguldījis kādu mazu daļiņu šajā sabiedrības maiņā. Bet tiešām sabiedrība mainās! Apmeklēju skolu un tieši bērnos, jauniešos redzu to. Kā viņi uztver šo pasauli. Pieaudzis cilvēks neko nesaka, bet bērns pasaka. Un, paldies Dievam, manā, poļu, skolā aug normāli jaunieši. Nav bijis problēmu, aizskarošu komentāru. Jā, arī klasesbiedriem bija ļoti dīvaini redzēt mani citādāku, bet, kad jau sāku parādīties medijos, cilvēkam mainās uztvere. Visi, protams, tic internetam, televīzijai, radio. Ja par tevi uzraksta, viņiem šķiet – o, šitais laikam ir okey!
Varbūt. Mode jau maina cilvēku. Visi ar modi saistītie mākslinieki ir nedaudz traki. Viņi pauž savus uzskatus ne tikai caur mākslu, bet arī caur to, kā izskatās. Ja paskatāmies kaut uz mūsu latviešu dizaineriem. Šeila – kā viņa izskatās – ne pēc klasiskās sievietes. Kāds skaistums – nodzīti mati! Bet viņu arī pieņem.
Šķiet, modes pasaulei patīk lekties?
Es neteiktu lekties – tas ir slikts vārds. Ir tendences, kurām modes cilvēki pievērš uzmanību, mēģina tām sekot. Vīrieši svārkos – ārzemju dizaineri to piedāvā sezonu pēc sezonas. Arī augstpapēžu kurpes vīriešiem. Unisekss – gan vīriešiem, gan sievietēm. Parastiem cilvēkiem to ir grūti pieņemt. Bet ar laiku tas ienāk arī masu veikalos. Tā ir evolūcija. Mūsu vīrieši jau arī neģērbjas kā 18. vai pat 20. gadsimtā. Visi staigā džinsos un bītlenēs. Kad redzi vīrieti uzvalkā ejam pa ielu, viņš izskatās dīvaini – uzreiz asociācija, ka viņš strādā bankā.
Mm, tas notiek bieži. Parasti klubos, dažreiz uz ielas. Ja viņš saprot, ka neesmu meitene, tas ir labi. Bet ir gadījumi, kad viņam vienalga. Un tas arī par kaut ko liecina.
Ir puiši, kuriem tu esi interesants?
Laikam. (Nosmejas.) Nu, nav daudz tādu gadījumu. Es... vienkārši palieku draudzīgs. Man nepatīk iepazīties klubos, uz ielas. Ar svešiniekiem runāt man ļoti nepatīk, tajā ziņā esmu uzmanīgs. Kāpēc gan man jārunā ar nepazīstamu cilvēku, jāatklājas viņam? Jā, man patīk sevi parādīt, bet tajā pašā laikā esmu ļoti noslēgts. Nav jāatklājas katram.
Mani mēģināja uzrunāt piedalīties tajā viņu pasākumā. Es uzreiz atteicos. Šādas lietas neatbalstu. Šķiet, tas ir diezgan bezjēdzīgs pasākums. Kāpēc tad nevaram uztaisīt feministu, strādnieku, dzelzceļnieku – vienkārši parasto cilvēku – gājienu? Nu, ko cilvēkus dalīt pēc rases, uzskatiem, dzīvesveida...
Nē, es negribu, lai mani vecāki mani saprot. Tā – pilnībā. Es dzīvoju savu dzīvi, kā man šķiet pareizi, patīk, kas dod kontaktus, darbu, pieredzi. Mani vecāki varbūt darīja to pašu, tikai pilnīgi citā jomā, kad viņiem bija 18 gadu.
Centās būt patstāvīgi?
Jā, bet viņus neinteresē māksla, mode. Mana māte strādāja par medmāsu Jelgavas slimnīcā, tēvs – uz dzelzceļa. Tāpēc negaidu kādu saprašanu. Viņiem tiešām varbūt ir grūti saprast, no kurienes tas nāk. Bet viņiem vienkārši jāpieņem mani tādu, kāds esmu. Cik daudz strīdu ir bijis ar mammu! Viņa mēģināja iebarot to, ko es vienkārši atteicos ēst. Pamazām mainījās arī mans ģērbšanās stils.
Māte jautāja – kāpēc? Kad izstāstīju savu vīziju, viņa saprata, ka es ar to spēju atrast darbu, pelnīt un ka tā ir joma, kurā strādāšu visu mūžu. Tad viņai vienkārši vajadzēja pateikt sev: tā tas ir, un tā būs. Varbūt kādreiz mainīsies, tas jau tikai no manis atkarīgs. Bet viņa necentās mani atrunāt, aizliegt. Man ir savas dzīves vīzijas, uzstādījumi, un, ja esmu izdomājis, to darīšu līdz pēdējam mirklim. Esmu tāds cilvēks. Pat vecāki nav man šķērslis.
Kādas tev tagad ar viņiem ir attiecības?
Labas, viņi šodien pie manis brauks ciemos. Mamma ir poliete, tēvs krievs. Kopš pērnās vasaras dzīvoju atsevišķi. Rīgā mācos no 2. klases. Bija grūti, bet pieradu.
Jā. Ziemā mīnus 30, putenis sejā, tu ej uz vilcienu – jābrauc mācīties. Tas izaudzināja. Nu, kādas burciņas jau vecāki atved, lauku labumus no vecāsmātes – suvenīrus, kā saucam. Bet dzīvoju pats, bez citu palīdzības.
Vienkārši milzīgs skapis
Nu, jāzina normas. Jābūt līnijai, kuru nedrīksti pārkāpt. Vari izdzert vienu glāzīti, divas – stop. Apēst vienu kūciņu – stop. Jādomā. Protams, tas kaut kādā ziņā ir arī darbs. Jāatceras, ka ir prese, jāizskatās solīdi. Ejot uz saviesīgiem pasākumiem, nedrīkst ģērbties tā, kā tu jau kādreiz esi bijis apģērbies.
Lai nebūtu divu vienādu bilžu smalko aprindu hronikā?
Jā. Vienreiz jau bija. Biju uzvilcis vienas un tās pašas kurpes divas dienas pēc kārtas, un tad runāja, ka nav ko vilkt, nav apavu cilvēkam.
Tas atkarīgs no garastāvokļa.
(Smejas.) Ehē, nē! Vienkārši milzīgs skapis, un tiešām nav vietas, kur likt drēbes. Paldies Dievam, man tagad ir milzīgs dzīvoklis. Bet laikam tikai kāda trešdaļa drēbju ir atvesta uz Rīgu. Un kā jau visām – šoreiz meitenēm – katru rītu nav ko uzvilkt.
Bet tās drēbes dārgi maksā. Vari nopelnīt?
Nu, cenšos. Man ir dizaineru drēbes, tiešām dārgas, bet ir arī second hand. Kad brīvs mirklis, eju uz tiem veikaliem, tur daudz ļoti foršu lietu var atrast. Galvenais jau ir – nevis, kur tu nopirki un cik tas maksāja, bet lai kopumā izskatās labi. Tur tā māksla. Cilvēki dažreiz pērk ļoti dārgas drēbes, bet izskatās pēc mērkaķa. Vienkārši nav stila izjūtas. Negribas uz tādiem skatīties diemžēl. Tāpēc man, šķiet, ir paveicies, ka ir savs skatījums, stils, ko nevar aprakstīt.
Tomēr pamēģini!
Esmu domājis, ka man ir tāds karikatūristisks modes atspoguļojums ar meikapu, matiem, pieskaņotas drēbes. Pirmajā „Fashion Week” dienā man mati bija kā Ievai Adamss, sarkanas acis, kažoks – tā bija kā „Prada” 2008. gada ziemas skate. Otrajā dienā arī asiņainas acis, ēnas, asara – cits tēls. Pārsvarā tā ir kāda tēla atdarināšana no mēles. To mēģinu panākt, bet, protams, nevaru izdarīt perfekti.
Jā – tu kaut ko paņem, apēd, sagremo, un kaut kas tur iznāk beigu beigās. Bet atsauksmes diezgan foršas, ja cilvēks saprot, kas par tēlu.
Kā tiec galā ar kosmētiku?
Kaut kas jau ir, bet pārāk neaizraujos. Ir viens pūderis, viens tonālais, kāds zīmulis, ar to arī pietiek. Man ir laba draudzene Viktorija, strādā ar profesionālu meikapu kinostudijā. Kad man uz kādu pasākumu vajag, visu izrunājam, un viņa man uztaisa.
Nē, man nepatīk. Ļoti neērti, visu laiku jāatceras, ka tās uzkrāsotas. Tu tās apēd. Nē, tas tiešām ir sievietēm domāts.
Būt sievietei ir darbs
Jā, esmu devis drēbes draudzenēm. Atnāk – ā, tev šitais džemperis foršs, aizdosi kādu dienu? Iedodu un tad visu nakti domāju, vai nav apliets ar kokteili vai izdedzināts ar cigareti. Bet kāpēc ne? Visi esam tievi, modeļu ķermeņi, tie paši izmēri.
Šodien esi atnācis tāds, kādi ir daudzi jaunieši.
Nu, šādu mani ļoti reti kāds redz.
Kāpēc tu mani nepārsteidzi?!
Ar to sniegu sejā? Nē, paldies. Ir tiešām dienas, kad velc tikai siltus apavus. Smejos – mīnus 10 – uz redzēšanos, mode! Nevar jau visu laiku staigāt papēžos. Ziemā grūti izskatīties labi un – lai ir silti.
To puiši droši vien nesaprot – ka meitenes labprāt vilktu silto baikas jaku!
Nu, jā, baikas jaka, šalle, cepure, divi cimdu pāri, ugas zābaki, vilnas zeķes, zeķbikses zem biksēm, svārki pa virsu – to ļoti bieži var redzēt. Es pat nezinu, vai tā ir kāda draugu, apkārtnes problēma. Vai finanses neļauj. Meitene iet uz kādu parastu veikalu, pērk sev drēbes tikai tāpēc, ka viņai vajag. Viņa vienkārši negrib domāt par to. Meitenēm tiešām jālasa žurnāli, jāseko modei, nedrīkst izskatīties pēc ķēma. Nav forši.
Varbūt viņām ir citas intereses, viņas varbūt blogo par sikspārņiem.
Bet jādomā – tu taču to nedari priekš kāda, bet sev, lai no rīta, paskatoties spogulī, joprojām redzi to jaunību un spožumu acīs. Katra sieviete grib redzēt sevi skaistu, jaunu, grib būt mīlēta, grib, lai uz ielas vīrieši velta uzmanību. Tad pie tā reāli jāstrādā. Tas ir darbs – būt sievietei. Nevar tā, ka viņa pamostas no rīta, uzvelk to, kas trāpās pa rokai, iet uz darbu, viņai nav dreskoda... Tā ar laiku viņa pierod un pat vairs nemāk sevi kopt. Ne tikai Latvijā, vispār Eiropā. Parīzē, modes galvaspilsētā, ļoti daudz sieviešu staigā krimināli apģērbušās. Kur ir problēma? Domāju, ka laika trūkums nav attaisnojums. Varbūt arī viņa pēc darba domā nevis, kā iet uz sporta zāli, bet kā lai pabaro divus bērnus.
Varbūt kādu dienu joka pēc esmu padomājis! Bet laikam nē. Es pat nevaru iedomāties, kāda meitene es būtu. Grūti iztēloties.
Bet varbūt izaugtu par normāli puicisku... kas lai zina. Varbūt es būtu resna meitenīte, kas skraida ar džekiem pa pagalmiem. Nezinu. Varbūt nākamajā dzīvē būšu sieviete! (Nosmejas.)
Nē, man nav laika – iepazīties, randiņiem, sarakstēm. Pamostos, skrienu uz skolu, pēc tam – uz darbu, tad kādi pasākumi, pārnāku mājās, jāuztaisa ēst, jāiztīra. Nākotnē varbūt, pagaidām nedomāju.
Bet, garām skrienot, taču iepatīkas kāds cilvēks, ir arī tādas – vienas, divu dienu – attiecības.
Tām gan es nekad nebūšu piekritējs. Tas ir bezjēdzīgi. Man tā šķiet laika tērēšana. Un... nu, tas piemīt dzīvniekiem. Nav smuki. Jābūt attiecībām starp cilvēkiem. Jāzina, kā to cilvēku sauc, pirms guli ar viņu. Es drīzāk palieku pie klasiskiem uzskatiem.
Kas lai zina – laiks rādīs. Domāju, ka visdrīzāk man būs attiecības ar darbu. Ritms ir diezgan traks. Varbūt pēc 40 nolemšu kļūt par ģimenes cilvēku. Varbūt pēc diviem gadiem. Viss mainās ļoti strauji. Negribu baigi plānot. Kā būs, tā būs.
Bet sirdij nepavēlēsi.
Lai paciešas.
Esi bijis iemīlējies?
Nu, nezinu. Varbūt jaunībā... 5. klasē. Tagad pat smieklīgi runāt par tādu mīlestību. Man ir jūtas pret dārgām kurpēm. (Smejas.) Nafig kādu sievieti vai vīrieti blakus, ja ir soma un kurpes?! Tās nerunās pretī, nav jābaro, tās tevi sasildīs, un tās tu mīlēsi visu mūžu. Un tās kalpos tev.
Jā, kāpēc atnāci mājās no rīta un pālī? Bet viņas ir ar tevi visu nakti. Tikai papēži var nolūzt. Nu, tādi mēs esam, tie mākslas cilvēki.
Bet kas tev patīk vairāk – puiši vai meitenes?
Nu, kāpēc tu uzdod tādu jautājumu? Lai tas paliek noslēpums. Neviens vēl šito nezina.
Mjā... es pirms katras intervijas saku, lai man šo jautājumu neuzdod.
Jā, piemirsās. Bet nav jēgas runāt par intīmām lietām presē. Jābūt robežai, par ko drīkst stāstīt, ko rādīt, ko ne. Negribu būt tik ļoti atklāts. Pietiek ar manām puscaurspīdīgajām drēbēm pasākumos.
Esi teicis, ka tev griboties novilkt arvien vairāk un vairāk.
Tā ir modes tendence. Ja pa mēli var staigāt caurspīdīgās drēbēs, kāpēc pa ielu nevar iet? Tāda ir mode, pie tās jāpierod.
Nē, esmu jutis vīriešu acis... un sieviešu acis uz savām krūtīm, jo tās var redzēt. (Nosmejas.) Tas tiešām ir interesanti – skatīties, kā cilvēki reaģē. Man ir melns krekls, caur kuru visu var redzēt. Runāju ar vīrieti, viņš skatās man acīs, bet ik pa brīdim tās nolaiž. Tad sāku sist knipjus viņam degungalā – eu, kur tu skaties?! (Smejas.) Tad cilvēks jūtas neērti. Pazīsti to cilvēku ilgus gadus, bet viņš joprojām nevar nomierināties.
Tev glaimo šī uzmanība?
Katra uzmanība glaimo. Bet puscaurspīdīgais ir tikai piesaistīšanai, sevis demonstrēšanai, manifestācijai.
Zināms ekshibicionisms arī tajā ir!
O, jā! (Nosmejas.) Kāpēc ne?
Viņš par mani zina pārāk daudz. Kādu dienu vajadzēs nogalināt. Bet pārsvarā tas ir mans draugs. (Nosmejas.) Jā, vakariņas kopā ēdam. Es mīlu savus spoguļus, man to ir ļoti daudz. Un būs vēl. Pie manis diezgan interesanti izskatās – baltie jūgendstila griesti ar vītnēm, melnas sienas, būs sudrabaina grīda. Ceru, reiz atnāks ciemos kāds dizaina žurnāls.
Es viens, tajā milzu pilsētā…
Visdrīzāk – jā. Pabeigšu skolu un domāšu, kur startēt. Domāju par Ņujorku, kaut Maskava būtu lielāks izaicinājums. Tur savā ziņā vēl ir PSRS laika domāšana, un manu tēlu tur varētu uztvert pat skarbāk nekā Latvijā. Tur varētu būt grūti, bet interesanti. Bet es viens tajā milzu, milzu pilsētā... vai viss sanāks tāpat kā Latvijā?
Tu nākotnē gribi greznu dzīvesveidu.
Nu, protams, kurš gan negrib dzīvot labi? Domāju par kādu modes žurnālu, varbūt atradīšu darbu kādā ārzemju modeļu aģentūrā. Vienīgais, ko zinu, tā būs modes industrija, un tā ir plaša.
O, nē, tā arī nav dzīve. Nevar jau visu laiku ballēties. Ritms ir diezgan stresains. Reizēm normāli neguļu, strādāju līdz trijiem naktī. Un stress ietekmē ādu, dažreiz tā izskatās krimināli, bet uz pasākumiem var samālēties, un ir okey. Man patīk iet uz Operu.
Kā tur ģērbies?
Tā, lai tās tantočkas ir pārsteigtas. Melnas kurpes, melnas bikses, žaketi, kādu lapsu, ondulācijas varētu uztaisīt, pērļu rotas. Tas ir Operas šiks, bet izskatās diezgan krimināli, smieklīgi. Pauzēs starp cēlieniem staigā pa koridoriem, vēro cilvēkus, viņi paskatās uz tevi tā, kā mironi ieraudzījuši. Bet tas ir interesanti. Tu nāc parādīt sevi, paskatīties uz citiem, pieskarties elitārai dzīvei. Ja vien tā tur ir.
Daudziem ļoti nepatīk ar mani apmeklēt pasākumus. Cilvēks jūtas neērti. Es pēdējā laikā tos skatienus pat nepamanu, bet citi sūdzas – es ar tevi nekur neiešu, visi uz mani blenž!
Ko tu lasi – kādu grāmatu pēdējo izlasīji?
Bērnu pārdevēju – par tantiņu, kas zog bērnus un pārdod. Uzrakstījusi Gabriela Vitkupera. Bet mana mīļākā grāmata ir Nekrofils – par vīrieti, kurš zog līķus un mīlē tos. Tas ir tik skaisti uzrakstīts! Tiešām. Nerodas pretīguma sajūta, kad lasi. Tas vienkārši tā – ar distanci. Nevar jau visu uztvert nopietni. Dzīve vispār nav jāuztver nopietni. Tas ir mazs laika periods. Un viss.
Kā šokē Jaroslavs
