No barikāžu dalībniekiem izskan, ka mūsdienu jaunatne neprot novērtēt brīvību

Ministru kabinetā piektdien norisinājās svinīgs pasākums par godu 1991.gada barikādēm, kura laikā tika atklāta fotogrāfiju izstāde un barikāžu dalībnieki dalījās savs iespaidos. Redzamākie no viņiem, piemēram, Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis, žurnālists Ojārs Rubenis, piedalījās diskusijā.

Savukārt citi sēdēja skatītāju zālē.

Ziņu aģentūrai BNS brāļi Salvis un Samvels Dumbrovski norādīja, ka mūsdienu jauniešiem īsti nav izpratnes par barikāžu laika notikumu nozīmīgumu tagadnei un nākotnei.

"Vai [mūsdienu latvieši] novērtē brīvību? Es domāju, ka ne. Jaunā paaudze jau vairs nekādā gadījumā," uzskata Salvis Dumbrovskis, nenoliedzot, ka šāda attieksme varētu būt izskaidrojama arī ar to, ka jaunieši barikādes nav pieredzējuši.

Viņš atminējās, ka tajā laikā nevarēja pat iedomāties, ka varētu nenākt aizsargāt stratēģiski svarīgās vietas, "viss virmojis". Līdz tam apkārt valdīja pelēcība, un, pēkšņi sajūtot kādas vēsmas, jaunieši bija gatavi doties un rīkoties, jo tas bija kaut kas jauns un interesants, pastāstīja Salvis Dumbrovskis.

Brāļi Dumbrovski 1991.gada barikāžu laikā vēl bija jaunieši, Salvis pat vēl nebija pilngadīgs. Barikādēs abi piedalījās jau no pirmās dienas, atrodoties pie Ministru padomes ēkas Brīvības ielā, kur tagad atrodas Ministru kabinets.

Aktīva barikāžu dalībniece vēsturniece Edīte Sondoviča, kura par savām barikāžu laika atmiņām sarakstījusi arī grāmatu, norādīja, ka bieži vien tiek uzdoti maldīgi jautājumi, proti, vai bija vērts cīnīties barikādēs un kāpēc bija vērts to darīt.

Lai šādi maldīgi jautājumi netiktu uzdoti, Sondoviča uzskata, ka mūsu jaunatnei vajadzētu vairāk izjautāt aktīvos barikāžu dalībniekus par viņu pieredzi un emocijām.

"Ja man tagad vajadzētu iet un aizstāvēt Latviju, es nešaubītos ne mirkli," viņa teica.

Liela problēma, pēc Sondovičas uzskata, ir arī tā, ka cilvēki domā, ka brīvība ir visatļautība, bet tā nebūt nav – brīvība uzliek ārkārtīgi lielu atbildību.

"Būt brīvam, tas ir – atbildēt. Lūk, šī atbildība mums visiem kopā ir jāmācās, jo tā ir ļoti grūta lieta. Tas nav tik vienkārši – atbildēt par visu, ko tu dari, ko tu domā," viņa uzsvēra un piebilda, ka atbildība vispirms jau būtu jāmāca mājās, katrā ģimenē.

Bet Salvis Dumbrovskis uz jautājumu, kā likt saprast, ka brīvība ir jāvērtē un tā līdzi nes arī lielu atbildību, atbildēja, ka, iespējams, nepieciešama jauna autoritāte, lai latvieši noticētu savai valstij un pārstātu slīgt pesimismā. "Nepieciešams tāds mesija, kāds savulaik bija Ivars Godmanis," pieļāva viens no barikāžu laika dalībniekiem.

Viņš arī uzskata, ka tiem, kas pēdējos gados ekonomisku vai kādu citu apsvērumu dēļ ir aizbraukuši prom Latvijas, vairs nevarot izskaidrot Latvijas vērtību. Viņaprāt, ir jāmēģina savākt tos, kas ir uz vietas, un, ja attīstīsies valsts, cilvēki sāks braukt atpakaļ.

Samvels Dumbrovskis atzina, ka cilvēki ļoti daudz redz netaisnības visos līmeņos, tāpēc viņiem sāk trūkt ticības un patriotisma.

Piektdien tieši valdības ēkā pirmo reizi notika svinīgs pasākums 1991.gada barikāžu piemiņai. Pasākuma mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni un dialogu par Latvijas vēsturi, nacionālajām vērtībām, tostarp par valdības un to amatpersonu darbu un ieguldījumu valsts attīstībā.

1991.gada janvārī Latvijas Tautas frontes vadībā Latvijas iedzīvotāji Rīgā pulcējās, lai celtu barikādes un aizsargātu pret iespējamo agresiju stratēģiski svarīgos objektus.

Vairāki cilvēki šajās janvāra dienās gāja bojā OMON uzbrukumu laikā – iebrukuma laikā Iekšlietu ministrijā gāja bojā milicijas darbinieki Vladimirs Gomonovičs un Sergejs Konoņenko, bet skolnieks Edijs Riekstiņš, režisors un operators Andris Slapiņš, kā arī operators Gvido Zvaigzne gāja bojā Bastejkalnā. 16.janvārī pie Vecmīlgrāvja tilta OMON nošāva Robertu Mūrnieku un ievainoja divus tilta sargātājus, savukārt 22.janvārī gāja bojā Ilgvars Grieziņš.