Omulību klubiņa dalībnieki smīdina jau desmito gadu
Šis ir jubilejas gads Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņam – tas plēš jokus jau desmito sezonu. Kluba vadītāji Ēriks Hānbergs un Jānis Ķuzulis spriež, ka klubiņam vajadzētu piešķirt medicīnas iestādes statusu, jo te apmeklētāji uzlabo savu garastāvokli, bet laba oma – tā ir veselības ķīla.
Var teikt, ka Omulību klubiņš izveidojās nejauši un spontāni. Tā dibināšanas aizmetņi iestiepjas vēl padomju laikā, kad Rakstnieku savienībā Ēriks Hānbergs iepazinās ar tās saimnieciskās daļas vadītāju Jāni Ķuzuli. Hānbergu pārsteigusi Ķuzuļa stāstnieka spējas – Jānis pratis smīdināt kolēģus ar jautriem un kurioziem stāstiem par rakstniekiem.
Viss sākās ar grāmatu
Kad jau krietni vēlāk Ēriks ierosinājis to visu uzrakstīt, Jānis atbildējis, ka nerakstīs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš nav rakstnieks, otrkārt, viņš devis solījumu nerakstīt. Solījumu no viņa pieprasījis Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Gunārs Priede, kam bijusi rūgta pieredze ar tehniskajiem darbiniekiem.
Kā izrādās, vairāki tehniskie darbinieki bija pārtraukuši pildīt savus darba pienākumus un pievērsušies rakstniecībai. Tostarp bijušās sekretāres – Māra Misiņa un Māra Zālīte. “Meklējot izeju no situācijas, mēs ar Ķuzuli vienojāmies, ka viņš pastāstīs, bet es uzrakstīšu,” atceras Ēriks. “Tā radās grāmata „Omulības”, kas arī kļuva par pamatu turpmākajai Omulību klubiņa pastāvēšanai. Klubiņa pastāvīgie apmeklētāji – tie ir mūsu draugi un paziņas, kas tika uzaicināti uz grāmatas atklāšanu.”
Klubiņu apmeklē aptuveni 50–60 viesu, pasākumus vada divi konferansjē – Jānis Ķuzulis un Ēriks Hānbergs. Tā kā klubiņā ieviests autoritārs valdīšanas stils, abi iepriekšminētie kungi uzskatāmi par vadoņiem, no kuriem neviens nav galvenais, abi ir vienlīdz svarīgi.
“Klubiņam nav biedru, bet gan viesi vai apmeklētāji,” precizē Hānbergs. “Dažos gadījumos, kad tiek svinētas jubilejas, klubiņa viesu skaits tuvojas simtam. Uz pasākumu ierodas rakstnieki, zinātnieki, Rīgas Latviešu biedrības darbinieki, mākslinieki, izdevēji, mediķi, mediju pārstāvji, mājsaimnieces, muzeju darbinieki, juristi, sporta rosinātāji, autortiesību darbinieki, pedagogi, uzņēmēji, ierēdņi un starpnozaru vadītāji.” Jautāts, vai starp apmeklētājiem ir arī strādnieki, Hānbergs ar izbrīnu secina, ka tiešām nav neviena proletārieša. “Padomju laikā mūs par to ļoti kritizētu,” atzīst rakstnieks.
Pasākumi notiek reizi mēnesī Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē, kur novietoti 12–14 galdiņi. Zāles priekšā atrodas atsevišķs galds, pie kura sēž pasākuma vadītāji un arī vakara vēstītājs, kas aptuveni pusotru stundu stāsta dokumentālus un kuriozus atgadījumus. Pēc tam kluba apmeklētāji dodas uz blakus zāli, kur uzklāts zviedru galds ar dažādām uzkodām un kādu stiprāku dzērienu.
Daudzus gadus Ēriks Hānbergs un Jānis Ķuzulis to visu finansēja no savas kabatas, bet tagad jau labu laiku daļu izdevumu sedz paši apmeklētāji. Tie ir divi lati no katra apmeklētāja par pasākumu – par telpu nomu un cienastu. Sākumā daži klubiņa apmeklētāji dzīvoja stingrā pārliecībā, ka galdu uzsauc Rīgas Latviešu biedrība, un vēlāk bija patiesi izbrīnīti uzzinot, ka galda klājēji ir Hānbergs un Ķuzulis.
“Mēs bijām gandarīti un lepni, ka varam uzlūgt viesus un viņus pacienāt,” teic Hānbergs. “Reizēm galdu klāja paši vēstītāji. Piemēram, Monika Zīle mūs visus pārsteidza ar saviem kulinārijas brīnumiem, Miķelis Rubenis noklāja galdu ar belašiem, Juris Zaķis – ar picām, Valdis Rūmnieks – ar pankūkām. Uzņēmēji Ilona un Aivars Sniedzes ieradās ar pašgatavotu zupu lielos termosos, tas bija ļoti oriģināls piegājiens. Protams, nav jau tā, ka galds būtu obligāti jāklāj vēstītājam. Esam pasūtījuši mielastu arī biedrības nama restorānā. Esam rīkojušies arī vienkārši un radikāli – piemēram, tirgū iegādājāmies spaini ar krējumu, biezpienu un siļķēm. Nekāda vaina, visi bija ļoti apmierināti. Reiz gribējām būt ļoti smalki un sagādājām ikrus. Domājām, ka apmeklētāji tos ņems un smērēs uz maizītēm, bet – nekā. Ar karotēm uzmeta uz šķīvjiem un – viens divi – apēda.”
Pasākuma dienas rītā, ap pulksten 10, Ķuzulis ierodas pie Hānberga, lai pārrunātu vakara gaitu un sadalītu lomas – ko kuram teikt. Tad abi brauc uz veikaliem un tirgu iepirkties. Produktus aizved uz biedrības namu, kur to visu palīdz sakārtot kluba meitenes. Klubiņam ir arī savs pašbrūvētais dzēriens – „Ņiprumiņš”.
“Tas nāk no drošiem un kvalitatīviem avotiem,” apliecina Ēriks. “Dažos gadījumos kā firmas zīme uz pudelēm tiek uzlīmēts balts kvadrāts, kam ir praktiska nozīme. Ja vakara gaitā baltais kvadrāts sāk migloties un pārvērsties par apli, tā ir droša zīme, ka pietiek.”
Klubiņa pastāvēšanas sākumā iemalkošanas rituāls bijis pārspīlēti elegants. Sagādāta liela paplāte ar kvadrātiņiem, uz kuriem katram kluba apmeklētājam nolikta glāzīte. Bet tas izrādījies pārāk sarežģīti, tāpēc no šādas kārtības atteikušies. Sākumā apmeklētājiem pa pastu sūtīti ielūgumi, bet vēlāk viesi radināti pie citas kārtības – laipni aicināti bez ielūgumiem. Visus šos gadus pasākuma vieta un laiks palicis nemainīgs, tas notiek katra mēneša otrajā otrdienā pulksten 19 Rīgas Latviešu biedrības Līgo zālē.
Klubiņa vadītājiem ne reizi vien ir taujāts, vai arī sveši cilvēki var apmeklēt pasākumus. Diemžēl nevar, tas ir slēgts klubiņš. Nē, viena iespēja tomēr esot. Ja kāds ir gatavs pusotru stundu stāstīt jautrus un kuriozus atgadījumus, viņš tiekot uzņemts klubiņā. Lai gan viens no klubiņa vadītājiem ir Ķuzulis, viņa dzīvesbiedre Māra Zālīte to apmeklējusi tikai dažas reizes, kad tur atzīmēta kāda lielāka jubileja.
Ēriks smej, ka Māra nav vienīgā, kas atteikusies uzstāties kopā ar viņu. “Jau agrāk atteicās dzejniece Skaidrīte Kaldupe un rakstnieks Jānis Liepiņš. Viņi argumentēja, ka Hānbergs ar savām kolhoza anekdotēm spēj noraut jebkuru nopietnu pasākumu.”
“Reiz kā vēstītāja bija uzaicināta Ausma Kantāne, bet pēdējā brīdī viss nobruka, jo viņa nevarēja tikt,” atceras Hānbergs. “Mums ar Ķuzuli vajadzēja zibenīgi pārorientēties, bijām spiesti improvizēt un stāstīt paši savus jaunākos piedzīvojumus. Ķibele gadījās arī ar diriģentu Arvīdu Platperu. Viņš bija sarunāts par stāstītāju, bet norunātajā laikā – viņa nav. Viesi jau sēž pie galdiem un gaida, bet Platpers – kā akā iekritis. Kad beidzot viņu sazvanījām, viņš dikti brīnījās – kā, vai tad šovakar? Bet – gods kam gods – viņš ātri ielēca savā mašīnā un drīz vien ar savu akordeonu bija klāt.”
Ēriks neslēpj, ka humora žanrs viņu vienmēr ir kņudinājis, un tas manāms daudzos viņa stāstos. “Publiska joku dzīšana man sākās ar Edgaru Liepiņu, kad laikrakstā „Literatūra un Māksla” tika nodrukāts mans stāsts – mēslu slīpētāja monologs. Aktieris par to ieinteresējās un lūdza atļauju to izmantot uz skatuves. Tā sākās mūsu sadarbība, un mēs pat izveidojām kopīgu programmu. Trīs gadus ar Edgaru Liepiņu un Jura Kulakova grupu braukājām pa Latviju un koncertējām. Bija pat 2–3 uzstāšanās dienā. Liepiņš uzstājās ar grupu un runāja manus monologus, bet es stāstīju lauku dzīves dokumentālās anekdotes.”
Laiks nepielūdzami rit savu gaitu, un palaikam tas nopļauj kādu klubiņa apmeklētāju. “Jāpiemin dzejnieks Andris Vējāns, mākslinieks Visvaldis Garokalns un rakstnieks Andris Jakubāns. Viņi izkrituši no klubiņa ierindas, aizejot mūžībā. Bet tas netraucē viņus pieminēt ar smaidu,” saka Ēriks.
“Piemēram, Visvalda Garokalna meitas un dzīvesbiedre Velta nolēma, ka atvadas no mākslinieka notiks Omulību klubiņā. Tāpat klubiņā rīkojām Egona Līva piemiņas pasākumu, kad ar smaidu atcerējāmies rakstnieku,” stāsta Hānbergs un piebilst, ka ar pušelnieku Ķuzuli vada ne tikai klubiņu, bet reizēm aicināti arī uz citiem pasākumiem.
Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” /Foto: Ingrīda Punka, Edijs Pālens, Evija Trifanova/LETA
