Viens no spilgtākajiem jauno un talantīgo Latvijas šefpavāru plejādes. Strādājis labākajos Rīgas restorānos, kopš divdesmit trīs gadu vecuma šefpavārs, aktīvi darbojas Latvijas pavāru klubā, profesionālo varēšanu slīpējis dažādos konkursos.
Vienīgais, ko neēd, – kadiķogas un skujas. “Uzreiz ceļ uz augšu... Taču, ja meža gaļai vai mērcei vajag, lieku klāt un garšoju. Privātajā dzīvē tāpēc atkrīt džins un slovāku borovička”.
Māra Astiča Latvijas garša. “Zutis, ekskluzīvākā Latvijas zivs, sams, karaliskākā Latvijas zivs, un, protams, reņģe, jo esam taču reņģēdāji. Arī store. Citi smejas, jo nezina, ka, pirms sabūvēja HESus, stores nāca Daugavā nārstot. Arī sazāns, savvaļas karpa – līdzīga tuncim, ar sarkanu, spēcīgu gaļu. Latvijas garša ir arī meža briedis, alnis, stirna. Tikko Itālijā pasniedzu brieža gaļu, kolēģis no Kanādas jautāja, kā tas izdevies tik sulīgs. Tāpēc, ka Latvijas! Mēs tiešām ar saviem produktiem varam lepoties. Kaņepēm, kaņepju sēklām, sviestu, eļļu. Mums ir sēnes, lakši un pat savvaļas sparģeļi, ja zina, kur meklēt. Un ogas! Arī piemirstās aronijas un cidonijas. Manuprāt, es pirmais sāku vārīt ķirbja zupu ar cidonijām.”
Māris Astičs par tiem, kam līdzināties: “Viens no pirmajiem, kurš mani profesionāli aizrāva, ir amerikānis Tomass Kellers ar savu The French Laundry, Per Se, bistro un maiznīcām. Arī Pīters Gilmors, Sidnejas restorāna Quay šefs, viņa astoņu tekstūru šokolādes kūku Latvijā sāku gatavot pirmais, Rītiņš tikai pēc pusgada pieslēdzās. Zini, visi pēta un studē pasaules labāko restorāna topa pirmos desmit, bet es skatos zemāk – piemēram, 40. vietu. Arī tas taču pasaules mērogā ir fenomenāls sasniegums, vai ne?”
