Reiz dzīvoja feja. Stāsts par rakstnieka Marka Levī dzīvi
Reiz dzīvoja mazs puisēns, kuram nenāca miegs; viņu sauca Luī. Viņa tēvs Marks nespēja samierināties ar bailēm, kas parādījās puisēna acīs, kad bija pienācis laiks doties pie miera. Viņš sāka stāstīt puisēnam pasakas. Katru vakaru pa vienai. Un kādu dienu Marks nolēma uzrakstīt pasaku pieaugušajiem. Un tālāk viss notika kā pasakā.
Tolaik Markam Levī bija 38 gadi un viņš vadīja arhitektu biroju Eurythmic Cloiselec, kuram bija teju 450 filiāles. Dvēselē viņš ir uzņēmējs. Divdesmit divu gadu vecumā, būdams Parīzes IX-Dauphine universitātes otrā kursa students, viņš izveidoja savu pirmo uzņēmumu. Drīz pēc tam Marks Levī devās studēt vadībzinības Bērklijas universitātē. Sanfrancisko viņš izveido datorgrafikas uzņēmumu Rainbow Image. Markam patīk datorgrafika, tā spēj mainīt dzīvi. „Kad biju piecpadsmit gadus vecs, noskatījos Franko Bruzati filmu „Maize un šokolāde”. Tajā bija neticama aina, kurā jauni, gaišmataini bagātnieki kaili peldas pie nožogojuma, kurā iesprostoti melnādaini nabagi. Kad izgājām no kinoteātra, tēvs pajautāja, kurā žoga pusē es vēlētos būt? Atbildēju viņam ar pretjautājumu: „Kā nojaukt žogu?”. Septiņpadsmit gadu vecumā es iesaistījos Sarkanā krusta dienestā”.
1998. gada janvārī, kad Marks sāka rakstīt savu pirmo stāstu, viņam nebija pat nodoma to publicēt. „Rakstīju to dēlam, domādams, ka pēc desmit, piecpadsmit gadiem viņš to izlasīs”. Marka māsa, televīzijas scenāriste, izlasījusi Et si c’était vrai manuskriptu, pārliecina brāli, ka darbu vajadzētu parādīt kādam izdevējam. Māsa parūpējas, lai nākamais romāns nonāk Bernāra Fikso rokās. Izdevēju aizkustina romāna sižets un viņš to iedod izlasīt Bernāram Baro. Patiesībā sižets ir pavisam vienkāršs. Lorēna, jauna ārste no Sanfrancisko, cieš autoavārijā un nonāk dziļā komā. Nav cerību, ka viņa izķepurosies. Arturs, arhitektu biroja līdzīpašnieks, kādu dienu izdzird dīvainu troksni vannas istabas skapī. Viņš atver durvis un ierauga... Lorēnu. Vai drīzāk Lorēnas rēgu, jo jaunā sieviete tobrīd atrodas slimnīcas reanimācijas nodaļā. Pavisam drīz Arturs atklāj, ka viņš ir vienīgais, kurš Lorēnu redz un spēj ar viņu sarunāties. Viņu mīlas stāsts rāmi risinās līdz brīdim, kad ārsti pārliecina Lorēnas māti atslēgt dzīvības procesus uzturošo aparatūru. Arturs nolemj izzagt jauno sievieti no slimnīcas un vest viņu uz māju Karmelā, kuru pametis pirms desmit gadiem, kad no vēža tur mirusi viņa māte. „Sākuma versijā ievērojama romāna daļa bija veltīta Artura un viņa mātes attiecībām, jo tieši māte bija atvērusi viņa prātu un sirdi brīnumam, kas ļāva viņam vienīgajam „redzēt” Lorēnu”, atklāj Bernārs Baro. „Tieši tajā slēpjas grāmatas spēks, tajā pašā laikā tas ir arī romāna vājais punkts, jo zināmā mērā atstāj novārtā Artura un Lorēnas attiecību izklāstu. Marks konsekventi atteicās attīstīt šo romāna līniju”.
Reiz dzīvoja gaišmataina un nenogurdināma labā feja Sūzena Lī, angliete ar Oksfordas universitātes diplomu, kura divdesmit gadu vecumā pārcēlusies uz Franciju. Tieši viņai Bernārs Fikso uzticējis grāmatu pārdošanu visā pasaulē. Viņas devīzi „Izdots Francijā, lasīts visā pasaulē!” zina visas mūsu planētas lielākās izdevniecības.
Izlasījusi Marka romānu viņa saprot, ka tur rokās vienu no tām romantiskajām komēdijām, kuras ir tik populāras Amerikā. Viņa ierodas viesnīcā Frankfurter Hof trīs dienas pirms Frankfurtes grāmatu gadatirgus atklāšanas. Marks Levī slimības dēļ (mononukleoze) paliek Parīzē. Ik pēc pusstundas pie Sūzenas ierodas kāds izdevējs un jautā: „Sūzen, ko šogad esi atvedusi?” „Atvedu...”, un viņa īsumā atstāsta Marka Levī romāna sižetu. Informācija pamazām izplatās. Visi vēlas iegūt tiesības. Sūzena atsaka, jo iecerējusi pārdot šo stāstu kinematogrāfistiem. Divu lappušu gara anotācija jau nosūtīta uz Losandželosu.
Un tad sākas. Filmu studijas nav divreiz jāaicina. Sākas vairāksolīšana. Par diviem miljoniem dolāru ekranizācijas tiesības gatavas pirkt trīs nopietnas filmu studijas – Fox ar Džūliju Robertsu kā producenti, Universal–Working Title („Četras kāzas un vienas bēres”, „Notinghila”) un Dreamworks ar Stīvenu Spīlbergu, Ronu Besu kā scenārija autoru, savukārt Markam Levī studija piedāvā radošā producenta vietu, kas ļautu viņam ieguldīt savu artavu arī filmas scenārija izveidē. Marks Levī nolemj ekranizācijas tiesības pārdot Stīvenam Spīlbergam. Tikai ir kāda aizķeršanās, Spīlbergs nereti iegādājas ekranizācijas tiesības, bet filma tomēr netiek uzņemta, kā gadījumā ar Dominika Bobī „Skafandrs un tauriņš”. Kad Marks Levī par to ieminas sarunā ar Spīlbergu, režisors atbild: „Šoreiz rīkošos tā, kā nekad neesmu rīkojies – noslēgšu līgumu pat neizlasījis filmas scenāriju”.
Tajā pašā laikā Sūzena Lī uzsāk sarunas ar amerikāņu izdevējiem un par vienu miljonu dolāru izdošanas tiesības tiek izdevniecībai Simon & Schuster. Romāna publicēšanas tiesības tostarp tiek pārdotas vēl divdesmit valstīs.
Savukārt Marks Levī turpina rakstīt un patur prātā tēva doto padomu: „Lai ko tu arī darītu, darbs jāpaveic labi. Pirmkārt, tev pašam par to būs prieks, otrkārt, lielākas iespējas, ka tas izdosies”. Patiesi gudrs tēvs...
