Šausmas Engures pansionātā: sirmgalve jūtas kā barojams mājlops

Pensionētā skolotāju labprātīgi izvēlējās dzīvi no dzīvokļa mainīt pret aprūpi pansionātā, taču tur piedzīvota ne vien liela vilšanās, bet pat šausmas Tagad gan viņas dzīves apstākļi jau radikāli mainījušies uz labo pusi:

80 gadus vecā sieviete veselības problēmu dēļ izvēlējusies dzīvi pansionātā. Pirmie mēneši vietā, kur cerējusi laiski vadīt vecumdienas starp vienaudžiem profesionālu aprūpētāju gādīgajās rokās, Birutas kundzei līdzinājušies šausmu filmai.

Vēl būdama mājās Siguldā, Birutas kundze piedzīvoja insultu, taču mediķu palīdzību meklēja novēloti. Par piedzīvotajām sekām sirmgalve saka: „Es gāju, pie sienām turēdamās un uz ielas vairākreiz kritu”. Veselības pasliktināšanās dēļ viņa steigšus ataicināja uz mājām Siguldas novada domes sociālo darbinieci Ilzi Pavasari, lai runātu par ievietošanu pansionātā.

Par dzīves rieta nodrošināšanu pansionātā Liepiņa Siguldas novada domei novēlēja savu dzīvokli. Viņa Liepiņa cerējusi, ka varēs izvēlēties sev tīkamāko pansionātu, un paļāvās, ka mūža novakari mierīgi pavadīs sociālās aprūpes namā „Saullēkts” Siguldā. Tomēr viņas nodoms neīstenojās. Par pensionētās skolotājas piedzīvotajām šausmām stāsta Rīgas apriņķa portāls aprinkis.lv.

Nespēj sadzīvot ar pusjukušiem istabas biedriem

Pērn 20. decembrī Liepiņai piezvanīja „Saullēkta” vadītāja Ginta Goldmane – steigšus jādodas uz Engures novadu, kur pansionātā „Rauda” esot brīva vietiņa. „Domāju, ka mani aizvedīs tikai apskatīties, taču – tiku noķerta kā pele slazdā bez tiesībām turpmāk kaut kur doties bez pavadoņa,” viņa saka.

Liepiņa teic, ka ar jaunajiem apstākļiem vecuma nespēka dēļ pat būtu samierinājusies, taču nav varējusi paciet pusjukušo istabas biedreni, kura caurām dienām Birutas kundzi apsaukājusi un lamājusi. Tāpēc sirmgalve centusies laiku kavēt ārpus istabiņas – apmeklējusi pansionāta bibliotēku, reliģiskos pasākumus, vingrošanas nodarbības, kopā ar vienaudžiem skatījusies televīziju.

Tomēr pacietības mērs pamazām piepildījies, un Liepiņa 6. janvārī vērsusies pie iestādes direktora ar sūdzību par kaimiņienes uzvedību. Tajā pašā dienā viņas un uzmācīgās istabas biedrenes gaitas izšķirtas. Liepiņa vēlējās atsevišķu istabiņu, bet nonāca iestādes 3. stāvā.

„Kas ir 3. stāvs? Tur atrados starp psihiski slimiem cilvēkiem, kuri kliedz, dabiskās vajadzības kārto pamperos vai turpat uz grīdas. Visapkārt – smirdoņa. Man tika atņemtas nedaudzās lietas, kuras biju paņēmusi līdzi, – piezīmju grāmatiņa, mobilais telefons, nūjošanas nūjas, apģērbs un somiņa, kurā atradās kredītkarte.”

Turpmāko laiku Birutas kundze pavadījusi nošķirti. „Trīs mēnešus neesmu bijusi laukā, ja neskaita vingrošanas nodarbības divas reizes nedēļā. Atrodos četrvietīgā istabā. Grīda no rītiem ir kā nolieta ar urīnu. Vienīgā „izklaide” – ēdināšana četras reizes dienā. Dzīvoju kā barojams mājlops. Piezvanīt nedrīkstu. Radu man nav, draugi vienaudži ir nomiruši, esmu palikusi gluži viena. Bērnu man nav, toties visu mūžu esmu bijusi skolotāja un audzinājusi citu cilvēku atstumtos bērnus. Nejūtos tā, it kā te būtu mana īstā vieta dzīves nogalei,” sarūgtinājumu pauž bijusī pedagoģe.

„Rīgas Apriņķa Avīze”, apmeklējot pansionātu, Liepiņu sastapa gaišā vienvietīgā istabiņā pansionāta pirmajā stāvā, kas izskatās kā tikko pēc remonta. Liepiņa, zvilnot gultā pie liela loga, lasa zviedru rakstnieces Selmas Lāgerlēvas bērnības atmiņu grāmatu „Morbaka”. Pie sienas pieslietas nūjošanas kūjas. Uz naktsskapīša – Jaunā Derība.

„Stāv pie manas gultas un čurā”

„Vakar, acīmredzot uzreiz pēc jūsu zvana, mani steidzīgi pārcēla šurp no 3. stāva un izturas kā pret karalieni. Brīnišķīgi! Bet iepriekš aizvadītais laiks bija šaušalīgs,” teic Liepiņa. „No 6. janvāra līdz pat vakardienai atrados starp trakiem cilvēkiem. To ir pat grūti iztēloties. Trakais apsēžas, novelk bikses un turpat nokārto dabiskās vajadzības. Naktīs es sapņoju, ka līst lietus, – bet pamostoties redzu, ka viens stāv pie manas gultas un čurā,” stāsta Liepiņa.

Pansionāta „Rauda” direktors Viktors Neilands skaidro, ka pēkšņi esot atbrīvojusies atsevišķa istabiņa, kādu vēlējusies Liepiņa. Turklāt Liepiņai pansionātā pavadītajā laikā uzlabojies veselības stāvoklis. Neilands, kā arī pansionāta darbinieki norādīja, ka iepriekš gadījušās vairākas saķeršanās ar Liepiņu. Viņa pastāvīgi izrādījusi neapmierinātību ar sadzīvi, kādu dienu pieprasījusi citas krāsas apģērbu, nekā izsniegusi sociālā darbiniece. Nesavaldīgā rakstura un garastāvokļa maiņu dēļ Liepiņa nonākusi nodaļā, kur uzturas no vecuma demences cietušie. Tomēr, kā skaidro „Raudas” direktors, Liepiņai rīcībspēja nav atņemta, jo vienīgā vērā ņemamā kaite bez vairākām fiziskās veselības problēmām ir novecošanās.

Siguldas novada sociālā dienesta vadītāja Diāna Indzere savukārt skaidroja, ka pansionāts „Rauda” izvēlēts tā specifikas dēļ. Tā kā vecāka gadagājuma cilvēkiem gadoties gaišāki un tumšāki brīži, Liepiņas nokļūšana „Raudas” speciālistu rokās bijusi likumsakarīga.

Liepiņa, pārsteigta par jaunajiem apstākļiem, jau spēj pasmaidīt un atzīst, ka par pieredzētajām ainiņām varētu rakstīt feļetonus.

„Es gan vēl drebu pēc visa piedzīvotā,” saka kundze. Nedaudzās personiskās mantas, tostarp norēķinu karti, sieviete ir atguvusi. Vienīgās raizes – kas noticis ar Siguldā palikušo iedzīvi. „Mani tā steidzināja, ka nevarēju neko nokārtot. Apzinos, ka mans dzīvoklis pāries Siguldas novada pašvaldības īpašumā, bet es neesmu parakstījusies par to, lai dzīvokļa iekārta, sintezators, radio, televizors, ikona, gleznas, drēbes, nepabeigtie literārie darbi – lai tas viss tiktu konfiscēts,” sūrojas sieviete. Viņa satraukusies arī par savu brīvsolī palaisto divu kaķu likteni, taču tos sociālais dienests izmitinājis dzīvnieku patversmē.

Sociālā dienesta vadītāja Indzere saka, ka Liepiņas personīgās mantas joprojām atrodas viņas atstātajā dzīvoklī. Indzere solīja, ka sociālā dienesta darbinieki nogādās Liepiņai nepieciešamās personiskās mantas uz Enguri.

Turklāt Liepiņa, ja to vēlētos, vēl varētu atgriezties savā dzīvoklī, jo Siguldas novada dome vēl neesot izskatījusi lēmumu par dzīvokļa pieņemšanu dāvinājumā. Liepiņa atzīst, ka labprāt atgrieztos Siguldā, ja vien spētu sevi aprūpēt. Tagad viņa ir apmierināta ar vienvietīgo istabiņu un apstākļiem pansionātā. Sirmgalve gaida, kad mitēsies sirds vājums, lai pirmo reizi trīs mēnešu laikā izietu ārpus pansionāta sienām.