Bibliotēkas būvnieks Saukāns: „Gaismas pils ir mūsu jaunais Brīvības piemineklis”

Skats no Māra kabineta loga ir elpu aizraujošs. Acīm paveras visplašākā Rīgas panorāma, kādu var iedomāties: Daugava, osta, kuģi, Rīgas torņi, tilti, topošā Nacionālā bibliotēka... Skaistums, varenība, pašapziņa un tāds kā solījums kaut kam lielam.

Protams, ka tas nav netīšām. Es šo skatu saucu par tālo skatu spēku. Ja pavēro cilvēkus, Rīgas ielās cilvēki iet, nodūruši galvu. Un viņus var saprast, viņiem ir steiga: divos jābūt tur, trijos jāizdara tas, piecos kāds jāsazvana un tā tālāk. Cilvēks laukos iet lēnām, pacēlis galvu, viņš skatās tālumā. Pavasarī iesēšu, rudenī novākšu – pilnīgi citi atskaites punkti. Tāpat var skatīties uz problēmām, situācijām, faktiski uz jebko. Skatoties tālumā, tu arī domā plašāk.

Kā virzās bibliotēkas celtniecība? Tu to visu laiku redzi pa sava kabineta logu.

Tas ir objekts, par kuru es ļoti daudz domāju.

Protams. Bet tam sabiedrība, visdrīzāk, netic. Un tam ir ļoti daudz iemeslu. Uzņemoties šo darbu, mēs sakām, ka faktiski šis ir mūsu jaunais Brīvības piemineklis. No tā viss izriet. Tautas pašapziņas celšana, tautas pašapliecināšanās... Tas ir ļoti daudz. Bet tas nav šobrīd populāri.

Līdz ar to, lai arī kādam tas nepatiks, teikšu, ka šā procesa vadība un būvniecība daudzējādā ziņā ir spogulis daudz kam, kas pie mums notiek vai nenotiek. Projekts tiks pabeigts laikā, šeit ir iesaistījušies visi pasūtītāji, ir ieekonomēti lieli līdzekļi, bet tas tikpat kā neizskan. Izskan cits.

Ja tu teiksi, ka ir ieekonomēts, rakstīs, ka ir pārtērēts. Ja teiksi, ka kvalitatīvi un labi uzbūvēts, kāds teiks: jā, bet... Īstermiņā tas rada nelabu fonu tam, ko mēs darām. Bet tas ir īstermiņā. Ilgtermiņā bibliotēka iegūs sev atbilstošu, novērtētu vietu un būs labas arhitektūras paraugs. Var jau salīdzināt, ko raksta ārzemju profesionālā prese un ko raksta vietējā.

Atšķirība ir liela?

Tie ir dažādi raksti. Man gribētos, lai mēs tomēr spētu paši ar sevi arī palepoties, nevis tikai pelt. To mēs tiešām esam iemācījušies darīt. Bet tikpat labi mums būtu jāiemācās sevi par to, par ko ir vērts, arī paslavēt.

Protams. Man palīdz tas tālo skatu spēks. Būtu melots, ja teiktu, ka es neesmu cilvēks tāpat kā visi citi. Tāpat uznāk pārdomu brīži, un nav varbūt tik labas omas, kā gribētos. Vakaros jāpasēž vienam, jāpadomā par to visu, un tas pāriet. Sevi jāmāk disciplinēt, lai nenovirzītos no tā kursa vai no tās versijas, kā tu esi iedomājies, kā tam vajadzētu notikt.

Lielākais sablīvējums bija, kad būvējām elektromašīnu. Bija ļoti grūti noturēt kontroli pār visu, kas bija jāizdara. Taču man palīdz tas, ka nekad neesmu pieķēries kaut kam, skatoties no varas pozīcijām. Es mēģinu iekustināt, lai notiek. Tālāk lai kāds to pārņem un dara, mana līdzdalība vairs nav tik nepieciešama. Man paliek tikai tas, par ko tiešām esmu personīgi atbildīgs.

Kas notiek tavā autosportista karjerā?

Pašlaik ir tāds pārdomu laiks: ko tālāk. Jeb – kādā statusā tālāk. Desmit gadi bijuši pietiekami aktīvi, un ir jau arī kaut kas izdarīts, tas ir jānovērtē un jāpārvērtē. Jo ir jau arī daudz ko citu darīt.

Ir projekti, kas ir ideju vai domu līmenī, no galvas nepazūd, bet jāsakopj esošie. Kurus projektus vēl gribēsies realizēt, to rādīs laiks un apkārtējie cilvēki.

Tāds jau tradicionāls jautājums – daudzi latviešu vīrieši jūtas slikti, jo nespēj izpildīt Eiropas vīrieša minimumu. Kāpēc tu smaidi?

Es tagad smaidu tāpēc, ka kāds tomēr ir ņēmies un radījis kaut kādu Eiropas vīrieša standartu. Ko tad lai dara Krievijā vidējais standarts... Ja par mērauklu ņem šo kādam zināmo un kāda izstrādāto standartu, iespējams, kādam ir grūtības. Ja liekas svarīgi to izpildīt. Tā kā es par šādiem standartiem neko nezinu, man ir iespēja patērēt komandējuma laiku tā, kā es pats to esmu iedomājies. Izvēles ir ļoti dažādas.

Neapšaubāmi, dzīvojot laikmetīgā vidē, materiālais nodrošinājums jeb ienākums kaut kā realizācijai ir būtisks. Es daudz ko nevarētu izdarīt, ja iespēja tērēt materiālo resursu būtu mazāka. Bet, ja tev ir sapņi vai vēlmes, savas atskaites par to, kā tu gribi dzīvot, tu pats vari noteikt, cik liela ir tava materiālā vajadzība, lai to realizētu. Protams, ka to nevar izdarīt vienā gadā. Es esmu tam veltījis ļoti daudz laika. Un laiks ir ļoti dārgs.

Bieži var dzirdēt: “Man nav naudas, es neko nevaru izdarīt.” Vai: “Ja man būtu nauda, es visu izdarītu.” Tad es jautāju: “Bet ko tu dari, lai tev būtu nauda? ”

Mums jau gribas uzreiz. Protams, var cerēt uz loteriju – ka tu aiziesi un izvilksi laimīgo biļeti, un tev viss būs. Mana pieredze rāda: ja arī cilvēkiem šī biļete ir gadījusies, ir ļoti maz gadījumu, ka viņi būtu savus plānus realizējuši tā, kā ir iecerējuši. Parasti tas izkūp. Ne tikai tāpēc, ka – kas viegli nāk, viegli aiziet, bet arī tāpēc, ka tu neesi tam gatavs. Ja tu esi nolicis sev mērķi un uz viņu ej – un ej cauri visām grūtībām –, tev ir uzkrājums un pieredze, kā rīkoties, kad mērķis ir sasniegts. Caur grūtībām un neveiksmēm tu kļūsti gudrāks.

Tāpēc es uzskatu, ka katrs kaut kādā mērā ir savas laimes kalējs. Situāciju vainot vai – vēl dramatiskāk – valsts vainošana, visādu parametru vainošana nekādā veidā nevairo cilvēka laimi.

Es varētu atbildēt – jā un nē. Jā – tāpēc, ka man tāds plāns ir. Kā es vēlētos, lai būtu. Bet es uz to skatos ne tikai sava atvēlētā dzīves posma laikā, es mēģinu skatīties vairāk uz priekšu. Ir lietas, kam tagad gribētos iesēt sēklu, lai tas kādam pēc tam atvieglotu ceļu sasniegt un izdarīt to, kas izdarāms viņam.

Tajā pašā laikā es apzinos, ka šodien ir šeit un tagad un rītdien var būt citādi. Lai kā tu plānotu, lai kā būtu visu pārdomājis, rītdiena var būt pilnīgi citāda. Tāda, kādu tu neesi gaidījis un par kādu vispār neesi iedomājies.

Patlaban Sīrijā notiek karš. Turki nevienu brīdi negaidīja, ka viņiem pēkšņi uzbruks. Tur arī cilvēks vakarā gāja gulēt ar plāniem – saviem plāniem, ģimenes plāniem, darba plāniem... Bet blakus uzsprāga lādiņš. Es negribu teikt, ka gaidu lādiņu, paņēmu to kā spilgtāko piemēru, lai raksturotu to, ka mēs nekad nevaram paredzēt visu. Arī daba stipri niķojas, kaut kādā ziņā atriebjas par mūsu sastrādāto. Tāpēc es mēģinu sajust un dzīvot to, kas ir šeit un tagad. Ja rīt viss būs sakritis, ka ir tāpat kā šodien, un es varu plānot tālāk – forši.

2008. gadā man jautāja, ko es domāju, kas notiek sakarā ar ekonomiku un visu situāciju. Teicu, ka būs ļoti grūti. Būs ļoti grūti, bet, iespējams, tas dos mums labus rezultātus. Toreiz kāds varbūt nodomāja: ko tas Māris stāsta, bankas ņem nost dzīvokļus, notiek briesmu lietas!

Tas viss tā ir. Negribu teikt, ka viss, kas ir noticis, ir labi. Bet, iespējams, bijām iedomājušies, ka mēs mainīsim gravitācijas likumu. Situācija, kas Latvijā ir atrisinājusies diezgan ātri, ir devusi pietiekamu mācību visiem. Tie, kas zaudēja savu biznesu, savu statusu, viņi jau nekur nepazuda. Viņi ar to pieredzes bagāžu turpina darbu, cerams, ņemot vērā toreizējās kļūdas. Arī tiem, kas saglabāja savu biznesu un uzņēmumus, tā bija liela mācība. Laikam ne vienmēr viss, kas notiek slikti, notiek uz sliktu. Vienmēr jāmēģina paskatīties tālāk.

Man daudz nevajag. Cilvēkam vispār daudz nevajag. Pirmais ir drošības izjūta. Un tas nav maz. Tā ir sajūta: man par to nav jāuztraucas. Uzņēmējdarbībā drošības izjūta ir tad, ja ir skaidri zināmi spēles noteikumi, kas nemainās ik pa brīdim, kad tiek ievērotas prioritātes un ir normālas darba devēja un ņēmēja attiecības, kurās viens otru nemēģina čakarēt.

Tas pats ir attiecībā uz tirgus spēlētājiem un valsts institūcijām. Ja viss tā notiku, kāds varbūt to sauktu par komunismu. Tas nav komunisms, vienkārši lietu kārtība. Tās vietā ir sistēma, kas nav darbspējīga. Mēs visi esam tai pielāgojušies. Es pat reizēm iedomājos, ka tādā veidā tiek attīstīts latviešu intelekts. Mums nemitīgi tiek radītas visādas grūtības, kas jāpārvar. Kad tās pārvarētas, sākas nākamās. Kā datorspēlē: izgāji pirmo līmeni? Tagad nākamais. Izdevās? Malacis, lūk, tev trešais līmenis. Iespējams, šo situāciju varētu risināt, bet... Tās ir tikai manas domas.

Ja jautājums ir par vispārējo komforta sajūtu, tad jābūt sakārtotām visiem jautājumiem, visām attiecībām – darbā, ģimenē, sportā. Ja tās ir sakārtotas, tad tā ir bāze, uz kuras var attīstīties pats, pavilkt citus līdzi, un tad rodas jaunas iespējas. Ja kaut kas fundamentāli klibo, tad jāatgriežas atpakaļ.

Reizēm neatsaku parunāties par dažādām tēmām ar skolēniem un studentiem. Vienā skolā mums bija tā kā dzīves stunda. Ar vecāko klašu skolēniem sadalījām dzīvi pa periodiem un mēģinājām saprast, kas kurā periodā būtu jāizdara kā bāzes lietas. To izdarījām diezgan ātri, garākā saruna bija par to, kāds ir cēloņseku likums, ja konkrētajā periodā nošmaucamies – vienalga, kā vārdā, neizdarām, kas jāizdara, un kādas tam ir atskaņas nākamajā desmitgadē. Vairākumā gadījumu jāsaka – skolēni ir malači. Ja viņiem izdosies kaut daļu no tām idejām realizēt, mūs sagaida fantastiski stipra un talantīga jaunā paaudze.

Kāda ir drošības izjūta privātajā zonā?

Viss kārtībā. Es to nodalu. Darbā ir darbs, un mājās ir mājas, es to kopā nejaucu. Protams, vienmēr pie manis var nākt draugi, diena vai nakts. Mana mamma vienmēr teica, ka jebkurš svešinieks, kas ienāk tavā mājā, ir jāpabaro, jo tu nekad nezini – varbūt tu pabaro eņģeli.

Tīrai, plikai veiksmei es neticu. Bez pamata veiksme nevar notikt. Ir jārada nosacījumi – tikai tad varam sākt runāt par veiksmi.

Ar komandas biedriem būvējām savu elektromašīnu. Mums bija ļoti liela ticība, un mēs bijām pārņemti ar domu, ka to paveiksim. Bet mēs arī ļoti daudz darījām, ļoti daudz investējām šīs iespējamās potences – tas ir ļoti sarežģīts inženierisks darbs, tā ir fiziskā sagatavotība, tās ir iepriekšējo desmit gadu zināšanas. Tas ļāva mums tur nokļūt.

Tajā brīdī, kad veicām kalnu pāreju un kritām no šā kalna pāri ceļam un tomēr palikām uz riteņiem, mēs teicām: mums paveicās. Bet šī veiksme neatnāca tāpat vien. Viss, ko bijām izdarījuši iepriekš, palīdzēja notikt veiksmīgai, nevis neveiksmīgai situācijai. Lūk, tā es skatos uz jēdzienu paveicās vai nepaveicās.

Mēdz teikt: man paveicās, ka satiku šo cilvēku. Skaidrs, ka paveicās! Bet kāpēc? Kāpēc tieši šeit un tagad es viņu satiku, kāpēc tieši šeit un tagad es no viņa to dzirdu, un kāpēc viņš tieši šeit un tagad to vai kaut ko citu piedāvā? Bet es arī tāpat vien nenokļuvu šajā vietā. Tā bija notikumu ķēdīte, kas mani atveda līdz konkrētajai lietai. Ko es esmu izdarījis, lai šo cilvēku satiktu, tāds ir jautājums.

Es to nezinu. Šodien, protams, jā, bet, kas būs tālāk, manīs. Caur šādu objektu tu saskaries un saņem pieskārienu lielākam mērogam. Un ne tikai kā celtnieks. Es pētīju, kādi projekti visapkārt notiek, mēs varētu piedalīties liela mēroga konkursos. Varam atļauties teikt, ka mums ir vairāk varēšanas. Piemēram, Lietuvā tiek plānota atomstacijas celtniecība. Tas ir ļoti liels darba apjoms, nozīmīgs darbs. It kā vajadzētu pieteikties to būvēt. Bet es negribu tur piedalīties.

Kāpēc?

Tāpēc, ka te ir pretruna. Mums tas viss ir vajadzīgs, un mūsu uzņēmumam tas arī ir vajadzīgs, tas ir triju valstu projekts, kurā iesaistās valdības, bet – es uzskatu, ka nav pareizi to būvēt. Es uzskatu, ka mums šī atomstacija ir pārāk tuvu. Pagājušogad mēs visi pieredzējām pietiekami lielu katastrofu. Un es nedomāju, ka to staciju projektēja un būvēja sliktākie studenti. Bet notika tā, kā notika.

Mums kā tuviem kaimiņiem tas ir ļoti liels risks, un es šo projektu neatbalstu. Mums vajadzēs ļoti daudz līdzekļu, lai savestu savus HESus kārtībā, nevaram paļauties tikai uz Eiropu. Tas ir mūsu nacionālais jautājums. Jo Eiropa var palīdzēt un var nepalīdzēt, bet HESa stāvoklis no tā nemainīsies, upe tek. Ir arī daudzi citi risinājumi. Mums ir jūra, vējš... Jā, tas ir dārgi. Bet paskatīsimies atkal tālāk, plašāk.

Tas būtu stulbi. Es nevienam negribu norādīt, ka tas ir vai nav jādara. Bet tāds ir mans redzējums, un es pie tā palieku.

Man nav recepšu. Es ļoti reti saku: var darīt tā un tā, un viss atrisināsies. Es varu tikai pastāstīt savu pieredzi un savas domas. Un tas nebūt nav obligāti pareizi. Katrs rīkojas pēc saviem atskaites punktiem. Kādam atskaites punkts ir Eiropas vidējais vīrietis. Citam – vidējais austrumu vīrietis.

Kāda ir tā tava laimes virtene?

Mēs varam nomainīt vārdu laimīgs uz pateicīgs? Tas skanēs ja ne patiesāk, tad taisnīgāk. Jo kurā brīdī ir laime, mēs, iespējams, vēl nezinām. Kad man bija četri gadi un man iedeva saldējumu, vai tā bija laime? Tas bija dzīves piepildījums! Tu ar to saldējumu esi aizlidojis kosmosā! Un tad tu saldējumu apēd – un kas? Laime ir beigusies? Mēs nezinām, kas ir laime. Bet, ja nomainām šo vārdu uz pateicīgs un ja tu man jautā, vai es esmu pateicīgs, tad es varu atbildēt: ļoti. Par jebko.

Esmu vairākkārt apbraucis apkārt zemeslodei, redzējis daudz valstu, tautu un situāciju, daudz visa kā. Un salīdzinot – es esmu ļoti pateicīgs par to, kā ir šeit. Ir cilvēki, kam rudens ir mīļākais gadalaiks. Ir tādi, kas to ienīst – slapjš, auksts... Bet pasaulē ir cilvēki, kas nekad nav redzējuši rudeni un nekad neredzēs. Ir cilvēki, kas nav redzējuši sniegu un, iespējams, nekad neredzēs.

Es esmu ļoti pateicīgs, ka varu šiverēt un darīt visādas lietas, turklāt darīt to četros gadalaikos. Tas nozīmē, ka salīdzinājumā ar daudziem citiem pasaulē es izdzīvoju četrus komandējumus, nevis vienu.

Kara laikā vajadzētu kādam pajautāt, kas ir laime. Vai – kas ir veiksme. Es negribu pat iedomāties, kā gāja manam tēvam, atkāpjoties līdz austrumiem un tad ejot atpakaļ uz Eiropu četrus gadus pēc kārtas... Un tas nemaz nebija tik sen. Tāpēc reizēm man neizdodas pilnvērtīgi sarunāties ar cilvēkiem, kam ir vairāk stereotipu pārņemts redzējums par to, kas ir... okei.

Kad pats beidzamo reizi piedzīvoji priecīgu pārsteigumu?

Kādreiz spēlēju hokeju. Mans dēls gan nespēlē hokeju, viņš nodarbojas ar paukošanu, bet mēs kopā apmeklējam hokeja spēles, pie viena parunājam par šo un to. Nesen bija spēle, un viņš teica: “Es nevaru iet.” Es domāju – tam jābūt spēcīgam argumentam, lai viņš nenāktu ar mani uz hokeju.

Viņš saka: “Man uz rītdienu jāiemācās garš dzejolis, un es negribu sliktu atzīmi.” Tas mani. pārsteidza. Pozitīvi. Un, kad es pēc spēles atbraucu mājās, viņš tiešām sēdēja un mācījās to dzejoli. Pirms gada vai diviem būtu ļoti grūti iedomāties šādu situāciju.