Lilita Eglīte "Ielu garumā" dodas jau 10 gadus

Šā gada sākumā, veidojot raidījumu par Stabu ielu, paņēmu vienu ierakstu vēl no tā laika, kad strādāju Latvijas Televīzijas Skolēnu un jaunatnes raidījumu redakcijā, kad es vispār sāku ielu stāstus stāstīt. Tā bija epizode no 90. gadu raidījuma „Ejam meklēt”, kurā aktieris Normunds Laizāns ar stabu rokās Stabu ielā meklēja staba vietu. Tolaik man vēl nebija ideja par savu autorraidījumu pilnībā noformējusies. Tad veidoju „Rīgai 800” veltītu raidījumu sēriju, kurā bija atsevišķi ielu stāsti. Beidzot man bija skaidra sava raidījuma ideja, un es 2002. gadā rakstīju projekta pieteikumu. ­

Bet raidījums varēja arī nebūt. Lai arī tas bija labākais projekts toreiz, kādu brīdi tas tomēr bija nolikts malā. Tā bija interesanta sajūta, ka ir daudz šķēršļu, bet tev jau jautā – tu veido kaut kādu interesantu raidījumu? Kad pirmais raidījums tika parādīts, daudzi zvanīja un teica, ka tas ir kaut kas citādāks, kaut kas neparasts. Es sapratu – tas ir noticis, atlika to ceļu turpināt.

Kad bija pirmais raidījums?

Pirmo raidījumu „Ielas garumā” parādīja 2003. gada 9. janvārī.  Man ir fiksēti visi fakti, konspektēju cilvēku stāstīto.

Esat skaitījusi, cik ielas ir aplūkotas šo desmit gadu laikā?

Tagad jau būs kādas 240 ielas, par kurām esam stāstījuši. Tās nav tikai Rīgas ielas, ir arī ielas citās pilsētās.

Vai pirmais raidījums ir saglabājies?

Jā, protams. Latvijas TV arhīvā ir pilnīgi visi „Ielas garumā”. Bieži cilvēki zvana vai raksta man un jautā par konkrētām ielām, par kurām stāstīts, piemēram, pirms astoņiem gadiem. Katrs par savu ielu var painteresēties.  Pirmais raidījums bija par Artilērijas ielu. Man likās ļoti svarīgi sākt ciklu ar stāstu par šo ielu, kas savulaik bijusi Rīgas robežiela. Tur kādreiz bija karavīru nometnes, iebraucamās vietas, vēlāk fabrikas. Turklāt tā sākas ar burtu A.

Vai mēdzat atgriezties ielās, kur esat filmējusi pirms dažiem gadiem?

Nesen atgriezāmies Brīvības ielā, kur filmējām pirms kādiem deviņiem gadiem. Mēs, protams, nefilmējām to pašu, izvēlējāmies citu aspektu. Jaunie arhitekti, gatavojoties Venēcijas biennālei, daudz skatījās raidījumus un konsultējās, līdz izvēlējās tos Brīvības ielas namu pagalmiņus, ko rādīja Venēcijā. Arī mēs raidījumā iegriezāmies pagalmiņos, kas šķita interesanti jaunajiem arhitektiem, un parādījām, ko viņi izveidojuši.  Par raidījumiem ļoti daudz interesējas studenti, skolēni. Daudzi teikuši, ka raidījumi ieinteresējuši pētīt savu māju, savas dzimtas vēsturi. Tas ir tas vērtīgais.

Ko jūs izceļat – ielas vēsturi vai jauno dzīvi?

Raidījums noteikti nav tikai jūsmīgs stāsts – ai, cik labi, ka mums ir koka mājas, ka ir jūgendstils! Svarīgi ir parādīt, ko mēs darām ar mājām, kuras esam saņēmuši mantojumā no citām rīdzinieku paaudzēm. Kā mēs tās apdzīvojam, izmantojam, ko pieliekam klāt. Vienmēr interesanti, ka ieraugi veco koka māju, bet iekšā ir moderns saturs, un ne tikai interjerā. Cilvēki, kas atgūst mājas, rīkojas ļoti dažādi – ir tādi, kuri vienkārši māju „apšuj” ar plastikāta plāksnēm, ir tādi, kuri iegulda līdzekļus un laiku, viņu māja elpo un dzīvo. Mums ir svarīgi parādīt, ko vispār var izdarīt ar ēku, ja ir tikai vēlēšanās, arī neieguldot milzīgus līdzekļus. Rīgā ir daudz cilvēku, kuri bijuši raidījumos 10 gadu garumā, kuri vienkārši ir kopuši savu vidi.  Es viņus esmu rādījusi.  Tas ir galvenais, ko var panākt raidījums. Nav jēgas tikai operēt ar skaistiem faktiem.

Kā par stāstiem par Rīgas ielām var teikt līdzīgi kā par Rīgu kopumā – tā nekad nebūs gatava?

Tā tikai šķiet, ka viss jau ir zināms, lai arī ar katru gadu ir arvien grūtāk. Man svarīgi, lai neiestājas rutīna. Ja tā notiktu, būtu jāliek punkts. Pagaidām man vēl nav bijusi tāda iela, par kuru teiktu  – tur nekā īpaša nav. Iela ir iela, to, vai tur ir kāds aizraujošs pagrieziens, lielā mērā nosaka cilvēki, kurus satiec. Tas, kur viņi tevi aizved un ko parāda, vai arī detaļas, kuru izcelsmi un vēsturi mēģini noskaidrot. Paldies Dievam, ka mani ceļabiedri visus šos gadus ir bijuši arī ļoti aizrautīgi, un paldies visiem, kas ar mani šajos gados kopā staigājuši pa ielām.

Sevī gavilēju par aizraujošiem momentiem, par to, kā cilvēki paši aizraujas un iesaistās. No filmēšanas Cēsīs Gaujas ielā man ļoti mīļa ir kāda epizode. Mēs tikāmies ar vienu kundzi, viņa stāstīja par savu māju un minēja, ka kaimiņu mājā cilvēkam ir bilde, kurā redzams, kā iela un mājā izskatījās kādreiz. Viņa pati bija sarunājusi, ka mēs tur ieiesim. Iedomājieties, tavā mājā iegāžas seši sveši cilvēki, lai divas minūtes paskatītos vienu bildi un tad atkal pazūd. Tikai vēlāk ierakstā novērtēju šo cilvēku fantastisko reakciju. Tie ir mirkļi, kuru dēļ ir vērts neapstāties.

Man liekas, ka laiks ir pagājis ļoti ātri. Reizēm domāju – vai tiešām jau desmit gadus veidoju raidījumu... Iespējams tādēļ, ka viss notiek ļoti intensīvi – sagatavošanās, filmēšana, ir daudz jaunas informācijas, nav sajūtas, ka pagājis tik daudz laika.

Jūs teicāt, ka pierakstāt cilvēku stāstīto. Vai tie ir vienkārši darba pieraksti vai domājat par kādu apkopojošu izdevumu nākotnē?

Jā, es visu uzkrāju. Bieži šķirstu savas klades, meklēju faktus un materiālus. Protams, gribētos kaut ko lielāku veidot, pat ir bijuši piedāvājumi. Bet neesmu tam vēl gatava, kamēr veidoju raidījumus. Šis darbs ir pietiekami intensīvs, un ir ļoti grūti kaut ko vēl papildus rakstīt.

Jūs dodaties filmēt arī ārpus Rīgas. Vai savā dzimtajā pilsētā Jelgavā esat filmējusi?

Nē.

Pie savējiem doties ir grūtāk saņemties?

Vienkārši tā sanācis. Jelgava ir ļoti sarežģīta pilsēta, jo tā ir sagrauta un gājusi zudumā. Gan jau kaut kad filmēsim arī Jelgavā.

Kolēģi jūs uzteic par lielām darbaspējām. Kur ņemat tam spēku?

Es arī bieži esmu nogurusi, man nav mūžīgā dzinēja iekšā. Mani var uzlādēt atklājumu prieks, satikšanās prieks. Man milzīgu spēku dod koncertu apmeklējumi, operu izrādes, balets. Man patīk dažādas izstādes. Tas uzlādē, tur ieraugu daudz tāda, kas man noder.

Par TV skatītāju balvu balso šeit:  http://www.zeltavilnis.lv

Arī Tu vari nobalsot

šeit:

Žurnāls „Rīgas Viļņi” / Foto: Aigars Hibneris, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva