Šovs „Lai top!” atgrieza svētku prieku!

­

Eva, kopš skolas laika esi pamanāma ar iniciatīvu dažādās Latvijas jauniešu organizācijās. Vai, kļūstot pieaugušai, šīs atbildības un iniciatīvas sfēras mainās?

Joprojām sekoju līdzi aktualitātēm, kas notiek valstī, sabiedrībā. Man šķiet būtiski līdzdarboties notikumos, jo pašiem jāuzņemas atbildība par to, ko darām. Īpaši, kopjot savas tradīcijas, valodu , identitāti. Mūsu pašu atbildība. Ļoti priecājos, vērojot, kā pēdējo 10 gadu laikā aktivizējušās daudzas cilvēku grupas, kas veido, kopj savu vidi – uzrauga, lai dizains ir kvalitatīvs, lai ēdiens ir ekoloģisks, lai velobraucējiem ir celiņi. Tā veidojas pilsoniska sabiedrība. Pati darbojos biedrībā „Ascendum” un fondā „Viegli”.

Līdz ar šovu „Lai top!” Dziesmu un deju svētki tavā dzīvē ieņēma, var teikt, stabilu vietu. Vai klātbūtne tajos veidojusi nebijušus uzskatus un redzējumu?

Bērnībā bija ierasts ilgi gaidīt svētkus – dzimšanas dienu, Līgosvētkus, Ziemassvētkus. Gaidīšana un gatavošanās bija lielākā daļa no prieka. Kad kļūsti pieaudzis, laiks mutuļo tik ātri, ka bieži vien nepaspēj pienācīgi sagatavot dāvanas, sakopt vidi ap sevi, nopirkt svētku kleitu. Šie Dziesmu svētki, pateicoties producentei Ivetai Lepeško un režisorei Agitai Cānei, kuras uzaicināja vadīt „Lai top!”, manī ir atgriezuši bērnišķīgu gatavošanās prieku lieliem svētkiem. Vēroju vīrus baltos kreklos, sievas tautastērpos, skanīgās dziesmas, dejas – sāpēja vaigi no smaidīšanas, un gribējās iztaisnot muguru taisnāk.

Vai izdevās raidījumā gūtās emocijas noturēt līdz pašiem Dziesmu un deju svētkiem?

Kad beidzās „Lai top!”, Renārs Zeltiņš man par kopdarbu uzdāvināja mūzikas CD, kurā visi izpilda dziesmas ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Ik palaikam to klausos, īpaši „Mūžu mūžos būs dziesma”, un atceros visu, ko piedzīvojām piecās raidījuma nedēļās. Raidījuma dziesmas dungoju joprojām, atceros daudzos kuriozus un brīnišķīgos priekšnesumus.

Kuras tev pašai bija nozīmīgākās Dziesmu un deju svētku norises?

Noteikti noslēguma koncerta pieteikšana Mežaparkā kopā ar žurnālistu Jāni Gesti. Jutos no sirds pagodināta pieteikt šo notikumu tiem latviešiem, kuri koncertu vēroja televizoru ekrānos vai interneta tiešraidē. Vēlāk piedalījos arī sadziedāšanās pasākumā, kopā ar draugiem spēlējot vijoli un dziedot. Man patika dziedošajos tramvajos doties projām, kad viss beidzies. Kājas sāpēja, balss nebija, visi dziedāja, gaisma ausa... Ļoti romantiski un tik reti patiesi kopā ar pārējiem latviešiem.

Pirms vadīt raidījumu „LTV Dziesmu svētku studija” Esplanādē kopā ar Dāvidu Ernštreitu, kārtīgi vēlreiz izstudēju Dziesmu svētku hronoloģiju, pārlasīju Ausekļa biogrāfiju, kur viņš apraksta pirmos Dziesmu svētkus 1873. gadā. Pēc tam apkopoju visu iespējamo informāciju par XX Dziesmu svētkiem, lai pēc iespējas palīdzētu skatītājiem. Kopā ar latviešu dizaineriem vienojāmies, ka katru studijas dienu viņi darinās mums Dziesmu svētku tematikas tērpus – „QooQoo”, „Eduardus Cattus”, „Lina Lāde” u.c. Apguvām repertuāru, iepazinām diriģentus, virsvadītājus, programmu pa dienām. Manā galvā, šķiet, satilpināts tik daudz informācijas par Dziesmu svētkiem, ka vēl ilgi varēšu no galvas skaitīt dienu notikumus. Es ļoti priecājos būt tajā visā pa vidu.

Kā aizpildi pēcsvētku tukšumu? Vai jau gatavojies jauniem projektiem?

Raidījumā „Viss notiek” jaunajā sezonā būs sižeti no dažādām Eiropas valstīm. Visi no redakcijas – es, Kristaps Tālbergs, Elīna Doļģe, Adriāna Roze, Ieva Stade, Kārlis Lesiņš u.c. – dodamies komandējumos, lai atvestu skatītājiem dažādus starptautiskus stāstus.

Pirms vairāk nekā gada sižeta veidošana raidījumam „Viss notiek” aizveda tevi uz  Indonēziju, lai kopā ar brīvprātīgajiem no visas pasaules veidotu dokumentālu filmu un strādātu ar ielu bērniem. Biji prom ilgāk nekā pusgadu. Vai šis projekts ir noslēdzies līdz ar šo braucienu, varbūt labdarības misiju turpināsi, mūs pārsteidzot ar jauniem piedzīvojumiem?

Projekts ir noslēdzies, un tuvākajā laikā ilgākais plānotais brauciens ir 10 dienas, braucot apkārt Islandei. Indonēzijā gan noteikti atgriezīsimies, bet uz īsāku laiku izbaudīt ekvatora sagādāto siltumu aukstajos ziemas mēnešos.

Kādi ir tavi ieteikumi, kas ceļotājam noteikti būtu jāņem vērā, dodoties uz Indonēziju?

Malārijas tabletes pirkt uz vietas, tur tās izmaksās 20 reižu lētāk.

Nedoties tikai uz Bali, kas, lai ir žilbinoši skaista sala, tomēr pārpildīta ar sērferiem, tūristiem. Iesaku apciemot citas Indonēzijas salas, kopumā to ir gandrīz 17 000. Īpaši iesaku Pulau Weh Sumatras ziemeļos, tur ir viena no labākajām niršanas vietām pasaulē.

Paņemt līdzi lakatu, kas nosedz plecus, kājas, jo Indonēzijā gandrīz 90% iedzīvotāju ir musulmaņi un ļoti priecājas, ja ārzemju viesi ciena viņu tradīcijas. Tas palīdz arī nejusties neveikli.

Neatstāt vaļā logus, pa tiem var ienākt nelūgti ložņātāji.

Izlasīt instrukciju, ko darīt zemestrīces gadījumā, jo tā ir bieža parādība Indonēzijā. Pats galvenais – nedoties uz Indonēziju musulmaņu svētā mēneša Ramadāna laikā, tad lielākā daļa vietu ir slēgtas, un ēst var dabūt tikai pēc saulrieta.

Esi bijusi visā plašajā pasaulē – Amerikā, Āzijā, Eiropā... Kur gribētos vēlreiz atgriezties un kāpēc?

ASV nacionālie parki. Savienotās Valstis bija pirmās, kas izveidoja nacionālo parku sistēmu pasaulē jau XIX gadsimtā. Iespaidīgākie, manuprāt, ir Lielais Kanjons Arizonā, Džošua koku nacionālais parks Kalifornijā un akmeņainie kalni Kolorādo. Neesmu bijusi Jēloustonas nacionālajā parkā un Evergleidas parkā, tos vēlos apmeklēt. Noteikti atgriezīšos Indonēzijā, jo tā ir vieta, kas uz neilgu laiku bija kļuvusi par otrām mājām. Sumatras sala ir pazīstama un iemīļota vieta, īpaši Tobas ezers – lielākais vulkāniskais ezers pasaulē.

Savukārt paēst un baudīt kultūru noteikti atgrieztos Esauerā, Marokā un Porto Portugālē.

Dejot un pastaigāties – uz Parīzi. Tur ar draudzeni mums ir zināms lielisks studentu krodziņš dejošanai un iemīļotas vietas kafijai un mandeļu maizītēm.

Baudīt laikmetīgo mākslu un arhitektūru – uz Čikāgu, savukārt klejot pa kalniem – uz Gruzijas Kaukāzu.

Par TV skatītāju balvu balso šeit:  http://www.zeltavilnis.lv

Arī Tu vari nobalsot šeit:

Žurnāls „Rīgas Viļņi” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi” arhīva