"Zelta zirgs", "Personiskā Latvija" un citas. Top Tautas grāmatu plaukts

Grāmatu plauktā jau ierindojās gan Raiņa „Zelta zirgs”, gan Ata Klimoviča „Personiskā Latvija”, gan reklāmas profesionāļu kulta grāmata „Remember those great Volkswagen ads?” un citas.

Akcijas atklāšanā piedalījās Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, „Rīga 2014” vadītāja Diāna Čivle, „DDB Latvija” direktors Andris Rubīns, Latvijas Institūta vadītāja Karina Pētersone, fonda „Viegli” pārstāvji, kā arī vairāki Latvijas literāti, publicisti un sabiedriskie darbinieki.

Kā atklāšanas runā teica LNB direktors Andris Vilks, arhitekts Gunārs Birkerts Tautas grāmatu plauktam ieplānojis centrālo vietu – jaunās bibliotēkas ēkas ātrijā. Tas sliesies piecstāvu mājas augstumā, un grāmatu plaukta piepildīšanā aicināts piedalīties ikviens interesents. Viņi ar arhitektu bijuši vienisprātis – ienākot jaunajā bibliotēkas ēkā, ir jāredz grāmatas un jābūt nešaubīgai sajūtai, ka atrodies bibliotēkā.

Pats Andris Vilks tomēr savu dāvinājumu Tautas grāmatu plauktam neveica publiski, sakot, ka izvēlētā grāmata ir īpaši personiska un tiks nodota atsevišķi.

Savu īpašo grāmatu ar ierakstu nākamajām paaudzēm Tautas grāmatu plauktam iespējams atnest uz kultūras vasarnīcu „Esplanāde 2014” līdz 15. septembrim, kā arī uz visām Latvijas bibliotēkām līdz 1. novembrim.

„Gatavojoties ievietot savu īpašo grāmatu īpašajā Tautas grāmatu plauktā, izgāju cauri pamatīgam pārdomu procesam. Runājoties ar citiem, kas šodien atnesa savu grāmatu, sapratu, ka ar viņiem ir noticis diezgan līdzīgi. Pirmajā pārdomu posmā prātoju – kādas grāmatas ir svarīgas Latvijā. Man nāca prātā gan mūsu klasiķi, grāmatas, kas ir bijušas skolā obligātā literatūra, grāmatas, kas pašas par sevi ir vērtība. Tomēr sapratu, ka ne jau par to te ir jādomā.

Tad bija otrais posms, kad nonācu pie bērnībā lasītām grāmatām. Izrādās, – tā ir bijis daudziem, kuri arī pie tā palikuši. Acīmredzot bērnībā lasītās grāmatas atstāj mums spilgtākās emocijas un pārdzīvojumus. Piemēram, viena no manām bērnības grāmatiņām, kas ir tāda apbružāta un knapi kopā turas, – Ondržeja Sekoras „Skudras nepadodas”. Tomēr arī šajā posmā neapstājos ne pie vienas no grāmatām.

Tad bija arī trešais pārdomu posms, kurā sapratu, ka te runa ir par grāmatu, kas man ir svarīga īpašos brīžos un man pašai kaut ko īpašu dod. Nonācu līdz Annas Sakses „Pasakas par ziediem”. Tā būtu mana personiskā izvēle, ko ievietot Tautas grāmatu plauktā.

Tomēr bija skaidrs, ka mums – visiem tiem, kas veidojam Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmu, – noteikti ir jāievieto mūsu Eiropas kultūras galvaspilsētas pieteikums, mūsu „Force Majeure” grāmata. Tajā ir apkopota esence no sākotnējā sagatavošanās brīža, pārdomām par kultūrsituāciju Latvijā, kultūras procesiem Rīgā, par Latvijas kultūras vietu Eiropā utt. Pieteikuma tapšanā ir piedalījies liels skaits cilvēku, kuru pārdomas ir fiksētas šajā pieteikumā. Tāpēc šai grāmatai ir jābūt Tautas grāmatu plauktā, un tā ir jānodod nākamajām paaudzēm.”

Inese Zandere, dzejniece (A. Klimovičs „Personiskā Latvija”):

„Šī grāmata izvēlēta tāpēc, ka būtībā par bibliotēku domāju tikpat personiski kā par Latviju. Šī ir grāmata, pie kuras tika ļoti ilgi strādāts. Tie ir cilvēku stāsti, viņu personiski izsāpētā vēsture. Ja kaut kas nāk ilgi un grūti, tad beigās tas, kas rodas, ir kaut kas ļoti īsts un patiess. Es ceru tieši tāpat būs ar bibliotēku.”

„Gunārs Birkerts, domājot par Nacionālās bibliotēkas veidolu, izmantoja Stikla kalnu kā grūti sasniedzamu mērķi, ceļu, kurā ir jānes upuri. Mūsu tautai, latviešiem, šis ir ļoti nozīmīgs simbols. Šī doma jau ir bijusi aktuāla 1918. gadā, kad ieguvām savu valsti, un vēlreiz 1990. gadā, kad savu valsti atguvām.

Man pašai šī ir ļoti mīļa grāmata. Tā manā grāmatu plauktā un katalogā bija iezīmēta ar 47. numuru. Man to uzdāvināja drīz pēc četru gadu jubilejas. Tā bija mana vārda diena, un grāmatā ir ieraksts no divus gadus vecākās draudzenes Mārītes. Tas bija 1958. gads, grāmata bija tikko iznākusi. Tagad, turot to rokās, var redzēt, ka es esmu to lasījusi un vēlreiz pārlasījusi – tā ir apmīļota, nobružāta, notraipīta. Pie tām lielajām atziņām un sakarībām, protams, nonācu vēlāk. Bērnībā redzēju pasakas sižetu – labā cīņu ar ļauno, jutu līdzi Antiņam, dusmojos uz abiem vecākajiem brāļiem un cerēju, ka Saulcerīte pamodīsies.”

„Grāmatā „No Jāņiem līdz Murjāņiem diezgan detalizēti, emocionāli un tehniski ir aprakstīta Imanta Ziedoņa vasaras mājas Murjāņos celtniecība. Grāmata ir par būvniecību, lai lasītāji redz, kā tie sapņi būvējas, kā tiem noticēt un kā uzbūvēt tā, kā gribas, nevis – kā ir teikts grāmatās.

Fonda „Viegli” dalībnieki bija pirmie, kas atklāja Gaismas pili – 2011. gada maijā mums bija koncerts, kur pirmo reizi skandinājām Imanta Ziedoņa dzeju un prezentējām albumu „Viegli”. Tā ar bibliotēkām turpinām draudzēties visu laiku. Arī pati galvenā Gaismas pils koncertzāle tiks nosaukta Imanta Ziedoņa vārdā.”

„Manai izvēlei uzdāvināt Riharda Treija grāmatu „Latvijas diplomātija un diplomāti: (1918–1940)” bija tieša saite ar to, cik reizē viegli un tajā pašā laikā kāds izaicinājums ir bijis pierādīt visai pasaulei, ka latvieši spēj un var. Mums ir jānotic savai valstij, jānotic savai nākotnei, un tieši tāpat ir jānotic šim Nacionālās bibliotēkas projektam. Ir jānotic, ka tas nav tikai mums pašiem – tie esam arī mēs pasaulē. Par mums lems pēc šā Nacionālās bibliotēkas projekta tieši tāpat, kā par mums lēma un domāja pēc šiem diplomātiem, kas pārstāvēja Latviju un spēja pierādīt, ka Latvijas ir pelnījusi kļūt par neatkarīgu valsti.

Mans novēlējums – ticība Latvijas valstij un tās nākotnei bija un ir izšķiroša, lai visai pasaulei pierādītu, ka latvieši ir spēcīga tauta, kas uz lielās politiskās skatuves spēj stāvēt ar lepni paceltu galvu.”

Vairāk par akciju Tautas grāmatu plaukts lasi šeit!

Raksts publicēts sadarbībā ar "Rīga 2014"/ Foto: Edijs Pālens/LETA