„Zelta viļņa” nominants: piecas patiesības, kas raksturo Renāru Zeltiņu
Līdz ar LTV7 basketbola tiešraižu komentētāja, LTV1 raidījumu „Sekotāji” un „Lai top!” vadītāja Renāra Zeltiņa parādīšanos šovbiznesa lauciņā šovasar sacerējās arī skatītāji – beidzot raidījumu vadītāju aprindas sasniegušas jaunas vēsmas! Renārs nominēts „Zelta viļņa” balvai kategorijā „Gada debija”.
Renārs Zeltiņš šopavasar saņēma arī Latvijas Žurnālistu savienības balvu «Žurnālistikas cerība». Viņa neuzbāzīgā, bet vienlaikus dabiskā, atraktīvā un humora pilnā vadīšanas maniere pie TV ekrāniem piesaistījusi pat tos, kam iepriekš ne prātā nav nācis skatīties, piemēram, skolu jauniešu erudīcijas spēli par Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Kādreiz profesionālais basketbolists nokļūšanu TV ekrānā sauc par Dieva dāvanu un par spīti vizuāli robustajai ārienei atklāj aizkustinoša romantiķa dabu.
Basketbols
Izdzirdot tevi piesakām kā raidījuma vadītāju, ar sportu saistītie cilvēki šā gada sākumā pārjautāja – vai tiešām tas ir tas pats basketbolists Zeltiņš, kurš spēlēja Ventspilī?
Jā, jā, tas pats! Ventspilī spēlēju sešus gadus, gadu Valmierā un kādus trīs Liepājā. 16 gadu profesionālo karjeru biju spiests beigt nopietnas traumas – krustenisko saišu plīsuma – dēļ, kas ir aktuāla problēma daudziem sportistiem. Vieniem izdodas atgūties veiksmīgāk, citiem – ne. Bet, redz, viss, kas notiek, jau notiek uz labu.
Toreiz neieslīgi sevis žēlošanā?
Protams… Domāju, ka ļoti daudzi sportisti, kad viņi beidz spēlēt basketbolu ap 29–30 gadiem, ieslīgst depresijā un nesaprot, ko darīt tālāk. Jo, iespējams, viņiem nav ne augstākās, ne profesionālās izglītības. Arī man nebija augstākās izglītības. Mazliet biju pamācījies, jā. Ventspilī tie bija angļu tulki, vēlāk psiholoģija. Tad Talsu „Turībā” gadu reklāma. Tā kā man nav mašīnas un mainīja autobusu sarakstu, es vairs nepaspēju no Liepājas uz Talsiem izbraukāt. Ja tu esi profesionāls sportists, ir neiespējami mācīties.
Trīs mēnešus pēc aiziešanas no basketbola bija ļoti grūti. Pat bezdarbniekos iestājos.
Veiksme
Televīzija nav tik tuvu esoša basketbola laukumam, lai tā pašsaprotami „iedriblētu”… Kā tajā nokļuvi?
Uzskatu, ka Dievs mēdz dot zīmes caur kādu cilvēku. Šajā gadījumā, par ko esmu ļoti pateicīgs, tas bija producents Jānis Janševics, kurš komentē „Formulu”. Viņš pirms kādiem trim gadiem piezvanīja un piedāvāja raidījuma „Basketbola apskats” sakarā atbraukt uz kastingu. Jānis neprasīja, vai gribu, viņš vienkārši teica – tu vadīsi „VEF Rīga” tiešraides, uzticies saviem spēkiem, viss būs kārtībā! Man paveicās. Nu jau rit trešā sezona.
Bet uz „Sekotāju” kastingu, domāju, mani uzaicināja „Neloģisko jautājumu” dēļ, ko savulaik pēc Raimonda Elbakjana ierosinājuma taisīju „Ghetto Games” interneta televīzijā.
Jāatzīst, ka paveicās ne tikai tev, bet arī producentam Jānim. Tikpat labi Jāņa vietā varēja būt Pēteris, kurš izplata, piemēram, autoriepas, un tu tagad būtu labs izplatītājs. Jo šķiet, tev viss iet no rokas!
Iespējams. (Smejas.) Uzskatu, ja tev ir labas runas dotības, vari strādāt jebkurā sfērā. Galvenais, lai tev patīk, un man patīk strādāt ar cilvēkiem. Ja mēģinātu interesanti pārdot riepas un komunicēt, man tas patiktu un droši vien arī izdotos. Jo es ticu saviem spēkiem un esmu pārliecināts par to, ko daru.
Kā pašlaik ar mācībām – esi kaut kam pievērsies?
Esmu gribējis mācīties runas mākslu. Tas nāks par labu. Iespējams, kādā brīdī sajutīšu impulsu, kas tieši jāstudē, tad izdarīšu savu izvēli.
Tevi raksturo, ka ļoti atbildīgu raidījuma vadītāju, kurš pirms tam cītīgi gatavojas. Un to nevar nejust. Tu pats arī kaut ko zini par Eiropas Savienības kandidātvalstīm?
Kad aizgāju uz kastingu, uzsvēru lietas, kas jāzina. Stāstīju, ka medus ir vienīgais produkts, kas nebojājas, ka benzīns un kafija ir pārdotākā lieta pasaulē, ka ķengurs lec tikai uz priekšu, ka strausam acs ir lielāka par smadzenēm, ka Ādolfs Hitlers ir bijis veģetārietis…. Un tajā brīdī, kad veidojās pašreklāma, ielika tieši šo saukli – ir lietas, kas IR jāzina. Bet īstenībā skolā (mācījos Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā) ar ģeogrāfiju un vēsturi man gāja diezgan slikti, nepiesaistīja. Labāk rakstīju domrakstus, dzejoļus.
Pēc šiem raidījumiem patiešām esmu uzzinājis daudz kā jauna! Un tas paliek prātā. Piemēram, ka Munameģis ir augstākais kalns Igaunijā, ka Holande nav tas pats kas Nīderlande, jo Nīderlandē ir 11 provinces, un Holande ir tikai viena tās daļa…
Pirms raidījuma noteikti ieskicēju tēmas, ar kurām varētu paspēlēties, piemēram, sarunās ar žūriju. Manuprāt, vadītāja darbā ļoti liela nozīme ir improvizācijai.
Jā, es gribētu būt vēlreiz Parīzē. Biju pagājušajā vasarā, un man ļoti iepatikās. Internacionalitāte, aura… Kad atbraucu no turienes, man divas nedēļas bija milzīgs emocionālais pacēlums. Tad šopavasar kopā ar Ghetto uzvarētājiem beidzot biju savā sapņu pilsētā Ņujorkā, kur pavadīju nedēļu. Nebiju vīlies un pasaules galvaspilsētā, kas visos sīkumos darbojas kā mārketinga superaparāts, jutos tā, kā biju to iztēlojies, skatoties filmas. Dzīvot gan tur negribētu, jo cilvēku masas rada bijību un sajūtu, ka tiec spiests nost. Bet reizi mūžā Ņujorka ir jāredz! Paldies Andrim Biedriņam par šādu iespēju! Starp citu, 31. augustā būs „Ghetto Games” superfināls un atkal tiks izspēlēta ceļazīme uz ASV.
Tad tu vēl spēlē basketbolu?
Nē, tā tik tāda iespējas izmantošana. Kā var neuzspēlēt pie Eifeļa torņa? (Smejas.) Basketbolā atgriezos uz mazu mirklīti. Ja godīgi – man nepatīk, ka mani pozicionē kā bijušo basketbolistu, pašlaik esmu raidījuma vadītājs.
Kādā sfērā darbojas tavi vecāki?
Tētis nodarbojās ar kokapstrādi. Mamma strādā pārdošanas sfērā – skaistumkopšanas salonā, tagad audumu veikalā.
Tev ir vecmāmiņa?
Jā, viņai ir 74 gadi, un viņa ir mana lielākā fane – skatās basketbolu un zvana pēc TV raidījumiem. Ja vienā vakarā bija tiešraide un uzreiz „Sekotāji”, tad viņa man zvanīja un teica: „Šis man bija lielisks vakars!” Viņai tik ļoti tas viss patīk, jo mans vectētiņš Edvīns Freidenfelds Latvijas Televīzijā savulaik vadīja raidījumu „Krustpunkti”. Es jau biju sācis vadīt basketbola tiešraides, kad mēs skaipā sazinājāmies. Viņš man ieteica idejas, kā vajag un kā nevajag runāt. Jā, ja būtu opītis dzīvs, viņš būtu tik laimīgs par to, ko tagad daru… Vectētiņš nomira pirms diviem gadiem, un vecmāmiņa saka, ka nezinātu, ko darīt, ja nebūtu izgudrots televizors. Bieži nevaram satikties, tāpēc viņa priecājas, ka mani redz vismaz televizorā.
Vectēvs mūža nogalē nopirka datoru un sāka lēnām apgūt. Tagad vecmamma, kad nāk pie manis, prasa parādīt, vai man „kastē” ir kaut kas jauns. (Sirsnīgi iesmejas.) „Neloģiskie jautājumi” gan viņai negāja pie sirds.
Tetovējumi
Vectēva piemiņu tu esot godinājis ar vienu no saviem deviņiem tetovējumiem?
Esmu tetovējumu fans. Un pilnīgi uz ādas jūtu, kad pienācis laiks jaunam. Varbūt tāpēc, ka man ir laba atmiņa, es visu vizualizēju. Piemēram, vienu dienu eju pa ielu un ieraugu vīru interesantā cepurē. Pēc pāris nedēļām redzu viņu autoostas tualetē un domāju – nu kur es šito esmu redzējis? Un atceros – jā, tas bija uz stūra pie makdonalda. (Smejas.) Pēc Itālijas brauciena uz labās rokas uztetovēju „Es ticu Dievam” itāļu valodā. Uz muguras ir hieroglifs, kas simbolizē draudzību.
Vectēva piemiņai uz kreisās rokas augšdelma ietetovēju lauvu – kā gudrības un dzīves pieredzes simbolu. Un apakšā vārdus: „Tavs prāts ir manā sirdī…” Viņš bija ļoti gudrs, lasījis daudz grāmatu. „Sekotājus” viņš skatītos ar lielu baudu, jo ļoti daudz zināja par ģeogrāfiju un vēsturi. Viņa prāts noteikti paliks manā sirdī.
Mans pēdējais tetovējums ir roka – piedurkne. Palicis viens tukšums, ko jau drīzumā aizpildīšu ar mikrofonu. Tas tāpēc, ka mana dzīve pašlaik saistās ar mikrofonu. Nesen vadīju vienu korporatīvo pasākumu, pirms kura prasa – nu, ar ko tevi vajag nodrošināt? Saku – neko, iedodiet man tikai mikrofonu, un es darīšu savu darbu. Mikrofons ir viss, kas man ir vajadzīgs.
Izklausies, ka dzīvē esi ļoti emocionāls. Tā ir?
Esmu, jā. Domāju, daudz vīriešu nemaz neskatās, piemēram, romantiskās filmas un savas meitenes uz tādām nepavada. Ja arī aiziet, cenšas neizrādīt, ka arī viņos ir cilvēks, bet sēž kā mačo, lai izskatītos neatkarīgs. Bet man patīk! Piemēram, „The Notebook” („Piezīmju grāmatiņa”) – iespējams, romantiskākā filma, kāda jebkad bijusi. Manuprāt, vīrietim ir jābūt gan tādam, kas noskatās „Cieto riekstu 4” un pēc tam gatavs nodzīt matus kā Brūsam Villisam, gan aiziet uz romantisko filmu kopā ar meiteni un viņai izrādīt emocionālo saistību, iespējams, pat paraudāt. Es domāju, tā trūkst vīriešos.
Patīk vērot, kā solīds tētis ap 40 uzvalkā vienā mirklī var pārtapt lācītī, lai paspēlētos ar savu bērnu. Man liekas, sievietes kūst, redzot tādu vīrieti. Tas ir seksīgi, un tas ir forši!
Balva
Ko tev nozīmē tas, ka esi nominēts balvai „Zelta vilnis”?
Ka esmu nominēts, uzzināju, saņemot īsziņu, kurā mani apsveica. Esmu pārsteigts. Šī nominācija ir kompliments un mana ieguldītā darba novērtējums. Ļoti pagodinoši. Ja gadījumā manās rokās nonāks šī balva, tad piestāvēs arī uzvārdam – Zeltiņam būs „zelts”.
Tu gada sākumā ieminējies, ka briesti kādam lielam TV projektam. Vai tas vēl priekšā?
Rudenī vēl nebūs, jo „Ghetto Games” sezona bija ļoti laba un tā vēl nav beigusies. Tāpēc man nebija laika pieslēgties TV sapņu projektam. Sarunas ievirzītas, tālākais atkarīgs no veiksmes un no manis.
Par TV skatītāju balvu balso šeit: http://www.zeltavilnis.lv
Par TV skatītāju balvu balso šeit: http://www.zeltavilnis.lv
Žurnāls „Rīgas Viļņi” / Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
