Vai latviskais dizains vēl ir dzīvs? Intervija ar arhitekti Ievu Zībārti

Kas ir mūsdienīgs vēstījums no Latvijas? Kas ir Latvijas aktuālais dizains? Un vai parastam cilvēkam Latvijā – mūsu apstākļos, būsim taču reāli! – vispār vajag dizaina lietas? No vienas puses, tiešām, tā ir tikai tāda bagātu snobu izklaide – dizaina trauki, atjaunotas koka mājas... Tauta ēd un dzer no Ķīnas vāzēm, un labi! No otras puses, skumji. Šausmīgi skumji šajā Ķīnas plastmasas provincē.

– Kāpēc jūs interesējaties tieši par modernismu?

– Mana interese jo īpaši ir saistīta ar to modernisma posmu, kas ir pēc Otrā pasaules kara. Pret to sabiedrībā ir negatīvs noskaņojums, un tas ir saprotams, jo vienlaikus tas ir arī padomju okupācijas periods. Bet modernisma arhitektūrā, tāpat kā mākslā un dizainā, šajā laikā ir ieliktas stingras vērtības: lakoniska forma, vienkārši izteiksmes līdzekļi, racionāls resursu izmantojums – tikai tik, cik vajag. Mums tuvākais modernists Alvars Ālto Somijā ir izmantojis daudz dabisku materiālu: ķieģeli, koku, akmeni. Man gribējās radīt platformu, kur par šīm vērtībām tiek runāts. Lai ir vēl viena balss. Ar to, ko dara Zaiga Gaile un citi arhitekti un dizaineri, kas strādā ar arhitektūras mantojumu un pielāgo to mūsdienu vajadzībām, vien nepietiek.

– Marta Staņa man pašai bija milzīgs atklājums. Neatceros, ka, mācoties Arhitektūras fakultātē, kaut reizi būtu dzirdējusi viņas vārdu. Atmodas laikā sāka parādīties grāmatas par arhitektūras vēsturi, un Martas Staņas vārds tur bija. Kad intervēju Austrālijas latviešu arhitektu, Neiburgu dzimtas pārstāvi Andreju Andersonu, viņš norādīja uz kādu Staņas projektēto ēku Brīvības ielā – pat ne uz Dailes teātri – un teica, ka tas ir pasaules klases modernās arhitektūras darbs. Sāku interesēties par Martu Staņu, pētīt modernās arhitektūras paraugus Rīgā, skatīties, kas notiek pasaulē. Un pasaulē pagājušā gadsimta piecdesmito gadu ēkām jau sāk piešķirt kultūras pieminekļa statusu, atjauno ne tikai tās, bet arī grūti restaurējamas tā laika interjera detaļas, piemēram, paklājus. Tapa mans pirmais raksts par Martu Staņu. Tā pa mazam solītim paralēli citiem darbiem sāku pētīt Martas Staņas veikumu.

Izstāde par Martu Staņu nebūtu notikusi, ja mani nebūtu uzrunājis Dailes teātris, kas, atzīmējot savu 90. sezonu, nolēma to svinēt ne tikai ar izrādēm un koncertiem, bet sarīkot svētkus arī pašai teātra ēkai un pastāstīt par tās arhitekti. Tā atsaucība, ko izstāde saņēma, apliecināja, ka cilvēkus interesē ne tikai teātris, bet arī modernā arhitektūra.

Pēc izstādes man gribējās modernisma lietu noformēt kādā biedrībā vai kustībā. Nejauši viss savēlās kamoliņā, un šķita: ir jātaisa žurnāls. Brīnos, kā neviens vēl to vārdu Modernists nebija paņēmis, jo tas tepat blakus bija.

– Bijām rēķinājušies ar nobriedušāku auditoriju, bet par žurnālu interesējas daudzi ar arhitektūru un dizainu nesaistīti jaunieši. Tas mani patīkami izbrīna un apliecina, ka cilvēkus interesē ne tikai politiskie procesi, bet arī māksla, arhitektūra, dizains.

– Modernisms jau nav tikai arhitektūra, vai ne?

– Protams. Un man bija ļoti svarīgi par modernismu un tā principiem sākt runāt skaļāk, jo visapkārt ir ļoti daudz plastmasas, visādi ķiņķēziņi. Grāmatās, kas aicina noformēt svētkus, redzu saklātus galdus, uz kuriem ir Ķīnas preces, plastmasa, īstenībā – toksisks dizains. To es redzu gan televīzijas raidījumos, gan žurnālos.

Jaunie projekti, rekonstruētās ēkas neatšķiras cita no citas. Visās ir vienāda lamināta grīda, plastmasas durvis. Ieejot šajās mājās, jūtu reālu indes smaku. Un to pašu varu pateikt par bērnudārziem. Pastaigājiet, piemēram, pa jaunajiem, rekonstruētajiem bērnudārziem – visur karājas sintētiskās organzas aizkari. Man pat bail domāt, kas notiktu, ja tādā vietā sāktos ugunsgrēks. Visi tie lētie materiāli, lēto iepirkumu skapīši aizdegsies vienā sekundē! Tāda ir tā vide, priekšmetiskā kultūra, kādā dzīvojam.

– Kā jums, arhitektei, radās interese par rakstīšanu?

– Ar ēku projektēšanu nekad neesmu nodarbojusies. Ļoti agri un apzināti izvēlējos citu ceļu. Angļiem ir labs vārds – writer, tas ir tas, ko man patīk darīt, bet latviskais rakstnieks nav īsti precīzs apzīmējums tam, ko daru. Rakstīšana un skaidrošana man patīk un padodas. Daudzi augstas raudzes profesionāļi mākslā, dizainā, arhitektūrā ir kautrīgi, viņiem nepatīk runāt. Esmu kā tilts starp viņiem un sabiedrību. Pastāstu par citu labajiem darbiem un līdz ar to pati bagātinos.

– Lukabuka piedzima reizē ar manu otro grāmatu Process par aktuālajiem procesiem Latvijas arhitektūrā. Pēc tās iznākšanas biju apjukusi – nu kā tā var būt, ka labas grāmatas par dizainu, arhitektūru, tostarp manējā, lielajās grāmatnīcās pilnīgi izgaist un pazūd. Protams, mazie, neatkarīgie izdevēji nevar atļauties mārketinga aktivitātes, nevar izvietot reklāmas banerus pa visu Rīgu. Tāpēc nolēmām izveidot pop-up grāmatnīcu, lai ir vismaz viena vieta, kur cilvēki var atnākt un to grāmatu dabūt. Tas bija krīzes laiks, kad īres platības meta pakaļ par komunālajiem maksājumiem.

Kā jau Latvijā, visas darīšanas, radošajā vai oligarhu līmenī, tiek kārtotas ballītēs un saviesīgos pasākumos. Vienā šādā ballītē Mākslinieku savienības prezidents Mārtiņš Heimrāts piedāvāja iekārtoties Mākslinieku savienības mājā Daugavmalā. Tā mēs sākām. Tagad Lukabukai rit ceturtais gads. Tas, ko piedāvājam, ir arī ekspertīze – atlasām grāmatas, kas Latvijas tirgum ir piemērotas. Piemēram, ļoti daudzas Amerikā izdotas būvniecības grāmatas mums neder, jo tie ir pilnīgi citi standarti. Austrālijā ir ļoti attīstīta ainavu arhitektūra, bet arī šī pieredze mums neder, jo mums ir pilnīgi cita daba. Mūsu tirgum ir piemērotas Skandināvijā, Vācijā, Austrijā rakstītas un izdodas šāda tipa grāmatas.

– Kā iespējams izdzīvot tik mazai un ekskluzīvai grāmatnīcai?

– Protams, grāmatu tirdzniecība ir pilnīgi nerentabla. Kā mani draugi no banku sektora un nopietni uzņēmēji saka – tas tāds pet (mājdzīvnieks – angļu val.) bizness, tāds mazais sunītis. Mēs paši tirgojam grāmatas par slaveniem modes dizaineriem, kas sākuši savu darbību, septiņus gadus šujot pagrabos un tikai tad tiekot tālāk. Pasaules pieredze rāda, ka šāda tipa biznesā pirmie pieci, septiņi, vienpadsmit gadi ir grūtākie, tu nekad nevarēsi gūt ātru peļņu. Runa vispār nav par peļņu, bet par normālu ienākumu un izdevumu balansu.

Interese ir, bet mums ir ļoti mazs tirgus, savukārt iestādes un organizācijas – bibliotēkas, mākslas skolas, universitātes –, kam mūsu produkcija būtu jāpatērē, ir ļoti trūcīgas un neko daudz nevar atļauties.

– Kas jūsu skatījumā patlaban notiek būvniecībā, arhitektūrā Latvijā? Vai tas piļu celšanas laiks beidzot nav pagājis? Vai nāk atpakaļ normālie, cilvēcīgie mērogi?

– Diemžēl nē. Protams, krīze piebremzēja to absolūto trakumu, jo var jau uzbūvēt, cik vien lielu māju gribas, bet māja ir arī jāapkurina. Krīzes dēļ daudzi par to sāka aizdomāties, un tas ir pozitīvi.

Bet Rīgā, kā arī izbraucot ārpus tās, neredzu nekādu uzlabojumu. Lauki un dārzi ir nesakopti, un skats īstenībā ir briesmīgs. Mājas puspabeigtas, jo nav naudas, visur tie jaunie materiāli, kas nekad nepazudīs, mūžīgi tur mētāsies... Arhitekte Ausma Skujiņa teica, ka māja jābūvē tā, lai arī tad, kad tā sāk brukt, tas ir skaisti. Un ar labu arhitektūru tā arī ir – pabraucot pa laukiem, to var redzēt. Vai tā ir veca koka māja vai mūra ēka ar iebrukušu jumtu, kāda muiža vai baznīciņa – pat ja tur nekas daudz nav palicis, tas izskatās romantiski. Tāds irstošs dabas materiāls, kas ieplūst ainavā. Bet mūsdienās celtās mājas – kas tur paliks? Vējā plīvo plēves, putuplasts... Bail pat domāt, kā tas aizies bojā – nekā neaizies...

– Protams, ir arī daudzi brīnišķīgi projekti, kas realizēti ar Eiropas līdzfinansējumu, taču tās ir atsevišķas saliņas, kas neveido nekādu sistēmu. Mūsu valstī nav skaidrojošu programmu, kas cilvēkiem palīdzētu izdarīt veselīgāku izvēli – vienalga, pārtikas vai būvniecības jomā. Sociālajos tīklos visu laiku notiek informācijas apmaiņa, kaut kādas diskusijas, un var rasties sajūta, ka viss notiek un viss ir kolosāli: visi ēd zemnieku audzētās zemenes, ko kāds nofotografējis un ielicis tviterī un ko pieved elegantos dizaina groziņos... Bet tā ir tik maza ļaužu daļa! Mēs dzīvojam tādā komfortablā burbulī, bet realitāte ir cita.

– Nākamgad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu – kā jums izskatās, esam gatavi?

– Es ļoti cerēju, ka mums uz to laiku būs arī atbilstošas kultūras iestādes. Diemžēl nebūs. Tikko biju uz sitamo instrumentu koncertu Dzelzceļa muzejā. Liekas, industriālā vide varētu būt īsti piemērota. Koncerts bija samērā garš, un es patiesībā nomocījos. Šādās koncertiem nepiemērotās telpās, protams, tiek ienesti vienkārši plastmasas krēsli, uz kuriem nevar ilgi nosēdēt, nav nekāda redzamības komforta.

Klausoties manī vēlās milzīgas dusmas: nu kā tas var būt, ka Rīgā joprojām nav mūsdienīgas koncertzāles! Man varētu pārmest un teikt, ka pats svarīgākais tomēr ir māksla. Es uzskatu, ka tikpat svarīga ir tā vide, tā čaula, kurā mākslu uztveram. Un muzeji – kur mums ir modernās mākslas muzejs ar plašām, piemērotām telpām, kur var, piemēram, apskatīt astoņdesmito gadu mākslu? Tad liekas – nu kāda kultūras galvaspilsēta! Visi skraidīs pa radošajiem kvartāliem – nu kolosāli.

– Rīgai kā kultūras galvaspilsētai izveidotā grafiskā zīme man nepasaka pilnīgi neko. Tikpat labi tāda varētu būt cietumā uz kādiem dokumentiem. Man šis simbols liekas tik auksts, atsvešināts un galu galā arī ļoti vecmodīgs. Es tur neredzu nekā interesanta. Vai tas palīdzēs iesaistīt Rīgas iedzīvotājus, vai tas mūs vienos kā simbols? Es nezinu. Bet jāatzīst, cik iznācis lasīt un dzirdēt, arī citu Eiropas galvaspilsētu iedzīvotāji bieži vien nav sapratuši, par ko īsti ir runa.

Cilvēki, kas organizē festivālus, vada kultūras notikumus, dzīvo savā vidē, nemitīgi brauc uz ārzemēm uz līdzīgu vidi, nemitīgi apmainās ar pieredzi, bet tas nekādā veidā rīdziniekiem neliek justies iesaistītiem. Mani arī gandrīz katru dienu aicina uz dažādām sēdēm, diskusijām, izvērtēšanu... Reizēm sāk šķist, ka no tā visa nav nekādas jēgas, jo visu laiku tiek virpinātas klišejas, visu laiku viens un tas pats: zilā govs, mazā Parīze, garšīgais piens... Bet uz ielas to neredz! Kur tad ir tas īpašais dizains, tas latviskais un atšķirīgais? Ir tikai mazas, entuziastu radītas saliņas.

– Latviskums un nacionālā dizaina pamats, manuprāt, ir skaidrība un vienkāršība. Latvijā viss ir ļoti vienkāršs: jūra, liedags, Zemgales līdzenums, mazi, mazi pauguriņi, meži... Elementāras un ļoti skaistas lietas. Tepat kaimiņos, Somijā, ļoti līdzīgu sapratni joprojām veiksmīgi tiražē produktu dizaina jomā. Rūpnieciskais dizains pasaulē ir ļoti jauna nozare, kas sākās pēc Otrā pasaules kara. Pirms tam bija lietišķās mākslas ēra – priekšmeti vienā eksemplārā, vienā sērijā, kas netika izgatavoti rūpnieciskai ražošanai. Parādījās jauni materiāli, jaunas tehnoloģijas.

Latvijā bija līdzīgi – tie bija industrializācijas gadi, mums bija milzīgas ražotnes, tika ievesti viesstrādnieki, ražojām visu ko: audumus, mopēdus, mēbeles, servīzes... Bija dizaina rašanās priekšnosacījumi, un tas bija ļoti spēcīgs. Tagad visi brīnās – kāpēc tad mums vairs nav tā dizaina? Bet mums vairs nav nevienas ražotnes, kur to dizainu radīt, izmēģināt, ražot. Līvānu stikls, Rīgas Modes, porcelāna fabrika, audumu fabrika – tā visa vairs nav. Un ir pilnīgi skaidrs, ka šajos ekonomikas apstākļos kādu laiku nekas arī vietā neradīsies.

Katra mūsu dizainera centieni kaut ko radīt pašlaik ir pašdarbība – viņi darbojas vieni paši, vai arī viņi ir trīs, un viņiem ir mikrouzņēmums. Bet tas nav nekas nopietns. Un tad nu viens uztaisa vienu sveci, cits – krekliņu, cits – rokassprādzi... Mums nav neviena modes uzņēmuma, kas varētu izgatavot veselu kolekciju. Nav neviena mēbeļu uzņēmuma, kas varētu izgatavot sēriju.

– Ko jūs pati izvēlaties, kad jādāvina kādam suvenīrs no Latvijas?

– Man patīk mūsdienīgas lietas, kurās ir latviskās vērtības un atsauces uz mūsu tradīcijām. Piemēram, An Angel kolekcijā ir stikla bļoda dzintara krāsā. Bļoda ir ļoti vienkārša, bet tā ir moderna, tā ir no stikla – tas dzintarainais mirdzums... Mūsdienu latviskuma simbols.

Man ļoti patīk, kā strādā Māra Skujeniece, kas jau ilgus gadus dzīvo Nīderlandē. Porcelāna darbos viņa ieliek atsauces uz Latvijas pilsētu un nomaļu vienkāršību: pieneņu lapas nospiedums vai cita nezālīte... Bet forma ir ļoti moderna, trauki ir ļoti praktiski un vienlaikus kā simbols.

– Kā suvenīru noteikti nevestu lina šalles. Kā nesen rakstīja Pauls Bankovskis par Brīvdabas muzeja tirdziņu: visiem ir viens un tas pats. Tiešām, amatnieki kopē cits no cita, ienāk jocīgas vērtības – kaut kādu plastmasiņu vai grabuļus ieauž tam linam pa vidu... Ir meistari, kas strādā tradicionālajās tehnikās, izmanto tradicionālos materiālus, bet, tikko sākas jaunrade, vēlme mākslīgi modernizēties, tā redzam izglītības trūkumu un visu, kas Latvijas dizaina situācijai pašlaik raksturīgs.

– Kādu risinājumu jūs redzat?

– Ir jānotiek tiešām lielām reformām, un ir jāmainās izglītībai Latvijā, tostarp dizaina un arhitektūras izglītībai. Ir jābūt daudz stingrākiem kritērijiem, starptautiskai apritei. Jaunieši, kas aizbrauc mācīties uz ārzemēm, lielākoties neatgriežas, bet šeit arhitektiem un dizaineriem nav ko ņemt darbā. Studentu spējas ir ļoti zemas.

– Mēs esam gana izglītoti, lai saprastu, ka plastmasas logi nav labākais un ka krāsainā plastmasa no Ķīnas arī nav labākais, bet...

– Skaidrs, ka cilvēks, kas saņem pāris simtu latu mēnesī, nevar atļauties dizainu. Bet tas būtu jāatļaujas valstij, būvējot mazās lauku bibliotēkas, būvējot un rekonstruējot bērnudārzus un skolas, lai tur būtu kvalitatīva, veselīga vide, kvalitatīvas mēbeles, nevis mēbeļu izstrādājumi no salīmētām skaidām, interjera priekšmeti no dabiskiem materiāliem. Tur ir tā valsts loma! Ne visiem ir vienādi apstākļi, bet, ja kāds nevar nopirkt bērniem grāmatas, tad skolā un bibliotēkā tām ir jābūt. Ja bērniem mājās nav piemērotas vides mācībām, tad skolā tādai videi ir jābūt. Un videi ir jābūt veselīgai, nekaitīgai un ar labu dizainu.

Es nerunāju par ekskluzīviem mākslas priekšmetiem. Tas ir burvīgi, ja kāds ir sasniedzis tādu ekonomisko labklājību, ka var atbalstīt māksliniekus, iegādājoties viņu darbus, atvērt privāto galeriju vai ziedot mākslas darbus sabiedrībai. Tas tiešām ir ļoti labi. Bet es runāju par normālu caurmēra dizainu, par kvalitatīvu preci, kas ir labvēlīga tās lietotājam un pasaulei. Par to būtu jāinteresējas valstij un šāds dizains jāatbalsta, jāpasūta un jāiegādājas.

– Bet ir jau arī pozitīvais. Visi, kam ir vēlēšanās un mugurkauls, Latvijā var ļoti daudz izdarīt – mēs esam darīšanai un projektiem ļoti atvērta zeme, te ir viegli realizēties, ja tiešām esi gatavs cīnīties par savu ideju. Tas ir jānovērtē. Dizaina veikals, grāmatu veikals, žurnāls, izstādes  – tie ir uz lielu entuziasmu, uz pārstrādāšanos balstīti projekti, bet to var izdarīt.

– Vai mūsu individuālais entuziasms jau neaiziet galējībās? Cik ilgi var?

– Es par to arī brīnos. Bet ir divi ceļi – sākt bubināt internetā vai arī kaut ko darīt. Un katrs atrod veidu, kā sevi pasargāt. Cits iet uz jogu, neēd gaļu, bet man jau trīs gadus nav televizora. Kādus divus gadus neklausos arī radio. Bet es zinu visu, kas notiek sociālajos tīklos. Tas ir labs filtrs, jo uzzini vajadzīgo un tieši no tiem cilvēkiem, no kuriem vēlies vai no kuriem tev ir interesanti to uzzināt.

Ar katru dienu arvien skaidrāk apzinos, cik ļoti man palīdz tas, ka neskatos un neklausos. Ar to sev radu iespēju naivā, iespējams, pat stulbā optimismā turpināt kaut ko darīt. Un man jāteic, ka esmu sajūsmā par savu darbu. Tas man sagādā milzīgu prieku.

– Kāds jums ir labas dzīves, labas dzīvošanas standarts?

– Laba pašsajūta, labas domas un sajūta, ka ir prieks būt tajā vietā, kur esi, un darīt to, ko dari. Agrāk uztraucos par visu, pārdzīvoju, biju nemierā, bet tagad īpaši novērtēju, cik labi būt priekā ar sevi, ar to, kas notiek mājās un darbā. Prieks – tas ir vissvarīgākais. Materiālās lietas arī ir svarīgas, bet tas ir pavisam cits līmenis. Man garšīgi paēst nozīmē uzlikt uz maizes tomātu, uzbērt sāli un dilles – neko garšīgāku nevaru iedomāties. Bet varu sēdēt kaut kur Nicā uz ielas, kādā zivju restorānā, un man ir pilnīgi vienalga, vai tas ir zvejnieku vai pieczvaigžņu restorāns – austere visur ir vienāda, tā ir laba tikai tad, ka tā ir supersvaiga, un visur pasaulē tā maksā apmēram vienādi. Bet vienmēr vari izvēlēties – apēst vienu austeri par vienu eiro vai kā tāds sivēns simt austeres. Tas par tiem standartiem – tie ir tik dažādi. Kas ir dārgāks – četrstāvu plastmasas māja vai vienstāva mājiņa no dabiskiem materiāliem? Man tiešām ir svarīgākais, kas notiek galvā, tas izklausās šausmīgi klišejiski, bet tā tiešām ir.

Man, protams, ar daudz ko ir paveicies, – tas arī ir svarīgi.

– Man ir ļoti paveicies, ka mani ģimenes locekļi, draugi, kolēģi – ka mēs esam veseli, varam strādāt, esam enerģiski. Man paveicies ar to, ka visi senči ir no Zemgales, tur visi ir tādi godīgi darba zirgi. Esmu priecīga, ka esmu šīs īpašības pārmantojusi, un vienlaikus priecājos, ka esmu bijusi atvērta dažādām gudrībām no austrumiem un citām vietām, jo tās man ļauj sevi pasaudzēt. Jebkuram zemgalietim ir apņēmība izdarīt visu līdz galam ne tikai garīgajā, bet arī fiziskajā ziņā – izberzt māju, izslaucīt pagalmu, visus logus nomazgāt un tad pakrist gultā ar domu: nez vai piecelšos. Bet labi padarīts darbs sniedz lielu komfortu. Jocīgi jau izklausās: laba dzīve, tas ir – daudz strādāt...

Ieva Raiskuma, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris, Georgs Viljams Hibneris