Latvietis vecāku dzimtenē. Pirmo reizi, ar ģitāru un dziesmu

“Es trīsdesmit gadus neesmu runājis latviski,” sarunas sākumā atvainojas 55 gadus vecais kungs. Viņš ir dzimis un audzis Austrālijā un līdz piecu gadu vecumam runājis tikai latviski, bet angļu valodu apguvis, sākot iet skolā.

Vēlāk vecāki sūtījuši uz latviešu sestdienas skolu, taču Pēterim tas šķitis velti iztērēts laiks, atņemts bumbas spēlēšanai ar draugiem un citām vērtīgākām nodarbēm.

“Tagad es to nožēloju. Man vajadzēja vairāk skolā klausīties. Toreiz nezināju, ka man latviešu valoda noderēs,” atzīstas ģitārists. Atliek piebilst – tāpat kā daudziem no mums tajos laikos šķita ar angļu valodu. Pētera vecākiem Latvijā nekādu zināmu radu nav – daži gājuši bojā karā, citi neatgriezās no izsūtījuma, vēl citi devās bēgļu gaitās. Abi jau aizsaulē aizgājušie vecāki ir no Madonas puses, no pagasta, kura nosaukums Pēterim piemirsies.

“Latvijā esmu pirmo reizi,” teic Pēteris. Iegadījušās 15 brīvas dienas starp Eiropā notiekošiem mākslas un mūzikas festivāliem, un viņš nolēmis tās izmantot. “Domāju atbraukt uz Rīgu, uzspēlēt drusku mūziku un redzēt, kas te notiek.”

Gribējis uz Rīgu atraukt jau pērn, savā pirmā Eiropas apmeklējuma laikā, taču nelāgs gadījums izjaucis visus plānus. Mūziķa viesnīcas numuriņā Briselē bija paviesojās zagļi, aiznesot visu naudu – aptuveni 6000 eiro (4200 latu), datoru, dokumentus un vēl dažādas vērtīgas mantas.

“Es biju satriekts pēc šīs zādzības,” atceras muzikants. Visas nepatikšanas tajā mirklī lika atteikties no brauciena, viņš atgriezies pie drauga Austrijā un spēlējis kāzās, restorānos, krogos un uz ielas, lai kaut cik sapelnītu naudu. “Lai atgūtos no šoka, pēc tam braucu uz Maljorku Spānijā. Piecas dienas gulēju saulē, nedarīju neko, baudīju dzīvi un atguvu dvēseles līdzsvaru.” Toties šā gada ierašanās sakrita ar Dziesmu svētkiem.

Atklāj Dziesmu svētkus

“Es nemaz nezināju, ka šajā laikā Latvijā notiek Dziesmu svētki. Tā bija laimīga sagadīšanās,” priecājas Pēteris. Lai gan biļetes uz koncertiem viņš nav paguvis iegādāties, ar lielu interesi gājis skatīties svētku gājienu, vēlāk krogā skatījies tiešraidi no noslēguma koncerta un tautas sadziedāšanās.

Tas ģitāristam bija neaizmirstams muzikāls pārdzīvojums. “Varbūt līdz nākamajam gadam aranžēšu ģitārai un iekļaušu repertuārā kādas latviešu dziesmas – tām ir labs ritms un patīkamas melodijas. Nopirku arī nošu grāmatu ar dažādām latviešu dziesmām,” atklāj mūziķis. Patlaban viņa repertuārā ir tikai divas latviešu dziesmas – viena no tām ir ačkups – deja, ko viņš atceras vēl no deju nodarbībām latviešu skolā Sidnejā.

Pēteris iegādājies ne tikai notis, bet arī latviešu valodas mācību grāmatu, lai spodrinātu savas runas prasmes. Viņš vēlas atgriezties Latvijā arī nākamgad. “Varbūt sniegtu kādu koncertu,” smaida mūziķis. “Cilvēkiem patīk mana mūzika.”

To, ka mūziķis ir mīlēts, liecina ne tikai cilvēku bariņš, kas piestāj viņu klausīties, bet arī tuvējā krodziņa saimnieks, kurš sūta Pēterim glāzes ar dzērieniem un aicina spēlēt, cik tik viņš var. Tomēr muzicēšanas laikā Pēteris alkoholu nelieto nemaz, bet par parādīto uzmanību ir priecīgs.

Salīdzinot ar daudzām pasaules pilsētām, kurās spēlējis, Rīga austrālieti pārsteidz ar aktīvo nakts dzīvi. Piemēram, Austrijā vēlāka uzdzīve vērojama vienīgi nedēļas nogalēs, taču Vecrīga svin visu nedēļu līdz pat rītausmai. Rīga valdzina arī savu senumu un arhitektūru, bet visvairāk viņam patīk vecpilsētas bruģētās ielas. “Es Latvijā jūtos kā mājās,” neslēpj Pēteris.

Austrālijā Pēteri gaida ģimene – sieva un divi skaisti kaķi – Krievijas zilie. “Tie man bērnu vietā, mīlu un lutinu viņus bezgalīgi.” Katru vakaru Pēteris atrod vietu, kur ir Wi Fi (bezmaksas bezvadu internets) un pa datoru sazinās ar dzīvesbiedri. Modernās tehnoloģijas ļauj gan runāt, gan redzēt vienam otru, pat pasaules otrā malā esot. “Es vispirms prasu, kā klājas kaķiem un tikai pēc tam – kā sievai,” joko Pēteris.

Sieva jau pieradusi pie viņa ilgās prombūtnes. Kad Austrālijā ir ziema, bet mūsu ziemeļu puslodē vasara, Pēteris ceļo. Jau precoties viņš brīdinājis: “Mūzika vispirms, un tev tikai otrā vieta. Vairāk es nevaru solīt.”

Ģitāru Pēteris spēlē jau 44 gadus kopš 11 gadu vecuma. Mācījies pats pēc dzirdes, klausoties vinila plates un lasot grāmatas par mūzikas teoriju. “Toreiz nebija tādu iespēju kā mūsdienās, kad internetā ir pieejams gandrīz viss, ieslēdz youtube video un mācies,” stāsta mūziķis. Tolaik, uzmanīgi klausoties plati, bija jāsaprot, kā to pašu skanējumu ar saviem pirkstiem izdabūt no ģitāras.

Pasaulslavenie ģitāras virtuozi, no kuriem Pēteris ir mācījies, mācījušies līdzīgā veidā. Viens no Pētera neklātienes skolotājiem ir Austrālijas ģitārspēles leģenda Tomijs Emanuels, par kuru Ēriks Kleptons teicis: “Vislabākais ģitārists, ko esmu dzirdējis.” Emanuels ir spēlējis Sidnejas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā un vairākkārt viesojies ar koncertiem Rīgā.

Savā ziņā Pēteris pārspēja savu skolotāju. Emanuels ir pilnīgs pašmācības tīrradnis, kas mācījies pēc dzirdes un joprojām neprot lasīt notis, toties Pēteris pēc grāmatām ir apguvis nošu pierakstu un lasīšanu.

Skolotāju augsti novērtēts

Pēteris lepojas, ka paveicis lielu un svētīgu darbu – pirms sešpadsmit gadiem sarakstījis grāmatu – pierakstījis notis un tabulatūras Emanuela spēlētajām melodijām un kompozīcijām. Tolaik Pēteris jau personīgi bija pazīstams ar Emanuelu (abi iepazinušies pirms 30 gadiem), braukāja pa visu Austrāliju, kopā koncertējot. un daudz ko no viņa mācījies arī klātienē.

Viņi abi vēlāk apciemojuši Četu Atkinsu, un izveidojusies sadarbība ar izcilo virtuozu. Tomijs ar Četu 1997. gadā ierakstīja kopīgu disku. Pēteris Atkinsa gadskārtējos ģitārspēles festivālos Našvilā (Tenesī, ASV) spēlēja pats un pasniedza meistarklases.

Spēlē ar dvēseli uz ielas

“Daudzi domā, ka laba ģitārspēle ir spēlēt tehniski pareizi un ātri, bet reizēm, šo spēli klausoties, miegs nāk,” pasmaida Pēteris. Viņam būtiskāka ir skaista melodija, interesanti akordi, veids, kā to uz sešām stīgām izspēlēt. Klausoties Pēteri, ir gan redzams, gan dzirdams un jūtams, ka viņš spēlē ne tik daudz ar pirkstiem, kā ar dvēseli un visu savu būtību. “Man patīk spēlēt uz ielas. Cilvēki nāk klāt. Daudzi pirmo reizi iepazīst šādu mūziku. Es aranžēju ģitārai dažādus skaņdarbus, arī klasiku,” skaidro Pēteris.

Ceļojošais ielu mūziķis – tieši šis dzīvesveids Pēterim patīk. Kad vienā vietā apnīk, viņš dodas uz citu. Sākotnēji bijis pārņemts ar Ameriku, tagad ļoti patīk Eiropā, Vecās pasaules pilsētas un ciematiņi, kas izskatās kā uz pastkartēm, tas kontrastē ar Austrālijas lauku arhitektūru.

No festivāla uz festivālu

Divas nedēļas Rīgā, tad uz Lincu Austrijā, kopā ar simtiem mākslinieku piedaloties starptautiskā ielu mākslas festivālā Pflasterspektakel. Pretendentiem jau gada sākumā jāiztur liela atlase. Pēc tam uz Itāliju un Horvātiju, tad Skotijas galvaspilsētu Edinburgu, kur trīs nedēļas notiek pasaules lielākais mākslas festivāls Fringe – ap 40 000 izrāžu, vairāk nekā 2500 izstāžu un, protams, ielu māksla un mūzika. Starp dalībniekiem ir arī Pēteris.

Kad ziemeļu puslodē iestājas rudens, Pēteris pošas mājup uz Austrāliju, kur sākas pavasaris. Muzicēšana turpinās arī tur. “Precībās, biznesa pasākumos, restorānos, Sidnejā katru sestdienu spēlēju franču restorānā. Dažreiz spēlēju uz ielas Sidnejas centrā ļoti labā vietā.”

Muzicējot apceļota visa pasaule, gan abas Amerikas, gan Klusā okeāna dienvidu salu kūrorti – Fidži, Vanuatu. “Tās ir skaistas salas, kur cilvēki atpūšas brīvdienās, guļ saulē un peldas ar zivīm. Tur ir ļoti skaists ūdens. Pēdējos piecus sešus gadus gan tur neesmu bijis.”

Pētera uzticamā pavadone ir ģitāra. “Tā man ir īpaša. Mājās Austrālijā ir kādas 15 ļoti labas ģitāras pie sienas, taču ceļojumos ņemu līdzi izturīgāko. Daudzas sabojātu pat viegls trieciens. Ceļojot ar lidmašīnām, ir pieredzēts – bagāžai reizēm jāiztur skarbi pārbaudījumi.”

Mūziķis ceļojumos dodas ar Kanādā ražotu Godin ģitāru. “Lai gan tā skan kā spāņu akustiskā, tomēr tā ir elektriskā. Tā spēj skanēt, gan kā klavieres, gan trompete, gan orķestris.”

Īsta meistara rokās šī ģitāra iedziedas, un mūzika pieskaras garāmgājēju sirdīm, liekot apstāties un ieklausīties. Vērīgākie pamana arī ģitārista rokas un pirkstus, kas ir ne tikai virtuozi, bet arī savas nodevas maksājuši par kaislīgo ikdienas saskari ar stīgām.

“Jā, rokas sāp. Arī karpālais kanāls sapūlēts,” nopūšas mūziķis. Runa ir par kanālu plaukstas pamatnē, caur kuru iet visas saliecējcīpslas un vidus nervs. Ceļojošā muzikanta dzīves daļa ir arī smagās somas. “Citreiz nav slīdošo kāpņu vai lifta, citkārt gadās ceļot ar daudzām pārsēšanās reizēm.”

Taču Pēteris pats ir izvēlējies mūziķa ceļu. “Universitātē studēju arhitektūru. Pēc otrā kursa sapratu, ka mūzika man patīk krietni labāk, un tā no hobija kļuva par pamatnodarbošanos. Vecāki nebija sajūsmā. Teica – vajag mācīties arhitektūru, ar mūziku tu neko nenopelnīsi. Tomēr pēc 10–15 gadiem viņi bija spiesti atteikties no šā uzskata,” smaida ģitārists.

Anda Leiškalne / Foto: Anete Janševica