Kāpēc Latviju Apvienotajās Nācijās un EDSO pārstāv uzbeks Hasans?

Hasans no saulainās Uzbekistānas Rīgā studentu apmaiņas programmas ietvaros ieradās 1988. gadā, lai studētu Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. 1989. gadā augstskolas vadība nolēma ar jauno uzbeku veikt eksperimentu un viņu ieskaitīja latviešu grupā, kaut gan viņš latviešu valodu sešu mēnešu laikā bija apguvis tikai sarunvalodas līmenī. Un ar šo soli universitāte, kā saka, trāpīja desmitniekā.

Bija pats Atmodas karstums un Hasans piedalījās visās manifestācijās, kurās pieprasīja Latvijas neatkarību. Uzbeks teica - ja brīvību iegūs Baltijas valstis, tad uz neatkarību var cerēt arī citas PSRS republikas, tostarp arī viņa dzimtene, toreiz vēl Uzbekijas PSR.

Pamazām Hasans iemīlēja Latviju un latviešu literatūru. Pirms braukšanas uz Latviju viņš taču uzsvēra, ka vēlas studēt latviešu valodu un literatūru. Bija vēlme kļūt par tulkotāju un no latviešu valodas tulkot daiļliteratūras pērles. Kopš studiju gadiem viņam ir tuvas Annas Sakses pasakas, Alberta Bela un latviešu trimdas autoru darbi. Uzbeku valodā Hasans tulkojis Alberta Bela romānu „Būris”, virkni Rūdolfa Blaumaņa noveļu, tostarp arī hrestomātisko „Nāves ēnā”. Viņa tulkojumi iznākuši periodikā, jo Uzbekistānā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā trūcis naudas grāmatām.

Īpaši Hasanu saviļņojusi viena no Annas Sakses pasakām par ziediem – par tulpēm, jo tajā bija teikts: „Tulpju dzimtene ir Uzbekija”. Viņš žurnālam „Ir” atklājis: „Domāju – uzbeku bērni nemaz par tādām pasakām nezina! Ja neviens līdz šim nav mācījies latviešu valodu, nav tulkojis, varbūt man to pamēģināt?”

Viņš ķēries klāt arī pie Annas Sakses pasaku tulkošanas, bet šajā gadījumā viņam gan iznācis kāds misēklis – viņš nav varējis atrast ekvivalentu zaķkāpostam, jo Uzbekistānā tāds neaug un tur šādu „dabas brīnumu” nepazīst.

Pagaidām gan Hasans tulkotāja darbu ir mazliet atstājis novārtā – nav laika, jāpilda diplomātiskais dienests.

No trešā sekretāra Uzbekistānā līdz Latvijas vēstniekam Apvienotajās Nācijās

1992. gadā ieraudzījis sludinājumu, ka atjaunotās Latvijas Ārlietu ministrija izsludinājusi konkursu uz amatiem diplomātiskajā dienestā, Hasans tam arī pieteicies un uzvarējis. Vispirms viņš strādāja par Latvijas vēstniecības Uzbekistānā trešo sekretāru, bet vēlāk uzsācis kāpšanu pa karjeras kāpnēm – strādājis Latvijas vēstniecībās Zviedrijā un Somijā. Savukārt 2010. gadā viņš jau kļuva par Latvijas vēstnieku Slovēnijā, kur ilgu laiku bijis vienīgais darbinieks vēstniecībā. Bet nu jau vairāk kā nedēļu viņa darba vieta ir Austrijas galvaspilsētā Vīnē, kur Hasans strādā par Latvijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku ANO, EDSO un citās starptautiskajās organizācijās.

1997. gadā Hasanam piešķirta Latvijas pilsonība par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

„Latvijas vēsturi es redzu un sajūtu tā kā latvieši. Arī literatūra man tuva, tomēr nekad neaizmirsīšu, ka esmu uzbeks, neaizmirsīšu dzimto valodu,” žurnālam „Ir” saka Hasans.

Bahtijors dzimis Uzbekistānā 1969. gadā – uzbeka un persietes ģimenē. Viņa māte ir medmāsa, bet tēvs finansists. Savukārt Hasanu kopš jaunības interesēja literatūra, kas viņu arī atvedusi uz Latviju.

Latvijā Hasans arī atradis savu mīlestību un tagad audzina piecpadsmitgadīgo meitu Loretu, ar kuru mājās sarunājas latviešu valodā, jo tā ir Loretas pirmā – dzimtā valoda. Pats Loretas tēvs gan pārvalda vairākas valodas - uzbeku, latviešu, persiešu, angļu, turku, franču, krievu, zviedru un slovēņu.

Par to, kā viņam veicies ar latviešu valodas apguvi, Hasans „Latvijas Avīzei” stāstījis: „Kad ierados Latvijā, zināju pieklājības frāzes, priekšā bija nopietns darbs, lai iemācītos latviešu valodu. Man apkārt bija pozitīvi cilvēki, kuri palīdzēja. Mēs apzinājāmies: ja Baltijas valstīm izdosies atgūt neatkarību, tad šīs vēsmas iekustinās arī pārējās republikas.”

Vēlāk viņam Latvijā izveidojās ģimene, taču Hasans neuzskata, ka tas bijis izšķirošais iemesls palikšanai Latvijā. „Izšķirīgi bija tas, ka Latvija atguva neatkarību, sākās valsts veidošanās process. Mani ieinteresēja diplomāta darbs,” „Latvijas Avīzei” teic Hasans.

Sākumā Hasana izvēli palikt Latvijā vecāki ar ovācijām neesot uzņēmuši, taču izturējās ar izpratni. „Viņi gaidīja mani atpakaļ, taču saprata, ka strādāšana Latvijas ārlietu dienestā ir prestiža jautājums,” atminas Hasans.

Rīgā Hasans, paralēli darbam ārlietu dienestā, sāka studēt tiesību zinības, jo, „ja ikdienā strādā Latvijas ārlietu dienestā un jāsaskaras ar dažādām starptautiskām konvencijām, bez jurista izglītības neiztikt.”

Hasans – integrācijas veiksmes stāsts

Hasans nu ir kļuvis par Latvijas vēstnieku Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, Apvienoto Nāciju Organizācijā un citās starptautiskajās organizācijās Vīnē. Ir bijušais reizes, kad no EDSO izskanējuši dažādi pārmetumi Latvijai par nepilsoņu un naturalizācijas jautājumiem. „Negribētu teikt, ka tie ir pārmetumi, korektāk būtu tos uztvert kā rekomendācijas, ko varam vērtēt, vai tās jāpieņem,” „Latvijas Avīzei” teic Hasans.

Viņš norāda, ka bieži vien Latvijas nepilsoņi starptautiskajā vidē tiek jaukti ar bezvalstniekiem un šī atšķirība esot jāskaidro. „Nepilsoņu tiesību apjoms krietni pārsniedz bezvalstnieku tiesības. Nepilsoņi var naturalizēties – ceļš un iespējas ir atvērtas,” skaidro Hasans.

Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Atis Lejiņš uzskata, ka Hasana parādīšanās EDSO vien jau ir pārsteigums, kas liks paklusēt cilvēkiem, kas Latvijai izsaka nepamatotus pārmetumus. „Viņš ir integrācijas piemērs un parāda – ja cilvēkam ir pozitīva attieksme, viss ir iespējams,” norāda deputāts.

Arī kādreizējais Latvijas vēstnieks Zviedrijā Artis Bērtulis uzsver Hasana fantastisko stāstu: „Tas parāda, ka pēc PSRS sabrukuma cilvēks ar citu priekšvēsturi spēj sevi Latvijā realizēt tik spoži, ka kļūst par vēstnieku. Viņam ir izcilas zināšanas par Latviju – latgaliešu tautasdziesmas, ko viņš ir pētījis, pārzina labāk nekā dažs labs latvietis.”

„20 gadus ārlietu dienestā esmu pierādījis savu lojalitāti Latvijai. Mani uztver kā pieredzējušu diplomātu, kam var uzticēt atbildīgu amatu, nevis kā uzbeku. Arī diplomātiskajā vidē pašlaik ir liels internacionālisms - kad pasaku „Latvijas Republikas vēstnieks Bahtijors Hasans”, visi to uztver kā kaut ko pozitīvu Latvijai. Tādas lietas var notikt tikai nobriedušā demokrātijā,” žurnālam „Ir” atklājis Hasans.

Brīvajā laikā vēstnieks nodarbojas ar slēpošanu, kā arī lasa latviešu literatūru – Imantu Ziedoni, nesen pārlasījis Gunāra Janovska romānu „Sōla”, vēlas izlasīt vairākus Anšlava Eglīša darbus un sāks to darīt ar „Pansiju pilī”.

„Man nav bijis grūtību iekļauties latviešu sabiedrībā, iemācīties latviešu valodu. Te galvenais ir vēlme, un mana motivācija bija augsta,” „Latvijas Avīzei” stāsta diplomāts. Protams, jāiegulda laiks un pacietība. Latviešu valodu pamata līmenī viņš apguvis sešu mēnešu laikā.

Ja gribi dzīvot Latvijā, ja gribi būt valsts pilsonis, valoda ir jāzina. Par to nevar būt ne mazāko šaubu un politiskām spekulācijām te nav pamata, teic Hasans un uzsver: „Uzskatu, ka nacionālā valstī, kāda ir Latvija, jābūt vienai vienīgai valsts jeb oficiālajai valodai – latviešu valodai.”

Kasjauns.lv/Foto: Latvijas vēstniecība Slovēnijā, Edijs Pālens/LETA, Evija Trifanova/LETA, ANO, EDSO