TV skatītāja Astrīda: runāsim patiešām atklāti!

To, ka jaunais sarunu raidījums darbdienu noslēgumos ir šovs – farss, neslēpj arī paši tā veidotāji. Vismaz tiktāl esam tikuši, ka no skatītājiem netiek slēptas formāta nianses. Psiholoģe esot īsta un patiešām psiholoģe, bet bēdas māktie runātāji ir aktieri – cilvēki, kuri kameru priekšā izrunā kādu X ļaužu sasāpējušu problēmu, būtībā atreferē klišejas.

Šo jautājumu atceras visi, kuri 2006.gadā ik dienu novakarēs vēroja Ainas Poišas rūpju rievu šovā “Aina”. Teikums “vai tu vēlies par to parunāt?” dzīvo vēl šobaltdien, jo tas tolaik veidoja priekšstatu par to, kā ar cilvēku runā psihologs. Aina tobrīd risināja dažādus mezglus reālu cilvēku dzīvēs – Latvijas cilvēku dzīvēs, kuri redaktoru darba rezultātā ieradās uz filmēšanām un izklāstīja savas dzīves likstas. No šī raidījuma arī sākās dakterītes gaitas Latvijas šovbiznesā. Kā viņai veicies ārsta praksē un cik ļoti TV pieredze noderējusi profesionālā sfērā, zina tikai viņa pati.

“Ainas” šovam sekoja vēl daži citi, tostarp mēģinājums ASV ilggadējo Dr.Fila šovu pielāgot Latvijai, raidījumā “Pirmā Palīdzība” novietojot ārstu psihoterapeitu Ervīnu Elksni; šovs ar blīkšķi izgāzās, jo cilvēks nedz prata, nedz īsti arī vēlējās prast vadīt raidījumu. “Pirmā palīdzība” (kuru tikai nedaudzi spēj atsaukt atmiņā, un tas ir saprotams; tas arī nav atrodams Youtube, kur caurmērā ir viss ievērības cienīgais un necienīgais) – tas bija kāds 2008.gads. Tagad ir 2013., un televīzija atkal piedāvā ko līdzīgu: “Runāsim atklāti!”

Runāsim atklāti?

Sarunu šova titros lasāms, ka to veido Rolands Laķis. Neviena lote gediņa nestāv ne tuvu “cilvēku tik ļoti labai pazīšanai” kā šis vīrs. TV skatījāji Laķa kunga rokrakstu varētu zināt no vecajām “Fabrikām” – viņš bija to personālveidotājs un tā dēvētā Balstiņa – cilvēks, kurš prasmīgi manipulēja ar ieslodzītiem pilsoņiem, spēlējoties ar dzīviem cilvēkiem kā lellēm un panākot augstākos reitingus, jo Laķis bija meistars intrigu radīšanā.

Spriežot pēc visnotaļ labā tēlojuma, Rolands Laķis lieliski pastrādājis arī ar šiem amatieriem, kuri sniedz priekšnesumu jaunajā raidījumā “Runāsim atklāti!” Ļaudīm pat acis spēlē līdzi, un vienīgais, kas nodod faktu, ka viņi runā iemācītu scenāriju, ir vietumis neveiklās pauzes – var redzēt, ka aktieri tobrīd ieklausās, ko viņiem ausī paslēptā uzpariktē saka režisors. Režisors dod norādes, kā tālāk attīstīt savu bēdu stāstu.

Bēdu stāsti ir dažādi; katru vakaru pielāgoti kādai citai mērķauditorijai. Vienu vakaru mīļākā plūcas ar precētu vīru, nākamajā pupīga padotā karo ar savu seksuāli uzmācīgo kolēģi, vēl citā puisis nespēj pieņemt savas meitenes darba izvēli – viņa grib būt striptīzdejotāja, bet viņš stundas garumā nebeidz atkārtot , ka “es viņai dodu visu, nauda mums ir”.

Sižeti ir banāli bez gala. Kā jau dzīvē reāli arī ir! Režisora Laķa devums šovā: beidzot pēc ilgiem laikiem skatītajam nav jānovēršas kaunā un neērtības sajūtā par tēlojumu. Tas tik tiešām nav peļams. Ar kādiem līdzekļiem TV komanda to panākusi?!? Jo tas ir progess Latvijas televīzijā kopumā.

Raidījuma problēma nav cilvēkos, kas iedzīvina izdomātās situācijas. Raidījuma problēma ir centrālajā personā – tā vadītājā.

Ne viens vien “Runāsim atklāti!” skatītājs būs pamanījis studijas iekārtojumu, kas tiešā veidā atgādina slaveno krievu šovu “Logi”. Oranžās dekorācijas, kā arī pats raidījuma formāts liek domāt, ka tieši šo raidījumu latvieši arī apņēmušies kopēt.

Šī šova vadītāja ir Kaija Gulbe. Viņa reāli esot praktizējoša psiholoģe. Kāds ir viņas pienesums raidījumā? Apaļš nekāds jeb vienas konstantas rūpju rievas apmērā. Gulbes kundzes uzdevums ir šķietami viegls: vadoties no scenārija viņai jāizvaicā divas karojošas puses. Divreiz pārraides laikā viņa pazūd “savā kabinetā” un izvilna no viešņas slēptākās pārdomas, un tad dodas atpakaļ studijā un turpina visu malt publiski.

Jau daudzi skatītāji pamanījuši Kaijas Gulbes kaitinošo manieri ēteru aizpildīt ar skrupulozu viesu teiktā atkārtošanu. Nu, it kā raidījums būtu cilvēkiem, kuriem vajag visu atkārtot pa trim reizēm, ar vienu nepietiek. Viesis izsakās – Kaija atkārto viesa teikto “tuč” garāk. Otrs viesis kontrargumentē pirmajam – Kaija nu jau pagarina savu atkārtojamo, atkārtojot abu viesu sacīto. Un tā tālāk, un tā visu raidījuma laiku. Vienvārdsakot, tukša muldēšana tukšas muldēšanas galā.

Ko dakterīte ar to panāk? Dakterīte rada iespaidu, ka psihologs un psihologu būšana ir viena tukša d**šana. Realitātē – par bargu naudu. Būtībā Kaija Gulbe ar piedalīšanos šajā raidījumā diskreditē psihologa profesiju, jo ja šāda ir tā psiholoģiskā palīdzība, kā gan lai skatītājs notic profesijas jēdzīgumam?

Dmitrijs Nagijevs no krievu analoga “Logi” runāja kā dzīvesgudrs cilvēks, reizēm zobgalīgs, reizēm izsmejošs, reizēm dziļi nopietns. Viņš atstāja patiešām gudra cilvēka iespaidu, lai arī spēlēja lomu. Viņš spēja pārsteigt ar saviem spriedumiem, nebūdams psihologs. Kaija Gulbe spēj tikai mīņāties ap savu butaforijas stabu turpu šurpu, neko īsti nepasakot, neko neatrisinot, ne par ko neliekot aizdomāties. Raidījumā vispār nav nekā no šīs dakteres kā personības – ir tikai persona, kas mīņājas un gudru skatienu atkārto to, ko savukārt atkārto pseidoaktieri no tā, kas viņiem iemācīts lomai.

Bet pati lielākā problēma ir tajā, la latvieši piemērus no pasaules šoviem paņem un cenšas realizēt precīzi 10 gadus par vēlu. Kad vairums skatītāju jau ir redzējuši analogus, tāpēc var salīdzināt. Tieši no šādām reizēm arī rodas šķērmā pēcgarša, ka Latvija jau neko nespēj, neko nevar, televīzijā nav ko redzēt un vispār viss ir slikti. Tas nāk no tā, ka  piedāvājums neatbilst laikmetam, piedāvātie jaunumi nav nekādi jaunumi. Un ja vēl izpildījums ir vārgāks nekā ārvalstu raidījumos, nav jābrīnās, ka izklaidi meklējošs TV skatītājs ar pulti nobalsos par  Krievijas, Lielbritānijas un ASV šoviem.