Vides draugi pārspīlējot: Baltijas jūra tomēr neesot indes zampa
Vides aizsardzības aktīvisti ik pa laikam rīko skaļas akcijas, paziņojot, ka Baltijas jūra ir briesmās un tā praktiski jau ir mirusi ūdenstilpne. Tomēr eksperti uzskata, ka zaļie situāciju pārspīlē – apokaliptiskie paziņojumi jādala vismaz ar divi un tikai tad tiem var sākt ticēt.
Apokalipses sludinātāji
Pēdējos gados, lasot zaļo preses izdevumus un vides aizsardzības aktīvistu izplatītos paziņojumus, mati vārda tiešā nozīme slejas stāvus, jo tiek attēlota apokaliptiska aina. Par to var spriest vien pēc šo rakstu virsrakstiem: „Baltijas jūra briesmās”, „Zaļākā valsts pasaulē piesārņotākās jūras krastā?”, „Baltijas jūrā plešas lielas mirušās zonas”, „Aizsargāsim Baltijas jūru, kamēr nav par vēlu!”, „Baltijas jūrā plešas vairāku desmitu tūkstošu kvadrātkilometru lielas mirušās zonas” un tamlīdzīgi.
Tai pašā laikā tūrisma speciālisti vien nebeidz slavēt brīnišķīgo un skaidro Dzintarjūru – neskartais Līvu krasts, zeltainā un svaigā Jūrmalas pludmale! Vienlaikus katru gadu Zilie karogi plīvo visas Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē no Liepājas līdz Rīgai. Atsevišķām pludmalē Vidzemes jūrmalā tiek piešķirts Nacionālais peldvietu kvalitātes sertifikāts. Tas nozīmē, ka ne tikai pludmale atbilst visiem standartiem, bet arī peldūdens kvalitāte nav dzīvībai un veselībai bīstama.
Zaļo cīņas par naudu
Kam tad īsti ir taisnība? Izrādās, ka taisnība varētu būt naudai. Lai zaļie iegūtu naudu savām aktivitātēm, viņi stāsta, cik Baltijas jūras ir piesārņota un cik nepieciešams to glābt, pieļauj „Neatkarīgā Rīta Avīze”. Tuvojoties Eiropas Savienības nākamā daudzgadu budžeta atskaites sākumam, vides zinātnieki ar jaunu entuziasmu metušies pierādīt, ka dzīvojam briesmīgas indes zampas krastos. Taču Baltijas jūras vides stāvoklis tiek nepamatoti dramatizēts, ja vien par šādu pamatojumu neuzskata zemūdens finanšu akmeņus, raksta „Neatkarīgā Rīta Avīze”.
Te jāuzsver, ka Latvija nebūtu tā lielākā Baltijas jūras piesārņotāja un mūsu valsti tajā vainot tā kā nebūtu iemesls. Viens no zaļo rīkoto vērienīgo akciju iemesliem ir tas, lai viņi izkarotu līdzekļus savu akciju turpināšanai. Piemēram, šovasar Baltijas jūras valstīs tika savākti vairāki tūkstoši parakstu zem petīcijas, kura tika iesniegta reģiona valstu valdībām. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs, to saņemot teica, ka „Baltijas jūras vides stāvokļa uzlabošanai no vārdiem jāpāriet pie darbiem”.
Tomēr jāuzsver, ka petīcijā pieprasīts izbeigt pārmērīgu zivju nozveju, ko uz Latviju nekādi nevar attiecināt. Otra prasība ir pasludināt 30% jūras par aizsargājamu teritoriju. Trešā prasība ir samazināt barības vielu un piesārņojuma noplūdi Baltijas jūrā, ko atkal jau Latvijai nevar pārmest, jo, par nožēlu vai laimi, mūsu rūpniecības apjoms ir tik niecīgs, ka nav spējīgs apdraudēt Baltijas jūru.
Panikai nav pamata
Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošais pētnieks Juris Aigars lēš, ka sabiedrisko attiecību zaļie stāsti jāizdala vismaz ar divi un tad varbūt tie tuvotos reālajai situācijai. Daļa Baltijas jūras patiešām ir mirusi, taču te jānošķir, cik lielā mērā pie tā ir vainojams cilvēks un cik – objektīvā situācija - tas, ka Baltijas jūrā ir daudz saldūdens un tā ir sekla. Zinātniski šo proporciju aprēķināt ir neiespējami un tāpēc arī iespējamas nekaunīgas manipulācijas ar sabiedrisko domu, raksta „Neatkarīgā Rīta Avīze”.
Savukārt Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Aivars Lapiņš teic: „Ir vesela virkne pētnieku un analītiķu, kas uzreiz pamana, kur ko var no jauna papētīt”, un šiem pētījumiem ir vajadzīga nauda. Jebkurā gadījumā ideāli tīra vide ir iespējama tikai bez ražošanas, un tas nav nedz nepieciešami, nedz izdevīgi Latvijai, spriež Lapiņš, bet attiecībā uz jūru viņš saka: „Baltijas jūra ir pietiekami tīra, un Latvijas lauksaimniecība ir tīra. Ja kādam gribas celt paniku, tas jādara citās valstīs.”
Kasjauns.lv/Foto: Lita Krone/LETA
