Fotografējot man nesāpēja, bet, stāvot kopā ar tuviniekiem, raudāt nācās bieži
„Esmu fotografējis visādas šausmas, pagājušajā naktī arī. Fotografējot man nesāpēja, bet, stāvot kopā ar cietušo tuviniekiem un gaidot, kad paceļot betona bloku iznesīs kārtējos bojā gājušos, raudāt nācās bieži,” par Zolitūdē traģēdijā pieredzēto atskatās ziņu aģentūras LETA fotogrāfs Edijs Pālens.
„Stāvēju kopā ar 16 gadīgu puisi, kuru māte pameta pirms dažiem gadiem, viņu audzināja krustmāte, kura bija veikalā - viņš viņu gaidīja no traģēdijas sākuma līdz šim laikam (no rīta klasesbiedri un draugi viņam atnesa siltu tēju un sausu apģērbu). Sapīpēju ar 70 gadus vecu onku, kurš nemitīgi zvanīja savai sievai, kas aizgāja uz veikalu no blakus esošās mājas pēc maizes. Signāls bija, bet neviens neceļ.”
Redzēju vīrieti, kurš piecos no rīta atnācis no darba un uzzinājis par negadījumu, saprata, ka viņa sieva, kuru pirms nedēļas apprecējis, ir zem drupām. Redzēju 20 gadus vecu meiteni, kurai abi vecāki bija zem drupām. Redzēju, kā policijas darbiniece, kurai bija jāpaziņo tuviniekiem sēru vēsts, gandrīz noģība un vēma. Redzēju ģenerāli Intu Ķuzi ar asarām acīs.”
„Redzēju, kā ceļamkrāna operatori meklē savu biedru, kurš palīdzēja novākt drupas. Redzēju, kā spēļu zāles darbinieki atteica meitenei sasildīties viņu telpās, kura gaidīja aukstumā ziņas par savu vīru visu nakti (no rīta arī sagaidīja sēru vēsti). Redzēju, kā puisis atžirga divās sekundēs, pārleca pāri žogam un izlauzās caur policistiem, jo viņam likās, ka viņa māti ved dzīvu ārā no drupām (viņa nebija dzīva).”
„Saņēmu sms no draudzenes, kuru rīt bija jāfotografē. Nesanāks, - jo nav, kam tos foto vairs dāvināt. Redzēju, kā 1000 cilvēku stāv rindā, lai ziedotu asinis. Redzēju, kā kadeti nevarēja nosēdēt autobusā, bet lūdzās, lai atļauj palīdzēt nelaimē.”
Aģentūras LETA fotogrāfs Edijs Pālens/Foto: Edijs Pālens/LETA
